Trešdien Atoms (tas pats, kurš dāsni nodrošina ar hostingu šo blogu piedāvāja doties uz Lucavsalu, kur notiek ūdenstūristu treniņi.
Īstas skaidrības par to, kas tur notiks man nebija; tas arī bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc piekritu.
Mani galvenokārt ieinteresēja šī pasākuma iemūžināšana bildēs. Diezgan daudz nodarbojos ar foto eksperimentēšanu, tāpēc 50% bilžu atbira uzreiz, jo nepārvarēja kvalitātes slieksni.
Kas notiek tādā treniņā?
Sākumā sapumpē laivas un saštellē airus. Laivas (vismaz dzeltenā) ir ražotas Latvijā. Par šo joku biju stipri pārsteigts, bet tā nu tas ir - arī LV notiek ražošana.
Tālāk laivotājus dzen tādu krietnu gabalu līdz Daugavas krastam un atpakaļ. Nomēra laiku. Un tad dzen atkal. Nomēra laiku. Un tad dzen pa to trasi, kuru var redzēt dažās bildēs. Tā viņus dzen, dzen un dzen, kamēr visi ir slapji un saguruši, bet joprojām priecīgi nolaivojušies.
No malas izskatās samērā nogurdinoši, bet laivotāju sejās visu laiku ir dzīves un ūdens prieks. Vēl mani ļoti pārsteidza tas, cik ļoti saskaņoti viņi airējas, jo abiem laivotājiem ir jādarbojas sinhroni, lai sasniegtu maksimālu ātrumu. Savukārt mazajā trasē nepieciešama pilnīga saskaņa, lai varētu pēc iespējas labāk manevrēt cauri vārtiem.
Es neesmu komandas spēlētājs, tāpēc man šķiet, ka vislabāk justos kādā vienvietīgā braucamajā. Esmu jau braukājis ar smailīti pa ezeru, un vienam ir baigi forši. Grūti iedomāties, kā tas būtu, ja pēkšņi vajadzētu airēt vienā perfektā ritmā ar pārinieku. Liekas, ka varētu būt traki.
Atoms solīja iespēju kādā no nākamajām reizēm arī man izvingrināt rokas, tad arī varēšu pateikt precīzāk, par to kā ir būt šādam ūdenstūristam.
Vairāk par ūdenstūrismu var atrast udensturisms.lv
pēdējo reizi skrēju kopā ar diviem riteņbraucējiem, kuri vilkās kā gliemeži. iPodu biju aizmirsis uzlādēt, tāpēc satraucoties par baterijas spēju izturēt līdz skrējiena beigām, skrēju bez mūzikālā pavadījuma.
Trīs igauņu jūrnieki ar jahtu “Marta” svētdien dodas ceļojumā apkārt Roņu salai. Paredzams, ka mājās igauņi atgriezīsies pēc diviem gadiem, raksta “Eesti Päevaleht”.
Sambai nosaukumā ir nektārs - tas manām garšas kārpiņām nozīmēja: “atšķaidīta sula.” Samba negaršo daudz sliktāk par pārējām pakas sulām, to dzerot lielos daudzumos, nejūt sulas iedarbību uz zobiem (tā mēdz būt stiprākām sulām). Domāju, ka šo sulu vairs nepirkšu, jo tā tomēr nav tik jaudīga kā citas sulas. (lai gan tas varētu būt tāpēc, ka šo dzēru tieši pēc Cido xl)
Es saku, lai viņi sāk maksāt 
Pie manis jau kādu laiciņu mitinās Mārīte. Viņa pie manis atceļoja pateicoties 
Šis ir blogs.
Es esmu Miks Latvis, un es šeit rakstu par lietām, kas mani interesē.
jaunākie lasītāju komentāri