AKKA/LAA dzen kārtējo sviestu

AKKA/LAA publicējusi paziņojumu par svaigi veiktu pētījumu – The welfare effects of private copying levies (pdf). Būtu labi, ja šo iztirzātu kāds ekonomikas speciālists, bet tie absurdie secinājumi ir gana kaitinoši, lai par tiem pačīkstēt varētu arī tāpat vien.

Preses paziņojumā apgalvojuma formā tiek apkopoti trīs secinājumi:

A
Tiesību īpašniekiem ir izteikti zaudējumi situācijā, kurā bez atlīdzības notiek viņu darbu kopēšana, līdz ar to viņu ekonomiskā motivācija radīt jaunus kvalitatīvus darbus samazināsies.

Šim nevar nepiekrist – ja tiek radīts produkts un tiek plānota peļņa no katras pārdotās vienības, tad nelegālas kopijas peļņu nepalielina, un tiešām rada zaudējumus. Var gan runāt par to, ka kopijas netiešā veidā dod iespēju sasniegt pēc iespējas lielāku auditoriju, bet kur ir redzēts mākslinieks, kas vērtē savu auditoriju augstāk par peļņu?

B
Ilgtermiņā (datu nesēju) ražotāju ienākumi varētu samazināties, jo, atceļot nesēju atlīdzību, kritīsies jaunu autoru darbu apjoms un kvalitāte. Tas atstās ietekmi uz nesēju pārdošanas rezultātiem, jo samazināsies vajadzība pēc nesējiem, ja nav jaunu darbu, ko tajos reproducēt.

Šeit jau sākas murgi. Tātad loģiskā ķēdīte ir šāda:

  1. atceļam nesēju atlīdzību
  2. autori netiek pie liekas naudas
  3. autoru darbu apjoms un kvalitāte krītas
  4. tirgū vairs nav tik daudz kvalitatīvu autordarbu
  5. samazinās pieprasījums pēc darbu nesējiem, jo tajos vairs nav ko kopēt iekšā
  6. datu nesēju ražotāji cieš zaudējumus
  7. … es atļāvos paturpināt šādi:
  8. lai glābtu situāciju, ieviešam datu nesēju atlīdzību
  9. autoriem tiek vairāk naudas
  10. ar jauno naudu autori deviņu dziesmu vietā spēj sacerēt 16 dziesmas
  11. Pēterim jāpērk jauns cietais disks, lai spētu saglabāt visas tās jaunās dziesmas
  12. datu nesēju ražotāji priecājas, jo viņiem palielinās peļņa

Jeb saīsinātajā versijā: ir nodoklis, ir peļņa.

Nerunāsim par to, kāpēc man, pērkot datu nesējus, kas domāti privātām vajadzībām, būtu jāmaksā no savas kabatas nezināmiem autoriem. Ja reiz ir jāmaksā par datu nesēju nodeva autoriem, tad varētu uzreiz tos tirgot pilnus ar mūziku un filmām, kas pircējam ir aktuālas. Tad vismaz būtu skaidrs, par ko tiek maksāts.

Uzskatu, ka cilvēki pirks datu nesējus neatkarīgi no tā, vai pasaulē būs vairāk filmu un mūzikas vai mazāk. Viņi pirks telefonus, fotoaparātu atmiņas kartes un cietos diskus, jo kaut kur taču ir jāglabā 4 stundu video no Ziemassvētku eglītes pasākuma bērnudārzā, kas savā negantajā 1080p kvalitātē aizņem divtik vietas uz cietā diska, nekā visa Latvijas mūzikas industrija spējusi saražot pēdējo 10 gadu laikā.

Es redzu minimālu saistību starp izklaides tirgus piesātinātību un pieprasījumu pēc datu nesējiem. Laiki, kad cilvēki veidoja milzīgas privātās kolekcijas, ir garām. Jebkura informācija pēc lietošanas tiek izmesta ārā, attiecīgi tās vietā var pirkt/kopēt citu. Interneta ātrums kļūst aizvien lielāks un lielāks, un viss pāriet uz mākoņu pusi – saturs tiek nomāts un lietots tikai, kad tas ir nepieciešams. Apple TV ir iebūvēta mazāka atmiņa nekā viņu pašu telefonā – kā pierādījums tam, ka saturu var lietot arī bez nozīmīga lokālā satura nesēja.

C
Ilgtermiņā patērētājiem mazāku jaunrades investīciju dēļ būs pieejams mazāks darbu klāsts, kā arī zemākas kvalitātes darbi.

Regulāri dzirdu, kā mūziķi izsakās: “Ja man būtu vairāk naudas, es varētu labāku mūziku sacerēt!” To var dzirdēt tik bieži, ka pilnīgi žēl paliek, ka naudas ierobežotības dēļ nabadzīgajiem mūziķiem, kuriem nav naudas pat kārtīgam auto, nekas cits neatliek kā sacerēt sūdīgu mūziku, piemēram, par skriešanu.

, , , ,