pirmie 6 kilometri ceļā uz pusmaratonu

Es nezinu, kas bija noticis, taču šie bija 6 smagākie kilometri manā mūžā.

pirmie 6 kilometri ceļā uz pusmaratonu

No rīta pamodos un lēnā garā devos laukā. Pirmie 2 km bija forši. Jutos labi un miglainās Juglas ielas bija patīkami vēsas. Gaiss bija tāds… biezs, no ezera cēlās vēsi miglas blāķi.

3. kilometrs bija galīgi neforšs. No vēsā gaisa vairs nebija ne miņas. Karsti, lai gan skrēju šortos. Līdz 4. saņēmos un atguvu vienmērīgu tempu. Uzliekot jestrāku mūziku skriešana sanāk sparīgāka.

5. kilometra beigās nogurums un bezcerīgas domas. Pusmaratons šķiet muļķīgs. Skriešana ir idiotu nodarbe. Kreisās kājas ieaugušais īkšķa nags ir panācis to, ka labā kāja tiek izmantota gandrīz dubulti. Ar kreiso tikai atsperos. Iešu atkal pie ārstes, lai sadakterē reizi par visām reizēm.

Saņemos un godīgi noskrienu pēdējo kilometru. Pēc tam soļoju pēdējos pāris simts metrus līdz dzīvoklim. Jūtos nelabi.

Sula + duša savādā veidā ietekmē ķermeni un domāšanu. Jūtos labi. Nē, lieliski! Svaigs un kā no jauna piedzimis. Diena ir sākusies perfekti.

, , ,