Pirms nedēļas biju nelielā, divu dienu pārgājienā gar Gauju. Pasākums izvērtās mazliet nenopietns iešanas attāluma ziņā, bet man ļoti patika Gaujas dabasskati.

“tilts” pāri takai

Šis gads ir laivošanām tik bagāts, ka es īsti pat nespēju visus braucienus kārtīgi uzskaitīt un piefiksēt. Piefiksēt gribas, lai vēlāk būtu skaidrība un uzskates materiāls citiem interesentiem – kā mums katrā vietā ir gājis.

Kolosālas kvalitātes bilde. Filmiņa nav attīstīta. Pa kreisi Mikausis, pa labi es.

19. aprīlī Amatas iespaidā mūsu jautrā kompānija sagribēja turpināt laivošanas priekus un liktenis lēma, ka tā būs Ogres upe.

Braucām no posmā Ērgļiem līdz Vecogres HES. Viss lielais pavasara ūdens bija jau prom, tāpēc salīdzinoši ar Amatas krācēm nekādu lielo trakumu nebija. Tomēr, kā jau parasti, ja trakumu nav, tad tos nākas radīt :)

Domāju, ka par braucienu vislabāk spēs pastāstīt mūsu sagatavotās video reportāžas. Visi video ir atrodami – youtube.com/user/IngridaLudzina

Lielākā daļa no noķertajiem kadriem pie Gaujas.

Pamēģināšu ievietot arī slaidu šovu. Ja nedarbojas, tad labāk dodieties uz šo foto izlasi.

Sadomājām rudeni lūkoties, bet, lai būtu interesantāk braucām sārtās lapas meklēt ar laivām. Tas, sarkanajā kapucē, esmu es.

Izskatās taču pēc kautkādalielākanjona vai ne?

Foto autors © Ēriks Zilbalodis

Atvaļinājuma vidū nolēmu izmantot iespēju, kuru man piedāvāja viesu nama “Meļķerti” pārvaldnieks Gints Lauris. Viņš jau laicīgi man bija devis ziņu, ka Kandavā ir iespēja “briežu dārzā” skatīties un fotografēt meža iemītniekus – stirnas, dambriežus, muflonus un meža cūkas.

Pirms dažām dienām draudzīgā bariņā devāmies jūrā. Lai būtu interesantāk nolēmām iesaistīt peldlīdzekli.

Zinu, ka daži lieto matračus, piepūstas kameras vai citus tādus niekus, bet mēs atradām kārtīgu peldošo māju.

Lūk, šādi izskatās 10vietīgs padomju laika glābšanas plosts ar jumtu.

P.S.
Visu nedēļu izbaudīju vasaru. Biju atvaļinājumā un dažādas piezīmes par padarīto vēl parādīsies.

Var. Un kāpēc gan ne?

Ja jau līdzi bija vairākas drēbju kārtas un silti džemperi, kāpēc gan nenopeldēties? Ja, jau laivošanas procesā no laivas nav izkrists, tad finālā ūdenī jāiekritinās pašam. Un galapunktā tā arī tika nodarīts. Ūdens auksts. Ļoti auksts, Svētupe neskopojās un pamatīgi atsvaidzināja pārgalvīgo galvu.

Jau pagājis kāds laiciņš kopš laivošanas, bet es tomēr nedaudz pastāstīšu, kā man tur gāja.

Niknā laivotāju kompānija sapulcējās pie tilta. Piepumpējām laivās papildu gaisu. Ezi.lv bija sarūpējuši kompresoru un laivas jau 90% uzpumpējuši atlika tikai piepumpēt nedaudz klāt ar kājas pumpi. Organizatori nodrošināja arī peldvestes un ķiveres, savai laivai paķērām arī divus airus. Laivā bijām trīs braucēji un sapratām, ka varbūt būtu vieglāk, ja katram būtu ar ko irties, bet arī ar diviem airiem varēja tīri labi iztikt.

Neliels kopfoto un varam doties ceļā. (Mūsu kompānija tā, kas sparīgi tur gaisā rokas un divas meitenes kadra labajā pusē)

Stāvot uz tilta upe likās strauja un skaļa.

Man kā iesācējam šķita, ka varētu sanākt nelielas ziepes ar visādiem akmeņiem un krācēm. Tāpēc sākumā biju baigi iesprindzis, bet springums ātri pārgāja. Straume nebija nebija īpaši vāja, tā bija kā radīta tādam zaļam laivotājam kā man.

Pirmie zemūdens akmentiņi:

Vēlāk, jau redzama Svētupei ierasta aina. Sakrituši koki un vidēja straume. Laivu nācās ārā izvilkt tikai vienu reizi. Pārējās reizēs par spīti sakritušajiem kokiem, mēs tiem veiksmīgi pārkūlāmies vai nu pāri, vai arī, kā limbo dejotāji pa apakšu.

Laivotāji draudzējas uz upes.

Pēc pirmajiem pāris “krāčainajiem” kilometriem sākas gleznaināki skati. Bija vairāki tādi kilometri, kad varēju vien grozīt galvu un priecāties par to, cik skaisti krasti var būt tādai nieka Latvijas upītei. Braucām un vērojām bilžu grāmatas kadrus, kas pavērās uz visām pusēm.

Mana mugurpuse. Gribējās iemēģināt neierastāku pozu, bet finālā šādi nācās vilk arī otru ekipāžu, kuri nelietīgā kārtā bija pieķērušies mūsu straujajai laivai.

Otrai kompānijai tik viegli neklājās…

Visu braucienu detaļās nepārstāstīšu – nav jēgas. Gribu tikai teikt, ka tagad izmantošu katru izdevību, lai palaivotu pa Latvijas upēm. Tas tiešām ir to vērts. Svaigs gaiss, daba un fiziska izkustēšanās. Kas var būt labāks par to?

Paldies par fotomateriāliem ezi.lv un Aldai, jo pašam bija bail ņemt līdzi fotoaparatūru.

Rīt došos uz savu pirmo nopietno upes laivošanu. Līdz šim esmu laivās braucis pa pavisam gludu upi, ezeru un nedaudz pa vējainas jūras viļņiem. Īstas upes krāces nekad nav testētas.

Lai gan man neliekas, ka Latvijā var būt īpaši lielas krāces, visu zinošā Sidža, jau paspēja sastāstīt briesmu stāstus par to, ka man būšot nezināmu iemeslu dēļ jākrīt ārā no gumijas laivas. un tādā garā..

Tad jau redzēsim kā man klāsies, gan jau vēlāk pastāstīšu par pasākuma norisi. Ja atrodas kāds vieds laivotājs, tad ar labiem padomiem nevajag skopoties.

Par braucienu:
- pieveicamais km daudzums- ~12 km
- laivu brauciena mērķis ir aktīva atpūta dabā un izziņa
- ekspedīcijā var piedalīties jebkurš, tomēr dažādu šķēršļu un krāču pārvarēšana var prasīt zināmas iemaņas

Iecerētā maršruta apraksts:
Svētupe sākas pie Limbažiem, kur tā iztek no Dūņezera. Mēs savu maršrutu sāksim pie Lauvām (pie tilta), bet no laivām ārā kāpsim pie lauku mājām „Kraukļi”. Šajā posmā upes krastos atsedzas ļoti daudz skaistu smilšakmens atsegumu, nišu un alu. Viena no skaistākajām apskates vietām – Lībiešu Upuralas – bijušā Metsepoles novada lībiešu nozīmīgākā kulta vieta. Šeit arheoloģiskajos izrakumos atrastas 628 monētas un senlietas, alas ir vienas no garākajām Latvijā.
Upe ir strauja un vietām krāčaina, vietām iespējami arī koku sagāzumi.
(informācija no ezi.lv)

Saistītais ieraksts: ūdenstūrisms.lv Lucavsalā

Nedēļas nogalē bija iespēja aizskriet līdz Kurzemei. Beidzot biju Rendā ar labu fotoaparātu, tāpēc iemūžināju pāris klasiskus kadrus (spiest uz bildēm, lai redzētu lielākas). Beigās mazs video, tiem, kuri vēlas saklausīt arī ūdens čalošanu.

Augstums: Ap 2 m
Platums: 9 – 11 m
Upe: Īvande
Pieejamība: Ļoti viegli, Rendas centrs, uz ūdenskritumu norāda zīme pie autobusu pieturas.
Atrašanās vieta: Kuldīgas rajons, Rendas pagasts, Rendas centrs, uz ūdenskritumu norāda zīme pie autobusu pieturas
Apraksts:Viens no Latvijas skaistākajiem ūdenskritumiem, ir vērts apskatīt! Pilnīgi vertikāls, ar acij tīkamām proporcijām.
Blakus ūdenskritumam kreisajā krastā akmens, kurā iecirsts gadaskaitlis “1890”. Nereti par ūdenskritumu ceļvežos nosauc arī kādu mākslīgu dambi, kurš atrodas ap 100 metrus augšpus Īvandes Rumbai.
Latvijas ūdenskritumi

Izlecu ar izpletni. Sen jau gribēju piepildīt šo sapni. Tagad zinu, ka lekt ar izpletni ir patiešām ir forši. Daudz es nevaru pateikt par šo lietu, jo leciens notika svētdien un pa šo laiku esmu jau izdāļājis savas emocijas un sajūsmu visiem, kas man gadījās ceļā.

Zinu, ka nākamgad noteikti gribu izlekt no lielāka augstuma ar minūti ilgu brīvo kritienu no 4 kilometru augstuma. Tagad bija interesants brīdis pēc tam, kad pametu lidmašīnu un līdz rīdim, kad pilnībā atvērās izpletnis. Pēc kupola atvēršanās seko samērā garlaicīga zemes gaidīšana. Tas nešķiet nekas īpašs, it sevišķi, ja pirms tam ir mēģināts lidināties gaisa balonā. Tāpēc gribas vēl kārtīgi izlekt un palidot no patiešām baisa augstuma.

Vienu lietu gan es tagad esmu braši sadarījis, esmu sagatavojis nelielu videomateriālu par pašu lecienu. No augšas filmēju ar telefona aparātu, no lejas tika filmēts ar manu fotoaparātu. Video klips ir vienas labas dziemas garumā.

Ciemojoties Brēmenē man bija izdevība vienu vakaru aizskriet arī līdz Hamburgai. Pie pilsētas kanāla pirmoreiz novēroju jaunu sporta veidu: ekstrēmo gulbju barošanu (spiest uz bildes, lai redzētu lielāku).

Bet par vakara galveno apskates objektu kopā ar pārgalvīgo gulbju barotāju bijām izvēlējušies muzikāli gaismīgo strūklakas šovu Hamburgas feinākā parka viducī.

Šovs sākās desmitos vakarā, līdz tam jau paspējām ērti iekāroties uz līdz paņemtā deķīša un draudzīgi grauzām vafeles ar riekstiem. Apkārt bija ļoti daudz šādu grupiņu ar jaunākiem un vecākiem cilvēkiem, kas sasēduši bariņos gaidīja pasākuma vaininieku.

(Aizkavējies raksts, bet labāk vēlu, nekā nekad. jau iepriekš atvainojos par salīdzinoši garo tekstu, bet patiesībā bilžu ir vairāk nekā teksta, tāpēc lasīsies ātri :)

Lieldienās sabiju Brēmenē, vāczemes tikumus un tradīcijas lūkoties. Braucu ciemos pie draudzenes skatīties, cik viņai gludi tur iet, tālajā vāczemē studējot.

Pirmoreiz savā milzīgi garajā lidojumu vēsturē, ceļošanai izmantoju Rynair pakalpojumus. Lai gan reiss uz Brēmeni ir pavisam svaigs, biļete tika iepirkta laicīgi un neizmaksāja vairāk par 40 Ls (tikko nopirku biļetes nākamajam lidojumam 22,60 Ls (abos virzienos ar nodokļiem)). Tātad 10 Ls par 1000 km (šāviens tumsā). Izdevīgs lidojums – pārdroša nosēšanās. Ceļā jāpavada pusotra stunda, bet netiek piedāvāta pat iespēja kaut kur nolikt ūdens pudeli, jo nav pat ierastā sēdekļa tīkliņa. Patiesībā, nav arī daudzu citu lietu: nav kur nolikt kājas, nav kur ērti atslābināt kaklu un nav kur sprukt tiem, kam gribētos klusu un mierīgu lidojumu. Visa skaņas izolācija laikam tika izmesta, lai var vairāk cilvēkus sasēdināt tajā lidojošajā konservu bundžā. Bet laikam tās ir lietas, kas jāpiecieš lidojot par šādu cenu. Nosēšanās vispār bija briesmīga, jo bija spēcīgs sānu vējš, kas padarīja pēdējo taisni pa skrejceļu ļoti “interesantu.”

Rynairam ir atklāts jauns mazs sērkociņkastes terminālis blakus lielajam – īstajam Brēmenes lidostas terminālim, tos savieno 10 metrus garš gaitenis. Tāpēc letiņi un citi mazturīgie ir droši nodalīti no cienījamiem pilsoņiem, kas lido ar Lufthanzām un Virdžiniem.

Pirmais, kas tika izdarīts pēc bagāžas saņemšanas, tika nopirkta nedēļas sabiedriskā transporta kartiņa par 15 eirām. Pirkums atmaksājās jau trešajā Brēmenē pavadītajā dienā. Parastās biļetes maksā gandrīz 2 eiro, tāpēc, ja plānojat braukt tā pabiežāk, tad izdevīgāk noteikti ir pirkt biļetes lielākam laikaposmam.

Jau izkāpjot no lidmašīnas un čāpojot uz termināli sajutu, ko dīvainu – gaiss oda pēc kūts. Pietiekami nemanāmi, lai nekristu uz nerviem, bet pietiekami manāmi, lai galvā nepārtraukti šaudītos dažādas versijas par smakas cēloni. Savādās kanalizācijas smakas klātbūtne bija manāma arī tramvajā un nepazuda arī pilsētas centrā. Dažādi minējumi liecina par to, ka gadā ir tādas dienas, kad visā pilsētā tiekot tīrītas kanalizācijas. Nezinu, cik šādi minējumi ir patiesi, bet jocīgais aromāts dienas beigās mitējās, lai atkal uzjundītu nākamajā dienā un tad pazustu pavisam. Iespējams, ka pieradu pie tā tāpat kā pilsētnieki, iespējams, ka tā smaržo gaiss attīstītajos Rietumos.

Brēmene, kā pilsēta ir ļoti jauka, klusa un mierīga, vismaz Lieldienu brīvdienās. Cilvēki mierīgi pastaigājas un neviens nekur nesteidzas, vienīgie redzētie skrējēji skrēja sporta drēbēs. Riteņbraucēji piņas tramvajam gar kājām, bet tramvajs neņem ļaunā, tas nekad nekavē – pieturu ekrāns vienmēr rāda tieši to laiku, kad tramvajs nonāks pieturā. (Vai zinājāt, ka mūsu malači RS ir iztērējuši pusmiljonu un salikuši GPS iekārtas visās malās, bet nav iedomājušies uztaisīt nevienu tādu ekrānu?) Mašīnas degunu centrā nebāž. Nekur nav redzami džipi. Visapkārt vieni vienīgi Smārti, Ford Ka, Golfi, Polo, 206, vaboles un citādas mazjaudas mašīnītes. Divriteņi, kā jau pierasts valstīs ārpus Latvijas ir sakarināti visās malās. Pie dažas labas mājas redzami piekabināti divreiz vairāk braucamie nekā visā Rīgas rajonā.

Spiežam droši uz pogas un lasām tālāk. Tālāk būs bildes un pat divi video.