Šo gandrīz var saukt par tradīciju, jo šis bija jau otrais gads pēc kārtas, kad pēdējā gada dienā devāmies pie dabas, lai labi atpūstos nelielā draugu lokā.

Tā kā svinēšana notiek Engurē, tad nav īpaši daudz variantu, lai izvēlētos iešanas maršrutu. Šogad sākām no Brizules. Īsu brīdi uzkavējāmies pie Zigfrīda Annas Meierovica pieminekļa, kas uzstādīts viņa bojāejas vietā, un devāmies iekšā mežā.

Šoreiz neizmantojām ne kompasu, ne karti, bet vadījāmies pēc atmiņas. Vienīgi iPhone klusi sēdēja somā, klausījās GPS signālos un zīmēja noieto maršrutu.

Cauri sērsnai sākām brist kādu brīdi pirms 10:00. Saule jau bija labi pamanāma. Vismaz gājiena sākumā mums to vajadzēja turēt no sevis pa labi. Pēc stundas sākās putenis un saule pazuda kā nebijusi, ceļu turpinājām pēc izjūtas.

Latvijas apstākļiem vidēji dziļais sniegs ar sērsnas kārtu, nav tas patīkamākais iešanas segums. Bieži gājām viens aiz otra izmantojot jau iemītās pēdas.

Uzgājām tumšu un biezu egļu audzi, kurai cauri nelauztos pat dullākie meža zvēri, tāpēc nolēmām tai apiet apkārt. Šis manevrs izrādījās liktenīgs. Pēc neliela loka izmešanas ceļu turpinājām mazliet greizi, līdz uzgājām uz apledojuša ceļa, kuru noturējām par pilnīgi citu ceļu.

Īsumā. Tā vietā, lai mēs tuvotos pirtij, mēs patiesībā no tās sākām attālināties. Pēc kilometra soļošanas nepareizā virzienā kļūdu sapratām un devāmies atpakaļ.

Kādu brīdi gājām pa ceļu, pēc tam sākām sekot mazai meža upītei. Aptuveni astotajā kilometrā bija īstais brīdis cept desas, kas, protams, pārvērta šo pastaigu par tīrāko atpūtu. Iemēģināju tētim svaigi uzdāvināto prīmusu, kuru droši vien nāksies aizņemties šī gada laivu braucienu laikā. Ar pilniem vēderiem devāmies tālāk.

Kopumā nosoļojām, apmēram, 16 kilometrus. Kopējais vertikālais kāpums ~ 113 metri, kas varētu būt diezgan precīzi, jo gājiena sākumā mēs to vien darījām, kā kāpām augšā kārtējā paugurā. Sākām iet ~ 70 m virs jūras līmeņa un beidzām iet 7 metros virs jūras līmeņa. (Par pēdējiem cipariem, gan es līdz galam neesmu pārliecināts.) Iešanas laiks aptuveni 4,5 stundas (neskaitot desiņu cepšanu). Laika ziņā ir ok, ņemot vērā sniega kārtu un mūsu pilnīgi nesteidzīgo gaitu. Pie reizes šeit pieglabāju arī kml failu, kuru var atvērt ar Google Earth (Brizule-Engure-2009-12-31.kml).

Padalies ar draugiem

“tilts” pāri takai

māja pie Siguldas

Gauja pie Siguldas tilta

Padalies ar draugiem

Sister-Blister/Māster-of-dizāster iemēģina jautrāku peldlīdzekli

Šoreiz aši izskriešu cauri tam, kas 26. aprīlī notika Lielajā Juglā. Mēs sākām no punkta A un tikām līdz pat punktam B. Gāja mums ļoti jautri un lēni, jo kopumā šis bija tāds krietns atpūtas gājiens nevis īsts laivojiens.

Kā jau pēc ievada bildes var spriest, tad šoreiz gandrīz visu laiku vienkārši kūņojāmies pa upi un priecājāmies par silto ūdeni.

Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka ūdens upē nepietiks visiem, tāpēc nācās kāpt ārā, vilkt laivu pa akmeņiem. Bija pietiekami daudz laika iespēja izkopt īpašo ielecienu no krasta.

Pusdienu pauzē man sanāca pierunāt Sister-Blister uz kuģošanu ar putoplasta gabalu. Esmu gandarīts par rezultātu. Visiem bija jautri.

Mūsu kompānija. Kā jau var manīt esam pienācīgi sagatavojušies visiem dzīves gadījumiem.

Atradām tiltu.

Vairāk te nav ko piebilst. Ja mums būtu bijusi izturīgāka komanda, tad šo braucienu var droši pagarināt līdz pat Juglas ezeram un finišēt pie paša Juglas makdonalda. Ja kādam interesē, kas vairāk par šo braucienu, jautājiet komentāros.

Padalies ar draugiem

Kolosālas kvalitātes bilde. Filmiņa nav attīstīta. Pa kreisi Mikausis, pa labi es.

19. aprīlī Amatas iespaidā mūsu jautrā kompānija sagribēja turpināt laivošanas priekus un liktenis lēma, ka tā būs Ogres upe.

Braucām no posmā Ērgļiem līdz Vecogres HES. Viss lielais pavasara ūdens bija jau prom, tāpēc salīdzinoši ar Amatas krācēm nekādu lielo trakumu nebija. Tomēr, kā jau parasti, ja trakumu nav, tad tos nākas radīt :)

Domāju, ka par braucienu vislabāk spēs pastāstīt mūsu sagatavotās video reportāžas. Visi video ir atrodami – youtube.com/user/IngridaLudzina

Šeit pievienoju mazu “izlasi”:

Mūsu laiva – pēdējā

Click here to view the embedded video.

Laiva, kurā sēžu es un Mikausis ir redzama no 1:40. Garlaicīgs video, bet tas pilda savu funkciju parāda visas iesaistītās laivas. Saite.

Video sižets par Ogres upes zvirbuli

Click here to view the embedded video.

Bez komentāriem. Saite.

Bezjēdzīga rosīšanās

Click here to view the embedded video.

Saite.

Finālā bija pilnīgs Čau!

Click here to view the embedded video.

Saite.

Padalies ar draugiem

Pamēģināšu ievietot arī slaidu šovu. Ja nedarbojas, tad labāk dodieties uz šo foto izlasi.

Šis ir turpinājums 1. daļai, kur var atrast nelielus komentārus par notiekošo uz upes. Šeit īsti nav ko piebilst. Ja ir kādi jautājumi, tad varat jautāt pie katras konkrētās bildes komentāros.

Atzīšos, ka esmu sajūsmā par to, kā fotogrāfijās izskatās dzeltenās laivas par spīti to sūdīgajai vadāmībai.

Padalies ar draugiem

Izskatās taču pēc kautkādalielākanjona vai ne?

Foto autors © Ēriks Zilbalodis

Sākām mēs netālu no Cēsīm, mūsu mērķis bija Līgatnes pārceltuve. Maršruts ir salīdzinoši īss un viegls, bet jautrā un nesteidzīgā kompānijā, tas kļuva daudz garāks un vēl vieglāks :)

Varu tikai pateikt, ka pirms jūs nomājat laivas, derētu noskaidrot, kāda tipa laivas jūs saņemsiet. Šīs arī skaitās kanoe laivas taču, šīs bija daudz vieglākas kā iepriekšējā reizē. Turklāt plakanais dibens nozīmē, ka laivas ir nestabilas, ļodzīgas un potenciāli vieglāk salaužamas, ja vēlēsieties uztriekties uz akmeņiem.

Pēc pirmā kilometra pieradām, ka laiva ir ļodzīgāka kā citas, taču līdz pat beigām nejutos tik droši, kā laivojot ar ierastas formas kanoe. Iepriekšējās laivās varēju salīdzinoši droši grozīties laivā un sniegties pēc mantām, taču šoreiz visu laiku nācās domāt par to, lai netiktu novirzīts smaguma centrs. Varbūt vaina bija sēdekļa stiprinājumā, nezinu, bet kopumā sajūtas daudz savādākas.

Pēc tam mēs tramdījām Gaujā dzīvojošās pīles, kuras visu laiku bija mums ceļā. Kad piebraucām klāt tās parādīja, cik skaisti prot pacelties un nolaisties 200 metrus tālāk. Tādā veidā viņas cēlās un laidās vismaz kādas 5-6 reizes. Mums bija pietiekams laiks, lai izpētītu, cik stilīgi pīles prot šļūkt pa ūdeni ar savām pleznām.

Nezinu, kā tas nākas, bet bildēs viss izskatās daudz rudenīgāk, nekā bija patiesībā. Pa ceļam uz Gauju redzējām daudz vairāk krāsu toņu un lapu nekā upes krastos. Bildēs tā neizskatās, bet gar Gauju visi koki tikai gatavojās krāsoties, tāpēc vēl nav par vēlu arī citiem organizēties uz šādu pasākumu.

Foto autors © Ēriks Zilbalodis

Kā jau redzat, laiva ir viegla, tāpēc slīdēja pietiekami ātri. Šo fotogrāfiju autora GPS rādīja, ka upes straumes ātrums ir 3,2 km/h tas nozīmē, ka pat slinkojot var dienas laikā tikt galā ar maršrutu “Cēsis – Līgatne.”

Otrajā daļā, būs iespēja paskatīties, kas sanācis no manām filmiņām.

Padalies ar draugiem

Par pašām fotomedībām došu nelielu foto atskaiti vēlāk, bet šoreiz parādīšu, kā mums klājās viesu namā. Nams atrodas pavisam netālu no Kandavas centra (2-4 km atkarībā no izvēlētā ceļa kvalitātes). Pagaidām, kamēr nav norādes to iespējams būtu pat nedaudz pagrūti atrast, bet labi, ka tā. Labi tāpēc, ka nonākot līdz viesu namam var patiesi iepazīt, ko nozīmē klusums un miers. Tuvumā nav neviena liela, vai maza ceļa tāpēc par auto skaņām var aizmirst uz reiz.

Meļķertu tiešā tuvumā atrodas vairāki zivju dīķi, kuros ja ir vēlēšanās var droši makšķerēt. Ik pa brīdim bija dzirdami plunkšķi, tāpēc par zivju trūkumu nav jāraizējas.

Esmu mazliet iesaistīts visādās viesu namu būšanās, jo kaut kā ir sanācis, ka vairākiem paziņām un arī radiem ir savi viesu nami. Tāpēc varu itin mierīgi salīdzināt, kādi kuram plusi un mīnusi. Piemēram, Meļķertos mani pārsteidza telpu plašums, tur ir pietiekami liela deju zāle vidusmēra kāzām (vismaz 80 viesiem atradīsies rūme), lai gan pats nams no ārpuses nešķiet nemaz tik liels.

Viesu namā ir visi klasiskie viesu namu labumi, bet pats galvenais, ka tas ir pietiekami nomaļā vietā lai varētu netraucēti un mierīgi atpūsties no pilsētas trokšņiem. Pavadījām tur vienu diennakti un šis īsais laika posms jau spēja atraut no ikdienas raizēm.

Fotopiezīmes ir mazliet haotiskas, bet parāda to, kas man šķita interesants. Visas Meļķertu bildes.

Tālāk, lai stāsta fotogrāfijas:

Vietējais peļu mednieks

Simpātisks šķūnīša jumts

taciņa uz viesu namu

Padalies ar draugiem

Zinu, ka daži lieto matračus, piepūstas kameras vai citus tādus niekus, bet mēs atradām kārtīgu peldošo māju.

Lūk, šādi izskatās 10vietīgs padomju laika glābšanas plosts ar jumtu.

P.S.
Visu nedēļu izbaudīju vasaru. Biju atvaļinājumā un dažādas piezīmes par padarīto vēl parādīsies.

Padalies ar draugiem

Esmu dzimis un audzis jūras tuvumā. Esmu pavadījis pie jūras gan vasaras, gan rudeņus, gan ziemas. Esmu smējies, kad bērnībā mani vienaudži no tālākiem rajoniem brauca ciemos un dēvēja jūru par ezeru. Viņi neko lielāku par ezeru līdz tam nebija redzējuši, un jautāja, kāpēc nevar redzēt otru malu.

Peldēt iemācījos mākslīgi izraktā dīķī. Iespējams tāpēc mani vienmēr vairāk baidījuši ezeri un dīķi. Tajos ir ūdenszāles un tie nekad nav prognozējami. Ezeros var būt gan smiltis, gan riebīgas dūņas.

Manuprāt, ar jūru viss ir skaidrs. Pie krasta ūdens ir sekls, tālāk paliek dziļāks, var būt arī sēkļi, tos var redzēt, jo tur ūdens šķiet gaišāks. Ūdens var būt sekls un var būt dziļš. Ja ir dziļš, tad kājas parasti nepiņas nekādās zālēs. Citu variantu nav. Nav nekādu šaubu par to, kas slēpjas zem ūdens virsmas, kā tas mēdz būt saskaroties ar dīķiem un ezeriem.

Laikam jau nav jēgas stāstīt un skaidrot, ka peldēšana ir viena no veselīgākajām nodarbēm, kādu vien var izdomāt. Turklāt peldēšanai ir viens liels pluss – peldot nav asu kustību, ceļgali netiek pakļauti liekām pārslodzēm. Peldot mēs nodarbinām gandrīz visas muskuļu grupas. Atšķirībā no skriešanas pie krietna darba tiek liktas arī rokas.

Savukārt peldēšana jūrā radina peldēt ar apdomu. Vienmēr ir jāseko līdzi, cik tālu esi no krasta, jo peldot var viegli aizdomāties un nepamanīt attālumu līdz krastam. Jādomā vai pietiks spēka tikt atpakaļ. Pašam šādas problēmas nekad nav radušās, jo jūras sāļais ūdens ir kā radīts, lai varētu viegli atlaisties uz muguras un bez īpašas piepūles ķepuroties krasta virzienā.

Šodienas morāle – peldēt ir forši un vēl labāk, ja tas tiek darīts jūrā :)

Padalies ar draugiem

Ja jau līdzi bija vairākas drēbju kārtas un silti džemperi, kāpēc gan nenopeldēties? Ja, jau laivošanas procesā no laivas nav izkrists, tad finālā ūdenī jāiekritinās pašam. Un galapunktā tā arī tika nodarīts. Ūdens auksts. Ļoti auksts, Svētupe neskopojās un pamatīgi atsvaidzināja pārgalvīgo galvu.

Jau pagājis kāds laiciņš kopš laivošanas, bet es tomēr nedaudz pastāstīšu, kā man tur gāja.

Niknā laivotāju kompānija sapulcējās pie tilta. Piepumpējām laivās papildu gaisu. Ezi.lv bija sarūpējuši kompresoru un laivas jau 90% uzpumpējuši atlika tikai piepumpēt nedaudz klāt ar kājas pumpi. Organizatori nodrošināja arī peldvestes un ķiveres, savai laivai paķērām arī divus airus. Laivā bijām trīs braucēji un sapratām, ka varbūt būtu vieglāk, ja katram būtu ar ko irties, bet arī ar diviem airiem varēja tīri labi iztikt.

Neliels kopfoto un varam doties ceļā. (Mūsu kompānija tā, kas sparīgi tur gaisā rokas un divas meitenes kadra labajā pusē)

Stāvot uz tilta upe likās strauja un skaļa.

Man kā iesācējam šķita, ka varētu sanākt nelielas ziepes ar visādiem akmeņiem un krācēm. Tāpēc sākumā biju baigi iesprindzis, bet springums ātri pārgāja. Straume nebija nebija īpaši vāja, tā bija kā radīta tādam zaļam laivotājam kā man.

Pirmie zemūdens akmentiņi:

Vēlāk, jau redzama Svētupei ierasta aina. Sakrituši koki un vidēja straume. Laivu nācās ārā izvilkt tikai vienu reizi. Pārējās reizēs par spīti sakritušajiem kokiem, mēs tiem veiksmīgi pārkūlāmies vai nu pāri, vai arī, kā limbo dejotāji pa apakšu.

Laivotāji draudzējas uz upes.

Pēc pirmajiem pāris “krāčainajiem” kilometriem sākas gleznaināki skati. Bija vairāki tādi kilometri, kad varēju vien grozīt galvu un priecāties par to, cik skaisti krasti var būt tādai nieka Latvijas upītei. Braucām un vērojām bilžu grāmatas kadrus, kas pavērās uz visām pusēm.

Mana mugurpuse. Gribējās iemēģināt neierastāku pozu, bet finālā šādi nācās vilk arī otru ekipāžu, kuri nelietīgā kārtā bija pieķērušies mūsu straujajai laivai.

Otrai kompānijai tik viegli neklājās…

Visu braucienu detaļās nepārstāstīšu – nav jēgas. Gribu tikai teikt, ka tagad izmantošu katru izdevību, lai palaivotu pa Latvijas upēm. Tas tiešām ir to vērts. Svaigs gaiss, daba un fiziska izkustēšanās. Kas var būt labāks par to?

Paldies par fotomateriāliem ezi.lv un Aldai, jo pašam bija bail ņemt līdzi fotoaparatūru.

Padalies ar draugiem

Lai gan man neliekas, ka Latvijā var būt īpaši lielas krāces, visu zinošā Sidža, jau paspēja sastāstīt briesmu stāstus par to, ka man būšot nezināmu iemeslu dēļ jākrīt ārā no gumijas laivas. un tādā garā..

Tad jau redzēsim kā man klāsies, gan jau vēlāk pastāstīšu par pasākuma norisi. Ja atrodas kāds vieds laivotājs, tad ar labiem padomiem nevajag skopoties.

Par braucienu:
- pieveicamais km daudzums- ~12 km
- laivu brauciena mērķis ir aktīva atpūta dabā un izziņa
- ekspedīcijā var piedalīties jebkurš, tomēr dažādu šķēršļu un krāču pārvarēšana var prasīt zināmas iemaņas

Iecerētā maršruta apraksts:
Svētupe sākas pie Limbažiem, kur tā iztek no Dūņezera. Mēs savu maršrutu sāksim pie Lauvām (pie tilta), bet no laivām ārā kāpsim pie lauku mājām „Kraukļi”. Šajā posmā upes krastos atsedzas ļoti daudz skaistu smilšakmens atsegumu, nišu un alu. Viena no skaistākajām apskates vietām – Lībiešu Upuralas – bijušā Metsepoles novada lībiešu nozīmīgākā kulta vieta. Šeit arheoloģiskajos izrakumos atrastas 628 monētas un senlietas, alas ir vienas no garākajām Latvijā.
Upe ir strauja un vietām krāčaina, vietām iespējami arī koku sagāzumi.
(informācija no ezi.lv)

Saistītais ieraksts: ūdenstūrisms.lv Lucavsalā

Padalies ar draugiem

Augstums: Ap 2 m
Platums: 9 – 11 m
Upe: Īvande
Pieejamība: Ļoti viegli, Rendas centrs, uz ūdenskritumu norāda zīme pie autobusu pieturas.
Atrašanās vieta: Kuldīgas rajons, Rendas pagasts, Rendas centrs, uz ūdenskritumu norāda zīme pie autobusu pieturas
Apraksts:Viens no Latvijas skaistākajiem ūdenskritumiem, ir vērts apskatīt! Pilnīgi vertikāls, ar acij tīkamām proporcijām.
Blakus ūdenskritumam kreisajā krastā akmens, kurā iecirsts gadaskaitlis “1890”. Nereti par ūdenskritumu ceļvežos nosauc arī kādu mākslīgu dambi, kurš atrodas ap 100 metrus augšpus Īvandes Rumbai.
Latvijas ūdenskritumi

Padalies ar draugiem

Zinu, ka nākamgad noteikti gribu izlekt no lielāka augstuma ar minūti ilgu brīvo kritienu no 4 kilometru augstuma. Tagad bija interesants brīdis pēc tam, kad pametu lidmašīnu un līdz rīdim, kad pilnībā atvērās izpletnis. Pēc kupola atvēršanās seko samērā garlaicīga zemes gaidīšana. Tas nešķiet nekas īpašs, it sevišķi, ja pirms tam ir mēģināts lidināties gaisa balonā. Tāpēc gribas vēl kārtīgi izlekt un palidot no patiešām baisa augstuma.

Vienu lietu gan es tagad esmu braši sadarījis, esmu sagatavojis nelielu videomateriālu par pašu lecienu. No augšas filmēju ar telefona aparātu, no lejas tika filmēts ar manu fotoaparātu. Video klips ir vienas labas dziemas garumā.

Click here to view the embedded video.

Padalies ar draugiem

Bet par vakara galveno apskates objektu kopā ar pārgalvīgo gulbju barotāju bijām izvēlējušies muzikāli gaismīgo strūklakas šovu Hamburgas feinākā parka viducī.

Šovs sākās desmitos vakarā, līdz tam jau paspējām ērti iekāroties uz līdz paņemtā deķīša un draudzīgi grauzām vafeles ar riekstiem. Apkārt bija ļoti daudz šādu grupiņu ar jaunākiem un vecākiem cilvēkiem, kas sasēduši bariņos gaidīja pasākuma vaininieku.

Starp skatītājiem bija arī cita grupa ar latviešiem, kurus varēja atpazīt pēc tā, ka tie latviešu valodā “aplika” vietējos.

Un tad tas sākās. Tante vāciski sāka klāstīt, kas nu būs un cik viņiem ir strūklakas un kādas gaismas un kāda mūzika gaidāma. Bija no visa pa druskai, i klasiskie gabali, i nedaudz popsa un šis tas no filmu mūzikas.

Atmiņā par konkrētiem gabaliem nekas nav aizķēries (ja neskaita Dž.Bonda filmas muzīkas kompilāciju, kurai jocīgā kārtā bija piekomandētas rozā gaismas), jo uzsvars tomēr bija uz strūklaku nevis mūziku.

Ķeramies pie bildēm; sākumā dažas vispārīgākas, pēc tam šis tas abstraktāks. Aiz borta palika vēl vesela rinda bilžu, kurās principā mainās tikai krāsas un strūklaku kombinācijas. (Vairāk stabveidīgās mazās; tikai lielās; mazās jocīgās; sānu; visas reizē utt. utjp.) Ņemt vērā, ka nav veikta nekāda pēcapstrāde. (spiest uz bilžiem, lai redzētu lielākas)

Padalies ar draugiem

Lieldienās sabiju Brēmenē, vāczemes tikumus un tradīcijas lūkoties. Braucu ciemos pie draudzenes skatīties, cik viņai gludi tur iet, tālajā vāczemē studējot.

Pirmoreiz savā milzīgi garajā lidojumu vēsturē, ceļošanai izmantoju Rynair pakalpojumus. Lai gan reiss uz Brēmeni ir pavisam svaigs, biļete tika iepirkta laicīgi un neizmaksāja vairāk par 40 Ls (tikko nopirku biļetes nākamajam lidojumam 22,60 Ls (abos virzienos ar nodokļiem)). Tātad 10 Ls par 1000 km (šāviens tumsā). Izdevīgs lidojums – pārdroša nosēšanās. Ceļā jāpavada pusotra stunda, bet netiek piedāvāta pat iespēja kaut kur nolikt ūdens pudeli, jo nav pat ierastā sēdekļa tīkliņa. Patiesībā, nav arī daudzu citu lietu: nav kur nolikt kājas, nav kur ērti atslābināt kaklu un nav kur sprukt tiem, kam gribētos klusu un mierīgu lidojumu. Visa skaņas izolācija laikam tika izmesta, lai var vairāk cilvēkus sasēdināt tajā lidojošajā konservu bundžā. Bet laikam tās ir lietas, kas jāpiecieš lidojot par šādu cenu. Nosēšanās vispār bija briesmīga, jo bija spēcīgs sānu vējš, kas padarīja pēdējo taisni pa skrejceļu ļoti “interesantu.”

Rynairam ir atklāts jauns mazs sērkociņkastes terminālis blakus lielajam – īstajam Brēmenes lidostas terminālim, tos savieno 10 metrus garš gaitenis. Tāpēc letiņi un citi mazturīgie ir droši nodalīti no cienījamiem pilsoņiem, kas lido ar Lufthanzām un Virdžiniem.

Pirmais, kas tika izdarīts pēc bagāžas saņemšanas, tika nopirkta nedēļas sabiedriskā transporta kartiņa par 15 eirām. Pirkums atmaksājās jau trešajā Brēmenē pavadītajā dienā. Parastās biļetes maksā gandrīz 2 eiro, tāpēc, ja plānojat braukt tā pabiežāk, tad izdevīgāk noteikti ir pirkt biļetes lielākam laikaposmam.

Jau izkāpjot no lidmašīnas un čāpojot uz termināli sajutu, ko dīvainu – gaiss oda pēc kūts. Pietiekami nemanāmi, lai nekristu uz nerviem, bet pietiekami manāmi, lai galvā nepārtraukti šaudītos dažādas versijas par smakas cēloni. Savādās kanalizācijas smakas klātbūtne bija manāma arī tramvajā un nepazuda arī pilsētas centrā. Dažādi minējumi liecina par to, ka gadā ir tādas dienas, kad visā pilsētā tiekot tīrītas kanalizācijas. Nezinu, cik šādi minējumi ir patiesi, bet jocīgais aromāts dienas beigās mitējās, lai atkal uzjundītu nākamajā dienā un tad pazustu pavisam. Iespējams, ka pieradu pie tā tāpat kā pilsētnieki, iespējams, ka tā smaržo gaiss attīstītajos Rietumos.

Brēmene, kā pilsēta ir ļoti jauka, klusa un mierīga, vismaz Lieldienu brīvdienās. Cilvēki mierīgi pastaigājas un neviens nekur nesteidzas, vienīgie redzētie skrējēji skrēja sporta drēbēs. Riteņbraucēji piņas tramvajam gar kājām, bet tramvajs neņem ļaunā, tas nekad nekavē – pieturu ekrāns vienmēr rāda tieši to laiku, kad tramvajs nonāks pieturā. (Vai zinājāt, ka mūsu malači RS ir iztērējuši pusmiljonu un salikuši GPS iekārtas visās malās, bet nav iedomājušies uztaisīt nevienu tādu ekrānu?) Mašīnas degunu centrā nebāž. Nekur nav redzami džipi. Visapkārt vieni vienīgi Smārti, Ford Ka, Golfi, Polo, 206, vaboles un citādas mazjaudas mašīnītes. Divriteņi, kā jau pierasts valstīs ārpus Latvijas ir sakarināti visās malās. Pie dažas labas mājas redzami piekabināti divreiz vairāk braucamie nekā visā Rīgas rajonā.

Spiežam droši uz pogas un lasām tālāk. Tālāk būs bildes un pat divi video.

Diezgan ātri atklājām, ka desiņas, kas tiek piedāvātas pa labi un pa kreisi ir vienkārši fantastiskas. Jāēd ir stāvot kājās pie augstiem galdiņiem, vai tādas, kā palodes, kas apkārt desu mājiņai. Tās tiek pasniegtas normālos māla/porcelāna šķīvjos un pat ēdamrīki ir īsti – dakšiņas no kārtīga bleķa. Garšoja tik labi, ka īsā laikā kļuvām par regulāriem apmeklētājiem un ikdienas pastaigu maršrutus turpmāk plānojām iekļaujot desiņu mājiņu.

Nākamais atklājums ir Beck`s alus limonāde. Tiek pārdots kā alus, bet garšo kā limonāde. Gluži kā tas dzeltenais Aldara produkts, kuru neviens nelieto. Tiem esot vesela kaudze ar garšām, bet labāk lietot to, kuram ir alus garša, bet es nemaz neriskēju. Ja limonāde, tad limonāde. Alus ir jādzer Latvijā.

Pirmslieldienu vakarā Brēmenē tika dedzināti ugunskuri, tāpēc man jau pirmajā dienā bija iespēja novērot vāczemes ļaužu tradīcijas. Ļoti netaisna rīcība no vāciešu puses – paši viņi pavisam nesen (pirms nedaudz vairāk 800 gadiem) ar lepni paceltiem zobeniem ienesa baltu tautās kristietības sēklu, bet tagad kā normāli pagāni Lieldienās kurina ugunskurus. Bīskaps Alberts… phe!.. Pie vienas no mājām manīju izliktu eglīti ar sakarinātām olām un tās galā rotājums ar sarkanās drānās tērptu svēto Nikolasu (Santa Klausu). Nu man viss ir skaidrs, nav ko ķert kreņķi – viņi vienkārši no tradīcijām sajēdz tik pat, cik vidusmēra babuīns no kodolfizikas.

Runājot par kodolfiziku, noteikti jāpiemin arī Brēmenes zinātnes muzeja apmeklēšana. Jau Barselonā ar interesi apmeklējām zinātnes muzeju CosmoCaix(u), kas esot bijis 2006. gada labākais zinātnes muzejs pasaulē, tāpēc Brēmenes brīnumi mūs nepārsteidza tik ļoti, kā tas droši vien bija ieplānots muzeja saimniekiem. Muzeja ēka izskatās, kā no debesīm nokritis klasiskais NLO šķīvītis. No ārpuses ēka nav nemaz tik lieka, kā varētu domāt, bet iekšā satilpinājušies veseli 4 vai 5 stāvi. Barselonas muzejā katrā ziņā bija lielāki plašumi un apskatīt varēja krietni vairāk visādas ierīces, bet arī Brēmenes Universumā bija šis tas interesants.

Labākais no visiem eksperimentiem un atrakcijveidīgajām nodarbēm bija tumšā telpa. Tumšā telpa dod iespēju kaut nedaudz iejusties akla cilvēka ādā. Protams, ka viena tumša telpa nav nekas salīdzinot ar visu dzīvi un skarbo ikdienu, bet tomēr. Tumšās telpas mērķis ir tik no tās ārā sveikiem un veseliem. Fotoaparāts drošības dēļ jāatstāj ārpusē. Dodos iekšā kopā ar draudzeni, jo viņu jau laicīgi pārņēma bažas. Ja pirmajos soļos tas viss vēl šķiet joks, tad jau pavisam drīz dūša saskrien papēžos. Taustīties var gar kreiso pusi un labā roka jātur priekšā sejai, jo var kaut kur ieskriet. Virsma mainās, to jūtam ar kreisās rokas pirkstiem, kaut kas gluds, grumbuļains, spalvains (mētelis?), flīzes un citas nenosakāmas virsmas. Arī grīda nav deju parkets, tā lēzeni krītas un ceļas un cenšas mūs paklupināt. Griesti sāk sarukt un sajūtas ir kā kādā šaurā Latvija alā, tikai ar tādu atšķirību, ka līdzi nav lukturīša. Pēkšņi kreisajā pusē pazūd siena. Viltnieki ir panākuši, ka mums ir jāapiet ap asu stūri un jāturpina ceļš (it kā) atpakaļ. Kad beidzot esam ārā, jūtamies pamatīgi atviegloti. Iestājas neliels šoks. Mēs un jūs nevaram un nevarēsim saprast, kā tas ir nespēt izlasīt šo tekstu. Īslaicīgā redzes zaudēšana deva iespēju novērtēt, ka acu gaisma ir dāvana, kas jāsargā.

Savukārt šeit divi video no to 1000 un 1 dažādās atrakcijas, kas bija muzejā. Pirmajā redzam, kā veidojas virpuļviesulis un kā mēs to varam ar roku pačamdīt. Otrajā redzam kā kustas Zanes kauli vingrojot :)

Pieminēšanas vērti daži zīmējumi, kurus atradu vienā no pilsētas rajoniem. Tie visi, ja pareizi saprotu, ir zīmēti uz papīra un pēc tam līmēti uz sienas. Atšķiras ar savu unikālo tehniku un stilistiskajiem tipāžiem, man ļoti patika, tāpēc piedāvāju uzmest aci arī jums. Zīmējumi ir samērā lieli, cilvēki attēloti gandrīz dabiskā lielumā. Stilīgi.

Tā nu man tur gāja. Sen jau tas bija, tāpēc iespējams, ka šis tas ir piemirsies, bet jau drīz ceru atkal aizlidināties uz turieni un atsvaidzināt atmiņas. Ja gribat uzzināt vairāk par Brēmeni un dzīvi vācijā varat palasīt Zanes pārdomas un piezīmes par Vāciju, Brēmeni un vāciešiem viņas blogā: szane.wordpress.com.

Visas bildes no Brēmenes varat apskatīt skaistā flash klipā, vai arī uzklikšķināt uz kādas no mazajām bildēm:

Padalies ar draugiem

Pabiju Barselonas IMAX kinoteātrī. Vienkārši runājot tas ir tas pats kinoteātris tikai ar lielāku ekrānu. Taču ir viens knifs, filmas, kas tur tiek rādītas ir filmētas uz daudz lielākas kino lentes un rādītas uz daudz lielāka ekrāna. Tālāk īsumā par to, kas ir IMAX. Sākšu ar tehniskiem sīkumiem, lai jūs varētu saprast manu sajūsmu ieraksta beigās.

Kopā pasaulē ir 280 šādi kinoteātri, no kuriem 100 atrodas ārpus ASV. Mums tuvākie IMAX ja nemaldos ir gan Berlīnē, gan Maskavā. Ja pieņemam, ka lidmašīnas biļetes nopērkam laicīgi, varam par 30-40 Ls aizlidot uz Berlīni un vakarā atpakaļ, un dienas atlikušo daļu izmantot nelietderīgi graužot popkornu un dzerot kolu iekš kinoteātra.

Lente
Ja parasti mēs skatāmies filmas, kas filmētas ar 35 mm kino lenti (kadra lielums ir ļoti aptuveni 2 reiz 2 centimetri), tad IMAX gadījumā filmēts ir uz 70 mm lentes (kadra izmērs aptuveni 7 reiz 5 centimetri). Šeit shēma. Attēlu, kas ir uz lentes nepieciešams palielināt gandrīz 590 reizes, lai iegūtu to, ko redzam uz baltā ekrāna.

Skaņa
Tiek veikts uz atsevišķas 35 mm magnetizētas filmas. Skaņa tiek ierakstīta 6 skaņas kanālos. Skaņa tiek atskaņota no 44 skandām, 16 pastiprinātāju kopējā jauda ir 12000 vati.

Projektors
Sver 1,8 tonnas, un tehniķiem ir jāvalkā īpašs aizsargtērps, lai nomainītu ksenona lampu, kurā gāze ir iepildīta zem 25 atmosfēru spiediena. 15000 vatu lampas spožums ir pietiekams, lai to redzētu no zemes, tad ja tas tiktu darbināts no mēness.

Ekrāns

Attēls izsaka visu. Ekrāns pārklāts ar sudrabainu pārklājumu, labākam attēla spilgtumam. IMAX var būt līdz pat 25 metriem augsts ekrāns (redzam balto cilvēciņu mērogam?). Barselonā ekrāns bija 21 metru augsts. Tam priekšā var nolaist milzīgu baltu mehānisku kupolu, ar vēl lielāku ekrānu.

Kupolotie Imaxi saucas IMAX DOME, vai arī par OMNIMAX. Ja parastā ekrāna laukums ir aptuveni 600 kvadrātmetri, tad omnimax gadījumā tie ir jau 900 kvadrātmetri. Bildē zemāk, mēs varam redzēt, kā tas izskatās shematiski.

Manas izjūtas

IMAX sauklis: “Redzi vairāk, dzirdi vairāk, sajūti vairāk!” Ticiet man es sajutu. Vienkārši fantastiski! Es pabiju uz filmu, kas tika rādīta OMNIMAX. Filma bija par cilvēkiem, kas lec ar izpletņiem no dažādām bīstamām vietām un turklāt taisa šādus tādus trikus. Un filmas laikā jutos tā itkā pats būtu pāris reizes izlecis ar izpletni.

Sajūtas ir tādas, ka tev liekas, ka izkritīsi no krēsla, jo nākamā sēdekļu rinda ir tev pie kājām tātad nekas neaizsedz skatu līdz pat pašai lejai. Lidojot ar helikopteri pāri kraujām rodas ļoti savādas sajūtas, patiesi tiec ierauts filmā. Tu sēdi un vienlaikus kusties līdzi filmā notiekošajam. Skandas, kas izvietotas tieši aiz ekrāna, radīja iespaidu, ka skaņa nāk no katra konkrētā cilvēka. Ļoti precīza skaņa, pat klusākās filmas epizodēs.

Visu filmas laiku redzēt vari tikai filmas darbību, kas netraucē skatam, sēdēju turklāt centrā un mana vienīgā iespēja redzēt ekrāna robežas bija sparīgi grozot galvu. Tātad tu sēdi un skaties un redzi tikai filmu. Es nepārspīlēju. Tiešām jocīgas izjūtas. Tagad kad pabiju atkal mūsu parastajā kinoteātrī, ekrāns likās tāds ierasti mazs nu galīgi nekas īpašs.

Šī nu ir viena no lietām, kas katram jāizbauda pašam.

Starplaikā starp filmām es paspēju arī nofilmēt, kā tas izskatās. Kvalitāte nav nekāda High Definition, bet kaut kāda nojausma ceru, ka radīsies. Mans video zemāk. Kā jau redzat melnās malas, jeb ekrāna robežas nav tik viegli ieraudzīt. Nepieciešama pamatīga galvas grozīšana.

Vēlu veiksmi un iesaku visiem izmantot dzīvē iespēju un noskatīties kādu filmu IMAX, vai vēl labāk OMNIMAX. Ja esat jau bijuši, tad padalieties emocijās :)

Padalies ar draugiem