nezvani man un es nezvanīšu tev

The New York Times ir publicēts lielisks raksts “Don’t Call Me, I Won’t Call You” – beidzot lasu publisku viedokli, kas ataino manus telefona lietošanas paradumus. Beidzot es vairs nejūtos, ka būtu vienīgais dīvainis, kam ir īpašas attiecības ar telefona sarunām.

Raksts ir par to, ka mēs ar prieku saņemam telefona zvanus tikai no ģimenes locekļiem un draugiem, pārējos gadījumos telefona zvans ir pārāk uzbāzīgs. Protams ir profesijas, kurās cilvēki vēl turpina viens otram traucēt ar telefona zvaniem, bet ārpus izņēmuma gadījumiem telefona zvans ir kaitinošs traucēklis. Jā, es uzsveru – traucēklis.

Uzskatu, ka telefona zvans ir nepieklājīgs žests un katra zvana laikā pateiktajam ir jābūt tik vērtīgam, lai tas atsvērtu tās neērtības, kuras ir jāpacieš zvana saņēmējam. Vienīgie, kas drīkst zvanīt jebkurā diennakts laikā un bez īpaša iemesla ir ģimene, tuvi radi un draugi. Pārējiem ir trīs reiz jāapdomā, vai viņu sakāmais tiešām ir tik ļoti svarīgs un īpašs, ka to nav iespējams nodot ar epasta palīdzību. Ja zvanītājs nav spējīgs savu sakāmo ietilpināt epastā, tad tā ir necieņa pret manu laiku un darbu, kuru veicu zvana saņemšanas brīdī. Ir jābūt pamatojumam, kāpēc tiek veikts telefona zvans nevis epasts.

Vienīgais pieklājīgais saziņas līdzeklis ir epasts. Epastu, mēs varam izlasīt sev ērtā brīdī un atbildēt sev ērtā laika posmā. Epasts daudz mazāk ietekmē dienas kārtību, jo var ieplānot, kurā dienas daļā epasti tiks lasīti un kad uz tiem tiks atbildēts.

Telefonu noteikti var atstāt ārkārtas gadījumiem, kad tiešām nepieciešama steidzama rīcība, bet ja tā padomā, cik gan bieži tādas lietas gadās. Visbiežāk tās “steidzamības” ir pārspīlētas.

Nedēļas nogalēs es ignorēju jebkuru zvanu, kas nenāk no ģimenes un draugu loka, un pēdējā laikā līdzīgi rīkojos arī ārpus darba laika. Dažreiz gadās šo principu pārkāpt, bet ne pārāk bieži. Man ir grūti saprast, kas TĀDS svarīgs var būt sakāms, jo tāpat tam varēs pievērsties tikai darba laikā.

Vēl, esmu pārgājis uz tik minimālu telefona lietošanu, ka līdzīgi, kā minēts rakstā, uz neatbildētiem zvaniem raugos ļoti bezrūpīgi, bet vienlaikus tie mani var arī satraukt, jo dažreiz patiešām sāk šķist, ka ir atgadījies, kas slikts, ja reiz ar viena neatbildēta zvana atstāšanu ir bijis par maz.

Ja kāds grib nosodīt šādu piegājienu var to droši paturēt pie sevis. Mani šoreiz drīzāk interesē līdzīgi domājošie, ja tādi ir.

NYT saite via @gunasniedzina

, , , , ,