24590024

laivu brauciens: Engures upe – Puzes ezers – Rindas upe

20. jūnijā piebiedrojāmies brašai laivotāju grupai, kuri bija nolēmuši no Engures upes aizbraukt līdz pat jūrai un tur nosvinēt Jāņus. Mums bija laiks tikai divu dienu braucienam tāpēc zinājām, ka finišēsim, kādu gabalu pirms Rindas ciema.

Atgādinu, ka varat izlasīt “Laivās uz jāņuguni” brauciena piezīmes, kuras rakstījis Ģirts Zvirbulis, šī brauciena organizators, kuram pateicoties es pirmo reizi devos laivu braucienā pa Kurzemes upēm. Ģirta stāstījumā ir aprakstīts viss maršruts no Usmas ezera līdz pašai jūrai.

Svētdienas rītā pārbraucām pāri pus Latvijai uz Rendu, kur tālāk ar busiņu devāmies uz starta vietu – Dzeņu tiltu, kas atrodas pavisam netālu no Usmas ezera.

Jau iepriekš bijām gatavi, ka nāksies ar kanoe braukt trijatā. Ierodoties pie tilta konstatējām, ka Zanei nav piešķirts airis. Tas gan bija pārsteigums, jo likās, ka triju airu spēks noderētu braucot pāri Puzes ezeram, kā arī tas noteikti netraucētu arī pārējā brauciena laikā. Kaut kā pārdzīvojām, sakāpām laivā un lēnā garā devāmies ceļā.

Engures upe izrādījās ļoti skaista, patīkami ēnaina ar krastiem, kuri diezgan atšķīrās no Vidzemes upēs redzētā.

Pirmā pieturvieta ir Ugāles dzirnavas, kur nobaudījām sendienu arhitektūru un pārnesām laivas pāri ceļam.

Pirms devāmies tālāk iekodām pa kādam auglim, lai vairāk spēka tālākajam ceļam. Ātri vien mūs atrada vietējais kaķis un kamēr viņš mums novērsa uzmanību pie dzirnavām bija jau sapulcējušies vietējie, kuriem, acīmredzot, šādi svētdienas braucēji ir dienas notikums. Neuzkrītoši izlikos, ka fotografēju ceļabiedrus, bet patiesībā centos iemūžināt ainu, kas man stipri atgādināja ceļojumu žurnālos redzētus kadrus.

Dodamies tālāk, nenojaušot, ka priekšā mūs sagaida ekspedīcijas aizraujošākais posms.

Tā vien šķiet, ka mēs ar Mikausi esam pietiekami rūdīti upes šķēršļu pārvarētāji. Katrai situācijai ir piemeklēta atbilstoša stratēģija un laivu vilkt krastā var tikai tad, kad tiešām nav izejas. Zemu nokritis koks vai zari nozīmē iegulšanos laivā – limbo (mūsu iecienītākais gājiens, kas sagādā gandrīz tikai pozitīvas emocijas). Upē dziļāk iegrimis koks nozīmē kārtīgu ieskrējienu un elegantu pārslīdēšanu pāri. Upē sekli iegrimis koks nozīmē, ka jāceļas kājās jāizkāpj ar vienu kāju uz koka un, pārnesot svaru prom no laivas, jāšļūc pāri. Koks, kas tikai knapi iegrimis ūdenī nozīmē, ka visi sakāpj uz koka un laivu vienu paši draudzīgi pārvelk pāri. Un tā tālāk katrai nākamajai ķezai ir savs risinājums, kas ļauj minimāli saslapinoties un nevelkot laivu laukā no upes tikt pāri gandrīz jebkuriem šķēršļiem.

Šķēršļi uz upes ir laba izkustēšanās un pietiekami liela jautrība un kamēr vien starplaikos starp sakritušajiem kokiem ir iespēja kādu brīdi iemērkt airi ūdenī viss ir kārtībā.

Cik atminos, tad šajā braucienā mums bija viens vai pat neviens “apnesiens”.

Lūk klasisks piemērs, kas deva man iespēju pavisam glīti izstaigāties pa visiem sakritušajiem kokiem.

Pie pirmajiem šķēršļiem mazliet palīdzam otriem kanoe laivotājiem. Tālāk šķērsojam kārtējo sanesumu un pēc ilgas gaidīšanas tā arī nevienu nespējam sagaidīt. Izlemjam doties tālāk un piestāt kādā zīmīgākā pieturas vietā.

Satiekam dzelzceļa tiltu, kur nolemjam sagaidīt pārējos. Nodarbojamies ar klasiskām gaidītāju izklaidēm.

Pēc laiciņa caur patilti aizlido abi kajakisti ar Ģirtu priekšgalā.

Pirms paspējam nokāpt no dzelzceļa uzbēruma, lai dotos līdz laivai, tilts sāk drebēt, kā nodevējs – tuvojas vilciens. Mikausim šis šķiet labs brīdis, lai tiktu pie kāda kadra. Taisnības labad jāsaka, ka Mikausim katrs brīdis ir gana labs, lai fotografētos, bet šis tiešām bija to vērts – iespēja dabūt pa vēderu ar kādu akmens šķembu ir niecīga samaksa par iespēju iekļūt vienā kadrā ar ātrumā lidojošu vilciena sastāvu.

Tālāk lieki nekavējāmies un devāmies uz priekšu, lai panāktu pārējos, kuriem nu jau vajadzētu būt labu gabalu tālāk.

Kamēr nav šķēršļu izklaidējamies kā protam – izdomājam paši savas spēles un savus noteikumus. Laikam sīkāk neklāstīšu, lai jūs nedomātu, ka esam pavisam jukuši :)

Vakars ir strauji pietuvojies un ir laiks meklēt apmešanās vietu. Ģirts paskatoties savā GPS ierīcē nosaka, ka līdz Puzes ezeram, kur gatavojamies sliet augšā nometni ir atlikuši kādi 4 kilometri. Pēc 10-15 minūšu airēšanas satiekam makšķernieku, kurš apgalvo, ka līdz ezeram ir 3 kilometri. Vēl pēc pāris minūtēm satiekam citu makšķernieku un vaicājam, cik atlicis līdz ezeram. Atbilde mūs kārtīgi uzjautrina, izrādās līdz ezeram ir palikuši vēl aptuveni 4 kilometri. Šis varbūt izklausās, kā pa taisno no anekdotes, bet nākamais makšķernieks, kuru satiekam vēl 5-10 minūtēm stāsta, ka līdz ezeram ir vēl vismaz 4 kilometri.

Beidzot esam klāt.

Nometni rīkojot sanāk mazliet nomocīties ar degmateriāla sameklēšanu, jo pie ezera nav praktiski neviena sausa un nokrituša koka, visu ir nokurinājuši makšķernieki. Līdz mežam ir jānosoļo nepilni 150 metri un tur izstaigājot dubļainus brikšņus beidzot tikām pie kurināmā.

Mistiskā kārtā iepriekš Rendas veikaliņā bijām pamanījuši īstus māršmelovus, kuri domāti ugunskuram. Tā nu mēs sēdējām pie ugunskura un cepinājām zefīrus pa jeņķu modei, gluži kā filmās. Sagaidījām saulrietu pie Puzes ezera un laicīgi gājām gulēt, jo iepriekšējā nakts mums bija sanākusi pavisam īsa.

Otrā diena

Nezinu, kā tas nākas, bet no otrās dienas man nav nevienas fotogrāfijas. No rīta pamodāmies un pēc brokastīm vālējām pāri Puzes ezeram. Bija nelieli vilnīši, bet tie bija pilnīgi nekas salīdzinājumā ar mūsu Ķīšezera piedzīvojumu, tāpēc pretēji Ģirta padomam uz Rindas upi devāmies nevis gar krastu, bet tieši pa taisno pāri ezeram.

Braukšana ar kanoe pāri ezeram nav pārāk interesants process. Forši ir sākumā, kad ir kāds vilnītis, bet tālāk viļņi pierimstas un paliek tikai airēšana. Uz upes prāts ir aizņemts ar stūrēšanu, šķēršļiem un krastu vērošanu, bet uz ezera ātri pierod pie skata un pāri paliek fiziska kapāšana ar airi.

Rindas upe sākuma posmā ir diezgan stāvošs ūdens, būtībā nelielu ezeru virknīte. Tas nebūt nav interesanti.

Ap 14:00 nonākam pie Popes tilta, neliela pauze un nospraužam plānu, ka finišēsim pie Spiņņu tilta.

Finišējam. Ir škrobe, ka nevaram turpināt ceļu, jo tā nu ir gadījies, ka laivošana vienmēr sanāk par īsu, vienmēr gribas vēl turpināt, nemaz nerunājot par to, ka ļoti gribas finišēt jūrā, kas šķiet vienīgais pieklājīgais veids, kā pielikt ķeksi – šis maršruts ir nolaivots no sākuma līdz galam.

, , , , , , , , , , , , , ,

  • Chirix

    Interesanti paskatīties uz to pašu braucienu no cita skatpunkta. Bildes tiešām foršas un no tevis var pamācīties kodolīgi veidot aprakstu. Voobšem – paldies par kompāniju! Cerams tiksimies Vidzemes upēs.

    Un sorry par to trešo airi ;)

    • Apraksts sanāk kodolīgs, jo tiek rakstīts baigi vēlu pēc notikuma, es labprāt rakstītu detalizētāk un sulīgāk, jo brauciena laikā pat izdomāju frāzes un teikumus, kurus noteikti gribētu pieminēt, bet nu tie ir pazuduši atmiņas tumšākajos apcirkņos.

      Mēs noteikti gribētu teikt lielu paldies, ka noorganizēji visu un uzaicināji arī mūs piedalīties. Domāju, ka noteikti salaivosim kopā arī kādu citu reizi, it sevišķi tāpēc, ka arī man pašam sāk parādīties vēlme pēc kajakošanas pieredzes.

      Un par airi tas tak bija nejauši, ja būtu ienācis prātā pajautāt laicīgi, tad droši vien tāds misēklis nesanāktu.

  • mikausis

    nelielas neprecizitātes… No Kurzemes upēm jau iepriekš biju braucis pa Irbi, Abavu, Rindu un nedaudz Ventu

    • hmm, vai es minēju, ka ir kā savādāk? Zinu, ka tu esi kuģojis pa visām LV ūdenstilpnēm, tas man nav nekāds jaunums :)

  • Chirix

    Manā rakstā laikam bija tā neprecizitāte. Sorry vecīt, man vienkārši likās ka jūs abi visur braucat kopā. Nākamajā braucienā alus no manis.

  • Čikita

    Aaaaarpraaac, kā gribas ar jums atkal pakuģot!!! Sakārdināji ne pa jokam! Ap Ziemassvētkiem kāda upe darbojas?:D