pārdomas par fotografēšanu

Cilvēku dabā ir pašapliecināties, parādīt (pierādīt) citiem, ka esam spējīgi kādā nozarē, palielīties un saņemt uzslavas un labus vārdus.

Ir grupa cilvēku, kuri domā, ka paņemot rokā fotoaparātu viņi vienā mirklī ir kļuvuši par fotogrāfijas lielmeistariem un pat ja viņi tā nedomā tad viņi izturas tā, it kā katra viņu fotogrāfija būtu cienījams mākslas darbs.

Man pašam sākumā likās, ka esmu baigais fotogrāfs, bet kad vairāk padzīvojos pa interneta ārēm, flickr un citām fotogrāfēšanas lapām sapratu, ka jāiegulda milzīgs laiks un darbs, lai sasniegtu tādus rezultātus, kurus nebūtu kauns rādīt citiem. Es sapratu, ka ir smieklīgi cerēt uz labām bildēm, ja ar fotografēšanu nodarbojies tikai vienu gadu.

Tātad klasiskais scenārijs ir tāds: cilvēks nopērk fotokameru, nosviež malā pamācību un ķeras pie fotografēšanas, vienlaikus testējot visus režīmus, kurus piedāvā katrs konkrētais kameras modelis. Un tas arī ir pareizais veids kā mācīties, jo lai iemācītos fotografēt ir jāfotografē. Jāfotografē daudz un jādzēš ārā un jābildē vēl, līdz tiek sasniegta kaut kāda saprašana un kuru bildi ir vērts skatīties un uz kuru nav.

Var jau lasīt milzum daudz grāmatas un sekot grāmatu pamācībām, bet labāk vispirms kādu strēķīti pabildēt un tad lasīt literatūru. Kāpēc tā? Lai izlasītās pamācības šķistu pamatotas un ticamas. Kad paši būsiet pieļāvuši kļūdas tad grāmatās dotie padomi šķitīs loģiskāki un tiem būs lielāka jēga, jo jūs sapratīsiet, kas no jums tiek prasīts.

Ja sāksiet ar grāmatas lasīšanu, tad iespējams grāmatas padomi liksies nesaprotami vai nepamatoti, jo iekšējais pretestības gars gribēs lauzt visus zelta likumus un padomus. Savukārt lasot grāmatu pēc fotografēšanas prakses būs vieglāk atskatīties uz kļūdām un saprast, kāpēc jūra fotogrāfijā ar horizonta līniju tieši fotogrāfijas augstuma vidū izskatās sliktāk kā tā izskatās dabā.

Ir vairākas spējas, kuras nepieciešams laika gaitā izkopt, lai fotogrāfijas vērotājiem nešķistu garlaicīgas un simtkārt redzētas. Viena no šādām spējām ir prasme skatīties uz parastām lietām no neparasta skatu punkta.

Jūs paši būsiet redzējuši tādas miglainas pavasara bildes ar sniegpulkstenīšiem. Katram gribas iemūžināt pavasari un kļūt par laimīgo pavasara vēstnešu bildes īpašnieku. Tā ir kārtīgi nodrāzta un novalkāta pavasara klišeja. Ja gribam, lai mūsu sniegpulkstenīši kļūtu uzskatāmi un paliktu vērotāja atmiņā, mums tie jāiemūžina tā, lai tie ar kaut ko atšķirtos no visām līdz šim redzētajām sniegpulkstenīšu fotogrāfijām.

Iepriekšminētais uzdevums arī ir viens no vissmagākajiem fotogrāfa uzdevumiem, ja ar to varat veiksmīgi tikt galā, tad jau varat satraukti berzēt plaukstas, jo tas nozīmē, ka jums ir zelta acs. Tagad atliek to trenēt un izkopt.

Par spīti tam, ka katra fotogrāfija ir unikāla un neatkārtojama ir daži objekti un motīvi, kas pievelk fotogrāfēšanas iesācējus tik bieži, ka bildes var skatītāju iedzīt izmisumā. Lūk daži spilgti piemēri:

  • iemīļotais kaķis vai suns, fotografēts no diezgan tuva attāluma, ar nekārtīgu fonu, bieži ar zibspuldzes izķēmotām acīm. Ticiet man, nevienu jūsu kaķis neinteresē. Izņēmums var būt radi un kaimiņi un sevišķi jūtīgas daiļā dzimuma pārstāves un jūsu bloga lasītājus (ja jums ir blogs). Tāpēc vēlme šādu bildi izlikt publiskai vērtēšanai ir absurda, ja vēlaties saņemt labu vērtējumu.
  • jebkāda veida ziedi, kas fotografēti nostājoties tieši virs tiem. Ļaudis, ja jums liekas, ka esat pirmie, kas šādi esat iemūžinājuši ziedus, tad jūs rūgti jo rūgti maldāties!
  • bite vai cita veida kukainis uz zieda, parasti bildēti ļoti garlaicīgā manierē un parasti nevienam nav interesanti uz šādām bildēm skatīties (dažkārt bilde garlaiko pat atbalstošos ģimenes locekļus)
  • jūra ar sauli, kas riet/lec. Protams, ka tas ir skaisti, mēs visi esam kādreiz redzējuši šādus skatus dzīvē, bet nepieciešama pamatīga pieredze, lai iegūtu labus kadrus.
  • jebkādi priekšmeti, kas atrodas uz mājās vai uz galda un bildēti makro režīmā neinteresantā rakursā. Vistrakākais ir tad, kad fonā valda pilnīgs bardaks un nekārtība.
  • fotokamera nolikta uz sliedes. ļoti tracinošs žanrs. cilvēki, kas sabildē šādas bildes parasti domā, ka ir mākslinieki un atraduši ļoti oriģinālu kadru. TĀ NAV!
  • plīša zvēriņi
  • debesis ar mākoņiem. visi ir redzējuši debesis, ja tajās nevarēsiet atklāt neko jaunu, tad nevarēsiet arī saņemt labas atsauksmes par savu foto
  • vanšu tilts. ieteicams bildēt, kad aiz muguras jau vairāk kā gads ar kameru rokās.
  • smiltis. vispār nav ieteicams bildēt. :)
  • zīlītes. bildēt var, bet jāprot no 20 bildēm atrast vienu vislabāko.
  • utt. utjp. pievienojiet paši savus variantus

Visiem šiem gadījumiem ir vien izņēmums – jūs esat izdarījis neiespējamo un iemūžinājis kādu no minētajiem objektiem tā, ka parādot fotogrāfiju cilvēkam ar riebumu pret, piemēram, kaķiem viņam aizraujas elpa, kad atklājat, ka fotogrāfijā redzamais tīģeris patiesībā ir jūsu kaķis. Ar to es gribēju teikt, ka varat bildēt nodrāztas lietas tad zināt, ko vēlaties panākt, kad cilvēki tās vērojot pie sevis nodomā: “nevarēju iedomāties, ka objektu ”x” var nobildēt arī tā.”

Visbeidzot, padomājiet par foto no citu cilvēku skatupunkta – vai bilde ir tā vērta, lai citi to redzētu? Varbūt pabildēt vēl kādus pāris mēnešus un tad izvēlēties, kādu labu bildi? Padomājiet nedaudz arī par laika pārbaudījumu. Tas nav vissvarīgākais punkts, bet padomājiet vai arī pēc diviem gadiem jums vēl liksies, ka šī bilde ir vērtīga?

Katrā ziņā padomājiet pirms liekat pienenes vai sava kaķa bildi publiskai vērtēšanai.