Kārtējais: "kā būtu, ja… ?"

Pēteris Caune reiz kaut kad pavisam sen pateica vienu diktam vērtīgu sakarību par jauna satura rašanās iespējām:

Es kā mežonīgi apmeklētas un ar trafika problēmām apsēstas dienasgrāmatas īpašnieks saku uz jums visiem pārējiem blogeriem, emuāristiem, wannabe-žurnālistiem: Rakstiet paši savus rakstus. Nespiediet uz nolādētajām “Blog this!” saitēm. Veriet ciet savus RSS lasītājus, lai jums būtu laiks pašiem dzīvot un pašiem visu ko darīt un tad, jūs redzēsiet, radīsies arī par ko pašiem rakstīt.

Jo mazāk cilvēks pavada laiku pie interneta, jo lielāka iespēja, ka viņa galvā radīsies kāda veiksmīga un sakarīga doma. Nezinu kā ir ar citiem, bet ar mani laikam ir tieši tā.

Es pēdējās dienas dzīvojos pa laukiem. Pie interneta tiku tikai tik daudz, lai pārbaudītu epastu un neveiksmīgi atkliegtu pretī dažiem komentāriem.

Nodarbojos ar tādām lietām, kā krāsns un plīts kurināšana, grants stumšana “tačkā”, deguna urbināšana un starplaikā man atlika arī laiks domāšanai par to kāpēc multeņu varoņiem ir 4 pirksti? Viens īkšķis un tad vēl trīs parastie pirksti. Vai tas ir normāli? Es domāju, ka pēc 1000 gadiem atlikusī mazā saujiņa cilvēces skatīsies un nevarēs saprast vai esam bijuši mutanti, vai arī tomēr nē.

Tāpat kā mēs vērojot senus acteku un maiju zīmējumus mēdzam minēt, ka daži no tiem radušies pēc saskarsmes ar citplanētiešiem vai vismaz indīgām sēnēm, tāpat arī pēc liela, liela laika, mums priekšā, cilvēki brīnīsies par to, ko esam atstājuši aiz sevis. Lielākajā daļā zīmetajās multfilmās cilvēkiem ir tikai četri pirksti, acis ir lielas un baltas kā golfa bumbiņas, āda ir izteikti dzeltenā krāsā un galvenie varoņi arī pēc desmit sezonām neizrāda nemazākās novecošanas pazīmes.

Labi, lai jau paliek.

P.S.

Šaurākas slejas ir foršākas par garākām?