Par zobupastām un krāsām [labots un papildināts]

Izrādās to, vai zobu pasta ir veselīga, vai bīstama var viegli noteikt pēc tā, kādas krāsas taisnstūris ir atrodams uz tās iepakojuma.

Krišjānis savā blogā aprakstījis pieredzi ar dažādām zobu pastām un viena no interesantākajām lietām (nu jau zināms,ka tie bija maldi) man šķita zobu pastu iedalījums:

Vispār, zobu pastas iedalās 3 kategorijās pēc to sastāva. Pa TV, protams, neko tādu nesaka, ja nu vienīgi zinātniski pētnieciskajos raidījumos, bet ne reklāmās, jo reklamējas jau tas švakākais gals. Tātad, 3 kategorijas: melns (slikts), zils (normāls), zaļš (labs). Kur tās krāsas var redzēt? Viņas ir iezīmētas uz zobu pastu tūbiņām pašā apakšā. Ja tūbiņas ir kastītēs, tad skaties kādā krāsā ir svītru kods. Uzreiz saku, ka Rimi un Maxima zaļās krāsas neatrast. Ja gribi zaļo krāsu, tad jāiet uz aptieku.
http://krishjohnb.blogspot.com/2009/02/eu-sito-mute-bazt-drikst.html

Atvainojos par maldināšanu. Izrādās, ka nekādas saistības starp krāsu uz paciņas un veselīgumu nav. Precīzāka informācija ir atrodama tepat komentāros:

N.R.:

Onkulis prasīja pierādījumus, rekur vēl, no BIOTĒKA (kas vispār pārdod eko produktus no bioloģiskām izejvielām, tapēc melnas svītriņas to produktiem būtu absurds):

Biotēka | 5. novembris, 2007 @ 12:48

Mēs nezinām, kā dara visi ražotāji un poligrāfisti pasaulē, un tādēļ arī neņemamies kaut ko apgalvot globāli un absolūti.
Taču Biotēkas gadījumā svītriņas krāsa vienmēr saskan ar iepakojuma burtiņu vai bildītes krāsu.
Vēl, no poligrāfistu teiktā esam sapratuši, ka visi krāsu toņi veidojas, sajaucot 4 vai 5 pamatkrāsas. Tādējādi, iespējams, ja svītriņa atšķiras, tad kontrolēta tikusi nevis gala krāsa, bet gan vienas pamatkrāsas piejaukuma procents gala krāsā.
Vēl viens arguments, kas runā par labu poligrāfijas vajadzībām, nevis sastāva ilustrēšanai, ir tāds, ka likumdošana neprasa norādīt uz iepakojumiem jelkādas krāsainas svītriņas, tāda apzīmējuma marķējuma prasībās nav – tas nozīmē, ja ražotājs gribētu kaut ko slēpt vai padarīt neuzkrītošāku, tad būtu tikai loģiski, ka viņš vienkārši vispār neliktu nekādas svītras, ja reiz tās nav obligātas. Vai ne?
Un visbeidzot – ir lietas, kuras ražotājam OBLIGĀTI IR jāliek uz iepakojuma, un kuras atbilstību realitātei un likumiem kontrolē valsts. Un tas ir sastāvdaļu saraksts. Lai būtu droši, lai Jūs nemaldinātu nekādas mistiskas strīpas, par kuru nozīmi vēl zinātnieki strīdas, lai Jūs nemuļķotu kaut kādi tukši apgalvojumi vai “viena tante teica” informācija – mācieties atpazīt sastāvdaļu nosaukumus, lasiet sastāvu, un pieņemiet uz zināšanām balstītu lēmumu: ir piedāvātā prece laba, droša un dabīga, vai nav.

Par spīti tam ir cilvēki (Mārim un viņa klasesbiedriem nav paveicies), kam šādas aplamības ir pat skolā mācītas:

Māris: Onkuli, es atceros, ka man pamatskolā vai vidusskolā šo mācīja, arī par visiem E un dažādiem citiem apzīmējumiem (ieskaitot tās birkas, kas uz apģērba mazgāšanai).

,