624 kadri. Lielākā daļa no kadriem uzņemta reizi 10 sekundēs, pārējie, reizi 5 sekundēs un vēl pārējie ir sazin kādā intervālā. Knipsēts ar pulti, skatoties youtube video. Diemžēl nebija citu variantu, kā pašam klikšķināt fotoaparātu. Ir arī gaišā puse, katrs kadrs ir vienu megapikseli liels. Tas nozīmē, ka fināls ir riktīgs HD.

Video gatavots ar Panasonic FZ30 un Quicktime pro.

time lapse, Jugla, Riga, Latvia from Miks on Vimeo.

Es parasti neķeru šādus kadrus. Vai vismaz publiski neizrādu. Man šķiet, ka tas principā ir diezgan negodīgi piesavināties atzinīgos vārdus par šādiem skatiem. Daba jau tāpat ir skaista. Es nezinu, kā būtu jācenšas, lai šo mirkli fiksētu neglīti.

foto no guardian.co.uk

Tālā zemē piepelnoties mana sapņu profesija varētu būt pārdevējs mūzikas veikaliņā. Tas būtu tāds patīkams ūķītis, kas darbotos viens pats nevis kādas kompānijas ķēdes ietvaros.

Piektdienas koncerts bija patiesi lielisks baudījums. Sigur Ros dāvāja publikai labākās dziesmas no iepriekšējiem albumiem taču vispozitīvākās sajūtas mani pārņēma, kad sāka skanēt Gobbledigook.

Nesen radās jautājums: “Kāpēc jauniešu portāla hc.lv vadītājs Deniss Fedotovs aktīvi interesējas par mix.lv logotipu?”

Izrādās viss ir nonācis pat tik tālu, ka šis logotips viņam naktīs neliek mieru (citēju):

Neliek miera man mixnews.lv un mix.lv logotipi
Denisa blogs

Tiešām traki, ja cilvēku ikdienā nomoka svešu portālu logotipi. Tomēr grūti saprast, ko viņš tieši vēlas ar savu ierakstu pateikt. Tiem, kuri interesējas par šo lietu ir skaidrs, ka mix.lv ir krietni senāks par  Артемия Лебедева studijas darinājumu.

Katrā ziņā Deniss atbildi jau ir saņēmis. Palicis tikai viņa divdomīgais ieraksts, kurš man kā vienkāršam interneta lietotājam nerada skaidrību, kurš no portāliem ir labais, kurš sliktais un kāpēc blogeris Deniss apzināti, met ēnu uz abiem.

Šodien pētot jauko un noderīgo rīku addictomatic.com atklāju, cik ērti var noskaidrot informāciju par dažādiem tematiem. Izvēlējos paraudzīties uz Latviju no malas un ievadīju meklētājā vārdu “Latvia”.

Pēc tam tiek ģenerēta jauna lapa, kurā ir populārākie ziņu un blogu raksti, fotogrāfijas un video par Latviju. Pati jaunākā ziņa, protams, ir par mūsu BMX braucēja Māra Štromberga zelta medaļu Olimpiskajās spēlēs.

Es tiešām ceru, ka mūsu valdība beidzot pievērsīsies un atbalstīs šo un citus mazāk tradicionālus sporta veidus, jo kā jau parasti atbalsts no valdības nāk tikai pēc sasniegumiem nevis pirms, kā tam būtu jānotiek normālā attīstītā valstī.

Bet pievēršoties virsraksta tēmai… Mums, džekiem no Latvijas, tiešām ir paveicies, jo jau atkal atradu kārtējo apstiprinājumu tam, ka šeit dzīvo skaistākās meitenes pasaulē.

Vakar biju picērijā un pamanīju, ka tētis savam dēlēnam, sēžoties pie galda, kaut ko pateica un sīkais noņēma cepuri no galvas. Puika bija dikti sīks, bet izskatījās prātīgs.

Es prātoju, vai jūsu vecāki mācīja jums šādu lietu, un ja mācīja, tad kāds bija cepures noņemšanas pamatojums?

Atzīšos, ka man atmiņā iespiedies tikai viens labs iemesls:

pie galda ar cepuri galvā sēž tikai vaņkas (krievi).

Man šī frāze bija pietiekams pamudinājums, lai uz mūžīgiem laikiem tā vairs nedarītu. Iespējams, ka tas izklausās rasistiski, tas iespējams aizvaino veselu tautu, bet tiešām šo lietu es spilgti atceros. Tāpēc es prātoju , ko lulū picas tētis ir iemācījis savai atvasei? Ko citi vecāki māca saviem bērniem, kādus aizspriedumus un fobijas viņi ieaudzina?

Esmu ibankas lietotājs. tā noteikti nav ērtākā interneta banka, taču kad piešaujas var lietot pavisam droši un bez raizēm.

Pirms kāda laika Hansabanka (drīzumā Swedbanka) uzlaboja savu hanzanet, tagad kārta vēl vienai interneta bankai kļūt ērtākai, skaistākai un labākai.

Paziņojums par uzlaboto versiju redzams jau kādu labu brīdi, tajā ir saite uz pdf (lokālā kopija) ar salīdzinošajām izmaiņām. Tiek piedāvāta vienkāršota demo versija, kurā katrs var ieiet un paklikšķināties, lai sajustu jaunās interneta bankas aromātu.

Tas notika 20. jūlijā, lietainā svētdienas vakarā Rundāles pils dārzā. Cilvēki pamazām pulcējās pils dārza pusē, lai skatītos Žana Filipa Ramo baletu “Dardans.” Dejotāji no deju grupas “Dzirnas.” Mūziku izpildīja valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga ar diriģentu Normundu Šnē priekšgalā (jo diriģenti parasti stāv priekšgalā).

Pirms kāda laika Dienvitu tiltam jau bija viena video vizualizācija, bet, cik es atceros, tā nebija īpaši jēdzīga. Jaunā arī nav perfekta, taču jau daudz labāk parāda tos apjomus, kādos jāveic ceļu sakārtošanas darbus.

Atvaļinājuma laikā pabiju Kandavā. Nedaudz izdevās paklaiņot pa pilsētiņas ielām. Kandava man vienmēr ir patikusi. Man patiesībā patīk viss “tas gals:” Kandava, Sabile, Talsi, Kuldīga.

Kā jau parasti gribu padalīties ar dažiem kadriem no Kandavas. Atvainojos, par krāsām, man vienkārši ir uznācis košo krāsu periods, to pamanīju, kad apskatījos visas viņas kopumā. Atsevišķi skatoties nav nemaz tik traki.

Es negrasos atreferēt ziņas, tas jau ir izdarīts pie Kristapa Skuteļa, es nedošu arī patiesībai tuvus secinājumus tie ir pie mosties.org.

uztvere

Kopš piektdienas es visu nedēļas nogali dzīvoju pie un uz Salacas. Mēs braucām ar kanoe laivām no Staiceles līdz Vecsalacai. Ļoti jauki pavadījām laiku. Fotografēju ar Zenītu, ceru, ka būs labas bildes. Uzskatu, ka šis notikums manā dzīvē ir simts reizes svarīgāks par Olimpiskajām spēlēm, kurās es nepiedalos un karu, kurā es nekaroju.

Jaunākais podkāsts nr. 16 šoreiz šķiet ir izdevies varen labi tāpēc gribu pievērst uzmanību arī tiem, kas ikdienā neapciemo podraide.lv.

Šajā reizē mums ciemos ir Kristaps Kūlis no putaplastaruksis.lv, kurš atšķirībā no nemirst.lv tomēr tika pie vārda un pateicoties klausītāju uzdotajiem jautājumiem mums sanāca interesanta intervija/saruna.

Ar mani sazinājās Voldemars Odišvili un palūdza, lai es publicēju viņa darbu. Es izlasīju to un man likās, ka nebūtu slikti, ja arī citi palasītu viņa domas. Tāpēc, ja jums ir brīdis laika esat laipni aicināti palasīt.

Muļķu zemē, saule vēl nebija ieslēgta, bet cilvēki jau strādāja ar pilnu atdevi…

Veltīts Stellai Petrosjanai [1]

Mēs, ārzemēs dzīvojošie latvieši, atbraucot uz Rīgu esam nepatīkami pārsteigti..uz ielas, transportā, kafejnīcās u.c. Visu laiku dzirdam runas: …cik maksā m3, kāds ienākums no tā un no šitā… nauda, aizdevuma procentos un atkal..nauda! Vairums skaista un laba, kas ir šajā pasaulē cilvēkiem ir dots par brīvu, tas nemaksā neko!Tā nu Dievs to ir iekārtojis, tad kā, lai raksturo tos, kas nodarbojas tikai un vienīgi ar naudas “taisīšanu?”….

Jā, pareizi, ir tāda cilvēku kategorija – MUĻĶI, viņi īsti nezin ko ar savām dzīvēm vajadzētu darīt, un kādēļ viņi ir šai pasaulē, tāpēc velta tās naudas pelnīšanai! Tas arī izskaidro to ka, bieži vien viņiem tas var būt ļoti daudz… no rīta līdz vakaram aizņemti… ”darīšanās”, pērk īpašumus, aizdod naudu “uz procentiem” tā, lai tā ienestu vēl vairāk naudas un nauda viņus mīl, pie viņiem atgriežas, akumulējas, aug!

Šodien devos ar divriteni uz darbu. Pirms kāda laika tikai spriedelēju par šo lietu, bet biju jau sagatavojis garu rindu ar mīnusiem.

Daži no iepriekš minētajiem mīnusiem bija patiesi, kaut vai tas pats par to svīšanu, no tā laikam nav iespējams izvairīties. Ja nu vienīgi es brauktu lēnām un mierīgi. Bet tas nav īsti iespējams. No rīta vēl bija tīri mierīgi. Pats nebiju īsti pamodies un tad tā lēnīgi un miegaini čunčināju. Bet mājupceļš bija enerģisks un karsts.

Jāsaka tomēr, ka ar divriteni braukt uz darbu IR patiesi forši. Nu kas var būt labāks par to, kad tu noskaties uz īgnajām autobraucēju sejām un uz miegainajām, stiklos iespiestajām autobusā sēdētāju sejām? Pie sevis pasmejos par to, cik viņiem tajos transportos ir draņķīgs gaiss, par to, ka viņi ne velna neizjūt vēju, kas skrien caur matiem. Priecājos par to, ka man ir iespēja piestāt pie jebkura mazā veikaliņa, lai paķertu sulas pudelīti. Pa ceļam izbaudu no mazās franču maiznīcas nākošo svaigi cepto bulciņu aromātu.

Ceļš nav īss, bet vērojot apkārtni laiks paskrien nemanot. Ritenis vēl nav aprīkots ar kilometru skaitītāju, bet rēķinos, ka katru dienu savi 16-17 km būs. Kas var būt labāks par fizisko aktivitāti tieši pēc birojā nosēdētas dienas?

Braucu bez mūzikas pavadījuma. Man šķiet svarīgi dzirdēt, kas notiek uz ielas, lai arī lielāko ceļa daļu pavadu uz trotuāra minot uz kuru pusi atkal dosies kārtējais kaitinošais kājāmgājējs. Un tur neko nevar darīt uz trotuāra arī autobraucēji un riteņbraucēji kļūst par kājāmgājējiem, kas mīcās, dīdās, pēkšņi apstājas, pēkšņi sadomā iegriezties veikalā vai vienkārši ieslāj manā izvēlētajā trajektorijā.

Atsvaidzinoša duša pēc brauciena no darba un diena sākas kā no jauna. Jā, rīta dušu es tomēr izlaidu un iztiku ar sviedru noslaucīšanu, noskalošanos un krekla maiņu.

Plusu riteņbraukšanai varbūt nav nemaz tik daudz, bet emocijas dara savu un mīnusi vairs neliekas tik ļauni. Piemirstas pat augstās trotuāru apmales un neuzmanīgie gājēji. Starp citu, auto vadītāji pagaidām sevi ir parādījuši tikai no labākās puses. Mani laipni palaida cauri mazītiņam krustojumam un visi žesti izskatījās no tiesas draudzīgi.

Rezumējums – pamēģiniet arī jūs, varbūt braukt ar riteni uz darbu nav nemaz tik ļauni?