No Ķīšezera līdz Baltezeram un atpakaļ – vēja faktors

Svētdien mēs pavisam mazā kompānijā devāmies laivot pa Rīgas ezeriem. Viens kajaks, viens vienvietīgs un viens divvietīgs sit-on-top’s*.

Ķīšezers - Baltezers

Sākums visādā ziņā bija gaišs. Spīdēja saulīte, mēs ap 10:30 lēnā garā startējām no Ķīšezera rietumu krasta. Vilnīši nebija lieli un noskaņojums lielisks. Tālumā redzami skursteņi un daudzstāvu mājas. Interesanta sajūta, it kā pie dabas, bet tomēr pilsētā.

Pēc nelielas šaubīšanās ieraudzījām Juglas kanālu un devāmies tālāk niedru ielenkumā. Juglas kanāla krasti ir krāšņi, tur var redzēt lērumu ar laivu būdām, mazdārziņu graustiem un makšķerniekiem.

Mūsu divvietīgajam SOTam grūti tikt līdzi kajakam un arī vienvietīgo “Tempo” visbiežāk vērojam no aizmugures.

Kad dodamies iekšā Baltezerā, sākas runas par ēšanas pauzi. Apmetam mazu loku un nolemjam ēst tur pat uz ūdens. Ēšanas laikā atceros par telefonu un ieslēdzu GPS. Apmēram 20 minūšu laikā esam paēduši un iepūsti Mazās salas niedrēs. Krietni sāk zēģelēt vējš un arī viļņi sāk trakot.

Izlemjam braukt līdz Baltezera kanālam (orientieris baznīcas tornis) un tur, vadoties pēc apstākļiem, mēs griežam riņķī un braucam atpakaļ, vai arī aplūkojam, kas notiek Mazajā Baltezerā.

Tiklīdz sākam kustēties, saprotam, ka atpakaļceļš nebūs viegls. Vējš vairs nav stiprs tikai brāzmās, tas visu laiku pūš vienmērīgi spēcīgi. Vienvietīgā SOTa priekšgals katra otrā viļņa laikā skrien pa gaisu, tā vairs nav laivošana, bet sērfošana. Bez īpašas piepūles mūsu divvietīgais SOTs sasniedz ātrumu ~ 13 km stundā, var tikai minēt, cik ātri skrēja kajaks. Nezinu, cik tieši augsti bija viļņi, bet tie bija AUGSTI.

Laivotāju sejās arī no attāluma var manīt sajūsmu – šādas atrakcijas nebija gaidītas. 2 kilometri paiet nemanot. Bez piepūles esam saņēmuši krietnu adrenalīna devu.

Netālu no Baltezera kanāla izkāpjam krastā. Ēšanas pauze. Izlejam ūdeni no laivām. Skatoties uz niedrēm, kuras vējš cenšas pieliekt pie ezera virsmas un iemērkt ūdenī, mēģinām izprātot, kāds īsti varētu vēja ātrums. Solīts tika 10-15 m/s. Nav saprašanas, vai vējš kļūs stiprāks. Izpētām attālumus un vienojamies, ka laiks doties atpakaļ, jo pret vēju ies smagi. Tagad plāns ir slapstīties gar krastu un izmantot katru iespēju būt kādas salas aizvējā.

Pretvējš ir nejauks. Mūsu SOTos ne uz mirkli nedrīkst pārstāt airēties, citādi laivu nes atpakaļ un paveiktais ceļa posms jāveic no jauna. Vienīgais, kas palīdz pārvarēt Baltezeru, ir apziņa, ka pēc tam sekos Juglas kanāls, kur noteikti nebūs viļņu un vējš būs mazāks.

Seko vilšanās. Piebraucam pie kanāla, esam tik noguruši, ka pat kanālā knapi tiekam uz priekšu. Mazliet atpūšamies. Saprotam, ka nogurums nav vienīgais ienaidnieks. Kanālā ir ne tikai pretvējš, bet arī pretstraume. Tagad, kad redzam abus krastus, varam novērtēt to, ka ir mirkļi, kad laiva knapi kustas un brāzmās pat apstājas uz vietas. Katrs mirklis, kad airis nav ūdenī, nozīmē, ka laiva tiek pūsta atpakaļ.

Uz priekšu iet vēl grūtāk kā ezerā. Stiprākās brāzmās un klajumos katrs nobrauktais metrs šķiet kā sasniegums. Brīžos, kad uzpūš sevišķi stipri un laiva pilnīgi apstājas, es klusu pie sevis skaitu pantiņus, kuri sastāv tikai no krievu lamuvārdiem.

Lēni un grūti, bet mēs pieveicam Juglas kanālu. Tūlīt jādodas pāri Ķīšezeram. Esam niedru aizvējā, domājam to sliktāko, bet mums pat prātā nenāk, ka var būt vēl sliktāk.

Tiklīdz kā tiekam Ķīšezerā, mums vairs nav niedru, kas pasargāja no vēja. Vējš pūš gandrīz tieši no tā punkta, kur mums jānokļūst. Viļņi ir tikpat lieli kā Baltezerā, kad pa tiem “sērfojām”, bet nu tie nāk tieši mums virsū.

Kajakam iet grūti, bet tas lēni un noteikti dodas uz priekšu. Divvietīgais SOTs kustās vēl lēnāk, bet arī mums ir apziņa, ka gan jau tiksim līdz otram krastam, tas ir tikai laika jautājums.

Vienvietīgajam SOTam vairs nav spēka, vējš to iepūš niedrēs, laiva sagriežas ar sānu pret viļņiem. Niedrēs augstie viļņi vieglo laivu bīstami mētā kā skaidu. Redzam, ka panikas lēkme nav aiz kalniem. Ir skaidrs, ka vienu šo laivu nekur nevar laist. Kā mēs palīdzēsim, ja ezera vidū bezspēks uznāks no jauna? Vienīgais risinājums ir sasiet laivas kopā.

Tagad mēs velkamies vēl lēnāk. Ik pa brīdim cenšos noteikt, cik tālu esam tikuši, un rezultāts nav iepriecinošs. Ēkas, kuras izmantoju kā orientierus, lielākas nekļūst. Grūti saprast, vai vispār tiekam uz priekšu, šķiet, ka vienīgais, ko spējam, ir turēties pret viļņiem. Kajaks tagad izskatās pēc maza punktiņa.

SOTs ir pilns ar ūdeni, ūdens pilieni lido acīs kā lietus laikā, daži lielākie viļņi iedomājas, ka var pastaigāties pāri laivas bortiem – es sēžu nevis laivā, bet ezerā. Lēni un pamazām es redzu un jūtu, ka tuvojamies krastam.

Notiek neticamais – jo tuvāk esam krastam, jo vājāks kļūst arī vējš.

Tiekam krastā. Esam priecīgi un apjukuši.

——

Pēdējo posmu braucām apmēram stundu un 20 minūtes, lai gan turpceļā tas prasīja mazāk kā 25 minūtes. Kopā nobraucām vismaz 25 kilometrus, bet iespējams vēl vairāk, jo mūsu trajektorijas noteikti nebija taisnes.

Grūti apkopot domas par šo braucienu, gan jau rakstot par nākamajiem braucieniem es vēl nonākšu pie šī piedzīvojuma. Gribu tikai teikt, ka uz ezera vējš nosaka visu, šo mācību mēs, upju braucēji, atcerēsimies uz visiem laikiem.

P.S.

Paldies Maijai no Paija.blogspot.com par iedvesmojošo rakstu (No Mežaparka uz Baltezeru), kas arī bija mūsu pamudinājums doties šajā piedzīvojumā.

*Sit-on-top – laivas tips, kas apkopo kajaka un sērfošanas dēļa labākās īpašības. SOTs ir nenogremdējams, jo tam ir noslēgts korpuss/čaula uz kuras sēž braucējs. Tas ir krietni stabilāks par kajaku, taču līdz ar to arī lēnāks. Vairāk wikipēdijā.

Laivas nomājām un labus padomus saņēmām no Raivo: Jūras laivas – juraslaivas.lv.

, , , , ,

  • ieleja

    tās salas ir nedēļas nogales garas ekskursijas vērtas

  • Visjautrākais noteikti bija tas, kā vējš jums tās nieres lieca līdz zemei :))

  • Tolix

    Tekstā smieklīga kļūdiņa ieviesusies:
    “Skatoties uz nierēm, kuras vējš..”
    Pieļauju, ka tomēr bija domātas niedres, nevis nieres.
    A varbūt nē? :)

  • :D bija brīži, kad arī nieres bija pie zemes.

  • Antuanete

    Pēc aprakstītajām situācijām vārdi “SOTs apkopo kajaka un sērfa dēļa labākās īpašības” šķiet mazliet nevietā :)

  • Maija

    Viss ir atkarīgs no tā, ar kādu SOTu brauc, kur brauc un kas ir braucēji. Protams, rūdītie kajakotāji SOTu par laivu vispār neuzskata, taču tā tiešām ir ideāla laiva, lai dotos plašākos ūdeņos un nebaidītos no stundas x, kāda var pienākt ne tik prasmīgam braucējam kajakā.

  • Antuanete:
    Ziepes bija tāpēc, ka pusei no braucējiem pilnīgs spēku izsīkums iestājās jau Baltezerā. Vaina bija tikai vējā un vājajos braucējos nevis SOTos.

  • No Ķīšezera līdz Baltezeram http://bit.ly/mUnZn
    – @onkulis

  • Antuanete

    Te nu mēs redzam divējādās laivošanas skolas, kas pastāv Latvijā… :)

  • SOT ir un paliek SOT. Jārēķinās, ka būsi slapjš. Arī ātrums. Esmu izbraucis testa rinķi – nepatika. Toties var nosauļot kājas. Meitenes var kājas izrādīt puišiem. Iespējams, ir vēl kāda priekšrocība. Tik nesaki šo kādam no jūraslaivām ;)

  • Maija

    Starp citu es ceru, ka neuzskatīsi to par spamu, bet tiešām iesaku rīt vienu foršu pasākumu Saulkrastos – sērfa tusiņš ar iespēju dzīvē redzēt, pašam izbaudīt, kam īsti ir paredzēts SOTs. http://www.juraslaivas.lv/2009/serfs un info diskusijās.

    Vakar pati biju un kolosāli izbaudīju pasākumu.

    P.S. es neesmu jūraslaivu darbinieks ;)

  • Maija :) Paldies par ziņu. Neesmu saņēmies uz jūru pagaidām vēl. Kā man izgāja braucienā uz Kolkas bāku, var blogā izlasīt.
    Kas attiecas uz rītdienu, varētu paņemt Ņekiju un aizbraukt uzsērfot, ja jau tiešām tur tādi viļņi prognozējas. Ja arī šo neuzskata par spamu un reklāmu, piedāvāju laivu un pārējo nepieciešamo airētājam /-ai līdz 170cm) pret transportu uz Saulkrastiem un atpakaļ (esmu pie Sēnes).

  • Uģis

    Raksts labs. Piekrītu Mārim, ka Sotā braukšana ir slapja. Bet būsim godīgi: straujās upēs un stiprā vējā arī kajakā nav sauss. Galu galā Lielajā Pasaulē sotu lietotāju attiecība pret klasiskā kajaka (neesmu teorijas specs, te domāju kajakus sākot no 450cm, ņekiji un tml ww neskaitās) lietotājiem ir vismaz 52/1. Un tas dēļ demokrātiskuma, jo galu galā pieaudzis cilvēks laivā atpūšas, nevis domā par ātrumu, skolu, stilu, “ko par mani padomās” un tml. Pats lietoju Latvijā ražotu beznosaukuma kajaku jau gadus 10, tomēr lielos viļņos iekšā nelaižos un arī nevienu redzējis neesmu. Bet sotam pēc būtības nav viļņu augstuma ierobežojuma, par ko nedaudz apskaužu sototājus.
    P.S. kas tās par “skolām”?

  • Agnese

    Mārim – par SOTiem un meiteņu kājām. Varētu jau apvainoties, bet laikam jau nav uz ko, jo Māris prasās žēlojams dēļ jūras kaifa izpalikšanas vemšanas dēļ (varbūt vajadzēja mazliet piebremzēt ar to šņabi?). Man jūra patīk, vienmēr ir patikusi, bet vienmēr arī bijis no tās mazliet bail. Kajakot vēl neprotu, tikai nākošo vasaru gatavojos iet mācīties (tas Uģim par “skolām”), bet jūrā gribējās jau šovasar. Ja nebūtu tādu SOTu, tad nekā, bet SOTi ir un jūrā braucu jau šovasar un ar MILZĪGU kaifu.
    P.S.Ja būtu jāiet “skolā”, lai drīkstētu iekāpt tramvajā, tad vēl saprastu tekstu par “skolām” šīs diskusijas kontekstā.

  • Par “skolām” gan jau Antuanete ;) domājusi grupas, kas brauc vasaras vidū Cēsis-Sigulda 3 dienas, patērējot vismaz kasti alus dienā + polšs uz deguna vakarā visu brauciena laiku, pavadošajam transportam ar nakšņošanas inventāru un atbalsta grupu sekojot par krastu automašīnā, un otru – kuri brauc nedaudz citādi.
    Lai gan pēc brauciena, visticamāk, abu grupu dalībnieki būs patīkami noguruši, iespējams – dabūjuši iekšā un ierijuši drusku ūdens (vieni upē, otri – krastā pārdzeroties līdz nelabumam vai pa šmigai iekrītot upē), tomēr pirmā grupa brauc ar domu – nez.. laikam bez nekādas domas. Bet otrā to dara apzināti, ieskaitot apzinātu piepūli, risku un savas robežas.
    Sanāk kā atpūtnieki parastie un atpūtnieki ‘advanced’ :D
    SOTi ir atpūtniekiem parastajiem. Laikam. Izņemot kādus specifiskus gadījumus. Protams, ka tādu ir vairāk. Tāpat kā ne visi, kuri izmēģina un sāk lietot šņabi, nodzeras :D

  • Maija

    Māris ir visu pilnīgi nepareizi sapratis, bet lai Anete palabo.

  • Uģis

    Māra definētās skolas izklausās labi. Tātad sototāji ir dzīves baudītāji, kas braucot jūrā “palielina kategoriju”, tāpat kā jebkurš laivotājs pirms Amatas pavasarī:). Izklausās līdzīgi pūšļotājiem.

  • Paldies, Agnese, bet man viss ir kārtībā.
    Gribēju tik pateikt, ka dēļ sava universāluma, SOTi ir lielisks peldlīdzeklis ierobežotam budžetam, glabāšanas vietai, plašām ūdens aktivitāšu variācijām (piem – nomai), kuras koncentrējas siltajā gadalaikā. Tajā pašā laikā, atsevišķos pielietojumos, SOTi, visticamāk, kādos, bieži būtiskos rādītājos atpaliks no speciāli šāda tipa aktivitātēm paredzētiem peldlīdzekļiem.
    Kas attiecas uz kājām, nebija domāts kādu mēģināt aizskart, vien atgādināt par skaistumu pasaulē. Ja ir problēmas ar kājām, ok, pieņemu zināšanai – apsolu apzināti uz tām nelūkoties, vēl vairāk, piestrādāt pie neapzinātiem, refleksu vadītiem skatieniem tavā virzienā.

  • Antuanete

    Māri, Tu tiešām nepareizi saprati, Tevis minētās kategorijas ir “atpūtnieki uz ūdens” vs. “ūdenstūristi”.
    Es biju domājusi Campo “skolu”, kas par jēdzīgu plašos ūdeņos braucamu rīku atzīst kajaku, jo tas ir airējams un vadāms vēlamajā virzienā arī vējā (un nemaz tik bailīgi ar viņu braukt nav – es vienu no pirmajiem garākajiem jūras braucieniem izpildīju kā reiz ar Akvu, Šulca patīkamajā kompānijā) vs. Jūraslaivu “skolu”, kas proponē SOTu kā lietotājam-iesācējam draudzīgu braucamrīku, ignorējot faktu, ka augšminētajos vējainajos apstākļos SOTs dodas turp, kur vējš viņu pūš, un fakts, ka SOTā pēc apgāšanās var ierāpties atpakaļ, šai gadījumā galīgi nemierina.
    SIC! Neviens nenoliedz, ka jautrai uzsērfošanai pa viļņiem siltajā gadalaikā SOTs ir īstais verķis, tāpat nevienam nav liegts ar to peldēties Riežupē aukstajā gadalaikā, neskatoties uz faktu, ka tais pašos apstākļos ar kajaku apgāzties un no tā izkrist būtu daudz mazāka iespēja (tas tā, atceroties dažus video :)) Iespējams, ka vienas skolas skepse pret SOTiem ir mazliet pārspīlēta, bet tikpat iespējams, ka otras skolas attieksme pret kajaku arī ir mazliet nekorekta.
    Vārdu sakot, katram pēc spējām un vēlmēm :)

  • Agnese

    Kā jau ieminējos iepriekš, ar SOTu jūru un upes jau laivoju un kajakskolā iešu nākošvasar – viens otru neizslēdz, bet prasmes un iespējas papildina. Īsti nesapratu Antuanetes dalījumu Campo skolā un Jūraslaivu skolā, jo tikai no Antuanetes uzzinu, ka Campo ir skeptisks pret SOTiem, bet par Jūraslaivu “nekorektumu” pret kajakiem nu gan nepiekrītu, jo tad jau viņiem nebūtu tik feina kajaksola (tur arī iešu). Domāju, ka SOTi dod iespēju droši iepazīt “LIELO ŪDENI”, lai konstatētu, vai tas patīk principā (zinu, ka ir kam nepatīk).
    Par vēju un SOTiem jūrā – pati izmēģināju, zinu, kas tas ir un kā tas ir, un tās ir drošas pat tik lielos viļņos, kādos kajaki vispār nelien iekšā (izņēmums ir Šulcs). Par Riežupi – arī to šopavasar ar Uģi nolaivojām, es vēl iesācēja būdama un, protams, ka ar SOTu. Tajā pašā reizē ap tiltu aptinās lielais SOTs, bet kādas citas kompānijas čaumalas kanoe vispār tika samīcīta), bet nevienu kajaku gan tur neredzēju. Vai tad tāds drosulis/drosule bija?

  • Maija

    Ehh, ne jau par skolām un firmām stāsts, stāsts ir par to, ka jābauda ūdens, jāķer mirklis un kaifs. Un pilnīgi pofig, vai tu to dari uz dēļa gabala un airē ar skaidu, vai sēdi ūberkosmisko materiālu kajakā.

  • Antuanete

    Agnese – tur apakšā ir visai sens un latvisks stāsts, kuru droši vien tālāk iztirzāt nav vērts :)

  • Eduards

    Tieši šo pašu maršrutu veicām pagāšvasar, bet tikai ar motorlaivu :) forši atpūtāmies un uz tās saliņas, kas Baltezerā, vēl šašliku pacepām :)

  • Ja cilvēks, kuram nav nekādas iepriekšējas pieredzes, kā pirmajā iekāpj par ūberkruto pozicionētā SOTā, dabon mēreni iekšā, vai vienkārši piedzīvo ar gaidīto visai attālu pieredzi, tad augsta ticamība, ka viņa ūdensbraukšanas piedzīvojumi ar to arī beigsies. Jo, ja jau ar krutu verķi sanāca šādi, tad kas būtu ar pārējiem – garajām, šaurajām nestabilajām vai plakanajām mutesbļodām, kuru braucēji nepārtraukti gāžas uz deguna, muguras un vēl visādi, katru reizi, kad iebrauc straumē? Pēdējais ir secinājums no Siguldas patiltē novērotā, kad tūristu grupa, šķiet, no Somijas ar kanoe brauca patiltes straujtecei pēc tam, kad atpūtas laikā kādu stundiņu bija vērojuši rodeo aktivitātes – tā smuki, pa maliņu vien (nepārtraukti bumsīdamies pa akmeņiem) un ļoti lielām acīm. Sak, ja jau šie braucēji nepārtraukti gāžas, tad kas notiks ar mums, nabaga ārzemju tūristiem.
    Ja laivas, vienalga, tas ir SOTs, pūslis, kanoe vai koka skaida vienkāršā, saprotamā valodā pasaka, kas tas ir, ko no tā var sagaidīt, ko ne un kāpēc, tad viss ir labi. Cik noprotu no privātām sarunām un publiskā telpā dzirdētā, bieži nepasaka, kas ar “pieredzējušas autoritātes” spēku rada izkropļotu priekšstatu par nodarbošanos kā tādu.
    Mans pirmais brauciens bija ar Omega-2 (krievu pūslis) pa Brāženēm. Toreiz es nedaudz samirku un apsalu. Sekas var redzēt.
    Ūdens, tāpat kā citas nodarbes, ir priekam, neatkarīgi no peldlīdzekļa, braukšanas formāta un daudzām citām izvēlēm, kuras mēs izdarām, kad pievēršamies ūdenim.

  • Uģis

    Nu ko tad, gaidām rudeni un dodamies katrs ar savu iecienīto braucamo atkal laivot augstajos ūdeņos…

  • Uģi – kāpēc rudeni? Šovakar gan jau uz Siguldas patilti izvingrināt vecos kaulus. Un jau parīt pievakarē dodamies uz Vecati, lai Mauktu:
    http://www.laivas.lv/temas/pasakumi/319243/

  • Uģis

    Nesanāks, nebūšu Latvijā.