Vakar, pirmo reizi mūžā devos Remberģu mežā ar karti, jauniegādātu pirksta kompasu, identu, lielu gribēšanu un mazu saprašanu.

Sacensības orientēšanās sportā notiek vairākās grupās. Vīriešiem no 21 gada vecuma ir A, B, C un E grupas. E ir elites grupa, C grupa ir iesācējiem, A ir nopietniem skrējējiem un B grupa ir tiem, kas nav iesācēji un skrien ne pirmo gadu.

Es Sidžas pamudināts, piereģistrēju numuru V21B grupā, viņa apgalvoja, ka nav ko niekoties un ņemties ar iesācēju grupām: “Ja skrien, tad skrien!” Doma jau nav slikta, bet ņemot vērā, ka visas savas iemaņas ieguvu ātrmācībās pa ceļam mašīnā un 10 minūtēs pirms starta, tad uz labu rezultātu necerēt.

Reģistrācija ir lēta, samaksāju aptuveni 3 Ls, kuros ir ierēķināts auduma numurs, identa īre un karte. Turpmāk būšot jāmaksā tikai 2 Ls.

Pabrīnījos par organizatoru ieguldīto darbu. Līdz šim neko tādu nebiju redzējis — pilns mežs ar mašīnām, lielās teltis, mazās teltis, lauka WC bez W, pārtikas stends un veikli kompasu tirgoņi – par visu ir padomāts. Pirms starta var gan nopirkt, gan izīrēt kompasu. Nopirku lētāko variantu par 8 Ls — pirksta kompasu, par kuru esmu ļoti apmierināts, darbojas labi un izmatot tādu ir varen ērti.

Ļoti palīdzēja, pieredzējušās orientieristes Kristīnes Kokinas (E grupas otrās vietas ieguvējas šajā posmā) padomi, viņa ierādīja, kā rīkoties ar kompasu un iestāstīja pamata lietas, lai es nepaliktu mežā pēc sacensību beigām.

Sākumā ir neliels uztraukums un apjukums, skrēju kopā ar vēl vienu pirmziemnieku, kuru vēlāk pazaudēju. Izskrēju dažas sekundes pirms 19:00.

B grupai bija jāskrien 7 km 210 metri. Gabals man, kā iesācējam, škita diezgan nopietns, kā vēlāk izrādījās pēc nike+ datiem noskrēju 8,67 km, tātad lieki noskriets aptuveni pusotrs kilometrs.

Pirmie kontrolpunkti bija cerīgi un redzami jau no lielāka attāluma, bet visi pārējie labi noslēpti aiz saknēm vai meža bedrēs (mikroieplakās). Nācās vērot pieredzējušāku skrējēju skriešanas virzienu, lai būtu labāka pārliecība par virziena pareizību. Jau sākumā paskrējām garām vienam punktam, un atradām tādu, kas būtu pēc meklējamā. Neko darīt, skrējām atpakaļ un mērojām ceļu dubultā.

Jau pavisam drīz attapos viens mežā, un nācās domāt par ceļa izvēli vienam pašam. Sākumā grūti saprast, cik liels attālums ir līdz nākamajam punktam. Liekas, ka jau vajadzētu būt kontrolpunktam, bet patiesībā vēl gabals jāpaskrien. Uz beigām jau nedaudz piešaujos.

Vienā no garajiem pārskrējieniem saprotu, ka jau protu ne tikai “alfabētu” – apzīmējumus, bet jau sanāk salikt kopā “vārdus” un pienācīgi lasīt no kartes. Tagad paskatoties uz karti, ne tikai pazīstu apzīmējumus, bet jau prātā redzu visu izkārtojumu — redzu cik stāvs vai lēzens ir kalns un kādi brikšņi tūlīt sekos.

Protams, tas, ka esmu apguvis kartes lasīšanas pamatus nav garants bezkļūdu skrējienam. 51 punkts izrādās liktenīgs, to nevar ne ar uguni atrast. Ieraugu pieredzējušu, ātru, pārliecinātu un labi ekipētu skrējēju. Sekoju viņam. Nekādi nespējam atrast 51. punktu. Apjūkam, kad izskrienam uz stigas, kurai tur galīgi nevajadzētu būt. Atrodam 52. punktu, kurš secībā ir paredzēts pēc 51. Turpinot skraidīt pa brikšņiem beidzot tieku pie 51. punkta, prieks ir milzīgs. Patērētais laiks šim punktam gandrīz 10 minūtes, tas nekas, ka tas bija 500 metru attālumā no iepriekšējā, kopā ar “spečuku” ieskrēju auzās.

Tagad secinu, ka skrējiena laikā nespēju padomāt ne par ko citu, kā tikai par kontrolpunktiem un karti — lielisks veids, kā atpūsties no ikdienas nebūšanām.

Atzīšos, ka jau ap maršruta vidu mani pameta spēki un distanci es turpināju pusskriešus un ik pa gabalam čāpoju ar kājām. Domāju, ka nākamreiz centīšos ieturēt vienmērīgu ritmu un nepadošos iešanas kārdinājumam, tad arī laikam vajadzētu būt labākam.

Nike apavi, kurus iepirku, nepavisam nav derīgi šādai skriešanai pa mežu:

• Apakšzole ir salīdzinoši gluda
• Papēdis ir novietots pārāk augstu
• Papēdis nav fiksēts un potīti visu laiku ļogās pa labi un pa kreisi

Apsveru nākamreiz skriet ar vecajām novazātajām botēm, vai arī jāmeklē jauni, mežam piemērotāki apavi.

Pozitīvākās atziņas:

• skriet pa mežu ir jautri
• meklēt kontrolpunktus ir jautri
• atrast kontrolpunktu tieši tur, kur tu to iedomājies sniedz milzīgu gandarījuma sajūtu
• foršā skrējiena laiku izdruka beigās sasilda katra statistikas fanāta sirdi
• magnēta lapā ir interesanti grafiki, kurus var kustināt un grozīt pēc sirds patikas

Bēdīgākās neražas:

• uzskriet kalnā un atrast mikroieplaku bez kontrolpunkta, kuram tur noteikti vajadzēja būt, pavisam noteikti ir bēdīgi

Rezultāts

Finišēju. Nenoskrēju pēdējais. Distanci veicu tieši 1 stundā un 21 minūtē. 42 skrējēju konkurencē ierindojos 40. vietā. Rezultāts, tātad, bēdīgs. Vēl nedaudz papētot grafikus atklāju, ka dažus punktus esmu veicis samērā labi, ir vairāki pārskrējieni, kur mans laiks ir 19., 20., 22. un 23. labākais. Nav tik traki, nākamreiz vajadzētu būt labāk, ja vien neieskriešu neceļos. (pat ar labu ātrumu neko nevar padarīt, ja kādam punktam paskrien garām un to nākas pusdienu meklēt)

Bet galvenais, ka man ir uz ko tiekties. Esmu nospraudis mērķi — censties pie līdzīgas distances iekļauties stundā, vai vismaz tuvoties tai. Ņemot vērā, ka šoreiz labu gabalu noslinkoju un vienkārši nostaigāju, tad mans sapnis nemaz nav tik neiespējams.

Secinājumi

Man patīk skriet. Man patīk skriet pa mežu. Man patīk orientēšanās sports.

Nobalso par šo rakstu