šis iet ārā visiem Latvijas blogeriem un ciberiem, jeb “par publisku izteikšanos”

šis iet ārā visiem Latvijas blogeriem un ciberiem…

sakarā ar manu izteikšanos par sviesta cibu, dabūju izbaudīt gatvo elli :) šeit un šeit. Viņi (cibiņi) ir kā karotājskudras, ja kāds uzdrošinās sprēgāt, tad visi kopīgi cenšas svešo subjektu noēst dzīvu. (Ienāca prātā, ka šī mana sadursme ar cibiņiem nedaudz līdzinās rietumu un austrumu domāšanas sistēmu sadursmei.)

Izteikties var dažādās vietās un veidos:

var komentēt ziņu portālos – delfi un citi tādi
var dibināt specifiskus forumus – boot un citi tadi
var apvienoties interešu kopās – fotoblog un citi tādi
var kolektīvi skalot smadzenes – draugiem.lv un citi tādi
var apvienoties vienkārši lielā barā – Sviesta Ciba

Bet nevar nu nekādi, nevar stāvēt viens kā pirksts, tā ir kā runāšana pašam ar sevi. Ja nav publikas tad arī rakstītājs ir lieks. Tāpēc jācenšas pulcināt ap sevi lasītāju pulku, jānodrošina, ka izteiktā doma ir saprotami izklāstīta un pievilcīgi noformēta.

Ja nu tā ir gadījies, ka cilvēks vēlas būt neatkarīgs un nepieslieties nevienai grupai, bet pakāpeniski iegūt lasītāju loku no dažādām vietām ar dažādām interesēm, tad cits nekas neatliek, kā veidot blogu (kas latviski pareizi saucas “tīmekļa žurnāls”). Ne visi vēlas būt kolektīvas sabiedrības šūna vai dogmatiskas sektas sīka skrūvīte.

Interesantu Latvijas blogeru un cibiņu salīdzinājumu ir devis cienījamais dr. hab. med. cibologs Scibologs:

“sviesta ciba (tāpat kā tā lielais brālis-livejournal) ir sociāls pasākums, kurā komūnai, savstarpējai komunikācijai un virtuālo attiecību veidošanai ir atvēlēta galvenā loma (viss pārējais tam ir pakārtots), kurpretī latvijas “blogosfēra” (kā tajā darbojošamies personām patīk sevi saukt) sastāv no pārdesmit tehnoloģiski orientētiem īpatņiem, kas nodarbojas ar tehnoloģiju ziņu lentu atgremošanu, nepārtrauktu paš-un-kross-citēšanu, savu blogu dizainu pārveidošanu un tā (tāpat kā bloga apmeklējumu statistikas) apspriešanu.”

Diemžēl jāpiekrīt, ka Latvijā nav īpaši daudz spēcīgu un visvarenu tīmekļa žurnālistu, un tie, kas ir vareni nāk no informāciju tehnoļoģiju aprindām, jo ierobežotās datorprasmes daļu Latvijas tautas padarījušas par mutes brūķētājiem delfu komentāros un draugu apmeklējuma statistikas abonētājiem. Citiem vārdiem sakot vienkāršajai tautai nemaz nav tik vienkārši ietekmēt interneta dienaskārtību. Blogs tā ir privilēģija cilvēkiem ar zilām IT asinīm. Bet tam tā noteikti nevajadzētu būt. Iespējai publiski paust savu viedokli ir jānonāk tautas rokās.

Turpinam par Scibologa sacīto: viņš par sātana zīmi uzskata statistiku un visu, kas radīts ar mērķi izskaistināt interneta pasauli. Viņaprāt, vienīgie cienījamie mājas lapu dizaini ir radīti līdz 98. gadam – nav ko tur acis lutināt ar skaistu un vienkāršu dizainu un komentāru formu.

Arī otrs speciālists Martcore mums ir tikpat novatorisks, viņš apgalvo, es citēju:

“vienīgais, kuru interesē bloga noformējums, ir pats blogeris
pizģec, kā gan cilvēki to nesaprot”

Viņam var piekrist mūsdienu laikmetā, kad katrs zina, kas ir RSS, bloga noformējumam nevajadzētu būt izšķirošai nozīmei, bet tā nu ir sanācis, ka komentāra atstāšanas gadījumā nākas iegriezties attiecīgajā blogā.

Un te nu seko vislielākā pērle. Cibiņi nevēlas padarīt savas dienasgrāmatas par publiskajam labierīcībām un tā vietā viņi piedāvā komentēšanas formu, kas izskatās pēc publisko labierīcību produktiem. Viņi pauž viedokli, ka tas viņus neinteresē, jo viss sakāmais nāk no komūnas iekšienes un pašiem viņiem tas netraucē. Par garāmlasītājiem viņiem esot nospļauties.

Un visbeidzot mēs nonākam pie galaslēdziena. Sabiedrība jau pašos pamatos ir sadrumstalota pēc dažādām sociālām pazīmēm. Kāpēc gan ļaut tehniskiem un virtuāliem žogiem un mūriem to papildus sašķelt? Noārdam visus savus žogus un ļaujam komentētājiem-ciemiņiem vaļu.

Es domāju, ka publiskai domu izteikšanai būtu jābūt pēc iespējas vienkāršākai, askētiskai un pievilcīgai, gan rakstītājiem, gan lasītājiem. Kurš ir pret?

Pašās beigās es pesimistiem dodu saites uz blogiem, kurus es pats lasu un kurus puslīdz objektīvi var dēvēt par Latvijas tīmekļu žurnālu labākajiem paraugiem. Ir tīmekļa žurnāli, kuri neraksta tikai par IT un kuri reti vai nekad neveido ķēžu rakstus (un ja veidoja domājams neveidos, jo visi ir sapratuši šo ķēžu bezjēdzību) un kuru vizuālais noformējums ir acij tīkams: bezjēdzīgais Toms, Artūrs no Jaffas, fotogrāfs un topošais kino režisors Reinis, lāga puisis Arčijs. Domāju, ka šie tīmekļa rakstnieki arī veido to Latvijas blogosfēras puslodi, kura ir pietiekami interesanta, atraktīva, kvalitatīva un ikdienas ar prieku lasāma arī cibiņiem un eiroskeptiķiem.

Ja šis viss gadījumā nebija viegli uztverams tad tas ir kafijas, miegainuma un Rage against the machine nopelns.