hokejs.lv intervija: Raitis Ivanāns

Raitis Ivanāns

Atzīšos, ka neesmu nekāds hokeja fans. Taču šoreiz gan gribu padalīties ar interviju, kuru iespējams lasīt hokejs.lv

Man tiešām prieks, ka portāls turpina augstā līmenī darboties arī pēc lielā hokeja buma beigām.

Lūdzu: Intervija ar Raiti Ivanānu.

Teksts: Kristaps Zaļkalns Foto: Kaspars Breidaks (viņa bildes var atrast arī today.lv)

Lokālā kopija zemāk:

Nav joks!

Interviju esam sarunājuši 14:00 Molā. Tur Raitim būšot ērtāk, jo jāpieskata mazais krustdēls un jāizpalīdz mammai. 13:59 Ivanāns angļu mierā izčāpo no auto stāvvietas dziļumiem. Viņš tuvojas tik lēni un nosvērti, ka gandrīz vai sāk kļūt neomulīgi. Viņš ir tik sasodīti liels un spēcīgs!

Lai arī Raitis Ivanāns ir visai noslēpumains, sarunā viņš atklāj, ka ļoti vēlas spēlēt olimpiādē. Runājam arī par Bekstroma aizlidināto nūju, policista ikdienu, Ameriku, Latgali un vēl daudz ko citu…

Tikko tavs klubs Losandželosas „Kings” izsniedza vilka pasi galvenajam trenerim Maikam Kraufordam. Kā treneru maiņa varētu ietekmēt tavu lomu komandā?

– Ja par treneri iecels kādu citu, nezināmu speciālistu, tad neko nevar prognozēt. Tad sevi būs jāpierāda vēlreiz.

…visbiežāk ticis locīts Maika Džonsona vārds, kurš līdz šim bijis „Kings” otrais treneris.

– Man jau labāk, ja par galveno apstiprinās Džonsonu. Viņš vairākus gadus ir Losandželosas treneris un zina, ko es varu un ko es nevaru. Daudz kas atkarīgs no treneriem hokejā – ir tādi, kuriem tu iepatīcies un viņi tev uzticas. Svarīgi, lai ir labas attiecības, jo no trenera ir atkarīgi nākamie līgumi. Jo mazāk dabū spēlēt, jo sliktāk.

Ar „Kings” tev ir līgums vēl uz diviem gadiem.

– Tas, ka ir līgums, tas ir lieliski, bet viņi ar mani darīt, ko grib – protams, arī aizsūtīt uz fārmklubu, jo man ir divvirzienu kontrakts. Viss ir manās rokās.

Bet kā ar policista lomu? Mūsdienās taču NHL katrā komandā tādu vajag.

Vajag, lai arī māk spēlēt, ne tikai kauties — lai treneriem ir lielākas iespējas policistu izmantot. Tāpat svarīgi tikt visiem līdz, spēlēt taktiski, un spēt iekļauties trešajā, ceturtajā uzbrucēju trijniekā.

Tava statistika ar katru tikai uzlabojas!

– Šogad vairāk ripas iemetu (sešas, pagājušajā sezonā četras – K.Z), bet tā… Atkarīgs ar ko kopā spēlē. Ja tiec maiņā ar labiem spēlētājiem, tad tikai atveries un partneri tevi atradīs.

Ko šajās trīs sezonās Nacionālajā Hokeja līgā esi jaunu iemācījies?

– Galvenais ir būt labam komandas biedram. Ja tu esi kā ods vai žurka, tad šāda informācija ātri izplatās pa visu līgu un pēc tam neviens klubs tevi negrib ņemt savā komandā.

Pievēršoties Latvijas izlasei, kādā gaismā prātā palikusi debija Halifaksā?

– Atmiņas tikai labākās – pirmais čempionāts, pirmoreiz ar lielo izlasi. Žēl, ka nebija lielāks spēles laiks un žēl, ka neuzvarējām vāciešus. Kopumā pozitīvi.

Kā bija ar Štālu un Bļinovu spēlēt?

– Savā pirmajā spēlē, pārbaudes mačā ar Baltkrieviju, kas bija Halifaksā, sajūtas bija lieliskas – spēlējām daudz, izdevības gūt vārtus bija daudz, saspēle bija un viss sanāca. Redz, neko daudz jau nevar izdarīt, ja tu spēlē 40 sekundes pret Kanādu vai ASV un lielākoties savā zonā. Ja ilgāk spēlē kopā, tad vairāk arī var sanākt.

Čempionāta laikā mediji kritizēja, ka treneri Ivanānu varēja izmantot produktīvāk.

– Domāju, varēja vairākumā biežāk ļaut vārtu priekšā nostāties… Arī pret to pašu Kanādu, kad jau zaudējām 0:7, vienkārši izlaist vairākumā vai dot iespēju vienādos sastāvos uzbrukumā uzspēlēt. Kāpēc gan ne?

Iepriekš nebiji spēlējis lielajā izlasē un komandai pievienojies Kanādā, tikai pēc treniņnometnes. Kā  izdevās iekļauties izlasē?

– Pirmajā dienā ar visiem sapazinos un nebija nekāda vaina. Principā tagad visus puišus pazīstu.

Starp citu, kāpēc nebiji uz treniņnometni Rīgā?

Pēc sezonas beigām NHL bija jāiziet medicīniskās pārbaudes. Bija problēmas ar gurnu, kuru vajadzēja atpūtināt (tagad ar veselību viss ir kārtībā). Pēc tam jau vairs nebija vērts braukt, treniņnometnē vēl bija atlikušas četras dienas un to dēļ būtu jālido no Ziemeļamerikas uz Latviju un tad atpakaļ uz Ziemeļameriku, Halifaksu. Čempionātam gatavojos tur pat Amerikā.

Kādas tev tagad ir attiecības ar Oļegu Znaroku? Vai mazais spēles laiks neiegrieza?

– Gribējās jau vairāk spēlēt. Bet komanda ir komanda, vai tu spēlē divas vai 30 minūtes. Ja komanda uzvar, tas nozīmē, ka visi ir vienlīdz labi paveikuši savu darbu. Tas nav teniss, kur viens dara visu. Hokejs ir komandas spēle un ar to ir jāsamierinās.

Proti, mazais spēles laiks neiedragāja tavas un Znaroka attiecības?

– Nē. Viņš ir treneris un viņš zina, ko viņš dara.

Nū… Pirms čempionāta Atvars Tribuncovs pacēla cepuri, norādot, ka nav apmierinājis treneru darbs.

– Tas, ko dara treneris, tas ir viņa ziņā.

Pēc čempionāta šķīrāties uz pozitīvas nots?

– Jā! Nekas jau nebija. Nestrīdējāmies.

Bet saki godīgi: pasaules čempionātam ziedoji vairākas nedēļas, tomēr katrā mačā dabūji uzspēlēt tikai vidēji nepilnas sešas minūtes. Vai tev ir stimuls nākamgad braukt uz pasaules čempionātu Šveicē?

– Dažas bija tādas spēles, kad laukumā nevarēja laist ceturto maiņu [kurā spēlēja Ivanāns K.Z.]. Gribās būt vairāk ar izlasi, vairāk spēlēt un vairāk sniegt savu palīdzību. Visiem gribās spēlēt un kuram patīk sēdēt aiz apmales? Stimuls spēlēt izlasē ir, jo es gribu spēlēt olimpiādē. Un piedzīvot visu to pārējo, ko dāvā spēlēšana Latvijas izlasē.

Pastāsti, lūdzu, kas notika tajā bēdīgi slavenajā epizodē spēlē ar Somiju!? Latvijai pavērās laba izdevība spēlē radīt jaunu pavērsienu, bija pat divu vīru skaitliskais pārsvars, bet tu aizlidināji somu vārtsarga nūju un dabūji divas minūtes…

Es stāvēju vārtu priekšā. Vārtsargs mani ķeksēja, es nokritu un viņš vēl ar nūju man kājās knibinājās. Muļķīgi sanāca [kautrīgi iesmejas]. Es nenoturējos un aizmetu nūju.

Sekoja pārmetumi no treneru puses?

– Pats saprotu, ka tas bija stulbs noraidījums un tur neko īpaši nevar pārmest. Tas neatstāja izšķirošu iespaidu uz spēli; ja nebūtu uztaisījis to noraidījumu, tas nenozīmē, ka mēs spēli uzvarētu – tādā ziņā neesmu vainīgs.

Vai bija daudz situāciju čempionātā, kad gribējās nomest cimdus?

– Pret kanādiešiem un amerikāņiem.

Un citās spēlēs? Ar Somiju vai Slovēniju?

Nē… Viņi jau nav tik nagli kā amerikāņi un kanādieši. Eiropieši ir cita tipa spēlētāji, viņi neaiziet tik tālu.

Vai noraidījums līdz spēles beigām pret Geclafu mačā ar Kanādu bija objektīvs tiesnešu lēmums?

– Amerikā nedotu noraidījumu līdz spēles beigām, bet Starptautiskās Hokeja federācijas noteikumi ir stingrāki.

Latvijas līdzjutēji droši vien gaida, ka jaunajā sezonā viņu pārmācīsi!

– (Smejas.) Uz pasaules čempionātu bija sakrājies no spēlēm ar Anaheimu. Man Geclafs nekad nav paticis kā spēlētājs.

Atgriežoties pie taviem pie taviem partneriem izlasē, Juris Štāls arīdzan savulaik nopietni kandidēja uz spēlēšanu NHL. Neesi treneris, bet kā tev liekas, kas Jurim pietrūka, lai nostiprinātos „Rangers” sastāvā?

– Viņš vairāk pieder Eiropas stila hokejam, nekā Amerikas. Tā ir daudziem eiropiešiem. Viņi aizbrauc uz Ameriku, neiederies turienes spēles stilā un viss. Štāls ir ļoti labs spēlētājs, labi pārredz laukumu ar ripu, met un… Viss viņam ir.

No iepriekšējām izlasēm biji pielaikojis tikai U-20 formu?

– Jā, divas reizes. Ungārijā un… Hmm… Kur bija otrs… kaut kur jābūt…

Tu reiz kādā intervijā izteicies, ka Monreālas „Canadiens” fani ir nepārspējami, jo viņi ir traki. Kā tu viņus vari salīdzināt ar Latvijas izlases līdzjutējiem?

– „Canadiens” katra spēle ir izpārdota un viņi nenormāli bļauj. Ar faniem Monreālā bija tā: ja tu esi labs, tu esi Dievs. Bet, ja komanda zaudē un pašam spēle nevedās, tad tevi arī var izsvilpt. Bet Latvijas faniem ir vienalga vai tu zaudē, vai uzvari: viņi arī pie 0:7 turpina bungot, atbalstīt, bļaustās. Baigie malači! Halifaksā vispār bija kolosāli – neko tādu nebiju redzējis!

Tad jau sanāk, ka Latvijas fani Monreālas līdzjutējus saliek vienos vārtos!

– Tur vairs nav variantu. Visi, kas ir redzējuši vai dzirdējuši par Latvijas faniem viennozīmīgi atzīst, ka mūsējie ir labākie.

Kā tas ir būt policistam?

– Tas ir bīstami veselībai. Rokas lauž… Bet tas ir mans darbs un tas arī viss. Vai es kaujos, vai es arī pa bortiem masējos. Mans uzdevums ir kauties un spēka spēle. Būt komandā. Katram uz laukuma ir savs darbs. Visiem ir viens mērķis – uzvarēt.

Kā sākās tava policista karjera?

– Viss sākās 2000. gadā Amerikā, kad spēlēju Pensakolā (ECHL). Komandā nebija neviena, kurš varēja izkauties. Vienreiz izkāvos, otrreiz izkāvos un ieņēmu policista lomu komandā. Redzēju, kā citi kāvās un sapratu, ka arī es varu darīt to pašu. Tā tā lieta aizgāja.

Atminies, kad pirmoreiz nometi cimdus?

– Laikam junioru vecumā. Pirmoreiz tā kārtīgi izkāvos, kad aizbraucu uz Ameriku un spēlēju UHL līgā. Pamatīgi dabūju (smejas). Abas acis bija pārsistas, zilumi arī bija.

Bērnībā arī uz ielas kāvies?

– Bija daži kautiņi, bet nekā nopietnāka.

Un tagad ārpus laukuma nav gadījušies starpgadījumi?

– Tikai muļķi kaujās bāros. Es labāk aizeju viņam uzlieku alu, nekā kaujos. Priekš kam?

Tavs istabas biedrs Halifaksā Mārtiņš Karsums stāstīja, ka sadzīvē esi īstākais miera mika.

– [smejas] Tā arī ir. Protams, dažreiz gadās, ka emocijas uzbango.

Kā tu trenējies kauties?

– Tagad vasarā trīsreiz nedēļā eju uz svaru zāli, mazliet paboksējos. Kad nāks tuvāk augusts, tad viss būs jāsāk apvienot ar slidošanu.

Vai tev ir arī savs boksa treneris?

– Boksa treniņi un tas, ko tu dari uz ledus, ir divas dažādas lietas. No boksa elementiem var tikai kādus desmit procentus izmantot. Sezonas laikā ir ļoti grūti, spēles katru otro dienu, pārbraucieni… Nav tā, ka kaušanās treniņi ņemtu virsroku pār ledus treniņiem. Tieši otrādi – laiks paboksēties sanāk ļoti maz. Pēc treniņiem cenšos mazliet ilgāk palikt svaru zālē.

Sieviešu sportā dāmas 10 gadus atceras, kura kurai ir ieskrāpējusi, bet veči izsitās un pēc maču visu atstāj pagātnē, un kopā iet iedzert alu. Vai tomēr policistu starpā neuzkrājās savi „parādiņi”?

– Ja ar vienu komandu daudzreiz spēlē, tad sakrājas gan. Piemēram, man pret Anaheimu šosezon bija jāspēlē astoņas reizes un tad nevar nesakrāties (Anaheimā spēlē Raiens Geclafs… K.Z.). Ja netiec viņam klāt vienā spēlē, tad jāmēģina atbildēt nākamajā. Pēc spēles viss tiek atstāts malā, jo rēķini tiek kārtoti tikai laukumā.

Kā uzaudzēji tik iespaidīgus muskuļus?

– Tā kaut kā iegājies… Jau sen eju cilāt svaru. Visu laiku cenšos sevi uzturēt formā un nezaudēt masu.

Kāds ir tavs rekords grūšanā no krūtīm guļus?

– Šo jautājumu man vienmēr prasa (smaida). Pirms diviem varēju uzspiest… (ilgi un pakāpeniski summē svaru disku skaitu un masu). 180 kilogrami vienu reizi. Tagad es vairāk strādāju ar mazajiem svariem, lai uzturētu sevi formā un nesatraumētos.

Ja salīdzina ar citiem hokejistiem?

– Ir vairāk, bet sezonas laikā neviens rekordus netaisa.

1996. gadā uz Ameriku devies kopā ar Aleksandru Andrejevu, kurš ir draftēts, un Rihardu Augstkalnu. Ko viņi dara tagad?

– Jā, draftā Andrejevu savulaik izvēlējas Fīniksas „Coyotes”. Viņš dabūja acs traumu un ar vienu aci ļoti, ļoti vāji redzēja, tāpēc bija spiests beigt spēlēt hokeju. Ja nemaldos, tagad viņš tagad strādā Dienvidkarolīnā par ugunsdzēsēju. Rihardam atkal bija problēmes ar sirdi. Uztaisīja operāciju un arī vajadzēja beigt hokejista karjeru. Tagad viņš ir atkopies un strādā Latvijā, laikam kompānijā HP, trenē amatieru hokeja komandas, tā kā Rihars ar hokeju mēģina saglabāt saknes. Viņš bija labs uzbrucējs, no mana gada viens no labākajiem.

Ja nemaldos, pa vasaru spēlē strītbolu?

– Nē, es vienkārši biju aizgājis paskatīties, kā man pazīstamie startē. Citos sporta veidos neesmu trenējies, pavasaru uzspēlēju golfu. Golfs ir gandrīz vienīgais mans hobijs, Losandželosā četrreiz nedēļā spēlēju. Mājās dažreiz galda tenisu uzspēlēju.

Tavs tēvs ir no Latgales. Tu arī brauc uz turieni atpūsties?

– Jā, pagājušovasar biju. Tur ir mani lauki, mani radi. Šogad arī domāju uz turieni aizbraukt atpūsties, ja lietus nelīs.

Losandželosā jau visu laiku spīd saule.

– Dažreiz ir arī lietus, toties visu laiku ir silts.

Vairāk kā desmit gadus spēlē Ziemeļamerikā. Neesi jau amerikanizējies?

Amerika ir kļuvusi tuvāka, taču sirdī esmu kaut kur pa vidu starp Latviju un ASV. Varu dzīvot šeit un varu dzīvot arī tur. Nav problēmu.

Kurā zemē sevi redzi pēc desmit gadiem?

– Droši vien, ka Amerikā. Tur dzīvošu, jo mana sieva ir amerikāniete. Uz Latviju atbraukšu tikai ciemos.

Sezonas sākumā mačā pret Sanda Ozoliņa „Sharks” kādā epizodē tev ripa ar tādu spēku trāpīja pa seju, ka salauza vaiga kaulu. Bet pēc trieciena tu neesot pat aci pamirkšķinājis. Pēc spēles Ozoliņš sacīja, ka viņš tavā vietā būtu ar saķertu seju garšļaukus uz ledus…

– Es stāvēju zonā pie ūsām, Robs Bleiks meta no zilās līnijas un trāpīja tieši sejā.. Nezinu, vai tas ir sāpju slieksnis vai rūdījums no kautiņiem, bet parasti, kad ripa trāpa sejā spēlētāji nomet cimdus un saķer seju. Jutu, ka ar seju būs pamatīgas nepatikšanas, bet pirmā doma bija nevis gulties, bet slidot uz soliņu.

Vai tevi Latvijā uz ielas atpazīst?

Dažreiz pienāk klāt bārā un kaut ko saku. Vaicā, kāpēc aizmetu somu vārtsarga nūju.

Fotogrāfijas un tekstu aizliegts kopēt vai pavairot, bez hokejs.lv atļaujas.

, , , , , , , ,

  • Mārtiņš

    Ivanans ir pats labākais!

  • Laba intervija ;) Kaut biežāk tādas varētu palasīt :)

  • bus jau OK