Gaiss smaržo, kā karsta Āzijas nakts

Vakarnakt uzkāpu uz velo un pirmo reizi aizbraucu līdz Motomachi publiskajam peldbaseinam.

Šķiet, ka vislabāk baseins izskatās tieši vakara tumsā – zem klajas debess, prožektoru izgaismots. Visapkārt augsti un zaļi koki. Karsts, +30, cikādes trokšņo, uz zemes mētājas sausas koku lapas, gaiss smaržo kā karsta Āzijas nakts. Baseins celts 1930. gadā. Kā jau daudz kur Japānā, ir sajūta, ka pēdējo reizi, kāds kaut ko remontējis pirms 30-40 gadiem. Varētu pat saderēt, ka kopš 30. gadiem te nekas diži nav mainījies. 50 metrus garajos celiņos gadu laikā peldējuši tūkstošu tūkstoši. Vienkāršas telpas, betona tribīnes, visas krāsas saulē izbalējušas, visas detaļas ir lietus ūdens nodeldētas. Sajūtas, kā ceļojot laikā. Kā iekāpjot kino filmā. Bet aizverot acis, var sajust tikai to, ka ārā ir karsta Āzijas nakts. Mana stiprākā asociācija šajā brīdī ir ar kādu attālu Kambodžas nostūri, kurā mums ar sievu patīk atgriezties pēc iespējas biežāk. Izbaudu peldi un domāju par to, ka derētu kādreiz atkal atgriezties tajā tālajā Kambodžas nostūrī, kur noteikti vairs nav tā, kā to atceramies.

Pēc peldes izeju ārā un tālumā ieraugu Jokohamas debesskrāpjus. Laiks doties mājās. Braucu pa šaurām ielām. Karstums nav mazinājies, bet pēc peldes gaiss ir daudz patīkamāks. Aiz katriem diviem līkumiem sajūtu citu ēdiena smaržu no kādas virtuves vai restorāna. Pabraucu garām klasiski sīkam kōban (policijas iecirknis, sīka telpa, kurā knapi pietiek vietas galdam un 3 krēsliem). Pabraucu garām sentō (sīka, neliela ēka, kas līdzīga publiskajai pirtij, bet pirts tur nav, tikai dušas un karstas vannas). Cauri tumšām sānu ielām. Tik šaurām, ka liekas, varētu ar rokām aizsniegt ēkas abās ielas pusēs.

Eju cauri parkam un pirmo reizi ieraugu Motomachi baseinu no augšas.
Visapkārt augsti zaļi, koki.
Skats, kas paveras izejot no peldbaseina.