31. decembrī kopā ar draugiem devos nelielā pastaigā pa mežu.
Šo gandrīz var saukt par tradīciju, jo šis bija jau otrais gads pēc kārtas, kad pēdējā gada dienā devāmies pie dabas, lai labi atpūstos nelielā draugu lokā.
Atpūta
Pirms nedēļas biju nelielā, divu dienu pārgājienā gar Gauju. Pasākums izvērtās mazliet nenopietns iešanas attāluma ziņā, bet man ļoti patika Gaujas dabasskati.
“tilts” pāri takai
Šis gads ir laivošanām tik bagāts, ka es īsti pat nespēju visus braucienus kārtīgi uzskaitīt un piefiksēt. Piefiksēt gribas, lai vēlāk būtu skaidrība un uzskates materiāls citiem interesentiem – kā mums katrā vietā ir gājis.
Kolosālas kvalitātes bilde. Filmiņa nav attīstīta. Pa kreisi Mikausis, pa labi es.
19. aprīlī Amatas iespaidā mūsu jautrā kompānija sagribēja turpināt laivošanas priekus un liktenis lēma, ka tā būs Ogres upe.
Braucām no posmā Ērgļiem līdz Vecogres HES. Viss lielais pavasara ūdens bija jau prom, tāpēc salīdzinoši ar Amatas krācēm nekādu lielo trakumu nebija. Tomēr, kā jau parasti, ja trakumu nav, tad tos nākas radīt :)
Domāju, ka par braucienu vislabāk spēs pastāstīt mūsu sagatavotās video reportāžas. Visi video ir atrodami – youtube.com/user/IngridaLudzina
Lielākā daļa no noķertajiem kadriem pie Gaujas.
Pamēģināšu ievietot arī slaidu šovu. Ja nedarbojas, tad labāk dodieties uz šo foto izlasi.
Sadomājām rudeni lūkoties, bet, lai būtu interesantāk braucām sārtās lapas meklēt ar laivām. Tas, sarkanajā kapucē, esmu es.
Izskatās taču pēc kautkādalielākanjona vai ne?
Foto autors © Ēriks Zilbalodis
Atvaļinājuma vidū nolēmu izmantot iespēju, kuru man piedāvāja viesu nama “Meļķerti” pārvaldnieks Gints Lauris. Viņš jau laicīgi man bija devis ziņu, ka Kandavā ir iespēja “briežu dārzā” skatīties un fotografēt meža iemītniekus – stirnas, dambriežus, muflonus un meža cūkas.
Pirms dažām dienām draudzīgā bariņā devāmies jūrā. Lai būtu interesantāk nolēmām iesaistīt peldlīdzekli.
Zinu, ka daži lieto matračus, piepūstas kameras vai citus tādus niekus, bet mēs atradām kārtīgu peldošo māju.
Lūk, šādi izskatās 10vietīgs padomju laika glābšanas plosts ar jumtu.
P.S.
Visu nedēļu izbaudīju vasaru. Biju atvaļinājumā un dažādas piezīmes par padarīto vēl parādīsies.
Var. Un kāpēc gan ne?
Ja jau līdzi bija vairākas drēbju kārtas un silti džemperi, kāpēc gan nenopeldēties? Ja, jau laivošanas procesā no laivas nav izkrists, tad finālā ūdenī jāiekritinās pašam. Un galapunktā tā arī tika nodarīts. Ūdens auksts. Ļoti auksts, Svētupe neskopojās un pamatīgi atsvaidzināja pārgalvīgo galvu.
Jau pagājis kāds laiciņš kopš laivošanas, bet es tomēr nedaudz pastāstīšu, kā man tur gāja.
Niknā laivotāju kompānija sapulcējās pie tilta. Piepumpējām laivās papildu gaisu. Ezi.lv bija sarūpējuši kompresoru un laivas jau 90% uzpumpējuši atlika tikai piepumpēt nedaudz klāt ar kājas pumpi. Organizatori nodrošināja arī peldvestes un ķiveres, savai laivai paķērām arī divus airus. Laivā bijām trīs braucēji un sapratām, ka varbūt būtu vieglāk, ja katram būtu ar ko irties, bet arī ar diviem airiem varēja tīri labi iztikt.
Neliels kopfoto un varam doties ceļā. (Mūsu kompānija tā, kas sparīgi tur gaisā rokas un divas meitenes kadra labajā pusē)
Stāvot uz tilta upe likās strauja un skaļa.
Man kā iesācējam šķita, ka varētu sanākt nelielas ziepes ar visādiem akmeņiem un krācēm. Tāpēc sākumā biju baigi iesprindzis, bet springums ātri pārgāja. Straume nebija nebija īpaši vāja, tā bija kā radīta tādam zaļam laivotājam kā man.
Pirmie zemūdens akmentiņi:
Vēlāk, jau redzama Svētupei ierasta aina. Sakrituši koki un vidēja straume. Laivu nācās ārā izvilkt tikai vienu reizi. Pārējās reizēs par spīti sakritušajiem kokiem, mēs tiem veiksmīgi pārkūlāmies vai nu pāri, vai arī, kā limbo dejotāji pa apakšu.
Laivotāji draudzējas uz upes.
Pēc pirmajiem pāris “krāčainajiem” kilometriem sākas gleznaināki skati. Bija vairāki tādi kilometri, kad varēju vien grozīt galvu un priecāties par to, cik skaisti krasti var būt tādai nieka Latvijas upītei. Braucām un vērojām bilžu grāmatas kadrus, kas pavērās uz visām pusēm.
Mana mugurpuse. Gribējās iemēģināt neierastāku pozu, bet finālā šādi nācās vilk arī otru ekipāžu, kuri nelietīgā kārtā bija pieķērušies mūsu straujajai laivai.
Otrai kompānijai tik viegli neklājās…
Visu braucienu detaļās nepārstāstīšu – nav jēgas. Gribu tikai teikt, ka tagad izmantošu katru izdevību, lai palaivotu pa Latvijas upēm. Tas tiešām ir to vērts. Svaigs gaiss, daba un fiziska izkustēšanās. Kas var būt labāks par to?
Paldies par fotomateriāliem ezi.lv un Aldai, jo pašam bija bail ņemt līdzi fotoaparatūru.
jaunākie komentāri