No Ķīšezera līdz Baltezeram un atpakaļ – vēja faktors

Svētdien mēs pavisam mazā kompānijā devāmies laivot pa Rīgas ezeriem. Viens kajaks, viens vienvietīgs un viens divvietīgs sit-on-top’s*.

Ķīšezers - Baltezers

Sākums visādā ziņā bija gaišs. Spīdēja saulīte, mēs ap 10:30 lēnā garā startējām no Ķīšezera rietumu krasta. Vilnīši nebija lieli un noskaņojums lielisks. Tālumā redzami skursteņi un daudzstāvu mājas. Interesanta sajūta, it kā pie dabas, bet tomēr pilsētā.

Pēc nelielas šaubīšanās ieraudzījām Juglas kanālu un devāmies tālāk niedru ielenkumā. Juglas kanāla krasti ir krāšņi, tur var redzēt lērumu ar laivu būdām, mazdārziņu graustiem un makšķerniekiem.

Mūsu divvietīgajam SOTam grūti tikt līdzi kajakam un arī vienvietīgo “Tempo” visbiežāk vērojam no aizmugures.

Kad dodamies iekšā Baltezerā, sākas runas par ēšanas pauzi. Apmetam mazu loku un nolemjam ēst tur pat uz ūdens. Ēšanas laikā atceros par telefonu un ieslēdzu GPS. Apmēram 20 minūšu laikā esam paēduši un iepūsti Mazās salas niedrēs. Krietni sāk zēģelēt vējš un arī viļņi sāk trakot.

Izlemjam braukt līdz Baltezera kanālam (orientieris baznīcas tornis) un tur, vadoties pēc apstākļiem, mēs griežam riņķī un braucam atpakaļ, vai arī aplūkojam, kas notiek Mazajā Baltezerā.

Tiklīdz sākam kustēties, saprotam, ka atpakaļceļš nebūs viegls. Vējš vairs nav stiprs tikai brāzmās, tas visu laiku pūš vienmērīgi spēcīgi. Vienvietīgā SOTa priekšgals katra otrā viļņa laikā skrien pa gaisu, tā vairs nav laivošana, bet sērfošana. Bez īpašas piepūles mūsu divvietīgais SOTs sasniedz ātrumu ~ 13 km stundā, var tikai minēt, cik ātri skrēja kajaks. Nezinu, cik tieši augsti bija viļņi, bet tie bija AUGSTI.

Laivotāju sejās arī no attāluma var manīt sajūsmu – šādas atrakcijas nebija gaidītas. 2 kilometri paiet nemanot. Bez piepūles esam saņēmuši krietnu adrenalīna devu.

Netālu no Baltezera kanāla izkāpjam krastā. Ēšanas pauze. Izlejam ūdeni no laivām. Skatoties uz niedrēm, kuras vējš cenšas pieliekt pie ezera virsmas un iemērkt ūdenī, mēģinām izprātot, kāds īsti varētu vēja ātrums. Solīts tika 10-15 m/s. Nav saprašanas, vai vējš kļūs stiprāks. Izpētām attālumus un vienojamies, ka laiks doties atpakaļ, jo pret vēju ies smagi. Tagad plāns ir slapstīties gar krastu un izmantot katru iespēju būt kādas salas aizvējā.

Pretvējš ir nejauks. Mūsu SOTos ne uz mirkli nedrīkst pārstāt airēties, citādi laivu nes atpakaļ un paveiktais ceļa posms jāveic no jauna. Vienīgais, kas palīdz pārvarēt Baltezeru, ir apziņa, ka pēc tam sekos Juglas kanāls, kur noteikti nebūs viļņu un vējš būs mazāks.

Seko vilšanās. Piebraucam pie kanāla, esam tik noguruši, ka pat kanālā knapi tiekam uz priekšu. Mazliet atpūšamies. Saprotam, ka nogurums nav vienīgais ienaidnieks. Kanālā ir ne tikai pretvējš, bet arī pretstraume. Tagad, kad redzam abus krastus, varam novērtēt to, ka ir mirkļi, kad laiva knapi kustas un brāzmās pat apstājas uz vietas. Katrs mirklis, kad airis nav ūdenī, nozīmē, ka laiva tiek pūsta atpakaļ.

Uz priekšu iet vēl grūtāk kā ezerā. Stiprākās brāzmās un klajumos katrs nobrauktais metrs šķiet kā sasniegums. Brīžos, kad uzpūš sevišķi stipri un laiva pilnīgi apstājas, es klusu pie sevis skaitu pantiņus, kuri sastāv tikai no krievu lamuvārdiem.

Lēni un grūti, bet mēs pieveicam Juglas kanālu. Tūlīt jādodas pāri Ķīšezeram. Esam niedru aizvējā, domājam to sliktāko, bet mums pat prātā nenāk, ka var būt vēl sliktāk.

Tiklīdz kā tiekam Ķīšezerā, mums vairs nav niedru, kas pasargāja no vēja. Vējš pūš gandrīz tieši no tā punkta, kur mums jānokļūst. Viļņi ir tikpat lieli kā Baltezerā, kad pa tiem “sērfojām”, bet nu tie nāk tieši mums virsū.

Kajakam iet grūti, bet tas lēni un noteikti dodas uz priekšu. Divvietīgais SOTs kustās vēl lēnāk, bet arī mums ir apziņa, ka gan jau tiksim līdz otram krastam, tas ir tikai laika jautājums.

Vienvietīgajam SOTam vairs nav spēka, vējš to iepūš niedrēs, laiva sagriežas ar sānu pret viļņiem. Niedrēs augstie viļņi vieglo laivu bīstami mētā kā skaidu. Redzam, ka panikas lēkme nav aiz kalniem. Ir skaidrs, ka vienu šo laivu nekur nevar laist. Kā mēs palīdzēsim, ja ezera vidū bezspēks uznāks no jauna? Vienīgais risinājums ir sasiet laivas kopā.

Tagad mēs velkamies vēl lēnāk. Ik pa brīdim cenšos noteikt, cik tālu esam tikuši, un rezultāts nav iepriecinošs. Ēkas, kuras izmantoju kā orientierus, lielākas nekļūst. Grūti saprast, vai vispār tiekam uz priekšu, šķiet, ka vienīgais, ko spējam, ir turēties pret viļņiem. Kajaks tagad izskatās pēc maza punktiņa.

SOTs ir pilns ar ūdeni, ūdens pilieni lido acīs kā lietus laikā, daži lielākie viļņi iedomājas, ka var pastaigāties pāri laivas bortiem – es sēžu nevis laivā, bet ezerā. Lēni un pamazām es redzu un jūtu, ka tuvojamies krastam.

Notiek neticamais – jo tuvāk esam krastam, jo vājāks kļūst arī vējš.

Tiekam krastā. Esam priecīgi un apjukuši.

——

Pēdējo posmu braucām apmēram stundu un 20 minūtes, lai gan turpceļā tas prasīja mazāk kā 25 minūtes. Kopā nobraucām vismaz 25 kilometrus, bet iespējams vēl vairāk, jo mūsu trajektorijas noteikti nebija taisnes.

Grūti apkopot domas par šo braucienu, gan jau rakstot par nākamajiem braucieniem es vēl nonākšu pie šī piedzīvojuma. Gribu tikai teikt, ka uz ezera vējš nosaka visu, šo mācību mēs, upju braucēji, atcerēsimies uz visiem laikiem.

P.S.

Paldies Maijai no Paija.blogspot.com par iedvesmojošo rakstu (No Mežaparka uz Baltezeru), kas arī bija mūsu pamudinājums doties šajā piedzīvojumā.

*Sit-on-top – laivas tips, kas apkopo kajaka un sērfošanas dēļa labākās īpašības. SOTs ir nenogremdējams, jo tam ir noslēgts korpuss/čaula uz kuras sēž braucējs. Tas ir krietni stabilāks par kajaku, taču līdz ar to arī lēnāks. Vairāk wikipēdijā.

Laivas nomājām un labus padomus saņēmām no Raivo: Jūras laivas – juraslaivas.lv.

, , , , ,