Šo gandrīz var saukt par tradīciju, jo šis bija jau otrais gads pēc kārtas, kad pēdējā gada dienā devāmies pie dabas, lai labi atpūstos nelielā draugu lokā.

Tā kā svinēšana notiek Engurē, tad nav īpaši daudz variantu, lai izvēlētos iešanas maršrutu. Šogad sākām no Brizules. Īsu brīdi uzkavējāmies pie Zigfrīda Annas Meierovica pieminekļa, kas uzstādīts viņa bojāejas vietā, un devāmies iekšā mežā.

Šoreiz neizmantojām ne kompasu, ne karti, bet vadījāmies pēc atmiņas. Vienīgi iPhone klusi sēdēja somā, klausījās GPS signālos un zīmēja noieto maršrutu.

Cauri sērsnai sākām brist kādu brīdi pirms 10:00. Saule jau bija labi pamanāma. Vismaz gājiena sākumā mums to vajadzēja turēt no sevis pa labi. Pēc stundas sākās putenis un saule pazuda kā nebijusi, ceļu turpinājām pēc izjūtas.

Latvijas apstākļiem vidēji dziļais sniegs ar sērsnas kārtu, nav tas patīkamākais iešanas segums. Bieži gājām viens aiz otra izmantojot jau iemītās pēdas.

Uzgājām tumšu un biezu egļu audzi, kurai cauri nelauztos pat dullākie meža zvēri, tāpēc nolēmām tai apiet apkārt. Šis manevrs izrādījās liktenīgs. Pēc neliela loka izmešanas ceļu turpinājām mazliet greizi, līdz uzgājām uz apledojuša ceļa, kuru noturējām par pilnīgi citu ceļu.

Īsumā. Tā vietā, lai mēs tuvotos pirtij, mēs patiesībā no tās sākām attālināties. Pēc kilometra soļošanas nepareizā virzienā kļūdu sapratām un devāmies atpakaļ.

Kādu brīdi gājām pa ceļu, pēc tam sākām sekot mazai meža upītei. Aptuveni astotajā kilometrā bija īstais brīdis cept desas, kas, protams, pārvērta šo pastaigu par tīrāko atpūtu. Iemēģināju tētim svaigi uzdāvināto prīmusu, kuru droši vien nāksies aizņemties šī gada laivu braucienu laikā. Ar pilniem vēderiem devāmies tālāk.

Kopumā nosoļojām, apmēram, 16 kilometrus. Kopējais vertikālais kāpums ~ 113 metri, kas varētu būt diezgan precīzi, jo gājiena sākumā mēs to vien darījām, kā kāpām augšā kārtējā paugurā. Sākām iet ~ 70 m virs jūras līmeņa un beidzām iet 7 metros virs jūras līmeņa. (Par pēdējiem cipariem, gan es līdz galam neesmu pārliecināts.) Iešanas laiks aptuveni 4,5 stundas (neskaitot desiņu cepšanu). Laika ziņā ir ok, ņemot vērā sniega kārtu un mūsu pilnīgi nesteidzīgo gaitu. Pie reizes šeit pieglabāju arī kml failu, kuru var atvērt ar Google Earth (Brizule-Engure-2009-12-31.kml).

Padalies ar draugiem

Sākums visādā ziņā bija gaišs. Spīdēja saulīte, mēs ap 10:30 lēnā garā startējām no Ķīšezera rietumu krasta. Vilnīši nebija lieli un noskaņojums lielisks. Tālumā redzami skursteņi un daudzstāvu mājas. Interesanta sajūta, it kā pie dabas, bet tomēr pilsētā.

Pēc nelielas šaubīšanās ieraudzījām Juglas kanālu un devāmies tālāk niedru ielenkumā. Juglas kanāla krasti ir krāšņi, tur var redzēt lērumu ar laivu būdām, mazdārziņu graustiem un makšķerniekiem.

Mūsu divvietīgajam SOTam grūti tikt līdzi kajakam un arī vienvietīgo “Tempo” visbiežāk vērojam no aizmugures.

Kad dodamies iekšā Baltezerā, sākas runas par ēšanas pauzi. Apmetam mazu loku un nolemjam ēst tur pat uz ūdens. Ēšanas laikā atceros par telefonu un ieslēdzu GPS. Apmēram 20 minūšu laikā esam paēduši un iepūsti Mazās salas niedrēs. Krietni sāk zēģelēt vējš un arī viļņi sāk trakot.

Izlemjam braukt līdz Baltezera kanālam (orientieris baznīcas tornis) un tur, vadoties pēc apstākļiem, mēs griežam riņķī un braucam atpakaļ, vai arī aplūkojam, kas notiek Mazajā Baltezerā.

Tiklīdz sākam kustēties, saprotam, ka atpakaļceļš nebūs viegls. Vējš vairs nav stiprs tikai brāzmās, tas visu laiku pūš vienmērīgi spēcīgi. Vienvietīgā SOTa priekšgals katra otrā viļņa laikā skrien pa gaisu, tā vairs nav laivošana, bet sērfošana. Bez īpašas piepūles mūsu divvietīgais SOTs sasniedz ātrumu ~ 13 km stundā, var tikai minēt, cik ātri skrēja kajaks. Nezinu, cik tieši augsti bija viļņi, bet tie bija AUGSTI.

Laivotāju sejās arī no attāluma var manīt sajūsmu – šādas atrakcijas nebija gaidītas. 2 kilometri paiet nemanot. Bez piepūles esam saņēmuši krietnu adrenalīna devu.

Netālu no Baltezera kanāla izkāpjam krastā. Ēšanas pauze. Izlejam ūdeni no laivām. Skatoties uz niedrēm, kuras vējš cenšas pieliekt pie ezera virsmas un iemērkt ūdenī, mēģinām izprātot, kāds īsti varētu vēja ātrums. Solīts tika 10-15 m/s. Nav saprašanas, vai vējš kļūs stiprāks. Izpētām attālumus un vienojamies, ka laiks doties atpakaļ, jo pret vēju ies smagi. Tagad plāns ir slapstīties gar krastu un izmantot katru iespēju būt kādas salas aizvējā.

Pretvējš ir nejauks. Mūsu SOTos ne uz mirkli nedrīkst pārstāt airēties, citādi laivu nes atpakaļ un paveiktais ceļa posms jāveic no jauna. Vienīgais, kas palīdz pārvarēt Baltezeru, ir apziņa, ka pēc tam sekos Juglas kanāls, kur noteikti nebūs viļņu un vējš būs mazāks.

Seko vilšanās. Piebraucam pie kanāla, esam tik noguruši, ka pat kanālā knapi tiekam uz priekšu. Mazliet atpūšamies. Saprotam, ka nogurums nav vienīgais ienaidnieks. Kanālā ir ne tikai pretvējš, bet arī pretstraume. Tagad, kad redzam abus krastus, varam novērtēt to, ka ir mirkļi, kad laiva knapi kustas un brāzmās pat apstājas uz vietas. Katrs mirklis, kad airis nav ūdenī, nozīmē, ka laiva tiek pūsta atpakaļ.

Uz priekšu iet vēl grūtāk kā ezerā. Stiprākās brāzmās un klajumos katrs nobrauktais metrs šķiet kā sasniegums. Brīžos, kad uzpūš sevišķi stipri un laiva pilnīgi apstājas, es klusu pie sevis skaitu pantiņus, kuri sastāv tikai no krievu lamuvārdiem.

Lēni un grūti, bet mēs pieveicam Juglas kanālu. Tūlīt jādodas pāri Ķīšezeram. Esam niedru aizvējā, domājam to sliktāko, bet mums pat prātā nenāk, ka var būt vēl sliktāk.

Tiklīdz kā tiekam Ķīšezerā, mums vairs nav niedru, kas pasargāja no vēja. Vējš pūš gandrīz tieši no tā punkta, kur mums jānokļūst. Viļņi ir tikpat lieli kā Baltezerā, kad pa tiem “sērfojām”, bet nu tie nāk tieši mums virsū.

Kajakam iet grūti, bet tas lēni un noteikti dodas uz priekšu. Divvietīgais SOTs kustās vēl lēnāk, bet arī mums ir apziņa, ka gan jau tiksim līdz otram krastam, tas ir tikai laika jautājums.

Vienvietīgajam SOTam vairs nav spēka, vējš to iepūš niedrēs, laiva sagriežas ar sānu pret viļņiem. Niedrēs augstie viļņi vieglo laivu bīstami mētā kā skaidu. Redzam, ka panikas lēkme nav aiz kalniem. Ir skaidrs, ka vienu šo laivu nekur nevar laist. Kā mēs palīdzēsim, ja ezera vidū bezspēks uznāks no jauna? Vienīgais risinājums ir sasiet laivas kopā.

Tagad mēs velkamies vēl lēnāk. Ik pa brīdim cenšos noteikt, cik tālu esam tikuši, un rezultāts nav iepriecinošs. Ēkas, kuras izmantoju kā orientierus, lielākas nekļūst. Grūti saprast, vai vispār tiekam uz priekšu, šķiet, ka vienīgais, ko spējam, ir turēties pret viļņiem. Kajaks tagad izskatās pēc maza punktiņa.

SOTs ir pilns ar ūdeni, ūdens pilieni lido acīs kā lietus laikā, daži lielākie viļņi iedomājas, ka var pastaigāties pāri laivas bortiem – es sēžu nevis laivā, bet ezerā. Lēni un pamazām es redzu un jūtu, ka tuvojamies krastam.

Notiek neticamais – jo tuvāk esam krastam, jo vājāks kļūst arī vējš.

Tiekam krastā. Esam priecīgi un apjukuši.

——

Pēdējo posmu braucām apmēram stundu un 20 minūtes, lai gan turpceļā tas prasīja mazāk kā 25 minūtes. Kopā nobraucām vismaz 25 kilometrus, bet iespējams vēl vairāk, jo mūsu trajektorijas noteikti nebija taisnes.

Grūti apkopot domas par šo braucienu, gan jau rakstot par nākamajiem braucieniem es vēl nonākšu pie šī piedzīvojuma. Gribu tikai teikt, ka uz ezera vējš nosaka visu, šo mācību mēs, upju braucēji, atcerēsimies uz visiem laikiem.

P.S.

Paldies Maijai no Paija.blogspot.com par iedvesmojošo rakstu (No Mežaparka uz Baltezeru), kas arī bija mūsu pamudinājums doties šajā piedzīvojumā.

*Sit-on-top – laivas tips, kas apkopo kajaka un sērfošanas dēļa labākās īpašības. SOTs ir nenogremdējams, jo tam ir noslēgts korpuss/čaula uz kuras sēž braucējs. Tas ir krietni stabilāks par kajaku, taču līdz ar to arī lēnāks. Vairāk wikipēdijā.

Laivas nomājām un labus padomus saņēmām no Raivo: Jūras laivas – juraslaivas.lv.

Padalies ar draugiem

Laivojiens kā parasti bija lielisks. Piektdienas vakarā apmetāmies upes krastā, lai sestdienas rītā varētu laicīgi ķerties pie airiem. Šādi braucieni man patīk visvairāk, jo svētdienas vakarā iebraucot Rīgā ir sajūta, ka uz upes ir būts gandrīz nedēļu.

Visas bildes no brauciena var aplūkot flickr.com izlasē Gauja (Vireši – Aņņi), bet dažas es vēlējos izlikt te pat:

Brauciena sākums. Formas tērpi mugurā un kara krāsas uz sejas:

Man kaut kā patīk tās laivas bildēt :)

Otrajā dienā laivas sasējām kopā. Meitenes sauļojās kamēr mēs kārtīgi airējāmies uz priekšu ar nu jau dubultstabilo kataratadamadarānu (tā mēs viņu nosaucām):

Otra Mika iecienītie kadri ar “jogas pozu.”

Laivas kapteinis:

Pāris kadri no Gaujienas tilta:

Jau pirmajos kilometros atradām “tarzānu,” kur kārtīgi izārdījāmies. Pārējie turpināja ceļu, tāpēc mums bija izdevība kārtīgi uzkačāties viņus vienu pēc otra apdzenot.

Klusā daba:

Padalies ar draugiem

Ja pareizi sapratu, tad plānotā sākuma punkta vietā mēs atradām tiltiņu pāri upei, kādus 3-4 km pirms vietas, kur tas bija nepieciešams. Un jau sākotnēji mūsu nospraustais starta punkts esot bijis izvēlēts krietni laicīgāk, kā nepieciešams, lai pa šo upi nopietni nodarbotos ar laivošanu.  Svētupe nav diži liela upe, bet vasarās tā kļūst vēl nedižāka.

Un tā arī bija. Pirmā diena pagāja brienot pa ūdeni, stumjot laivas, velkot laivas, nesot laivas, kāpjot krastā, ierīvējoties ar nātrēm, lienot pāri sakritušajiem zariem, skrāpējot ādu un velkoties pāri zemūdens akmeņiem. Dienas laikā mēs pieveicām veselus 12-13 km. Mēs smējāmies, ka sākumā mūsu vidējais ātrums ir aptuveni viens kilometrs stundā, bet Ēriks, kuram bija GPS, pastāstīja, ka neesam tālu no patiesības.

Tā bija viena traka diena – traki patīkama. Zemūdens akmeņi, koku zari un stumbri, kas atkal un atkal sita pa kājām varbūt nebija foršākā laivojiena daļa, bet ņemšanās pa ūdeni, vismaz man noteikti, vakarā deva spēcīgu gandarījuma sajūtu. Āda bija feini, vienmērīgi saskrāpēta. Dēles gan nekur nesastapām.

Īsts upes “prieks” bija spēcīga trūdošas miesas smaka. Trīs reizes, brienot un laivojot pa upi, sajutām, ka kaut kur tuvumā miris kāds dzīvnieks. Mamma daba bija atstājusi mums “dāvaniņas”. Divas reizes tās arī atradām – straumes sanestajos zaros karājās neveiklu stirnu mirstīgās atliekas.

Tipisks kadrs – pilns ar zariem, upes dziļums līdz ceļiem – labi, ka ar visu laivu nebija jādodas krastā:

Bija arī brīvi brīži meditācijai:

Mikausis no mikausis.mix.lv

Interesantākie momenti diemžēl palikuši aiz kadra, jo tajos brīžos vajadzēja kārtīgi vilkt laivas un labākie kadri tik un tā sanāktu no putna lidojuma.

Otrajā dienā sakritušo zaru jau bija mazāk, bet uz beigām sākās cita “nelaime” – upe kļuva tik sekla, ka laivas vienā laidā vilkās pa akmeņaino upes dibenu.

Viens no maniem mīļākajiem Svētupes kadriem:

Lielu daļu no bildēm var aplūkot flickr.com izlasē.

Padalies ar draugiem

“tilts” pāri takai

māja pie Siguldas

Gauja pie Siguldas tilta

Padalies ar draugiem

Sister-Blister/Māster-of-dizāster iemēģina jautrāku peldlīdzekli

Šoreiz aši izskriešu cauri tam, kas 26. aprīlī notika Lielajā Juglā. Mēs sākām no punkta A un tikām līdz pat punktam B. Gāja mums ļoti jautri un lēni, jo kopumā šis bija tāds krietns atpūtas gājiens nevis īsts laivojiens.

Kā jau pēc ievada bildes var spriest, tad šoreiz gandrīz visu laiku vienkārši kūņojāmies pa upi un priecājāmies par silto ūdeni.

Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka ūdens upē nepietiks visiem, tāpēc nācās kāpt ārā, vilkt laivu pa akmeņiem. Bija pietiekami daudz laika iespēja izkopt īpašo ielecienu no krasta.

Pusdienu pauzē man sanāca pierunāt Sister-Blister uz kuģošanu ar putoplasta gabalu. Esmu gandarīts par rezultātu. Visiem bija jautri.

Mūsu kompānija. Kā jau var manīt esam pienācīgi sagatavojušies visiem dzīves gadījumiem.

Atradām tiltu.

Vairāk te nav ko piebilst. Ja mums būtu bijusi izturīgāka komanda, tad šo braucienu var droši pagarināt līdz pat Juglas ezeram un finišēt pie paša Juglas makdonalda. Ja kādam interesē, kas vairāk par šo braucienu, jautājiet komentāros.

Padalies ar draugiem

Kolosālas kvalitātes bilde. Filmiņa nav attīstīta. Pa kreisi Mikausis, pa labi es.

19. aprīlī Amatas iespaidā mūsu jautrā kompānija sagribēja turpināt laivošanas priekus un liktenis lēma, ka tā būs Ogres upe.

Braucām no posmā Ērgļiem līdz Vecogres HES. Viss lielais pavasara ūdens bija jau prom, tāpēc salīdzinoši ar Amatas krācēm nekādu lielo trakumu nebija. Tomēr, kā jau parasti, ja trakumu nav, tad tos nākas radīt :)

Domāju, ka par braucienu vislabāk spēs pastāstīt mūsu sagatavotās video reportāžas. Visi video ir atrodami – youtube.com/user/IngridaLudzina

Šeit pievienoju mazu “izlasi”:

Mūsu laiva – pēdējā

Click here to view the embedded video.

Laiva, kurā sēžu es un Mikausis ir redzama no 1:40. Garlaicīgs video, bet tas pilda savu funkciju parāda visas iesaistītās laivas. Saite.

Video sižets par Ogres upes zvirbuli

Click here to view the embedded video.

Bez komentāriem. Saite.

Bezjēdzīga rosīšanās

Click here to view the embedded video.

Saite.

Finālā bija pilnīgs Čau!

Click here to view the embedded video.

Saite.

Padalies ar draugiem

Šķiet, ka Lieldienu brīvdienās aktīvākos Latvijas iedzīvotājus varēja satikt nevis ripinot olas vai šūpojoties, bet gan braucot pa vietējām upēm.

Arī man bija iespēja piepildīt vienu no mazajiem sapņiem un 2009. gada 10. aprīlī nobraukt pa Amatu. Bija silta un saulaina diena. Spriežot pēc ievērojamā laivu un plostu skaita, kas rosījās pa krācēm, uz upēm bija sabraukusi gandrīz visa vissaticīgākā latvju tautas daļa – laivotāji. Laivotāji ir tādi cilvēki, kas viens otru uzmundrina un pie katras izdevības apjautājas, vai nav nepieciešama kāda palīdzība.

Mūsu izvēlētais laivošanas posms bija visnotaļ klasisks. Sākām no Melturu tilta un finišs tika nosprausts pie Līgatnes tilta.

Godīgi sakot, tas ko redzējām ierodoties pie Melturu tilta mazliet izsita no līdzsvara. Līdz šim biju vairāk vai mazāk airējies tikai pa mierīgiem ūdeņiem. Troksnis, kas nāca no upes, nemaz neliecināja par mierīgumu. Ūdens līmenis bija vairāk nekā pietiekams un mans vienīgais ūdens aizsargs bija neoprēna zābaki, kas iegāšanās gadījumā ir diezgan minimāls mierinājums.

Komandas spēks

Kopumā mums gāja ļoti labi. Bijām sadalījuši savus pienākumus, un kad tikām tālāk par pirmajiem līkumiem, vēl mazliet noprecizējām darbības, kādas būs jāveic ejot nākamajos/straujākajos līkumos. Visā tālākajā ceļā neradās nekādas domstarpības, un visās straujajās vietās spējām saglabāt pareizu laivas stāvokli pret straumi. Kā izrādās skatoties youtube.com saliktos video citiem šādas vienkāršas lietas izpildīt nemaz nenācās tik viegli.

Protams, visjautrākais posms sākās pie Zvārtes ieža. Pirmkārt, tur varējām izbaudīt kārtīgu rodeo sajūtu pa upes veidotajiem viļņiem, kas vienā brīdi šķita vismaz metru augsti. Otrkārt, tur notiekošās sacensības un knipsējošie/filmējošie skatītāji gar upes malu deva iespēju iztēloties, ka arī mūsu dzeltenajam pūslim ir nozīmīgi braukt cauri uz upes izliktajiem vārtiem. Joka pēc sanāca izbraukt cauri 5 vārtiem, lai gan dažiem arī pieskārāmies (par to ņem nost punktus?).

Vilšanās par Lustūzi

Pēc Zvārtes ieža meklējām vietu, kur piebraukt malā, lai apkopotu domas pirms izslavētā Lustūža. Pēc īsas pauzes devāmies tālāk ar sajūtu, ka nu tik būs. Tālāk sekoja vairāki līkumi, līdz nonācām pie iežiem, kas pēc skata atgādināja Youtube.com redzētos “briesmu kadrus” ar apgāztām laivām, pazaudētiem airiem utt.

Bet izbraucām cauri bez nekādiem starpgadījumiem. Protams, vilnīši jauki, riktīgs rodeo un airējoties patīkams satraukums, taču nekā pārdabiski sarežģīta un bīstama neredzējām. Iespējams tas saistīts ar ūdens līmeni?

Pēc laiciņa tikām līdz Līgatnes tiltam. Kā jau iepriekš bijām vienojušies, informējām busiņa šoferi, ka mums par maz upes prieku un ka pabrauksim tālāk līdz Gaujai un tad pa straumi līdz Līgatnes pārceltuvei.

Nez no kurienes uzradās cits mūsu kompānijas biedrs, kurš paziņoja, ka nezinot, kur ir viņa airis, ka laiva aizgājusi pa straumi un šis palicis viens pats. Varat jau saprast kādā kondīcijā čalis bija. Nācās ņemt viņu līdzi. Šajā brīdī arī sākās ziepe, kuras dēļ mūsu laivas iemītnieki nopeldējās Amatā.

Apgāziens

Braucām līdz pamanījām pazudušo airi un mēģinājām noparkoties krastā, staume bija pietiekami liela un pateicoties nestabilajam biedram un iespējams arī tam, ka kāds no mums ieķērās zaros, laiva bija riņķī apmēram 0,5 sekunžu laikā.

Notikušo atceros kā kadrus, no filmas. Tādus palēninātus un nereālus. Patiešām asas izjūtas, turklāt tajā brīdī vēl nebija pārliecības par pārējo džeku peldētspējām. Kad izniru no ūdens redzēju, ka pārējos nekur nemana. Paskatījos zem laivas, tur bija atrodami pārējie biedri, kas vēl pēc mirkļa jau kūņojās saviem spēkiem uz krastu. Vienā rokā turot airi un ar otru roku iekrampējies laivas bortā, peldēju kā salmiņš pa straumi. Kaut kādā brīdī ar kājām spēros pret zemi, bet tas bija bezcerīgi — upes spēks nesalīdzināmi lielāks. Pēc kādiem 50 metriem laimīgā kārtā spēju uzkūņoties virsū zariem un izvilkt laivu krastā. Visi bijām pietiekami spējīgi, lai nepazaudētu nevienu airi, kā arī savācām to, kas bija pazudis pirms tam.

Tālāk viss bija vairāk vai mazāk veiksmīgi. Pa ceļam izvilkām vēl vienu airi, kas bija aizgājis pa straumei, no mūsu komandas biedru negadījuma. Mikausis, pēc brīža, interesantā kārtā pamanījās, gan izkrist no laivas, gan veikli ielīst atpakaļ.

.

Esmu ļoti priecīgs par šo laivošanas pasākumu. Mūsdienās reti izdodas par minimālām naudiņām gūt tik lielu baudījumu. Bieži cilvēki aizmirst, cik skaisti ir tepat Latvijā, ka nav jāskrien uz tālām zemēm, bet tepat var ļoti labi atpūsties un pavadīt brīvās dienas.

Krāces, dabas skati, mūsu foršā komanda, desiņu pauze, nerimstošs humors visa brauciena laikā, kas var būt labāks par to?

Padalies ar draugiem

Pamēģināšu ievietot arī slaidu šovu. Ja nedarbojas, tad labāk dodieties uz šo foto izlasi.

Šis ir turpinājums 1. daļai, kur var atrast nelielus komentārus par notiekošo uz upes. Šeit īsti nav ko piebilst. Ja ir kādi jautājumi, tad varat jautāt pie katras konkrētās bildes komentāros.

Atzīšos, ka esmu sajūsmā par to, kā fotogrāfijās izskatās dzeltenās laivas par spīti to sūdīgajai vadāmībai.

Padalies ar draugiem

Izskatās taču pēc kautkādalielākanjona vai ne?

Foto autors © Ēriks Zilbalodis

Sākām mēs netālu no Cēsīm, mūsu mērķis bija Līgatnes pārceltuve. Maršruts ir salīdzinoši īss un viegls, bet jautrā un nesteidzīgā kompānijā, tas kļuva daudz garāks un vēl vieglāks :)

Varu tikai pateikt, ka pirms jūs nomājat laivas, derētu noskaidrot, kāda tipa laivas jūs saņemsiet. Šīs arī skaitās kanoe laivas taču, šīs bija daudz vieglākas kā iepriekšējā reizē. Turklāt plakanais dibens nozīmē, ka laivas ir nestabilas, ļodzīgas un potenciāli vieglāk salaužamas, ja vēlēsieties uztriekties uz akmeņiem.

Pēc pirmā kilometra pieradām, ka laiva ir ļodzīgāka kā citas, taču līdz pat beigām nejutos tik droši, kā laivojot ar ierastas formas kanoe. Iepriekšējās laivās varēju salīdzinoši droši grozīties laivā un sniegties pēc mantām, taču šoreiz visu laiku nācās domāt par to, lai netiktu novirzīts smaguma centrs. Varbūt vaina bija sēdekļa stiprinājumā, nezinu, bet kopumā sajūtas daudz savādākas.

Pēc tam mēs tramdījām Gaujā dzīvojošās pīles, kuras visu laiku bija mums ceļā. Kad piebraucām klāt tās parādīja, cik skaisti prot pacelties un nolaisties 200 metrus tālāk. Tādā veidā viņas cēlās un laidās vismaz kādas 5-6 reizes. Mums bija pietiekams laiks, lai izpētītu, cik stilīgi pīles prot šļūkt pa ūdeni ar savām pleznām.

Nezinu, kā tas nākas, bet bildēs viss izskatās daudz rudenīgāk, nekā bija patiesībā. Pa ceļam uz Gauju redzējām daudz vairāk krāsu toņu un lapu nekā upes krastos. Bildēs tā neizskatās, bet gar Gauju visi koki tikai gatavojās krāsoties, tāpēc vēl nav par vēlu arī citiem organizēties uz šādu pasākumu.

Foto autors © Ēriks Zilbalodis

Kā jau redzat, laiva ir viegla, tāpēc slīdēja pietiekami ātri. Šo fotogrāfiju autora GPS rādīja, ka upes straumes ātrums ir 3,2 km/h tas nozīmē, ka pat slinkojot var dienas laikā tikt galā ar maršrutu “Cēsis – Līgatne.”

Otrajā daļā, būs iespēja paskatīties, kas sanācis no manām filmiņām.

Padalies ar draugiem

Kartē aptuveni parādīts mūsu maršruts. Neesmu drošs vai mēs aizbraucām līdz pašai Vecsalacai, bet nu kaut kur tuvumā bijām. Kā arī sākuma punkts, bija ārpus Staiceles pāris kilometrus uz jūras pusi.

Pasākums notika sen. Bildes tika knipsētas ar Zenītu, attīstītas pēc kāda laiciņa un tad nogrima zem putekļiem, jo bija grūti atlasīt tās, kuras ir vērts rādīt citiem, bet nu tas ir noticis.

Nakšņojām pie upes, lai varētu laicīgi sākt laivot. Ieradāmies piektdienas vakarā pēc nelielas maldīšanās pa vidzemes ceļiem. Rīta ugunskurs.

Mūsu nometne. Zaļo laivu ar draudzeni kopīgi noskatījām, kā “savējo.” Zaļa ir arī mūsu telts, kura pēc izmēriem spriežot ir paredzēta diskotēkām.

Tā izskatās Salaca.

Kā jau sapratāt mūsējā joprojām ir tā zaļā.

Aizdomu pilna sejas izteiksme. Mazliet līst, pirmo reizi braukt pa upi ar kanoe nav joka lieta.

Es īsti neesmu pārliecināts vai šis ir pareizais veids kā iesildīties pirms laivošanas :)

Visi pamazām sakāpj laivās.

Skaists tilts.

Šādi trošu tiltiņi man vienmēr ir patikuši. Nezinu, kas tas par pleķi kreisajā pusē.

Pirmās dienas vakarā devāmies izlūkot apkārtni. Pamanījāmies uziet vienu pamestu graustu.

“Pārtika.” Pārtikas veikals Mērniekos. Uz šo veikalu nav neviena norāde. Ceļu uz to varētu atrast tikai vietējie. Darba laiks samērā īss, bet saimniece dzīvo tajā pašā mājā. Spējām sarunāt, ka mūs apkalpos svētdienā.

Cits skats uz veikalu.

Aizsprosts pie Mērnieku ūdensdzirnavām. No dzirnavām ir palikušas drupas. No aizsprosta ir palikušas tikai krāces. No augšas skatoties likās, ka būs traki izbraukt. Ar kanoe paslidinājāmies pa akmeņiem, bet tikām cauri bez problēmām.

Pa ceļam upei varēja redzēt arī sarkanās “klintis”. Šīs klintis bija krietni augstas turklāt garuma ziņā laikam Latvijā garākās (?) 400 metru garumā.

Vēl klintis.

Īsumā tas arī viss. Tuvākajā laikā domājam iesaistīties vēl vienā braucienā. Šoreiz pa Gauju un tikai vienas dienas garumā.

Pilna garuma fotogalerija.

P.S.

Ja kādu interesē visas formalitātes un laivu īres, tad – ir sagatavots arī īss apraksts tūristiem un tehniskais apraksts ar visām klintīm un orientieriem.

Padalies ar draugiem

Ja jau līdzi bija vairākas drēbju kārtas un silti džemperi, kāpēc gan nenopeldēties? Ja, jau laivošanas procesā no laivas nav izkrists, tad finālā ūdenī jāiekritinās pašam. Un galapunktā tā arī tika nodarīts. Ūdens auksts. Ļoti auksts, Svētupe neskopojās un pamatīgi atsvaidzināja pārgalvīgo galvu.

Jau pagājis kāds laiciņš kopš laivošanas, bet es tomēr nedaudz pastāstīšu, kā man tur gāja.

Niknā laivotāju kompānija sapulcējās pie tilta. Piepumpējām laivās papildu gaisu. Ezi.lv bija sarūpējuši kompresoru un laivas jau 90% uzpumpējuši atlika tikai piepumpēt nedaudz klāt ar kājas pumpi. Organizatori nodrošināja arī peldvestes un ķiveres, savai laivai paķērām arī divus airus. Laivā bijām trīs braucēji un sapratām, ka varbūt būtu vieglāk, ja katram būtu ar ko irties, bet arī ar diviem airiem varēja tīri labi iztikt.

Neliels kopfoto un varam doties ceļā. (Mūsu kompānija tā, kas sparīgi tur gaisā rokas un divas meitenes kadra labajā pusē)

Stāvot uz tilta upe likās strauja un skaļa.

Man kā iesācējam šķita, ka varētu sanākt nelielas ziepes ar visādiem akmeņiem un krācēm. Tāpēc sākumā biju baigi iesprindzis, bet springums ātri pārgāja. Straume nebija nebija īpaši vāja, tā bija kā radīta tādam zaļam laivotājam kā man.

Pirmie zemūdens akmentiņi:

Vēlāk, jau redzama Svētupei ierasta aina. Sakrituši koki un vidēja straume. Laivu nācās ārā izvilkt tikai vienu reizi. Pārējās reizēs par spīti sakritušajiem kokiem, mēs tiem veiksmīgi pārkūlāmies vai nu pāri, vai arī, kā limbo dejotāji pa apakšu.

Laivotāji draudzējas uz upes.

Pēc pirmajiem pāris “krāčainajiem” kilometriem sākas gleznaināki skati. Bija vairāki tādi kilometri, kad varēju vien grozīt galvu un priecāties par to, cik skaisti krasti var būt tādai nieka Latvijas upītei. Braucām un vērojām bilžu grāmatas kadrus, kas pavērās uz visām pusēm.

Mana mugurpuse. Gribējās iemēģināt neierastāku pozu, bet finālā šādi nācās vilk arī otru ekipāžu, kuri nelietīgā kārtā bija pieķērušies mūsu straujajai laivai.

Otrai kompānijai tik viegli neklājās…

Visu braucienu detaļās nepārstāstīšu – nav jēgas. Gribu tikai teikt, ka tagad izmantošu katru izdevību, lai palaivotu pa Latvijas upēm. Tas tiešām ir to vērts. Svaigs gaiss, daba un fiziska izkustēšanās. Kas var būt labāks par to?

Paldies par fotomateriāliem ezi.lv un Aldai, jo pašam bija bail ņemt līdzi fotoaparatūru.

Padalies ar draugiem

Lai gan man neliekas, ka Latvijā var būt īpaši lielas krāces, visu zinošā Sidža, jau paspēja sastāstīt briesmu stāstus par to, ka man būšot nezināmu iemeslu dēļ jākrīt ārā no gumijas laivas. un tādā garā..

Tad jau redzēsim kā man klāsies, gan jau vēlāk pastāstīšu par pasākuma norisi. Ja atrodas kāds vieds laivotājs, tad ar labiem padomiem nevajag skopoties.

Par braucienu:
- pieveicamais km daudzums- ~12 km
- laivu brauciena mērķis ir aktīva atpūta dabā un izziņa
- ekspedīcijā var piedalīties jebkurš, tomēr dažādu šķēršļu un krāču pārvarēšana var prasīt zināmas iemaņas

Iecerētā maršruta apraksts:
Svētupe sākas pie Limbažiem, kur tā iztek no Dūņezera. Mēs savu maršrutu sāksim pie Lauvām (pie tilta), bet no laivām ārā kāpsim pie lauku mājām „Kraukļi”. Šajā posmā upes krastos atsedzas ļoti daudz skaistu smilšakmens atsegumu, nišu un alu. Viena no skaistākajām apskates vietām – Lībiešu Upuralas – bijušā Metsepoles novada lībiešu nozīmīgākā kulta vieta. Šeit arheoloģiskajos izrakumos atrastas 628 monētas un senlietas, alas ir vienas no garākajām Latvijā.
Upe ir strauja un vietām krāčaina, vietām iespējami arī koku sagāzumi.
(informācija no ezi.lv)

Saistītais ieraksts: ūdenstūrisms.lv Lucavsalā

Padalies ar draugiem