Umberto Eko – Fuko svārsts

izlasīju. sākums (līdz apmēram 400.lpp.) patika, jo tālāk lasīju jo mazāk patika, bet kopumā bija ciešami. Nedomāju, ka lasīšu to grāmatu otru reizi.

ja grāmatu nav vērts lasīt otro reizi, tad to nebija vērts lasīt arī pirmo reizi

to teica kaut kas. šoreiz varbūt nav 100% patiesi, bet princips paliek spēkā

grāmatā katrs varētu atrast sev ko interesantu un noderīgu ko likt aiz auss, kā to dara urlas ar cigaretēm.

Dien

pēc tam lasīju nopirkto Dienu. nu par to līgumu. ventspils bandītu un tiem 100 bandītiem, kuru vaina vēl nav pierādīta, bet visi zina, ka viņi ir bandīti un tik un tā viņiem piedod, jo visiem ir tik labas sirdis.

kaut kas tajā lietā saskan. plāns.

rodas sajūta, ka bandīti ir sazvērējušies pret latvju tautu.

Latviešiem laikam patīk, ka sūdīgi iet pa dzīvi. Tas ir normālais dzīves stāvoklis. Ir labi, bet ja tā padomā nekad nav ideāli. Latvietis vēl drusku padomā un nosaka, ka viņam iet sūdīgi. Otrs latvietis nopriecājas: “cik labi, ka neesmu vienīgais, kam iet sūdīgi pa dzīvi. Nav ko vēlēšanās saspringt, jābalso par vecajiem, gan jau atzagsies, gan jau ar laiku labāk ies, bet pagaidām, lai ir sūdīgi.”

Vilcienā

KD izlasīju, ka ir iznākusi Freida “Psihoanalīze iesācējiem” vai kaut kas tāds, raksts izsauca nenormālu vēlmi iegādāties to grāmatu. sazin, cik maksā?

,