gluži manas domas. Varbūt vēlāk parādīšu kādas bildes no sava dampja. ;>

Piebildīšu, ka viens no variantiem kā to darīt ir braukt *tiešām lēni*, t.i. apmēram reizes 2, un ne vairāk kā 3 ātrāk par kājāmgājēju. Ātrumu krasi neuzņemt, izvairīties bremzēt vai mainīt ātrumu. Izmantot zemos pārnesumus, par spīti mazajam ātrumam (toties viegli). Visu laiku sekot slodzei, t.i. tīšām “relaksēties”. Drīkst skatīties pa malām, filozofēt utt. Kādēļ? Tādēļ, ka tad svīšana nav neko lielāka kā vienkārši ejot kājām. Un karstā vasaras dienā pat mazāka – jo atvēsina vēja lūsma. Un ātrums 10-15 km/h praktiski ir pilnīgi pietiekams pilsētas apstākļiem. Tad arī var mierīgi apbraukt kājāmgājējus, kas mūžīgi lien ceļā utt. Novērojumi liecina, ka “skrējēji” ar “lēnajiem” tik un tā atkal sastopas pie nākamā luksofora. Pilsētā steigties *nav jēgas*; esmu rēķinājis, ka ātra braukšana man tikai apmēram par 10-15% saīsina ceļā pavadāmo laiku.

Nu, bet ja grib braukt ātrāk, tad, protams, jāņem līdzi maiņas apģērbs.

P.S. Un ja kas, velosipēdiem ir spidometri, tos var nopirkt jebkurā veloveikalā.

P.P.S. Ja kas, velosipēdus neganti zog. Tādēļ iesaku iegādāties resno motocikla pieslēgšanas ķēdi un velosipēdu *vienmēr* pieslēgt pie neaiznesama objekta.

uzticība “ātrumniekiem” zūd, ja tos pērk maksimā par 100 latiem. Kārtīgs divritenis kārtīgi maksā.

Ja man būtu iespēja tikt pie krievu ražojuma es domāju, ka brauktu ar to, jo tad mazāks kreņķis, ka kāds gribēs zagt, turklāt esmu pamanījis, ka pārējie riteņbraucēji vienmēr ar skaudību skatās uz divriteņiem “vectētiņiem”. Savukārt savu “ātrumnieku” atstātu laukiem, mežiem, kāpām un takām.

Es dodu priekšroku vecajiem labajiem krievu ražojumiem! Vismaz zinu, ka nobraucot 100 km velo neizjuks, turklāt atjaunots/restaurēts izskatās ĻOTI skaisti. Nav man uzticības ātrumniekiem. Vispār mīlu klasiskas lietas un tā ir gaumes lieta.

224. Velosipēdu un mopēdu vadītājiem pa ceļu atļauts braukt vienā rindā iespējami tuvāk brauktuves (braukšanas joslas) labajai malai. Tālāk uz brauktuves atļauts izbraukt, tikai lai apbrauktu, apsteigtu vai apdzītu vai ja braukšanai attiecīgajā virzienā ir iekārtota atsevišķa braukšanas josla, kā arī šo noteikumu 229.punktā minētajos gadījumos, lai nogrieztos pa kreisi vai apgrieztos braukšanai pretējā virzienā. Netraucējot gājējus, atļauts braukt pa nomali, bet velosipēdu vadītājiem – arī pa ietvi.

Pats braukāju pa ielām, krietni mazāk bumsīšanās augšā-lejā, un mazāk problēmu ar gājējiem.. Vienīgi kaitina tie smagie un autobusi kas krustojumā iekārtojās pie paša trotuāra.. tad tiešām jāstumjās ar kājām lai sev spoguļus neaplauztu. Reizēm – ja iespējams braucu apkārt, tur tomēr vairāk vietas..

Noteikti iesaku uzmanīties no mikriņiem, krustojumos ripināties tiem garām īpaši uzmanīgi. Vakar buz Brīvības ielas viens mikriņš apstājās pie sarkanā – līdz ietves malai pusotrs metrs, es mierīgi braucu garām un pēkšņi tante atrauj durvis vaļā.. Nu ja reiz jāizlaiž pasažieris – vari pie ietves piebraukt..

Patiešām priecē fakts, ka kāds sāk braukt ar velo ikdienas gaitās. Ar velo arī ikdienas izbraucieni zināmos maršrutos (kurus var arī pamainīt) ir feini.

p.s. Es klausos mūziku minot pedālus. Bet ir reizes, kad labāk dzirdēt apkārt notiekošo (parasti naktīs, kad Rīga ir klusa).

SVILPE:
ne vienmēr ir iespējams tik traki lēkāt :) mans braucamais varētu pat pilnīgi izjukt. Es piekopju metodi, kad laicīgi parauju uz augšu priekšējo riteni un vajadzības gadījumā arī pakaļējo. Jo bunny hopu nav iespējams izveikt ripinoties pāri krustojumam – ātrums par mazu.