Agrāk likās, ka maratons ir kaut kas tāls un nesasniedzams.

Šogad centos aktīvāk skriet un jo biežāk skrienu, jo biežāk gribas skriet vēl. Laikam man ir paveicies, ka tieku pie skriešanas narkotiskajiem efektiem, jo, cik saprotu ir cilvēki, kuri tā arī netiek pie nekāda skriešanas prieka.

Ja esmu skrējis, tad tā diena kļūst tāda priecīgāka. Arī skriešanas laikā sajūtas ir ļoti labas. Un pēc skrējiena arī ir super sajūtas. Mēdz būt izņēmumi, bet tie parasti saistīti ar pārpūlēšanos. Šogad īsti nespēju atcerēties tādu “slikto” skrējienu.

Jā, tas viss izklausās pēc pilnīga sviesta, bet tā nu tas ir. Brīvos brīžos klīstu pa internetu un mācos kā labāk skriet, kā arī plānoju visādus interesantus apļus, kuros gribētu izskrieties.

31. jūlijā noskrēju savu pirmo maratonu.

Biju izvirzījis sev divus mērķus. Pirmkārt, noteikti gribēju finišēt un otrkārt vēlējos iekļauties 5 stundās.

Sākotnējais plāns bija skriet pa šoseju Kolkas virzienā līdz brīdim, kad sasniegšu maratona distanci. Bet tad man mājinieki paziņoja, ka nevēlas tērēt laiku, lai brauktu man pakaļ. Prātīgi. Labi, tad ienāca prātā doma skriet apkārt Engures ezeram, bet tur tā distance mazliet par garu.

Beigās nonācu pie tāda varianta, kas sākas un beidzas pie mājām. Nevienam nav jābrauc man pakaļ, pats aizskrienu un pats atskrienu.

Pēc pirmajiem 12 kilometriem mani ceļmalā sagaidīja atbalstītāju pulciņš. Ļoti uzmundrinoši un iedvesmojoši.

Pirmie 20 km bija ļoti raiti (2h 1min), jo tā jau tāda pierasta un salīdzinoši ērta distance. Centos skriet mierīgi, taupīju spēkus un ātrāk nedzinos. Tālāk arī nebija īpašu sūdzību. Mazliet sāpes ceļgalos, bet pieciešamas.

No 27. līdz 35. kilometram centos uzturēt vienmērīgu lēnu tempu. Spēka it kā netrūka, bet kājas nebija vairs tik atsaucīgas. Sākās lietus. Temperatūra nokrita līdz +12 grādiem un varēju redzēt savu elpu.

Pie 36. un 37. kilometra mani ceļgali jau bija neapmierināti. Lietus līst jau itin spēcīgi. (Attiecīgi 8m 23s un 8m 9s uz kilometru)

Apmēram 6 kilometrus pirms skrējiena beigām sieva mani atkal pārsteidza. Stāvēja ceļa malā lietū ar lietussargu un uzmundrināja – super sajūtas (pārējie līdzjutēji izvēlējās sēdēt mašīnā :). Arī citiem skrējējiem noteikti iesaku pastāstīt par maratona plāniem saviem tuviniekiem, jo šāds uzmundrinājums ļoti palīdzēja saņemties un uzņemt tempu atlikušajai distancei.

38. un 39. kilometru skrēju sakostiem zobiem, jo potītes un ceļgali bija jūtami sāpīgi. Lietus turpinājās. Knapi vilkos uz priekšu. (Lēnākie kilometri visa skrējiena laikā – 9m 28s un 9m 22s uz km) Elpa un sirds bija mierīga un atpūtusies, sajūta, ka varētu spiest tempu, bet potītes, ceļgali dumpojas un kāju muskuļi prasa atpūtu. Šie divi kilometri savā ziņā arī bija vistīrākā atpūta.

Sākot no 40. kilometra kājas brīnumainā kārtā tiešām bija atpūtušās un mierīgā gaitā skrēju līdz “finišam.”

Rezultāts apmierinošs – 4 stundas 49 minūtes un 43 sekundes. 6 minūtes un 50 sekundes uz kilometru.

Tagad, skatoties skrējiena datus, apzinos, ka šis bija tāds skrējiens bez īpaša plāna, jo prātīgāk būtu bijis tos pirmos 20km piebremzēt vēl vairāk, lai otrajos 20km būtu papildus jauda. Sākumā pirms sākās “ziepes” ar ceļgalu sāpēm biju jau izsapņojis, ka varētu iekļauties zem 4h 30min, bet nekā, tas būs jāatstāj nākamajai reizei.

Tālākais darbs – vajadzētu paskriet biežākus gabalus 2-3h garumā, lai ceļgali pierastu pie slodzes. + protams, gribu biežāk un regulārāk iekombinēt ātruma un tempa skrējienus, lai uzlabotu 5km, 10km un pusmaratona ātrumus.

Līdz šim ātrumam un pareiziem ātruma treniņiem biju pievērsis pārāk mazu uzmanību. Man patīk ikdienā kulties mierīgā tempā un skriet 10km un 20km distances. Bet tikai tagad man līdz smadzenēm ir nonākusi mācība, par to, cik ir svarīga ir dažādība un papildus ikdienas 10km skrējieniem būs jāskrien arī tādi pa īstam lēni un pa īstam ātri skrējieni.

Finišs sētā:

Sieva un meita bija sarūpējušas diplomu un bija pat finiša lente.