Sagribējās skriet pa kalniem un mežiem.

Pēc pēdējā skrējiena, kas veda cauri Kamakurai, ar Strava Flyby atradu, kur skrien citi Kamakuras taku skrējēji un nolēmu pamēģināt. Izpētīju karti, izveidoju jaunu ~19km garu kalnu taku maršrutu un devos diezgan precīzi plānotā skrējienā.

Izdevās ļoti labs skrējiens, interesanti objekti, skaisti skati un meža takas. Asfalts tikai pašā sākumā un beigās.

Svētdienas rīts. Ar velo aizbraucu uz netālo Negishi staciju, tālāk dažas pieturas ar vilcienu līdz Konandai stacijai. Izgāju no stacijas un sāku skriet. Sākumā, protams, ietve un asfalts, bet jau drīz tiku mežā.

Pirmā “taka” jau sabaidīja, ka nebūs meža segums, bet pēc mirkļa jau viss sāka mainīties uz labo pusi.
Vēsturisks asfalta klājums.
Un sākas jau īstas takas.
Mistiski mazdārziņi, kā jau visur pasaulē.
Tālumā var manīt sakuras. Ja būtu lielais foto aparāts un cita diennakts stunda, varētu tikt pie itin labiem kadriem.
Tā, pēdējie mazdārziņi, pirms īstākiem mežiem. Te tālumā varēja saskatīt Yokohamu un labā laikā noteikti varētu redzēt arī Tokiju un Fudzi vulkānu.
Jau daudz patīkamākas meža takas.
Biju priecīgs. Kā var nepriecāties, ja zināms, ka tuvākajās stundās varēs labi izskrieties pa skaistiem mežiem?

Skrējiena laikā izbaudīju dažādus segumus, bet pārsvarā visas bija salīdzinoši bieži izmantotas takas, kur varēja manīt norādes un kartes.

Ieraugot šo prātā uzreiz sāk skanēt “Little Boxes” dziesma.
Takas populārākajās daļās ik pa brīdim satiku arī kādu citu kalnu skrējēju. Bet vēlāk, kur taisīju lielo līkumu vairs nesatiku it nevienu.

Skriešanas apstākļi brīžiem mainījās teju ik pa minūtei. Viss atkarīgs no tā, kur ved taka: vai vijas apkārt kalnam pa saules, vai ziemeļu pusi, vai iet cauri ielejai, vai ved kalnam tieši pāri – kā mainās saules daudzums, tā redzami citi koki, krūmi un augi. Cits mitrums, cita vide, tāpēc skrienot visu laiku bija interesanti.

Viena no lietām, kas priecēja skrējiena laikā – sakuru lietus. No kokiem lēni un mierīgi krītošas ziedlapas. Sajūtas kā tādā filmā.
Kā izskatās meža taka, kas ved cauri sakuru birzīm? Te var redzēt tipisku piemēru.
Ieskrēju klintīs.
Skaisti, bet var viegli pazaudēt skriešanas virzienu.
Kur te ir taka? Labi, ka drīz sapratu, ka šī nav domāta taka un starp klints bluķiem atradu īsto taku.
Speciāli skrēju tāpat, kā biju atradis Strava aplikācijā. Tur kāds skrējējs bija metis lielāku līkumu, lai varētu vairāk pa kalniem paskriet un redzēt arī skaistu templi un slavenu kalnu “pāreju.”
Tikai mazliet aizdomīgi :)
Noskrēju garām privātmāju rajonam. Skaista idille, bet tāda salīdzinoša nekuriene.
Garām maksas ceļam.
Te arī paskaidrots mana līkuma iemesls.
Kā jau visur Kamakuras apkārtnē, klintīs sacirstas nišas/alas, kas agrāk kalpojušas arī kā svētvietas/kapenes.
Skrien un domā, ka nu jau vairs skaistākas takas nebūs, bet visu laiku atrodas arī skaistākas meža takas.
Grūti aprakstīt mērogu bez cilvēka kadrā, bet jāiedomājas, ka šis ir krietni dziļš tunelis un pietiekami garš, lai būtu par ko brīnīties, kā viņi to spēja izcirst.
Kārtējā klints niša. Dažas bija pat dzīvokļa plašumā izcirstas.
Skats uz augšu.
Klintis, klintis, visur klintis.
Pie tempļa tādas civilizētas takas.
Sīks mazs templītis meža vidū.
Atradu “slepeno” taku, atpakaļ uz klintīm.
Diezgan vienkārša skriešana pa slidenu un dubļainu klints virsmu. Abās pusēs klints sienas.
Visās malās čalo mazi avoti un tērcītes.
Klasiska Japānas pavasara aina. Upe pilna ar sakuru ziedlapām.
Trīs reizes paskrēju garām takas sākumam, nekādi nevarēju noticēt, ka tā ir īstā taka. Nekādas īpašas zīmes nebija un tāds ļoti šaurs un apšaubāms virziens, gar privātmāju.
Viens no skaistākajiem meža taku posmiem. Sīka taka nekurienes vidū.

Tālāk bija ~5km posms, kurā bieži ejam pastaigāties kopā ar visu ģimeni tāpēc netērēju velti laiku ar fotografēšanu. Telefonu varēju likt nost, jo precīzi zināju, kur skriet. Tā arī darīju un salīdzinoši centīgi paskrēju. Gribēju atrast dažas bildes ilustrācijai. Ieliku gan tikai divas, jo sapratu, ka sakrātie bilžu apjomi ir pārāk lieli, lai atrastu ko konkrētu. Īsumā: uz šīs takas var redzēt bambusu birzis, dažāda izmēra tempļus un Fudzi vulkānu.

Kamakuras taka 2017. gada janvāris. Ja labi paveicas, tad Kamakuras takās var tikt pie ļoti labiem Fudzi vulkāna kadriem.
Augšā un lejā. Augšā un lejā.
Ik pa laikam sajūta, ka man nepienākas būt uz šīm takām, bet tā, kā neviena cita tur nav mierīgi skrienu tālāk.
Sakuru ziedlapas lido pa gaisu, krīt sejā un uz zemes. Skaistāku dienu skrējienam grūti iedomāties.
Iespīdēja pareizā gaisma. Neticama bambusu birzs. Līdz Ofunas stacijai mazāk kā 2km.
Pēdējie metri pa mežu un tad jau pa ietvēm līdz stacijai.

Ja kādam interesē te ir pilna informācija par skrējienu.