jūra un peldēšana

Esmu dzimis un audzis jūras tuvumā. Esmu pavadījis pie jūras gan vasaras, gan rudeņus, gan ziemas. Esmu smējies, kad bērnībā mani vienaudži no tālākiem rajoniem brauca ciemos un dēvēja jūru par ezeru. Viņi neko lielāku par ezeru līdz tam nebija redzējuši, un jautāja, kāpēc nevar redzēt otru malu.

Peldēt iemācījos mākslīgi izraktā dīķī. Iespējams tāpēc mani vienmēr vairāk baidījuši ezeri un dīķi. Tajos ir ūdenszāles un tie nekad nav prognozējami. Ezeros var būt gan smiltis, gan riebīgas dūņas.

Manuprāt, ar jūru viss ir skaidrs. Pie krasta ūdens ir sekls, tālāk paliek dziļāks, var būt arī sēkļi, tos var redzēt, jo tur ūdens šķiet gaišāks. Ūdens var būt sekls un var būt dziļš. Ja ir dziļš, tad kājas parasti nepiņas nekādās zālēs. Citu variantu nav. Nav nekādu šaubu par to, kas slēpjas zem ūdens virsmas, kā tas mēdz būt saskaroties ar dīķiem un ezeriem.

Laikam jau nav jēgas stāstīt un skaidrot, ka peldēšana ir viena no veselīgākajām nodarbēm, kādu vien var izdomāt. Turklāt peldēšanai ir viens liels pluss – peldot nav asu kustību, ceļgali netiek pakļauti liekām pārslodzēm. Peldot mēs nodarbinām gandrīz visas muskuļu grupas. Atšķirībā no skriešanas pie krietna darba tiek liktas arī rokas.

Savukārt peldēšana jūrā radina peldēt ar apdomu. Vienmēr ir jāseko līdzi, cik tālu esi no krasta, jo peldot var viegli aizdomāties un nepamanīt attālumu līdz krastam. Jādomā vai pietiks spēka tikt atpakaļ. Pašam šādas problēmas nekad nav radušās, jo jūras sāļais ūdens ir kā radīts, lai varētu viegli atlaisties uz muguras un bez īpašas piepūles ķepuroties krasta virzienā.

Šodienas morāle – peldēt ir forši un vēl labāk, ja tas tiek darīts jūrā :)

,