Vai mācību līdzekļu digitalizācija ir ceļš uz sabiedrību, kas spēj koncentrēties piecas minūtes?

Vienmēr, kad runas nonāk līdz izglītības jautājumiem es atceros šo vienkāršo argumentu – tie bērni, kas šogad mācīsies pirmajā klasē, darba tirgū nonāks pēc aptuveni 15-16 gadiem, tātad 2028. gadā. Tāpēc runa nav par to, kādi būs mācību līdzekļi un kādas būs tehnoloģijas, drīzāk vai izglītības sistēma spēs viņiem attīstīt prasmes tikt galā ar to, kas viņus gaidīs pēc vidusskolas/augstskolas pabeigšanas. Tātad, ja izglītības sistēma nav gatava tikt galā ar digitālajiem mācību materiāliem, lai vēl pāris gadus padarbojas ar drukātajām grāmatām.

Es tomēr ceru, ka ilgi garumā nevilksim un egrāmatas skolās parādīsies tuvāko gadu laikā. Bet pilnīgi bez pārsteiguma nāk izdevēju viedoklis, kuri labprāt gribētu dzīvot pagātnē. Laikā, kad drukāto grāmatu apjomi piekāpjas digitālo grāmatu priekšā ir cilvēki, kas atļaujas aizstāvēt savu industriju, pat ja viņi savu viedokli nevar pamatot ar pētījumiem.

Eiropas izglītības apgādu asociācijas direktors Prebens Spets atgādināja, ka Eiropas Komisija 2003.gadā nonākusi pie secinājuma, ka izglītības pamatuzdevums ir kalpot sabiedrībai un veidot sabiedrību, taču viņš uzskata, ka, digitalizējot mācību procesu, tiks radīta sabiedrība, kas spēs koncentrēties ne ilgāk kā piecas minūtes.

Spets gan atzina, ka viņa rīcībā nav datu par pētījumiem, kas šo faktu apstiprinātu – iespējams, vājo spēju koncentrēties ietekmē arī tas, kā bērni tiek audzināti. Sabiedrība ir pieradusi pārslēgt televīzijas kanālus, tiklīdz kļūst garlaicīgi, un līdzīgi arī mācās.

diena.lv – Eiropas izdevēju asociācijas direktors: Mācību līdzekļu digitalizācija ir ceļš uz sabiedrību, kas spēj koncentrēties piecas minūtes

Tendence šobrīd ir tāda, ka, lai arī drukāto grāmatu apjoms turpina pieaugt, digitālo grāmatu tirgus ar lieliem soļiem skrien tam garām. To apliecina nesen publiskotā informācija no Amazon.co.uk par to, ka uz katrām 100 drukātajām grāmatām tiek pārdotas 104 digitālās grāmatas. Šo ziņu var papildināt arī šis mīklainais grafiks no pēdējās Kindle prezentācijas: (avots: krizdabz.lv)

Izdevēju biznesa modelis strauji mainās, tirgus pieprasa saturu digitālā formātā un izdevējiem ir jābūt spējīgiem mainīties līdzi. Drīz beigsies skaistie laiki, kad katru gadu varēja drukāt jaunas un jaunas mācību grāmatas un tās pārdot par bargu naudu. Jo lielākas un skaistākas grāmatas, jo vairāk un skaistākas bildes, jo dārgākas grāmatas, jo lielāka peļņa. Tie bija labi laiki, kuriem drīz pienāks gals. Ir grūti taisīt biznesu un attaisnot augsto grāmatas cenu, ja tipogrāfijas mašīna nav jāslēdz iekšā katru reizi, kad mācību grāmatām nāk klāt viena jauna nodaļa, vai iznāk mazliet atjaunota versija un tiek publicēti nelieli labojumi. Samaksājam autoriem honorāru, sagatavojam digitālo failu un pārdodam to, cik kopijās nepieciešams. Saprotams, ka izdevējiem iestājas apjukums, viņi nav gatavi šādam pavērsienam, lai gan viņi paši varētu būt lielākie ieguvēji, ja spētu reaģēt uz izmaiņām satura patērētāju paradumos.

Digitālo grāmatu pretiniekiem ir dažādi argumenti, ka nu tikai tiks sakropļotas bērnu psihes, visiem būs nepieciešamas brilles, lasot digitālas grāmatas visi izaugs par necivilizētiem mežoņiem, kas neprot lapu pāršķirt ar pirkstu utt. Uz īstiem pētījumiem atsaukties spēj tikai retais. Bet nevajag pārsteigties un skolēniem atņemt visas drukātās grāmatas – var taču sākt pamazām un izmēģināt, kā tas strādā dzīvē. Ja reiz mums kaimiņos Igaunijā pirmajā klasē var mācīt programmēšanu, kas vainas tam, ka Latvijas skolās tiku ieviests egrāmatu pilotprojekts?

Domāju, ka digitālās grāmatas izdevējiem ir tik nepatīkams jautājums tāpēc, ka viņi satraucas par savu peļņas straumi un nevis par bērnu izglītību un garīgo izaugsmi. Viņi saprot, ka pārejot uz digitālo formātu nāksies piedāvāt zemākas cenas grāmatām un izdevīgākus nosacījumus to pircējiem (bezmaksas atjauninājumi, kļūdu labojumi utt.) Kā lai citādi skaidro šo negatīvo attieksmi pret digitālajām grāmatām un mācību līdzekļiem?

, , ,