rakstu par lietām, kas mani interesē
624 kadri. Lielākā daļa no kadriem uzņemta reizi 10 sekundēs, pārējie, reizi 5 sekundēs un vēl pārējie ir sazin kādā intervālā. Knipsēts ar pulti, skatoties youtube video. Diemžēl nebija citu variantu, kā pašam klikšķināt fotoaparātu. Ir arī gaišā puse, katrs kadrs ir vienu megapikseli liels. Tas nozīmē, ka fināls ir riktīgs HD.
Video gatavots ar Panasonic FZ30 un Quicktime pro.
time lapse, Jugla, Riga, Latvia from Miks on Vimeo.
Es parasti neķeru šādus kadrus. Vai vismaz publiski neizrādu. Man šķiet, ka tas principā ir diezgan negodīgi piesavināties atzinīgos vārdus par šādiem skatiem. Daba jau tāpat ir skaista. Es nezinu, kā būtu jācenšas, lai šo mirkli fiksētu neglīti.
Ar daudzām dabas bildēm ir tā, ka skatoties virsū, saprotu, ka ir pa smuko, bet saprotu arī to, ka autora ieguldījums nemaz nav tik liels. Tāpat kā aizejot uz muzeju un nobildējot kādu gleznu, fotogrāfija jau tāpēc nav ģeniāla, pat ja mākslas darbs ir.
Savā ziņā šo var salīdzināt ar tādu, kā dabas ieskenēšanu. Skeneris, iesūc sevī tīru informāciju un parāda ne vairāk un ne mazāk to, kas viņam tika iedots.
Tāpēc man labāk patīk kadri, kuros ir ieguldīts darbs un izdoma. Ja labs kadrs iegūts prasmes vai/un labas acs dēļ, tad gandarījuma sajūta ir daudz lielāka.
Piemēram došu kādu senu, bet man tuvu kadru:
Šis ir knipsēts uz Bruņinieku ielas, tieši pret pirmo slimnīcu. Vienīgais veids, kā iegūt šādas biezas ēnas ir fotografējot no rīta, kad saule spīd ielas galā. Saules stari tad iet gandrīz paralēli ielai un tāpēc, katra līnija, kas uz mājas sienas, iegūst divkāršu spēku.
Šo bildēju pirms diviem gadiem, tāpēc pašai bildei nav īpaši laba kvalitāte, bet doma ir skaidra. Par šīm durvīm man ir lielāks prieks, nekā par jebkuru saulrietu vai saullēktu, kādu es nobildēšu savas dzīves laikā.
foto no guardian.co.uk
Tālā zemē piepelnoties mana sapņu profesija varētu būt pārdevējs mūzikas veikaliņā. Tas būtu tāds patīkams ūķītis, kas darbotos viens pats nevis kādas kompānijas ķēdes ietvaros.
Jau iztēlojos, cik patīkami būtu pavadīt tādā lietainas rudens dienas, klausoties mūziku un kārtojot ierakstus.
Par šo plānu iedomājos pēc pēdējās reizes, kad biju iegriezies mūzikas veikalā, kas atrodas uz Ģertrūdes ielas netālu no Ģertrūdes un Barona ielas stūra.
Es iegāju veikaliņā un sāku vandīties pa plauktiem. Lai arī neatradu daudzas lietas, kuras būtu gribējis es tomēr sajutu, ka no visiem šiem plastmasas gabaliem kaut kas staro. No daudziem vēdīja stipra komercijas smaka - tādus es savā veikaliņā neturētu.
Bet pārējie uzrunāja, daudz vairāk kā virtuālās nuļļu un vieninieku virknes, kas glabājas datorā. Ko līdz iTunes un amazon mp3 veikals, ja tie nespēj dot man neko taustāmu? Atzīstu, ka pēc tam, kad esmu iegādājies CD es to vispirms digitalizēju un pēc tam nolieku plauktiņā. Aizbildinos ar to, ka diskus, lietošu, kad man būs skaista un jaudīga skaņas mašīna pa visu sienu. Un šeit nāk atskārsme CD ir miris formāts. Vēl mirušāks par vinila platēm. Jo tām vēl ir sava aura, kuras pavisam noteikti pietrūkst lāzerripulim.
Bet tuvojoties plauktiem, kur atrodas mūzikas albumi no aizgājušajiem gadu desmitiem, es jūtu, ka grūti būs aiziet pirms nebūšu visu izpētījis. Gribētos nopirkt gandrīz visu, kas tur atrodas. Saprotu, ka man būtu jāiegulda milzīga kaudze naudas līdz es spētu saprast, kas labs un, kas slikts. Atgriežos pie domas, ka pirātisms ir ērts veids, kā cilvēkam izkopt gaumi.
Kā gan citādi būtu iespējams vienas dienas laikā lejupielādēt desmitiem albumu? Skolniekam nav tādas naudas. Lai ko teiktu negausīgās ierakstu kompānijas, pirātisms ir labākais, kas noticis, kopš interneta izgudrošanas.
Atceros, ka pirms kāda gada biju Brēmenē mūzikas ierakstu veikalā, kur liela daļa no diskiem bija lietoti vai mazlietoti. Tur bija arī krietna vinila plašu kolekcija par pieņemamām summām. Man tūlīt ļoti sakārojās tikt pie plašu atskaņotāja. Bērnībā man ļoti maz iznāca ar tādu paspēlēties. Tāds bija tikai Mārim (otrajā bildē).
Joprojām mani nepamet doma, ka būtu jāiegādājas vienkāršs aparāts vinila plašu atskaņošanai. Vēlams tāds, kas nesabojātu plates un spētu attainot visu skaņu gammu. Jūtu, ka to varētu nopirkt ebay, tikai man nav saprašanas, ko tieši izvēlēties. Tad mūzikas klausīšanās atgūtu savu rituālo nokrāsu, kādu šis process jau sen ir zaudējis.
Mēs mūziku klausāmies steigā un bez domāšanas. Plate prasa pacietību, rūpību un sagatavošanos. Jau atkal es spēju vizualizēt ainu ar ērtu dīvānu un plašu atskaņotāju un vinila ierakstu kolekciju plauktā. Līdzīgi, kā pērkot CD es izvēlos tikai tos mūziķus, kurus patiesi cienu arī plašu izlase droši vien veidotos lēni un pakāpeniski.
Laikam jābeidz sapņot un jānopērk tas aparāts? Un tad visās jubilejās es ceru sagaidīt tikai viena veida dāvanas :)
Piektdienas koncerts bija patiesi lielisks baudījums. Sigur Ros dāvāja publikai labākās dziesmas no iepriekšējiem albumiem taču vispozitīvākās sajūtas mani pārņēma, kad sāka skanēt Gobbledigook.
Protams, vecie gabali deva skudriņas (tas tomēr ir ko vērts dzirdēt dzīvajā, to, kas līdz šim ir skanējis tik no CD ripuļa), bet Gobbledigook tik un tā bija vakara kulminācija. Klausītāji precīzajā ritmā sita plaukstas līdzi tik spēcīgi, ka kļuva par daļu no šīs dziesmas izpildītājiem.
Domāju, ka tagad man būs laba oma vēl vismaz mēnesi :)
Gobbledigook oficiālais video satur nelielas devas ar atkailinātiem ķermeņiem, tāpēc nebija iespējams ielikt šeit pa tiešo.
Gobbledigook video no Naturra koncerta, kopā ar Bjorku.
Nesen radās jautājums: “Kāpēc jauniešu portāla hc.lv vadītājs Deniss Fedotovs aktīvi interesējas par mix.lv logotipu?”
Izrādās viss ir nonācis pat tik tālu, ka šis logotips viņam naktīs neliek mieru (citēju):
Neliek miera man mixnews.lv un mix.lv logotipi
Denisa blogs
Tiešām traki, ja cilvēku ikdienā nomoka svešu portālu logotipi. Tomēr grūti saprast, ko viņš tieši vēlas ar savu ierakstu pateikt. Tiem, kuri interesējas par šo lietu ir skaidrs, ka mix.lv ir krietni senāks par Артемия Лебедева studijas darinājumu.
Katrā ziņā Deniss atbildi jau ir saņēmis. Palicis tikai viņa divdomīgais ieraksts, kurš man kā vienkāršam interneta lietotājam nerada skaidrību, kurš no portāliem ir labais, kurš sliktais un kāpēc blogeris Deniss apzināti, met ēnu uz abiem.
Šodien pētot jauko un noderīgo rīku addictomatic.com atklāju, cik ērti var noskaidrot informāciju par dažādiem tematiem. Izvēlējos paraudzīties uz Latviju no malas un ievadīju meklētājā vārdu “Latvia”.
Pēc tam tiek ģenerēta jauna lapa, kurā ir populārākie ziņu un blogu raksti, fotogrāfijas un video par Latviju. Pati jaunākā ziņa, protams, ir par mūsu BMX braucēja Māra Štromberga zelta medaļu Olimpiskajās spēlēs.
Es tiešām ceru, ka mūsu valdība beidzot pievērsīsies un atbalstīs šo un citus mazāk tradicionālus sporta veidus, jo kā jau parasti atbalsts no valdības nāk tikai pēc sasniegumiem nevis pirms, kā tam būtu jānotiek normālā attīstītā valstī.
Bet pievēršoties virsraksta tēmai… Mums, džekiem no Latvijas, tiešām ir paveicies, jo jau atkal atradu kārtējo apstiprinājumu tam, ka šeit dzīvo skaistākās meitenes pasaulē.
Vakar biju picērijā un pamanīju, ka tētis savam dēlēnam, sēžoties pie galda, kaut ko pateica un sīkais noņēma cepuri no galvas. Puika bija dikti sīks, bet izskatījās prātīgs.
Es prātoju, vai jūsu vecāki mācīja jums šādu lietu, un ja mācīja, tad kāds bija cepures noņemšanas pamatojums?
Atzīšos, ka man atmiņā iespiedies tikai viens labs iemesls:
pie galda ar cepuri galvā sēž tikai vaņkas (krievi).
Man šī frāze bija pietiekams pamudinājums, lai uz mūžīgiem laikiem tā vairs nedarītu. Iespējams, ka tas izklausās rasistiski, tas iespējams aizvaino veselu tautu, bet tiešām šo lietu es spilgti atceros. Tāpēc es prātoju , ko lulū picas tētis ir iemācījis savai atvasei? Ko citi vecāki māca saviem bērniem, kādus aizspriedumus un fobijas viņi ieaudzina?
Esmu ibankas lietotājs. tā noteikti nav ērtākā interneta banka, taču kad piešaujas var lietot pavisam droši un bez raizēm.
Pirms kāda laika Hansabanka (drīzumā Swedbanka) uzlaboja savu hanzanet, tagad kārta vēl vienai interneta bankai kļūt ērtākai, skaistākai un labākai.
Paziņojums par uzlaboto versiju redzams jau kādu labu brīdi, tajā ir saite uz pdf (lokālā kopija) ar salīdzinošajām izmaiņām. Tiek piedāvāta vienkāršota demo versija, kurā katrs var ieiet un paklikšķināties, lai sajustu jaunās interneta bankas aromātu.
Tas notika 20. jūlijā, lietainā svētdienas vakarā Rundāles pils dārzā. Cilvēki pamazām pulcējās pils dārza pusē, lai skatītos Žana Filipa Ramo baletu “Dardans.” Dejotāji no deju grupas “Dzirnas.” Mūziku izpildīja valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga ar diriģentu Normundu Šnē priekšgalā (jo diriģenti parasti stāv priekšgalā).
Pirms kāda laika Dienvitu tiltam jau bija viena video vizualizācija, bet, cik es atceros, tā nebija īpaši jēdzīga. Jaunā arī nav perfekta, taču jau daudz labāk parāda tos apjomus, kādos jāveic ceļu sakārtošanas darbus.
Turpināt lasīt: ‘Video: Dienvidu tilta jaunā vizualizācija’
Atvaļinājuma laikā pabiju Kandavā. Nedaudz izdevās paklaiņot pa pilsētiņas ielām. Kandava man vienmēr ir patikusi. Man patiesībā patīk viss “tas gals:” Kandava, Sabile, Talsi, Kuldīga.
Kā jau parasti gribu padalīties ar dažiem kadriem no Kandavas. Atvainojos, par krāsām, man vienkārši ir uznācis košo krāsu periods, to pamanīju, kad apskatījos visas viņas kopumā. Atsevišķi skatoties nav nemaz tik traki.
Es negrasos atreferēt ziņas, tas jau ir izdarīts pie Kristapa Skuteļa, es nedošu arī patiesībai tuvus secinājumus tie ir pie mosties.org.
Kopš piektdienas es visu nedēļas nogali dzīvoju pie un uz Salacas. Mēs braucām ar kanoe laivām no Staiceles līdz Vecsalacai. Ļoti jauki pavadījām laiku. Fotografēju ar Zenītu, ceru, ka būs labas bildes. Uzskatu, ka šis notikums manā dzīvē ir simts reizes svarīgāks par Olimpiskajām spēlēm, kurās es nepiedalos un karu, kurā es nekaroju.
Turpināt lasīt: ‘Cilvēki skatās TV un lasa avīzēs - “karš notiek!”’
Jaunākais podkāsts nr. 16 šoreiz šķiet ir izdevies varen labi tāpēc gribu pievērst uzmanību arī tiem, kas ikdienā neapciemo podraide.lv.
Šajā reizē mums ciemos ir Kristaps Kūlis no putaplastaruksis.lv, kurš atšķirībā no nemirst.lv tomēr tika pie vārda un pateicoties klausītāju uzdotajiem jautājumiem mums sanāca interesanta intervija/saruna.
Ar mani sazinājās Voldemars Odišvili un palūdza, lai es publicēju viņa darbu. Es izlasīju to un man likās, ka nebūtu slikti, ja arī citi palasītu viņa domas. Tāpēc, ja jums ir brīdis laika esat laipni aicināti palasīt.
Veltīts Stellai Petrosjanai [1]
Mēs, ārzemēs dzīvojošie latvieši, atbraucot uz Rīgu esam nepatīkami pārsteigti..uz ielas, transportā, kafejnīcās u.c. Visu laiku dzirdam runas: …cik maksā m3, kāds ienākums no tā un no šitā… nauda, aizdevuma procentos un atkal..nauda! Vairums skaista un laba, kas ir šajā pasaulē cilvēkiem ir dots par brīvu, tas nemaksā neko!Tā nu Dievs to ir iekārtojis, tad kā, lai raksturo tos, kas nodarbojas tikai un vienīgi ar naudas “taisīšanu?”….
Jā, pareizi, ir tāda cilvēku kategorija – MUĻĶI, viņi īsti nezin ko ar savām dzīvēm vajadzētu darīt, un kādēļ viņi ir šai pasaulē, tāpēc velta tās naudas pelnīšanai! Tas arī izskaidro to ka, bieži vien viņiem tas var būt ļoti daudz… no rīta līdz vakaram aizņemti… ”darīšanās”, pērk īpašumus, aizdod naudu “uz procentiem” tā, lai tā ienestu vēl vairāk naudas un nauda viņus mīl, pie viņiem atgriežas, akumulējas, aug!
Turpināt lasīt: ‘Muļķu zemē, saule vēl nebija ieslēgta, bet cilvēki jau strādāja ar pilnu atdevi…’
Šodien devos ar divriteni uz darbu. Pirms kāda laika tikai spriedelēju par šo lietu, bet biju jau sagatavojis garu rindu ar mīnusiem.
Daži no iepriekš minētajiem mīnusiem bija patiesi, kaut vai tas pats par to svīšanu, no tā laikam nav iespējams izvairīties. Ja nu vienīgi es brauktu lēnām un mierīgi. Bet tas nav īsti iespējams. No rīta vēl bija tīri mierīgi. Pats nebiju īsti pamodies un tad tā lēnīgi un miegaini čunčināju. Bet mājupceļš bija enerģisks un karsts.
Jāsaka tomēr, ka ar divriteni braukt uz darbu IR patiesi forši. Nu kas var būt labāks par to, kad tu noskaties uz īgnajām autobraucēju sejām un uz miegainajām, stiklos iespiestajām autobusā sēdētāju sejām? Pie sevis pasmejos par to, cik viņiem tajos transportos ir draņķīgs gaiss, par to, ka viņi ne velna neizjūt vēju, kas skrien caur matiem. Priecājos par to, ka man ir iespēja piestāt pie jebkura mazā veikaliņa, lai paķertu sulas pudelīti. Pa ceļam izbaudu no mazās franču maiznīcas nākošo svaigi cepto bulciņu aromātu.
Ceļš nav īss, bet vērojot apkārtni laiks paskrien nemanot. Ritenis vēl nav aprīkots ar kilometru skaitītāju, bet rēķinos, ka katru dienu savi 16-17 km būs. Kas var būt labāks par fizisko aktivitāti tieši pēc birojā nosēdētas dienas?
Braucu bez mūzikas pavadījuma. Man šķiet svarīgi dzirdēt, kas notiek uz ielas, lai arī lielāko ceļa daļu pavadu uz trotuāra minot uz kuru pusi atkal dosies kārtējais kaitinošais kājāmgājējs. Un tur neko nevar darīt uz trotuāra arī autobraucēji un riteņbraucēji kļūst par kājāmgājējiem, kas mīcās, dīdās, pēkšņi apstājas, pēkšņi sadomā iegriezties veikalā vai vienkārši ieslāj manā izvēlētajā trajektorijā.
Atsvaidzinoša duša pēc brauciena no darba un diena sākas kā no jauna. Jā, rīta dušu es tomēr izlaidu un iztiku ar sviedru noslaucīšanu, noskalošanos un krekla maiņu.
Plusu riteņbraukšanai varbūt nav nemaz tik daudz, bet emocijas dara savu un mīnusi vairs neliekas tik ļauni. Piemirstas pat augstās trotuāru apmales un neuzmanīgie gājēji. Starp citu, auto vadītāji pagaidām sevi ir parādījuši tikai no labākās puses. Mani laipni palaida cauri mazītiņam krustojumam un visi žesti izskatījās no tiesas draudzīgi.
Rezumējums - pamēģiniet arī jūs, varbūt braukt ar riteni uz darbu nav nemaz tik ļauni?
Pirms dažām dienām draudzīgā bariņā devāmies jūrā. Lai būtu interesantāk nolēmām iesaistīt peldlīdzekli.
Zinu, ka daži lieto matračus, piepūstas kameras vai citus tādus niekus, bet mēs atradām kārtīgu peldošo māju.
Lūk, šādi izskatās 10vietīgs padomju laika glābšanas plosts ar jumtu.
P.S.
Visu nedēļu izbaudīju vasaru. Biju atvaļinājumā un dažādas piezīmes par padarīto vēl parādīsies.
jaunākie komentāri