Noskrēju savu pirmo maratonu.

Vasarā pamēģināju noskrēju maratona distanci Ķesterciemā – Engurē, lai saprastu, vai to spēju. Tagad bija laiks piedalīties īstā maratona skrējienā.

Ļoti daudz jaunu sajūtu, beidzot redzēju un uz savas ādas izjutu, kā notiek liela mēroga skriešanas sacensības.

28000 skrējēju. 28 tūkstoši. Traki, tas ir trakoti daudz. Visi sadalīti grupās, lai pie starta nebūtu liekas drūzmēšanās.

Yokohamas maratons ir lieliski organizēts, brīvprātīgie (kopā esot bijuši 7000) visās malās un stūros palīdz, regulē cilvēku plūsmu un uzmundrina.

Te gan bija tāda īpaša drūzma. Visi tikko nodevuši somas glabāšanā un vienā barā dodas uz startu.

Pirms starta mazliet jāpasalst, jo starp debeskrāpjiem ir ēna un krietni vēsāks, kā saulē. Laiks ideāli piemērots skriešanai. Zilas debesis, viegls vējš un patīkams vēsums. (+13 no rīta un vēlāk jau pavisam silts)

Esmu ceļā uz savu starta grupu.
Gaidu startu, sameklēju vietu saulē, jo tie, kas ēnā nebeidz vien drebināties.
Kāpēc viss, kas ir domāts sportam ir tādās trakās krāsās?
Drīz jau ļaus skriet.
Starta šāviens jau laikam bija dzirdams, bet mūsu grupa vēl tikai gaida savu kārtu.

Lai saprastu pūļa mērogus – pēc starta šāviena pagāja gandrīz 10 minūtes, kamēr varēju ieraudzīt starta vārtus.

Beidzot esmu ieraudzījis starta vārtus!

Pirmie 5km pagāja cīnoties ar pūli, kas manuprāt, skrēja lēnāk par manu plānoto tempu tāpēc izmantoju katru izdevību, lai sprauktos garām. Varbūt tas bija lieki, jo pēc tam varēja skriet mazliet brīvāk. Tik daudz cilvēku, ka būtu gandrīz neiespējami apstāties, lai, piemēram, sasietu kurpju šņores. Kādu gabalu pirms 10km palika brīvāk un varēja jau itin viegli izvēlēties skriešanas pozīciju.

Atļāvos nopirkt vienu oficiālo maratona bildi. Maksāja gadrīz tik pat, cik dalības maksa Rīgas maratonā.

Pirms desmitā kilometra maratona trase gāja garām arī mūsu mājai, tur krietni sapriecājos par sievas un meitas uzmundrinājumu.

Pirms 13. kilometra ieraudzīju Fudzi vulkānu, miglu bilde, bet prieks tik un tā.

Pirmie 20km, kā jau ierasts, likās itin viegli. Centos lieki nesteigties, skrēju mierīgi. 20km ir skrieti pietiekami bieži, tāpēc jutos pārliecinoši. Zināju, ka līdz 30km vēl būs salīdzinoši saprotamas sajūtas, bet pēc tam jau paliks grūtāk.

Šis bija īpašs Yokohamas maratons, jo bija iespēja skriet pa lielo maksas ceļu. Iespaidīgi. Gan uz priekšu, gan atpakaļ, cik vien tālu var saredzēt ceļš bija pilns ar skrējējiem.
Selfijs kaut kur pirms 25. kilometra

Pirms 35. kilometra mazliet sajutu kāju krampjus un beidzot pamanīju tualeti pie kuras nebija rindas. Tas arī ir mans lēnākais kilometrs. Izkustināju kājas un skrēju tālāk. Jutos labi, uzņēmu tempu, lai ieriebtu kāju krampjiem.

Nezinu, kas notika pēc 40. kilometra, mazliet zaudēju savaldību, mazliet sāpēja krampji, pāris vietās skriešanas vietā sāku soļot, laikam sapratu, ka neiekļaušos savā super mērķī 4h30min un tāpēc neredzēju iemeslu īpaši steigties. Pēc soļošanas epizodēm saņēmos, skrēju un finišēju. Plānojot nākotnes skrējienus saprotu, ka tiešām biežāk jāpaskrien ar nogurušām kājām. Svarīgi šad un tad paskriet virs 30km, lai sajustu tās kāju noguruma sajūtas, kuras parasti nekad nemanu skrējienos zem 20km.

Prieka seja pēc finiša.

Finišā sajūtas lieliskas, prieks. Medaļa protams ir forša lieta, bet redzot tās cilvēku un medaļu masas, tā liekas tāda mazliet smieklīga formalitāte. Visvairāk priecājos par to, ka pēc finiša dalībniekiem deva neticami gardus onigiri (rīsu pikas) un svaigus tomātus.

Kopumā esmu apmierināts ar rezultātu, lai arī saprotams, ka gribētos ātrāk. Tuvākais mērķis joprojām būtu tikt mazliet zemāk zem 4h 30min, bet tālākā nākotnē zem 4h. Domāju, ka regulāri skrienot un sekojot prātīgiem skriešanas plāniem tas varētu izdoties.

Kāpēc esmu tik optimistisks par 4 stundu barjeras krišanu? Mans pirmais pusmaratons pirms 10 gadiem bija 2h 43min, šī gada sākumā, pēc 10 gadus garas pauzes noskrēju 2h 14min. Pavisam nesen treniņos noskrēju pusmaratona distanci zem 2h (rezultāts gan nav ieskaitījies Strava, jo manas kļūdas pēc nenoskrēju pēdējos metrus). Citiem vārdiem sakot, redzu, ka rezultāts uzlabojas, ja vien tiek ieguldīts laiks regulāros ikdienas skrējienos.

Ja neskaita pašas beigas, tad liekas, ka tiešām sanācis itin vienmērīgs skrējiens. Uzmanība jāvērš uz patērēto laiku par katriem pieciem kilometriem: 29:30, 30:31, 32:00, 32:28, 31:40, 35:08 un 31:33
Pēc maratona devos mājās ar velo un te vēl redzami skrējēji, kuriem palikuši vēl 2km līdz finišam.
Drīz jau būšu mājās, bet šeit vēl skrien un skrien. (3km līdz finišam)

Saite uz Strava aktivitāti.