ligo10gz_01

Laivās uz jāņuguni

Piedāvāju izlasīt kā Ģirts Zvirbulis (internetā zināms, kā Chirix) raksta par laivošanas pasākumu, kurā piedalījās arī mūsu komanda. Manu laivošanas aprakstu par šo pašu pasākumu var izlasīt te: “laivu brauciens: Engures upe – Puzes ezers – Rindas upe

Laivās uz jāņuguni

Autors: Ģirts Zvirbulis

Doma ar laivām nobraukt maršrutu Usma – Jūra mocīja jau sen, bet dažādu iemeslu dēļ vairākkārt tika atlikta. Taču šoziem, kad Mārtiņš uzaicināja Jāņus svinēt viņa sencīša piejūras īpašumā “Kāpas”, kas atrodas netālu no Irbes grīvas, stingri apņēmāmies nokļūt līdz turienei ar laivām.

Ekspedīcijas saorganizēšana nereti izvēršas sarežģītāka par pašu braucienu/gājienu/kāpienu. Šī arī ir viena no tām reizēm. Viens pēc otra “atbirst” sākotnēji apņēmīgie dalībnieki, citi piesakās viņu vietā, visiem nepietiek vienādu laivu, visādas loģistikas problēmas, pēdējā brīdī paliekam bez telts un jāmeklē jauna utt., utt. Galu galā 20. jūnija rītā veiksmīgi esam nokomplektējuši visu ekipējumu un galīgo ekspedīcijas sastāvu:

  • Chirix (es) un Armands – “Dzelzs idiotu” komandas dibinātāji – laivošanas pieredze mums minimāla, bet esam apņēmušies sasniegt Jūru no Usmas ezera, pieveicot gandrīz 100 km;
  • Paulis un Anna – “Dzelzs idiotu” komandas dalībnieki, kas pirmās divas dienas apņēmušies mūs pavadīt kanoe laivās;
  • Lielais Miks (Onkulis), Mazais Miks (Mikausis) un Zane – mūsu kompānijā rūdītākie laivotāji, izbraukuši teju visas Vidzemes upes, bet Kurzemē gan laivos pirmo reizi, arī pavadīs mūs pirmās divas dienas ar kanoe;
  • Mārtiņš un Māra – pievienosies uz pēdējām divām dienām, brauks ar piepūšamo pūsli;
  • Gints (no Laivo.lv) – nodrošinās laivas, kā arī dalībnieku un laivu transportu ar savu busu un citu tehnisko atbalstu no krasta.

Savu Perception Acadia atpūtnieku kajaku aizdodu Armandam un pats paņemu no Seakayak.lv zviedru pārgājienu kajaku Point N65 Picnic. Sākumā nedaudz uztrauc Piknika celtspēja, jo es esmu kārtīgs latvietis (un latvietis, kā zināms sākas no 100 kg!). Bet tomēr laiva labi turēja mani ar visu ekspedīcijas ekipējumu. Savukārt Acadia šķiet varētu bez tikpat latviskā Armanda un visa ekipējuma vēl uzņemt pāris kastes alus. Būtībā abas laivas ir ļoti līdzīgas – iesācējiem piemērotas, stabilas, ar milzīgiem kokpitiem, labi vadāmas Latvijas mazupītēs. Pikniks varbūt ir nedaudz smailāks, zemāks un ātrāks, bet lielu lomu tas brauciena laikā nespēlēja. Savukārt pavadītāji brauks ar Laivo.lv piedāvātajām trīsvietīgajām atpūtnieku stiklašķiedras kanoe ALBA (starp citu – tās ražo Latvijā).

Pirmā diena

Tātad 20. jūnija rītā visi ekspedīcijas dalībnieki necerēti laicīgi ierodas Rendā, mašīnas noparkojam Laivo.lv bāzes pagalmā, pārsēžamies Ginta busā un laižam uz ezeru, pa ceļam piestājot uzpildīties Rendas veikalā.

Pēdējā brīdi nolemjam startēt nevis no Usmas ezera, bet gan Engures upes augšteces. Vienkārši – pēdējās pāris dienās ezerā uzšūpoti pamatīgi viļņi un pūš pretvējš. Turklāt jāšķērso dabas liegums un nevienam nav skaidrs, vai aizliegumi attiecas arī uz laivotājiem, jeb tikai tiem, kas grib piestāt malā. Labāk startēsim Engures upē no Dzeņu tilta, lai Usmas viļņi, vējš un vides inspektori paši viens otru izklaidē.

Precīzi pulksten 11os esam upē un lēnām dodamies Ugāles dzirnavu virzienā. Pirmie pāris kilometri paiet ļoti mierīgi, aprodot ar laivas vadāmību. Pie dzirnavām jātaisa apnesiens un ieturam nelielas vēlās brokastis. Laikam laivinieki Engures upē nav bieži viesi, jo izraisām lielu vietējo interesi – sākumā pievienojas ruds kaķis, tad pāris puišeļu un beigās jau no dzirnavu dambja mūs vēro vesels ļaužu bars, ģimenes ar bērniem. Jālaiž tālāk!

Pirmos palaižam kanoistus, tad palīdzu startēt Armandam, kuram galīgi neveicas ar Acadia brunča uzvilkšanu un kā beidzamais stumjos upē es pats. Vietējie izrādās laipni un palīdz iestumt piekrauto Pikniku. Dodamies tālāk, nenojaušot, ka priekšā mūs sagaida ekspedīcijas besīgākais posms.

Noairējuši pārsimts metrus pamanām, ka kanoisti cīnās ar pamatīgu koku sastrēgumu. Svētupē rūdītie (par to var lasīt “Svētupe vasaras vidū“) Miki ar oranžo “Albu” tam jau mistiskā veidā tikuši pāri un dodas tālāk. Paulītis un Anna kaut ko veido gar kreiso pusi, kur baļķis ir augstāks, bet izbraukšanu traucē zari. Saprotam, ka ar kajakiem pa apakšu neizlīdīsim un jātaisa apnesiens pa labo pusi. Tieši tobrīd notiek viens no riebīgākajiem momentiem – straume mani piespiež pie baļķa, kas ir tikai pārdesmit centimetrus virs ūdens un parauj kajaku apakšā, kamēr pats izmisīgi turos apķēries ap baļķi. Līdz pirmajam ouverim (apgāšanās – vispār man nepatīk visādi anglicismi, bet gribu izklausīties kā stilīgs un pieredzējis laivotājs) pietrūkst pavisam nedaudz. Bet, intensīvi strādājot ar kājām, izdodas sagriezto laivu iztaisnot un izvilkt no baļķapakšas. Tieši tobrīd man uztriecas Armands, bet viņam – Paulīša vadītā kanoe un mani atkal pagrūž zem baļķa. Pats nesaprotu kādā veidā, bet izdodas sausam sasniegt labo krastu. Izvelku ārā arī Paulīša un Armanda laivas. Krasts ir diezgan stāvs tādēļ nočakarējamies vairāk kā pusstundu, lai dabūtu piekrautās laivas sastrēguma otrā pusē. Kad beidzot esam tikuši atpakaļ laivās, prieki nav ilgi – pēc pāris līkumiem mūs sagaida nākamais bebru dambis. Šoreiz jau no attāluma novērtējam situāciju un piestājam lēzenākajā malā, apnesam laivas. Tomēr vēl kādu pusstundu zaudējam. Abi kanoe tikmēr jau gabalā. Mežs beidzas un krasti kļūst lēzenāki, bet bebru nogāzti koki vai pat veseli dambji nebeidzas. Dažs apnesiens izvēršas diezgan garš un uz manām plikajām kājām nav vairs nevienas vietas, ko nebūtu sadzēlušas nātres. Nekas, tas esot veselīgi!

Otrpus Ventspils šosejai upe mainās. Mežus un noras nomaina pļavas un niedres, kas gar abiem krastiem saaugušas kā augsta siena – nemaz i nedomā spraukties cauri!

Pie dzelzceļa tilta mūs sagaida abi Miki un Zane. Esot ilgi gaidījuši – vismaz pāris stundas. Paulis un Anna pirms kādas pusstundas jau aizbraukuši tālāk. Mēs arī daudz nekavējamies un daudz nevilcinoties dodamies uz priekšu, jo uz sagāzumiem esam zaudējuši daudz laika un sākam šaubīties par to, vai izdosies sasniegt šodienas mērķi – Puzes ezeru.

Abi ar Armandu esam vienisprātis, ka, neskatoties uz apnesieniem, Engure ir skaistākā upe, ko savā īsajā laivotāju karjerā esam braukuši. Ik pa laikam upi ieskauj kuplas melnalkšņu birzis, kas virs galvas salapojušas no viena krasta līdz otram, veidojot zaļu tuneli, caur kuru vietām izspraucies kāds saules stars. Zem laivas – mierīgs un brīžam tik dzidrs ūdens, ka var redzēt upes dibenu un visdažādākos zemūdens iemītniekus. Starp citu, šovasar Engurē un citās mazupītēs ir neparasti augsts līmenis (laikam ezeros vēl no pavasara paliem uzkrājies daudz ūdens). Tādēļ ik pa brīdim redzamas fantastiskas “mangrovju birzis” – upē augoši koki. Straumīte arī tīri laba – taisnēs ļauj airēt relaksētā režīmā, bet līkumos liek panervozēt un vairāk piestrādāt ar airiem – it sevišķi, ja līkuma ārmalā slēpjas kāds šķērslis.

Atziņa Nr. 1: Nepietiek pagriezt laivas priekšgalu vajadzīgajā virzienā. Vajag arī “uzgāzēt” ar airiem, lai straume neietriektu laivu ar sānu uz šķēršļa vai nepiespiestu pie līkuma ārmalas.

Šādi “driftojot” turpinām gandrīz līdz pašam ezeram. Pēc Ventspils šosejas tikai kādi pāris apnesieni. Turklāt esam iemanījušies ātrumā forsēt un pārslīdēt pāri baļķiem, kas peld aptuveni vienā līmenī ar ūdens virsmu. Apmēram trīs kilometrus pirms Puzes ezera panākam Paulīti un Annu. Pie pēdējā apnesiena iepauzējam un sagaidām arī Miku laivu, kuri nodemonstrē savu limbo – visi sakāpj uz baļķa – izvelk laivu pa apakšu – sasēžas atpakaļ un rullē tālāk.

Izlemjam nometni celt pie pašas Engures ietekas Puzes ezerā. Daži gan raizējas par vēju, bet visi ir vienisprātis – labāk vējš nekā odi!

Ceļot nometni un izkrāmējot laivas mūs piemeklē īsts vakara šoks – Armands atstājis Ginta busā trīskāji un katliņu. Nākas likt lietā izdomu. Mikausis iemanās uzvārīt tējai ūdeni tukšā alus skārdenē. Mēs pārējie sildāmies ar “veco kanādieti” un “Arseniču”.

Virs Puzes ezera fantastisks saulriets. Izmantoju šo brīdi, lai šogad pirmo reizi tā no sirds izpeldētos.

Otrā diena

Plāns sākt laivojienu ar saullēktu, pirms virs ezera nav sacēlies vējš, izgāžas kā veca sēta. No teltīm sākam līst ārā tikai ap pulksten deviņiem. Baigais aizpampums, galvā sāp un dun kā sapinis. Izrādās – esam vakar nemanot iztukšojuši abus “Vecos kanādiešus” un pusi “Arseniča”. Pelde aukstā ezerā atgriež mani daudzmaz lietojamā stāvoklī. Nokopjam nometni, pabrokastojam un ap 11iem dodamies tālāk. Par laimi pretvējš ezerā nav liels un arī vilnīši nekādu bīstamību nerada. Abas kanoe mauc pāri ezeram taisnā līnijā uz Rindas upi, bet mēs ar kajakiem prātīgi turamies vairāk pie austrumu malas – tomēr aizvējš, un krasts arī tuvāk.

No droša attāluma novērtējam Lemberga villu. Jāsaka – laba vieta, kur izciest mājas arestu. Vienīgi nesaprotu, kādēļ viņš savu hatu uzbliezis rietumu krastā. Es būtu cēlis austrumu pusē, lai vakaros varu vērot saulrietu pār ezeru. Bet Lembergam droši vien saulrieti nav prātā – viņš dodas laicīgi gulēt, lai nākamajā rītā varētu agri sākt fīrēties… ventiņu un visas tautas labā, protams… :)

Rindas izteku sasniedzam bez ekscesiem, sagaidām kanoistus un dodamies tālāk. Rindas augštece patiesībā nav nekāda upe, bet gan daudzu iegarenu ezeriņu virtene. Braukšana atgādina Ventu – plata un lēna upe, turklāt mūžīgi pretvēja apstākļos. Bet pēc vakardienas esmu gatavs noairēt kaut divas Ventas, tikai lūdzu – bez dambjiem un apnesieniem!

Starp citu, vakar daudzajos apnesienos, izkāpjot no laivas, brienot pa ūdeni un dzelkšņainiem krastiem, lieti noderēja laivošanas neoprēna zābaciņi ar gumijas zoli. Bet viņi paši tā pievilkās ar ūdeni un pēc tam sēžot laivā riebīgi pilēja, samērcējot švaki iesaiņoto karti. Šodien esmu uzvilcis lētas pludmales čības, kas ne sliktāk pasargā pēdu un neuzsūc ne ūdeni, ne dubļus.

Atziņa Nr. 2: Ir braucieni, kur Maximas Kroki par Ls 2,50 ir noderīgāki nekā HIKO Sports oriģinālie ūdenssporta zābaciņi pa Ls 25…

Ap pulksten diviem sasniedzam Popes tiltu un iepauzējam. Lielais Miks patiltē uziet vietējo hroniku – tagad mēs zinām, kas Popes un Jaunmuižas pusē ir muļķi, kurš kuru mīl, kurš ir garmatains u.t.t.

Kanoistiem šodien brauciens jābeidz, jo Mikiem jāatgriežas darbos, bet Annai rīt gaidāms izlaidums, kurā jābūt arī Paulītim. Sazvanām Gintu un sarunājam, ka viņš 16os mūs gaidīs pie Spiņņu tilta, paķerot līdzi arī aizmirsto katliņu un papildus proviantu.

Posmā no Popes tilta līdz Spiņņiem upe atkal kļūst interesanta – šaura, līkumaina. Straume un šķēršļi atkal dod iespēju “driftot”. Gluži nemanot klāt arī Spiņņu tilts. Esam ieradušies precīzi laikā – 16:00, bet Ginta vēl nav. Izklājam slapjās drēbes un kajaku brunčus žāvēties uz tilta margām un nositam laiku, spēlējot dažādas akmentiņu mētāšanas spēles.

Beidzot līkumā parādās Ginta baltais busiņš. Kanoisti atstāj mums neapēsto paiku, sakrāmējas un atvadas. Viņus nomainīs ar Gintu atbraukušie Mārtiņš un Māra. Tomēr Mārtiņš ne pa kam nav pierunājams sēsties kanoe. Tas esot pārāk nestabili un stresaini. Viņš gribot relaksēti vizināties ar savu līdzpaņemto piepūšamo pūsli. Ar tādu viņi kajakiem līdzi netiks, tādēļ sarunājam, ka Gints viņus abus aizvedīs līdz Irbenei, bet mēs mēģināsim līdz vakaram viņus panākt kajakos. Kad loģistika noskaidrota, sakrāmējam Ginta atvesto un kanoistu atstāto ekipējumu. Tas izrādās grūtāk nekā izskatās, bet galu galā izdodas visu iemīcīt laivās.

Posms no Spiņņiem līdz Rindasciemam parastam atpūtniekam varētu šķist garlaicīgs – gandrīz taisna upe (laikam savulaik bagarēta un taisnota), ko ieskauj niedres un govju ganības. Ož kā jau aktīvas lauksaimniecības apgabalos. Straume gandrīz nav, saule cepina un pūš neliels pretvējš. Vairākas reizes pieķeru sevi pie tā, ka galva nolaižas un uzmācas snaudiens. Sapurinos un noskaloju seju vēsajā ūdenī – aizmigšana kajakā varētu būt diezgan slapjš pasākums.

Pēkšņi aiz neliela līkuma upē parādās milzīga peldoša kaudze. Tikai piebraucot tuvāk, apjēdzam, ka tā ir glābšanas plostam piesieta un ar mantām piekrauta gumijas laiva. Džeki plostā relaksēti sūc aliņu un ik pa laikam iemērc airi ūdenī. Esot vakar vai aizvakar (paši neatceras kad īsti) startējuši no Puzes un tāpat kā mēs plāno nokļūt līdz jūrai – tikai pēc kādām 5 vai 6 dienām. Novēlam viens otram veiksmi un dodamies tālāk.

Drīz vien klāt ir Rindasciems, kur upes virziens atkal mainās par 180 grādiem. Uzreiz aiz tilta mūs sveicina maza krācīte un jautra straujtece. Piestājam malā un spriežam, vai varam vēl pagūt tikt līdz Irbenei, kur vajadzētu būt Mārtiņa un Māra nometnei. Pulkstenis ir septiņi vakarā, līdz irbei vēl aptuveni 7 km un pēc tam vēl tikpat līdz Irbenei. Izlemjam pabraukt vēl pāris kilometrus uz leju – līdz Angermindes pilsdrupām un tad galīgi izlemt – braukt tālāk vai palikt tepat. Karte rāda, ka apmēram kilometru aiz Rindasciema jābūt dzirnavām ar caurteci. Armands šo Rindas posmu ir braucis un atceras, ka pie dzirnavām esot lielas velvētas caurteces, caur kurām varot izbraukt ar laivu. Izštukoju, ka taupīšu GPS baterijas un ieslēgšu aiz tām dzirnavām, lai nepalaistu garām Angermindi.

Rindas lejtece ir vienkārši super! Laba straumīte, lieliem kokiem apauguši krasti un pāris interesantu krācīšu. Pirms tām ir izrakti līcīši, kur atstraumē iespējams mierīgi novērtēt situāciju un izvēlēties labāko krāces izbraukšanas maršrutu. Pie vienas no krācītēm, kur upe veido arī “U” veida līkumu, saņemu kārtējo adrenalīna devu. Līkuma sākumā upes vidū ir šķērslis – liels koku sanesums, kuru var apbraukt pa abām pusēm. Armands to prātīgi izlien pa labo, iekšējo malu. Man sakārojas asuma. Atstraumē notēmēju laivu un nesos lai apietu šķērsli pa ārējo malu, kas līdz ar nagiem arī izdodas. Tad apmetu laivu par 180 grādiem, lai izietu līkuma otru pusi, bet straume izrādās stiprākā nekā domāts un piespiež mani pie nākamā koku sanesuma. Atkal par mata tiesu izdodas izvairīties no ouvera. Nedaudz zemāk upe šaurākajā vietā pārgrauzusi vienu cilpveida līkumu, izveidojot mazu krācīti un “šortkatu” uz Irbi. Vēl pāris līkumu un esam jau Irbē. Kur palika Armanda solītās dzirnavu caurteces un Angermindes pilsdrupas, tā arī nesapratu. Upes lejtece tik interesanta, ka nobraucām to vienā elpas vilcienā!

Tagad vairs nav citas izvēles – jābrauc līdz Irbenei, kur mūs gaida Mārtiņš un Māra. Vismaz mēs ceram, ka gaida, jo viņiem abiem ir Tele2 [telefona pieslēgums], kam šeit, protams, nav zonas.

Pēc Engures apnesieniem un Rindas lejteces krācītēm Irbe liekas viens liels plezīrs – upe pietiekami plata, lai varētu apbraukt kritušos kokus (tādu šeit ir daudz), bet pietiekami strauja un līkumaina, lai nebūtu garlaicīgi. Nemaz jau nerunājot par fantastisko krasta ainavu. Faktiski visa šī teritorija padomju laikā bija slēgtā zona – PSRS rietumu robeža kā nekā. Civilisti šeit tika ielaisti ļoti reti un ar īpašām caurlaidēm. Tā rezultātā daba šeit ir daudz neskartāka un mežonīgāka nekā, piemēram, Gaujas Nacionālajā parkā.

Vienīgais adrenalīns gadās neilgi pirms Irbenes – pie Lažu tilta. Armands stāsta, ka pagājušo reiz tiltu izbraucis bez problēmām. Bet šī pavasara pali sanesuši tilta balstos kokus, aizdambējot upi no vienas malas līdz otrai. Brīdī, kad liekas, ka apnesiens ir neizbēgams, kreisajā pusē atklājam nelielu atteku. Pa to izbraucam patilti, bet tur uzreiz priekšā mūs sagaida atrakcija “divi šķēršļi vienā” – upē peldošs baļķis un aptuveni metra augstumā karājas vēl viens. Sanāk vienlaicīgi ieskrieties, lai pārbrauktu pirmo un noliekties limbo, lai izvairītos no otrā. Vakar Engurē mēs pie šāda šķēršļa droši vien būtu taisījuši apnesienu, bet šoreiz tādu variantu pat neizskatām un forsējam šķērsli bez aizķeršanās. Lažu tiltu esam pievārējuši bez lažām!

Toties pie Irbenes piestātnes, kur vajadzēja būt Mārtiņa nometnei, mūs sagaida aplauziens! Nemana ne dūmus, ne teltis, ne citas dzīvības pazīmes. Aurojam kā traki, bet mums atbild tikai Irbes ielejas atbalsis un ar izsistajām logu ailēm truli blenž padomju armijas “zastavas”. Beidzot izdodas sazvanīties ar Mārtiņu. Izrādās – viņi aizbraukuši vēl 7 kilometrus pa upi uz leju un uzcēluši nometni no upes laba pārskatāmā smilšu kalnā…

Mūsu kajaku ātrums ir 7 km stundā. Tātad jābrauc vēl vismaz stundu, bet pulkstenis jau ir pāri deviņiem un desmitos sāks krēslot. Ja līdz tam viņus neatradīsim, nāksies pašiem meklēt nometnes vietu, tumsā celt teltis un gatavot vakariņas. Kaut arī tieši šonakt ir astronomiskie saulgrieži (īsākā nakts un garākā diena), iespēja palikt tumsā uz upes nešķiet īpaši vilinoša. Tomēr nolemjam riskēt.

Saule rietumu krastā paslēpjas aiz koku galotnēm un met skaistas ēnas uz austrumu krastu. Bet, kamēr neesam sev atraduši jumtu virs galvas, no šīm gaismēnu spēlēm maz prieka. Turklāt arvien vairāk sāk uzmākties odi, bet tie arī ir laba motivācija airēt ātrāk.

Beidzot skatam paveras iespaidīga baltu smilšu kāpa, bet arī šeit no Mārtiņa nav ne miņas. Upe atkal iegriežas mežā. Kajakā pavadītās stundas reāli sāpina manu sēžamvietu. Sāk uznākt nopietns besis. Kā izbadējies vilks ostu gaisu, cerībā sajust dūmu smaku. Pēc brīža sākas vēl viens smilšu kalns un sākam jau priecīgi aurot, pamanot tajā nometni. Bet – kārtējais aplauziens! Tie nav mūsējie, bet kaut kādi atpūtnieki ar džipu. Upe atkal ievijas arvien tumšākajā mežā.

Pie lēzena, bet nezālēm un krūmiem aizauguša sēklīša Armands rosina mest malā un ierīkot nometni pirms kļuvis pavisam tumšs. Bet mans GPS rāda vēl vienu klajumu pēc pāris līkumiem. Izbraucam nelielu straujteci ar dažiem viegli apbraucamiem baļķīšiem un beidzot ieraugam kāpā Mārtiņa pūsli un telti. Reizē ar pēdējiem saules stariem piestājam krastā un uzvelkam laivas smilšainajā kalnā. Šodien nobraukti 46 km – gandrīz divu dienu plānotā norma. Esam pavadījuši laivās 10 stundas (neskaitot atpūtas pauzes) bet īpašu nogurumu nejūt – vismaz ne rokās un elkoņos. Tikai nedaudz “jūtās” mugura un pleci. Tātad airējam pareizi. Pakaļa gan sāp tā, ka negribas ne sēdēt, ne gulēt uz muguras. Mārtiņa provokācijai uzspēlēt pludmales futbolu neatsaucamies. Tā vietā beidzot uzvārām zupu un iejaucam ruma kokteiļus…

Trešā diena

Pamostos no tā, ka pa telts jumtu grabinās lietus. Esam vakar nobraukuši daudz vairāk par plānoto tādēļ mierīgi liekos uz otras auss cerībās, ka lietus pierims. Ap 11iem viņš tiešām pilnībā pāriet un sākam līst ārā no teltīm. Izrādās – no lietus vairāk bijis troksnis nekā slapjums – pat zem klajas debess atstātās kedas ir tikai viegli mitras un ugunskuram salasītie zari pavisam sausi.

Vispār laika apstākļi mūs lutināja visas ekspedīcijas dienas – ir sauss un saulains, bet arī ne pārāk karsts – tā ap 20-22 grādiem. Spriežot no radu un draugu zvaniem – iespējams esam trāpījuši vienīgajā Latvijas saulainajā stūrītī. Visur citur pirmsjāņu dienas esot drēgnas un lietainas.

Šodienas minimālais plāns – aizairēt līdz Campo Irbes bāzei “Jaunjoki”. Maksimālais – maukt līdz pašam finišam “Kāpās”. Pabrokastojam un ap 12iem palaižam upē Mārtiņu un Māru ar viņu pūsli. Paši turpinām tradīciju sākt rītu ar pliko peldi upē. Nesteidzoties sakrāmējam laivas un ap 12iem laižamies upē arī mēs.

Sākumā Irbē ir neslikta straume, ar dažām straujtecēm un lieliem, bet apbraucamiem koku sagāzumiem. Vienā vietā upei visā garumā pāri pārkritusi milzīga egle, bet par laimi tai izzāģēts viens laivas platuma posms.

Pēc aptuveni 5 km panākam Mārtiņa un Māras pūsli. Straumīte beigusies un Mārtiņam ir ko norauties. Saāķējamies kopā un Māra uzjauc mums pa kokteilim pirms nesteidzīgi dodamies tālāk. Vispār laivās mēs, gods kam gods, ar alkoholu esam sev netipiski atturīgi. Kajakā līdzsvara sajūtai un reakcijai tomēr ir jābūt diezgan asai. Turklāt svaigais gaiss un regulārie adrenalīna uzplūdi viegli aizvieto alkoholu. Vakaros krastā – tā jau ir cita runa.

Irbes lejteces pusē ir viena interesanta vieta, kur upē daudz mazu saliņu ar koku sagāzumiem starp tām. Izlīkumojis šo labirintu atkal uzņemu ātrumu un uztriecos kaut kādai siekstai tā, ka kajaku sasver uz sānu par vairāk kā 45 grādiem. Ouveris kārtējo reizi šķiet neizbēgams, bet tīri instinktīvi izdodas ar celi atgriezt laivu līdzsvarā. Vispār Irbes lejtecē peld daudzas līdzīgas zemūdens lamatas. Niecīgajā straumē tās grūti pamanīt, jo nav ūdens virpulīšu, kas liecinātu par zemūdens šķēršļiem.

Irbes krasta ainavas nebeidz sajūsmināt ar savu pirmatnējo mežonību. Tā kā nekur nav jāsteidzas, piestājam kādā smilšainā, lēzenā krastā sagaidīt Mārtiņu un Māru. Piezvanu sievai, kura kaut ko sūdzas par stresu darbā. Biroji, datori, kolēģi, termiņi – tas viss šobrīd šķiet tik tāls, sirreāls un nenozīmīgs. Pat nezināju, ka šodien ir darbadiena.

Sagaidām un palaižam Mārtiņu pa priekšu un atkal mēģinām turēties kopā, bet noairēt kajaku vienā tempā ar pūsli ir nereāli. Izlemjam, ka Mārtiņš un Māra airēs līdz Irbes tiltam un dosies uz “Kāpām” ar kājām, bet mēs ar kajakiem šodien dragāsim maksimālo programmu – līdz pašam finišam.

Aiz tilta upe kļūst arvien platāka un straume faktiski apstājas. Turklāt arvien vairāk sevi liek manīt pretvējš. Nākas pamatīgi iegulties airos, bet jūras tuvums ir spēcīgs motivators. Pirms pašas ietekas Irbe kādu laiku plūst paralēli jūrai. Pretojamies kārdinājumam mest krastā un pārvilkt laivas pāri šaurajam liedagam un godīgi aizairējam līdz pašai ietekai.

Jūra!

Septiņos vakarā esam pie jūras. Līdz “Kāpām” – vēl pieci kilometri pa diezgan sabangotu jūru. Vējiņš to labi iešūpojis un viļņu augstums grozās tā ap metru. Reizē vilinoši un biedējoši plīstošie viļņi mētā baltas putas virs abiem sēkļiem. Sazvanām savu atbalsta grupu – Gintu, lai noskaidrotu vēja prognozi. N’jā – vismaz 14 m/s ziemelis, ziemeļrietenis turēšoties līdz vēlam vakaram. Tādēļ kaut ko gaidīt nav jēgas – jāmēģina forsēt jūru jau tagad. Starp pirmo un otro sēkli šūpojas pamatīgi viļņi, bet tie vismaz nav plīstošie. Izlemjam pa šo joslu virzīties uz finiša pusi.

Braukt jūru ar atpūtnieku kajakiem izrādās grūtāk nekā biju domājis. Pikniks “duras” cauri viļņiem kā adata un tieku izmērcēts jau paša sākumā. Armandam ar Acadiu veicas daudz labāk – šūpojas viļņos kā pludiņš, bet sajūsmā aurodams dzenas tik uz priekšu. Man tikmēr katrs sānvilnis liekas būs pēdējais. Neslēpšu – esmu nobijies un visas kustības līdz ar to kļuvušas tādas kā sapiņķerētas.

“Atceries kādi viļņi bija Tomam Henkam iekš “Cast Away”? Viņam daudz grūtāk gāja,” mani apdzīdams uzsauc Armands.

“Jā, bet viņam jau nebija ko zaudēt,” atbļauju un nolamājos, jo pār mani salūzt kārtējais sānvilnis. Tā! Stop! “Nebija ko zaudēt?” Bet kas man ir ko zaudēt, ja es tā raustos? Ouveris pats par sevi mani nebiedē – “slapjo izeju” esmu atstrādājis treniņos pie Šulca gan Ķīsītī, gan jūrā. Vējš nāk no jūras, tādēļ arī no noslīkšanas nebūtu jābaidās. Vienīgais, ka apgāšanās gadījumā visticamāk pazaudēšu savas brilles (stulbā tuvredzība!), GPS un citu vērtīgo lietu somu, kas nekur nepiestiprināta kūļājas man gar kājām.

Piestājam krastā un sāku pārkrāmēt savu bagāžu. Tieši šeit arī gadās visas ekspedīcija laikā vienīgais kašķis starp flegmatiķi (es) un holēriķi (Armands). Kamēr neveiksmīgi mēģinu samīcīt visas mantas ūdensdrošajā nodalījumā, viņš mani nemitīgi steidzina – “braucam, braucam, krāmējies ātrāk, saule jau aiz mākoņiem, mēs nosalsim, davai ātrāk…” Pēc trešā “ātrāk” neizturu un uzbļauju, lai brauc viens, bļ…, ja nevar pāris minūtes pagaidīt!

Nomierināmies, sadalām bagāžu un atkal laižamies jūriņā. Stindzinošās bailes ir pazudušas, kustības daudz brīvākas un drošākas. Pavisam cita braukšana.

Atziņa Nr. 3: Ja par kaut ko baidies un streso, jūrā labāk nebraukt vispār. Te jābūt gatavam, ka ouveris ir neizbēgams.

Cenšamies turēties joslā starp abiem sēkļiem, bet arī te gadās pa plīstošajam. Viļņi mūs mētā kā skaidas. Ik pa laikam kāds paceļ un aizlidina pāris metrus uz krasta pusi. Šādos brīžos laiva sagāžas gandrīz par 90%, bet mēs ceļamies kā “vaņkas-staņkas” un rullējam tālāk. Nemitīgi jāstrādā ar ceļiem, lai noturētu laivu balansā un mans Irbes starpgadījums ar siekstu pašam sāk šķist smieklīgs. Pēc trim kajakā pavadītām dienām, kājas šķiet saaugušas ar laivu. Tā ir mana ķermeņa daļa un balansēšana notiek dabīgi un nepiespiesti.

Vislielākais kaifs ir “noķert vilni” un noturēties uz tā, ļaujot viņam lielā ātrumā nest tevi uz priekšu. Armandam sanāk pat vairāk kā 10 metrus garš sērfs. Man – vairāki 4-5 metrus gari. Grūti ilgāk noturēties uz viļņa.

Droši vien līdzīgi jūtās kovbojs mežonīga buļļa vai mustanga mugurā. Ik pa laikam pieķeru sevi pie tā, ka esmu sācis sarunāties ar vilni: “Turi mani vilnīt, nes! Nemet zemē! Labs vilnītis, labs!” Pametu acis uz Armandu un pamanu, ka viņš arī sācis līdzīgu, tikai izaicinošāku dialogu: “Nu! Gribi mani apgāzt!? Davai, pamēģini! Tik vien? Mīkstais, ha hā! Davai nākamais, panāc šurp!”

Tā bļaustīdamies braucam, kamēr priekšā no viļņiem iznirst veca koka mola paliekas. Armands pāļus pamana pirmais, jo es savas brilles esmu iepakojis dziļi bagāžas nodalījumā. Tie šķiet apbraucami pa jūras pusi, bet viļņos grūti novērtēt situāciju. Tādēļ neriskējam un apvelkam laivas pa krastu.

Kāpjot atpakaļ laivās Armands pamana, ka pa liedagu mums pretim nāk Mārtiņš un Māra. Tātad finišs jau ir tuvāk nekā domāts. Tas dod jaunus spēkus mesties viļņos. Vēl pāris kilometru sērfošanas un rodeo un Mārtiņš jau māj, lai stājam krastā. FINIŠS! Mēs esam pieveikuši trīs upes, vienu ezeru un JŪRU!

Pulkstenis jau ir deviņi vakarā. Tātad esam jūras viļņos pavadījuši gandrīz divas stundas, kaut pašiem šķiet, ka pagājusi tikai nepilna pusstunda. Šodien noairēti 26 kilometri.

Kamēr pārģērbjamies, Martiņš “Kāpu” pagalmā iekur ugunskuru. Iznesam no mājiņas dīvānu un pirmo reizi pēc 3 dienām atspiežam muguras pret īstu atzveltni. Tā atlaidušies, ar ruma glāzēm rokās, mierīgi izbaudām saulrietu aiz jūras un klausāmies kā uz restēm kārdinoši čurkst desiņas. Rīt – līgo vakars un uz šejieni brauks mūsu sievas, bērni un čomi. Fantastisks noslēgums fantastiskai ekspedīcijai.

Epiloga vietā

Kopumā mēs trijās dienās pieveicām 96 kilometrus (tai skaitā – piecus pa jūru) un finišējām par dienu ātrāk nekā plānots. Tagad, atskatoties uz braucienu, jāsaka, ka tas izvērtās neticami labi. Varbūt pat pārāk labi. Laiks mūs lutināja, upes bija mierīgas un airējamās distances – samērīgas. Ne reizi nebijām uz spēka izsīkuma robežas, nepiedzīvojām nevienu ouveri, neapmaldījāmies, nepalikām nosaluši un izbadējušies nakts vidū uz upes. Taču, pateicoties jūrai, cīņa ar sevi neizpalika. Viļņos biju spiests pārvarēt savas bailes un nedrošību. Taču vienlaicīgi jūriņa bija visa brauciena “saldais ēdiens”, stress, adrenalīns un kaifs vienlaicīgi. Tas padara atkarīgu. Tagad es labāk saprotu, kādēļ Juraslaivas.lv džeki un dāmas fano tikai par jūru. Tas nav laivinieku snobisms. Latvijas upēm ir savs kaifs, bet to jūras fīlingu tajās nenoķert!

Braukt tikai līdz Irbes grīvai būtu bijis kā pavadīt dienu ar foršu meiteni, vakarā pavadīt viņu mājās un samierināties ar buču uz vaiga. Tas nav priekš mums! Mēs pieņēmām jūras izaicinājumu “uznākt augšā uz kafiju”. Un noteikti, ka ne pēdējo reizi!

Pārpublicēts no adventurerace.lv ar autora atļauju.

, , , , , , , , ,