Atgādinu, ka varat izlasīt “Laivās uz jāņuguni” brauciena piezīmes, kuras rakstījis Ģirts Zvirbulis, šī brauciena organizators, kuram pateicoties es pirmo reizi devos laivu braucienā pa Kurzemes upēm. Ģirta stāstījumā ir aprakstīts viss maršruts no Usmas ezera līdz pašai jūrai.

Svētdienas rītā pārbraucām pāri pus Latvijai uz Rendu, kur tālāk ar busiņu devāmies uz starta vietu – Dzeņu tiltu, kas atrodas pavisam netālu no Usmas ezera.

Jau iepriekš bijām gatavi, ka nāksies ar kanoe braukt trijatā. Ierodoties pie tilta konstatējām, ka Zanei nav piešķirts airis. Tas gan bija pārsteigums, jo likās, ka triju airu spēks noderētu braucot pāri Puzes ezeram, kā arī tas noteikti netraucētu arī pārējā brauciena laikā. Kaut kā pārdzīvojām, sakāpām laivā un lēnā garā devāmies ceļā.

Engures upe izrādījās ļoti skaista, patīkami ēnaina ar krastiem, kuri diezgan atšķīrās no Vidzemes upēs redzētā.

Pirmā pieturvieta ir Ugāles dzirnavas, kur nobaudījām sendienu arhitektūru un pārnesām laivas pāri ceļam.

Pirms devāmies tālāk iekodām pa kādam auglim, lai vairāk spēka tālākajam ceļam. Ātri vien mūs atrada vietējais kaķis un kamēr viņš mums novērsa uzmanību pie dzirnavām bija jau sapulcējušies vietējie, kuriem, acīmredzot, šādi svētdienas braucēji ir dienas notikums. Neuzkrītoši izlikos, ka fotografēju ceļabiedrus, bet patiesībā centos iemūžināt ainu, kas man stipri atgādināja ceļojumu žurnālos redzētus kadrus.

Dodamies tālāk, nenojaušot, ka priekšā mūs sagaida ekspedīcijas aizraujošākais posms.

Tā vien šķiet, ka mēs ar Mikausi esam pietiekami rūdīti upes šķēršļu pārvarētāji. Katrai situācijai ir piemeklēta atbilstoša stratēģija un laivu vilkt krastā var tikai tad, kad tiešām nav izejas. Zemu nokritis koks vai zari nozīmē iegulšanos laivā – limbo (mūsu iecienītākais gājiens, kas sagādā gandrīz tikai pozitīvas emocijas). Upē dziļāk iegrimis koks nozīmē kārtīgu ieskrējienu un elegantu pārslīdēšanu pāri. Upē sekli iegrimis koks nozīmē, ka jāceļas kājās jāizkāpj ar vienu kāju uz koka un, pārnesot svaru prom no laivas, jāšļūc pāri. Koks, kas tikai knapi iegrimis ūdenī nozīmē, ka visi sakāpj uz koka un laivu vienu paši draudzīgi pārvelk pāri. Un tā tālāk katrai nākamajai ķezai ir savs risinājums, kas ļauj minimāli saslapinoties un nevelkot laivu laukā no upes tikt pāri gandrīz jebkuriem šķēršļiem.

Šķēršļi uz upes ir laba izkustēšanās un pietiekami liela jautrība un kamēr vien starplaikos starp sakritušajiem kokiem ir iespēja kādu brīdi iemērkt airi ūdenī viss ir kārtībā.

Cik atminos, tad šajā braucienā mums bija viens vai pat neviens “apnesiens”.

Lūk klasisks piemērs, kas deva man iespēju pavisam glīti izstaigāties pa visiem sakritušajiem kokiem.

Pie pirmajiem šķēršļiem mazliet palīdzam otriem kanoe laivotājiem. Tālāk šķērsojam kārtējo sanesumu un pēc ilgas gaidīšanas tā arī nevienu nespējam sagaidīt. Izlemjam doties tālāk un piestāt kādā zīmīgākā pieturas vietā.

Satiekam dzelzceļa tiltu, kur nolemjam sagaidīt pārējos. Nodarbojamies ar klasiskām gaidītāju izklaidēm.

Pēc laiciņa caur patilti aizlido abi kajakisti ar Ģirtu priekšgalā.

Pirms paspējam nokāpt no dzelzceļa uzbēruma, lai dotos līdz laivai, tilts sāk drebēt, kā nodevējs – tuvojas vilciens. Mikausim šis šķiet labs brīdis, lai tiktu pie kāda kadra. Taisnības labad jāsaka, ka Mikausim katrs brīdis ir gana labs, lai fotografētos, bet šis tiešām bija to vērts – iespēja dabūt pa vēderu ar kādu akmens šķembu ir niecīga samaksa par iespēju iekļūt vienā kadrā ar ātrumā lidojošu vilciena sastāvu.

Tālāk lieki nekavējāmies un devāmies uz priekšu, lai panāktu pārējos, kuriem nu jau vajadzētu būt labu gabalu tālāk.

Kamēr nav šķēršļu izklaidējamies kā protam – izdomājam paši savas spēles un savus noteikumus. Laikam sīkāk neklāstīšu, lai jūs nedomātu, ka esam pavisam jukuši :)

Vakars ir strauji pietuvojies un ir laiks meklēt apmešanās vietu. Ģirts paskatoties savā GPS ierīcē nosaka, ka līdz Puzes ezeram, kur gatavojamies sliet augšā nometni ir atlikuši kādi 4 kilometri. Pēc 10-15 minūšu airēšanas satiekam makšķernieku, kurš apgalvo, ka līdz ezeram ir 3 kilometri. Vēl pēc pāris minūtēm satiekam citu makšķernieku un vaicājam, cik atlicis līdz ezeram. Atbilde mūs kārtīgi uzjautrina, izrādās līdz ezeram ir palikuši vēl aptuveni 4 kilometri. Šis varbūt izklausās, kā pa taisno no anekdotes, bet nākamais makšķernieks, kuru satiekam vēl 5-10 minūtēm stāsta, ka līdz ezeram ir vēl vismaz 4 kilometri.

Beidzot esam klāt.

Nometni rīkojot sanāk mazliet nomocīties ar degmateriāla sameklēšanu, jo pie ezera nav praktiski neviena sausa un nokrituša koka, visu ir nokurinājuši makšķernieki. Līdz mežam ir jānosoļo nepilni 150 metri un tur izstaigājot dubļainus brikšņus beidzot tikām pie kurināmā.

Mistiskā kārtā iepriekš Rendas veikaliņā bijām pamanījuši īstus māršmelovus, kuri domāti ugunskuram. Tā nu mēs sēdējām pie ugunskura un cepinājām zefīrus pa jeņķu modei, gluži kā filmās. Sagaidījām saulrietu pie Puzes ezera un laicīgi gājām gulēt, jo iepriekšējā nakts mums bija sanākusi pavisam īsa.

Otrā diena

Nezinu, kā tas nākas, bet no otrās dienas man nav nevienas fotogrāfijas. No rīta pamodāmies un pēc brokastīm vālējām pāri Puzes ezeram. Bija nelieli vilnīši, bet tie bija pilnīgi nekas salīdzinājumā ar mūsu Ķīšezera piedzīvojumu, tāpēc pretēji Ģirta padomam uz Rindas upi devāmies nevis gar krastu, bet tieši pa taisno pāri ezeram.

Braukšana ar kanoe pāri ezeram nav pārāk interesants process. Forši ir sākumā, kad ir kāds vilnītis, bet tālāk viļņi pierimstas un paliek tikai airēšana. Uz upes prāts ir aizņemts ar stūrēšanu, šķēršļiem un krastu vērošanu, bet uz ezera ātri pierod pie skata un pāri paliek fiziska kapāšana ar airi.

Rindas upe sākuma posmā ir diezgan stāvošs ūdens, būtībā nelielu ezeru virknīte. Tas nebūt nav interesanti.

Ap 14:00 nonākam pie Popes tilta, neliela pauze un nospraužam plānu, ka finišēsim pie Spiņņu tilta.

Finišējam. Ir škrobe, ka nevaram turpināt ceļu, jo tā nu ir gadījies, ka laivošana vienmēr sanāk par īsu, vienmēr gribas vēl turpināt, nemaz nerunājot par to, ka ļoti gribas finišēt jūrā, kas šķiet vienīgais pieklājīgais veids, kā pielikt ķeksi – šis maršruts ir nolaivots no sākuma līdz galam.

—

Laivās uz jāņuguni

Autors: Ģirts Zvirbulis

Doma ar laivām nobraukt maršrutu Usma – Jūra mocīja jau sen, bet dažādu iemeslu dēļ vairākkārt tika atlikta. Taču šoziem, kad Mārtiņš uzaicināja Jāņus svinēt viņa sencīša piejūras īpašumā “Kāpas”, kas atrodas netālu no Irbes grīvas, stingri apņēmāmies nokļūt līdz turienei ar laivām.

Ekspedīcijas saorganizēšana nereti izvēršas sarežģītāka par pašu braucienu/gājienu/kāpienu. Šī arī ir viena no tām reizēm. Viens pēc otra “atbirst” sākotnēji apņēmīgie dalībnieki, citi piesakās viņu vietā, visiem nepietiek vienādu laivu, visādas loģistikas problēmas, pēdējā brīdī paliekam bez telts un jāmeklē jauna utt., utt. Galu galā 20. jūnija rītā veiksmīgi esam nokomplektējuši visu ekipējumu un galīgo ekspedīcijas sastāvu:

• Chirix (es) un Armands – “Dzelzs idiotu” komandas dibinātāji – laivošanas pieredze mums minimāla, bet esam apņēmušies sasniegt Jūru no Usmas ezera, pieveicot gandrīz 100 km;
• Paulis un Anna – “Dzelzs idiotu” komandas dalībnieki, kas pirmās divas dienas apņēmušies mūs pavadīt kanoe laivās;
• Lielais Miks (Onkulis), Mazais Miks (Mikausis) un Zane – mūsu kompānijā rūdītākie laivotāji, izbraukuši teju visas Vidzemes upes, bet Kurzemē gan laivos pirmo reizi, arī pavadīs mūs pirmās divas dienas ar kanoe;
• Mārtiņš un Māra – pievienosies uz pēdējām divām dienām, brauks ar piepūšamo pūsli;
• Gints (no Laivo.lv) – nodrošinās laivas, kā arī dalībnieku un laivu transportu ar savu busu un citu tehnisko atbalstu no krasta.

Savu Perception Acadia atpūtnieku kajaku aizdodu Armandam un pats paņemu no Seakayak.lv zviedru pārgājienu kajaku Point N65 Picnic. Sākumā nedaudz uztrauc Piknika celtspēja, jo es esmu kārtīgs latvietis (un latvietis, kā zināms sākas no 100 kg!). Bet tomēr laiva labi turēja mani ar visu ekspedīcijas ekipējumu. Savukārt Acadia šķiet varētu bez tikpat latviskā Armanda un visa ekipējuma vēl uzņemt pāris kastes alus. Būtībā abas laivas ir ļoti līdzīgas – iesācējiem piemērotas, stabilas, ar milzīgiem kokpitiem, labi vadāmas Latvijas mazupītēs. Pikniks varbūt ir nedaudz smailāks, zemāks un ātrāks, bet lielu lomu tas brauciena laikā nespēlēja. Savukārt pavadītāji brauks ar Laivo.lv piedāvātajām trīsvietīgajām atpūtnieku stiklašķiedras kanoe ALBA (starp citu – tās ražo Latvijā).

Pirmā diena

Tātad 20. jūnija rītā visi ekspedīcijas dalībnieki necerēti laicīgi ierodas Rendā, mašīnas noparkojam Laivo.lv bāzes pagalmā, pārsēžamies Ginta busā un laižam uz ezeru, pa ceļam piestājot uzpildīties Rendas veikalā.

Pēdējā brīdi nolemjam startēt nevis no Usmas ezera, bet gan Engures upes augšteces. Vienkārši – pēdējās pāris dienās ezerā uzšūpoti pamatīgi viļņi un pūš pretvējš. Turklāt jāšķērso dabas liegums un nevienam nav skaidrs, vai aizliegumi attiecas arī uz laivotājiem, jeb tikai tiem, kas grib piestāt malā. Labāk startēsim Engures upē no Dzeņu tilta, lai Usmas viļņi, vējš un vides inspektori paši viens otru izklaidē.

Precīzi pulksten 11os esam upē un lēnām dodamies Ugāles dzirnavu virzienā. Pirmie pāris kilometri paiet ļoti mierīgi, aprodot ar laivas vadāmību. Pie dzirnavām jātaisa apnesiens un ieturam nelielas vēlās brokastis. Laikam laivinieki Engures upē nav bieži viesi, jo izraisām lielu vietējo interesi – sākumā pievienojas ruds kaķis, tad pāris puišeļu un beigās jau no dzirnavu dambja mūs vēro vesels ļaužu bars, ģimenes ar bērniem. Jālaiž tālāk!

Pirmos palaižam kanoistus, tad palīdzu startēt Armandam, kuram galīgi neveicas ar Acadia brunča uzvilkšanu un kā beidzamais stumjos upē es pats. Vietējie izrādās laipni un palīdz iestumt piekrauto Pikniku. Dodamies tālāk, nenojaušot, ka priekšā mūs sagaida ekspedīcijas besīgākais posms.

Noairējuši pārsimts metrus pamanām, ka kanoisti cīnās ar pamatīgu koku sastrēgumu. Svētupē rūdītie (par to var lasīt “Svētupe vasaras vidū“) Miki ar oranžo “Albu” tam jau mistiskā veidā tikuši pāri un dodas tālāk. Paulītis un Anna kaut ko veido gar kreiso pusi, kur baļķis ir augstāks, bet izbraukšanu traucē zari. Saprotam, ka ar kajakiem pa apakšu neizlīdīsim un jātaisa apnesiens pa labo pusi. Tieši tobrīd notiek viens no riebīgākajiem momentiem – straume mani piespiež pie baļķa, kas ir tikai pārdesmit centimetrus virs ūdens un parauj kajaku apakšā, kamēr pats izmisīgi turos apķēries ap baļķi. Līdz pirmajam ouverim (apgāšanās – vispār man nepatīk visādi anglicismi, bet gribu izklausīties kā stilīgs un pieredzējis laivotājs) pietrūkst pavisam nedaudz. Bet, intensīvi strādājot ar kājām, izdodas sagriezto laivu iztaisnot un izvilkt no baļķapakšas. Tieši tobrīd man uztriecas Armands, bet viņam – Paulīša vadītā kanoe un mani atkal pagrūž zem baļķa. Pats nesaprotu kādā veidā, bet izdodas sausam sasniegt labo krastu. Izvelku ārā arī Paulīša un Armanda laivas. Krasts ir diezgan stāvs tādēļ nočakarējamies vairāk kā pusstundu, lai dabūtu piekrautās laivas sastrēguma otrā pusē. Kad beidzot esam tikuši atpakaļ laivās, prieki nav ilgi – pēc pāris līkumiem mūs sagaida nākamais bebru dambis. Šoreiz jau no attāluma novērtējam situāciju un piestājam lēzenākajā malā, apnesam laivas. Tomēr vēl kādu pusstundu zaudējam. Abi kanoe tikmēr jau gabalā. Mežs beidzas un krasti kļūst lēzenāki, bet bebru nogāzti koki vai pat veseli dambji nebeidzas. Dažs apnesiens izvēršas diezgan garš un uz manām plikajām kājām nav vairs nevienas vietas, ko nebūtu sadzēlušas nātres. Nekas, tas esot veselīgi!

Otrpus Ventspils šosejai upe mainās. Mežus un noras nomaina pļavas un niedres, kas gar abiem krastiem saaugušas kā augsta siena – nemaz i nedomā spraukties cauri!

Pie dzelzceļa tilta mūs sagaida abi Miki un Zane. Esot ilgi gaidījuši – vismaz pāris stundas. Paulis un Anna pirms kādas pusstundas jau aizbraukuši tālāk. Mēs arī daudz nekavējamies un daudz nevilcinoties dodamies uz priekšu, jo uz sagāzumiem esam zaudējuši daudz laika un sākam šaubīties par to, vai izdosies sasniegt šodienas mērķi – Puzes ezeru.

Abi ar Armandu esam vienisprātis, ka, neskatoties uz apnesieniem, Engure ir skaistākā upe, ko savā īsajā laivotāju karjerā esam braukuši. Ik pa laikam upi ieskauj kuplas melnalkšņu birzis, kas virs galvas salapojušas no viena krasta līdz otram, veidojot zaļu tuneli, caur kuru vietām izspraucies kāds saules stars. Zem laivas – mierīgs un brīžam tik dzidrs ūdens, ka var redzēt upes dibenu un visdažādākos zemūdens iemītniekus. Starp citu, šovasar Engurē un citās mazupītēs ir neparasti augsts līmenis (laikam ezeros vēl no pavasara paliem uzkrājies daudz ūdens). Tādēļ ik pa brīdim redzamas fantastiskas “mangrovju birzis” – upē augoši koki. Straumīte arī tīri laba – taisnēs ļauj airēt relaksētā režīmā, bet līkumos liek panervozēt un vairāk piestrādāt ar airiem – it sevišķi, ja līkuma ārmalā slēpjas kāds šķērslis.

Atziņa Nr. 1: Nepietiek pagriezt laivas priekšgalu vajadzīgajā virzienā. Vajag arī “uzgāzēt” ar airiem, lai straume neietriektu laivu ar sānu uz šķēršļa vai nepiespiestu pie līkuma ārmalas.

Šādi “driftojot” turpinām gandrīz līdz pašam ezeram. Pēc Ventspils šosejas tikai kādi pāris apnesieni. Turklāt esam iemanījušies ātrumā forsēt un pārslīdēt pāri baļķiem, kas peld aptuveni vienā līmenī ar ūdens virsmu. Apmēram trīs kilometrus pirms Puzes ezera panākam Paulīti un Annu. Pie pēdējā apnesiena iepauzējam un sagaidām arī Miku laivu, kuri nodemonstrē savu limbo – visi sakāpj uz baļķa – izvelk laivu pa apakšu – sasēžas atpakaļ un rullē tālāk.

Izlemjam nometni celt pie pašas Engures ietekas Puzes ezerā. Daži gan raizējas par vēju, bet visi ir vienisprātis – labāk vējš nekā odi!

Ceļot nometni un izkrāmējot laivas mūs piemeklē īsts vakara šoks – Armands atstājis Ginta busā trīskāji un katliņu. Nākas likt lietā izdomu. Mikausis iemanās uzvārīt tējai ūdeni tukšā alus skārdenē. Mēs pārējie sildāmies ar “veco kanādieti” un “Arseniču”.

Virs Puzes ezera fantastisks saulriets. Izmantoju šo brīdi, lai šogad pirmo reizi tā no sirds izpeldētos.

Otrā diena

Plāns sākt laivojienu ar saullēktu, pirms virs ezera nav sacēlies vējš, izgāžas kā veca sēta. No teltīm sākam līst ārā tikai ap pulksten deviņiem. Baigais aizpampums, galvā sāp un dun kā sapinis. Izrādās – esam vakar nemanot iztukšojuši abus “Vecos kanādiešus” un pusi “Arseniča”. Pelde aukstā ezerā atgriež mani daudzmaz lietojamā stāvoklī. Nokopjam nometni, pabrokastojam un ap 11iem dodamies tālāk. Par laimi pretvējš ezerā nav liels un arī vilnīši nekādu bīstamību nerada. Abas kanoe mauc pāri ezeram taisnā līnijā uz Rindas upi, bet mēs ar kajakiem prātīgi turamies vairāk pie austrumu malas – tomēr aizvējš, un krasts arī tuvāk.

No droša attāluma novērtējam Lemberga villu. Jāsaka – laba vieta, kur izciest mājas arestu. Vienīgi nesaprotu, kādēļ viņš savu hatu uzbliezis rietumu krastā. Es būtu cēlis austrumu pusē, lai vakaros varu vērot saulrietu pār ezeru. Bet Lembergam droši vien saulrieti nav prātā – viņš dodas laicīgi gulēt, lai nākamajā rītā varētu agri sākt fīrēties… ventiņu un visas tautas labā, protams… :)

Rindas izteku sasniedzam bez ekscesiem, sagaidām kanoistus un dodamies tālāk. Rindas augštece patiesībā nav nekāda upe, bet gan daudzu iegarenu ezeriņu virtene. Braukšana atgādina Ventu – plata un lēna upe, turklāt mūžīgi pretvēja apstākļos. Bet pēc vakardienas esmu gatavs noairēt kaut divas Ventas, tikai lūdzu – bez dambjiem un apnesieniem!

Starp citu, vakar daudzajos apnesienos, izkāpjot no laivas, brienot pa ūdeni un dzelkšņainiem krastiem, lieti noderēja laivošanas neoprēna zābaciņi ar gumijas zoli. Bet viņi paši tā pievilkās ar ūdeni un pēc tam sēžot laivā riebīgi pilēja, samērcējot švaki iesaiņoto karti. Šodien esmu uzvilcis lētas pludmales čības, kas ne sliktāk pasargā pēdu un neuzsūc ne ūdeni, ne dubļus.

Atziņa Nr. 2: Ir braucieni, kur Maximas Kroki par Ls 2,50 ir noderīgāki nekā HIKO Sports oriģinālie ūdenssporta zābaciņi pa Ls 25…

Ap pulksten diviem sasniedzam Popes tiltu un iepauzējam. Lielais Miks patiltē uziet vietējo hroniku – tagad mēs zinām, kas Popes un Jaunmuižas pusē ir muļķi, kurš kuru mīl, kurš ir garmatains u.t.t.

Kanoistiem šodien brauciens jābeidz, jo Mikiem jāatgriežas darbos, bet Annai rīt gaidāms izlaidums, kurā jābūt arī Paulītim. Sazvanām Gintu un sarunājam, ka viņš 16os mūs gaidīs pie Spiņņu tilta, paķerot līdzi arī aizmirsto katliņu un papildus proviantu.

Posmā no Popes tilta līdz Spiņņiem upe atkal kļūst interesanta – šaura, līkumaina. Straume un šķēršļi atkal dod iespēju “driftot”. Gluži nemanot klāt arī Spiņņu tilts. Esam ieradušies precīzi laikā – 16:00, bet Ginta vēl nav. Izklājam slapjās drēbes un kajaku brunčus žāvēties uz tilta margām un nositam laiku, spēlējot dažādas akmentiņu mētāšanas spēles.

Beidzot līkumā parādās Ginta baltais busiņš. Kanoisti atstāj mums neapēsto paiku, sakrāmējas un atvadas. Viņus nomainīs ar Gintu atbraukušie Mārtiņš un Māra. Tomēr Mārtiņš ne pa kam nav pierunājams sēsties kanoe. Tas esot pārāk nestabili un stresaini. Viņš gribot relaksēti vizināties ar savu līdzpaņemto piepūšamo pūsli. Ar tādu viņi kajakiem līdzi netiks, tādēļ sarunājam, ka Gints viņus abus aizvedīs līdz Irbenei, bet mēs mēģināsim līdz vakaram viņus panākt kajakos. Kad loģistika noskaidrota, sakrāmējam Ginta atvesto un kanoistu atstāto ekipējumu. Tas izrādās grūtāk nekā izskatās, bet galu galā izdodas visu iemīcīt laivās.

Posms no Spiņņiem līdz Rindasciemam parastam atpūtniekam varētu šķist garlaicīgs – gandrīz taisna upe (laikam savulaik bagarēta un taisnota), ko ieskauj niedres un govju ganības. Ož kā jau aktīvas lauksaimniecības apgabalos. Straume gandrīz nav, saule cepina un pūš neliels pretvējš. Vairākas reizes pieķeru sevi pie tā, ka galva nolaižas un uzmācas snaudiens. Sapurinos un noskaloju seju vēsajā ūdenī – aizmigšana kajakā varētu būt diezgan slapjš pasākums.

Pēkšņi aiz neliela līkuma upē parādās milzīga peldoša kaudze. Tikai piebraucot tuvāk, apjēdzam, ka tā ir glābšanas plostam piesieta un ar mantām piekrauta gumijas laiva. Džeki plostā relaksēti sūc aliņu un ik pa laikam iemērc airi ūdenī. Esot vakar vai aizvakar (paši neatceras kad īsti) startējuši no Puzes un tāpat kā mēs plāno nokļūt līdz jūrai – tikai pēc kādām 5 vai 6 dienām. Novēlam viens otram veiksmi un dodamies tālāk.

Drīz vien klāt ir Rindasciems, kur upes virziens atkal mainās par 180 grādiem. Uzreiz aiz tilta mūs sveicina maza krācīte un jautra straujtece. Piestājam malā un spriežam, vai varam vēl pagūt tikt līdz Irbenei, kur vajadzētu būt Mārtiņa un Māra nometnei. Pulkstenis ir septiņi vakarā, līdz irbei vēl aptuveni 7 km un pēc tam vēl tikpat līdz Irbenei. Izlemjam pabraukt vēl pāris kilometrus uz leju – līdz Angermindes pilsdrupām un tad galīgi izlemt – braukt tālāk vai palikt tepat. Karte rāda, ka apmēram kilometru aiz Rindasciema jābūt dzirnavām ar caurteci. Armands šo Rindas posmu ir braucis un atceras, ka pie dzirnavām esot lielas velvētas caurteces, caur kurām varot izbraukt ar laivu. Izštukoju, ka taupīšu GPS baterijas un ieslēgšu aiz tām dzirnavām, lai nepalaistu garām Angermindi.

Rindas lejtece ir vienkārši super! Laba straumīte, lieliem kokiem apauguši krasti un pāris interesantu krācīšu. Pirms tām ir izrakti līcīši, kur atstraumē iespējams mierīgi novērtēt situāciju un izvēlēties labāko krāces izbraukšanas maršrutu. Pie vienas no krācītēm, kur upe veido arī “U” veida līkumu, saņemu kārtējo adrenalīna devu. Līkuma sākumā upes vidū ir šķērslis – liels koku sanesums, kuru var apbraukt pa abām pusēm. Armands to prātīgi izlien pa labo, iekšējo malu. Man sakārojas asuma. Atstraumē notēmēju laivu un nesos lai apietu šķērsli pa ārējo malu, kas līdz ar nagiem arī izdodas. Tad apmetu laivu par 180 grādiem, lai izietu līkuma otru pusi, bet straume izrādās stiprākā nekā domāts un piespiež mani pie nākamā koku sanesuma. Atkal par mata tiesu izdodas izvairīties no ouvera. Nedaudz zemāk upe šaurākajā vietā pārgrauzusi vienu cilpveida līkumu, izveidojot mazu krācīti un “šortkatu” uz Irbi. Vēl pāris līkumu un esam jau Irbē. Kur palika Armanda solītās dzirnavu caurteces un Angermindes pilsdrupas, tā arī nesapratu. Upes lejtece tik interesanta, ka nobraucām to vienā elpas vilcienā!

Tagad vairs nav citas izvēles – jābrauc līdz Irbenei, kur mūs gaida Mārtiņš un Māra. Vismaz mēs ceram, ka gaida, jo viņiem abiem ir Tele2 [telefona pieslēgums], kam šeit, protams, nav zonas.

Pēc Engures apnesieniem un Rindas lejteces krācītēm Irbe liekas viens liels plezīrs – upe pietiekami plata, lai varētu apbraukt kritušos kokus (tādu šeit ir daudz), bet pietiekami strauja un līkumaina, lai nebūtu garlaicīgi. Nemaz jau nerunājot par fantastisko krasta ainavu. Faktiski visa šī teritorija padomju laikā bija slēgtā zona – PSRS rietumu robeža kā nekā. Civilisti šeit tika ielaisti ļoti reti un ar īpašām caurlaidēm. Tā rezultātā daba šeit ir daudz neskartāka un mežonīgāka nekā, piemēram, Gaujas Nacionālajā parkā.

Vienīgais adrenalīns gadās neilgi pirms Irbenes – pie Lažu tilta. Armands stāsta, ka pagājušo reiz tiltu izbraucis bez problēmām. Bet šī pavasara pali sanesuši tilta balstos kokus, aizdambējot upi no vienas malas līdz otrai. Brīdī, kad liekas, ka apnesiens ir neizbēgams, kreisajā pusē atklājam nelielu atteku. Pa to izbraucam patilti, bet tur uzreiz priekšā mūs sagaida atrakcija “divi šķēršļi vienā” – upē peldošs baļķis un aptuveni metra augstumā karājas vēl viens. Sanāk vienlaicīgi ieskrieties, lai pārbrauktu pirmo un noliekties limbo, lai izvairītos no otrā. Vakar Engurē mēs pie šāda šķēršļa droši vien būtu taisījuši apnesienu, bet šoreiz tādu variantu pat neizskatām un forsējam šķērsli bez aizķeršanās. Lažu tiltu esam pievārējuši bez lažām!

Toties pie Irbenes piestātnes, kur vajadzēja būt Mārtiņa nometnei, mūs sagaida aplauziens! Nemana ne dūmus, ne teltis, ne citas dzīvības pazīmes. Aurojam kā traki, bet mums atbild tikai Irbes ielejas atbalsis un ar izsistajām logu ailēm truli blenž padomju armijas “zastavas”. Beidzot izdodas sazvanīties ar Mārtiņu. Izrādās – viņi aizbraukuši vēl 7 kilometrus pa upi uz leju un uzcēluši nometni no upes laba pārskatāmā smilšu kalnā…

Mūsu kajaku ātrums ir 7 km stundā. Tātad jābrauc vēl vismaz stundu, bet pulkstenis jau ir pāri deviņiem un desmitos sāks krēslot. Ja līdz tam viņus neatradīsim, nāksies pašiem meklēt nometnes vietu, tumsā celt teltis un gatavot vakariņas. Kaut arī tieši šonakt ir astronomiskie saulgrieži (īsākā nakts un garākā diena), iespēja palikt tumsā uz upes nešķiet īpaši vilinoša. Tomēr nolemjam riskēt.

Saule rietumu krastā paslēpjas aiz koku galotnēm un met skaistas ēnas uz austrumu krastu. Bet, kamēr neesam sev atraduši jumtu virs galvas, no šīm gaismēnu spēlēm maz prieka. Turklāt arvien vairāk sāk uzmākties odi, bet tie arī ir laba motivācija airēt ātrāk.

Beidzot skatam paveras iespaidīga baltu smilšu kāpa, bet arī šeit no Mārtiņa nav ne miņas. Upe atkal iegriežas mežā. Kajakā pavadītās stundas reāli sāpina manu sēžamvietu. Sāk uznākt nopietns besis. Kā izbadējies vilks ostu gaisu, cerībā sajust dūmu smaku. Pēc brīža sākas vēl viens smilšu kalns un sākam jau priecīgi aurot, pamanot tajā nometni. Bet – kārtējais aplauziens! Tie nav mūsējie, bet kaut kādi atpūtnieki ar džipu. Upe atkal ievijas arvien tumšākajā mežā.

Pie lēzena, bet nezālēm un krūmiem aizauguša sēklīša Armands rosina mest malā un ierīkot nometni pirms kļuvis pavisam tumšs. Bet mans GPS rāda vēl vienu klajumu pēc pāris līkumiem. Izbraucam nelielu straujteci ar dažiem viegli apbraucamiem baļķīšiem un beidzot ieraugam kāpā Mārtiņa pūsli un telti. Reizē ar pēdējiem saules stariem piestājam krastā un uzvelkam laivas smilšainajā kalnā. Šodien nobraukti 46 km – gandrīz divu dienu plānotā norma. Esam pavadījuši laivās 10 stundas (neskaitot atpūtas pauzes) bet īpašu nogurumu nejūt – vismaz ne rokās un elkoņos. Tikai nedaudz “jūtās” mugura un pleci. Tātad airējam pareizi. Pakaļa gan sāp tā, ka negribas ne sēdēt, ne gulēt uz muguras. Mārtiņa provokācijai uzspēlēt pludmales futbolu neatsaucamies. Tā vietā beidzot uzvārām zupu un iejaucam ruma kokteiļus…

Trešā diena

Pamostos no tā, ka pa telts jumtu grabinās lietus. Esam vakar nobraukuši daudz vairāk par plānoto tādēļ mierīgi liekos uz otras auss cerībās, ka lietus pierims. Ap 11iem viņš tiešām pilnībā pāriet un sākam līst ārā no teltīm. Izrādās – no lietus vairāk bijis troksnis nekā slapjums – pat zem klajas debess atstātās kedas ir tikai viegli mitras un ugunskuram salasītie zari pavisam sausi.

Vispār laika apstākļi mūs lutināja visas ekspedīcijas dienas – ir sauss un saulains, bet arī ne pārāk karsts – tā ap 20-22 grādiem. Spriežot no radu un draugu zvaniem – iespējams esam trāpījuši vienīgajā Latvijas saulainajā stūrītī. Visur citur pirmsjāņu dienas esot drēgnas un lietainas.

Šodienas minimālais plāns – aizairēt līdz Campo Irbes bāzei “Jaunjoki”. Maksimālais – maukt līdz pašam finišam “Kāpās”. Pabrokastojam un ap 12iem palaižam upē Mārtiņu un Māru ar viņu pūsli. Paši turpinām tradīciju sākt rītu ar pliko peldi upē. Nesteidzoties sakrāmējam laivas un ap 12iem laižamies upē arī mēs.

Sākumā Irbē ir neslikta straume, ar dažām straujtecēm un lieliem, bet apbraucamiem koku sagāzumiem. Vienā vietā upei visā garumā pāri pārkritusi milzīga egle, bet par laimi tai izzāģēts viens laivas platuma posms.

Pēc aptuveni 5 km panākam Mārtiņa un Māras pūsli. Straumīte beigusies un Mārtiņam ir ko norauties. Saāķējamies kopā un Māra uzjauc mums pa kokteilim pirms nesteidzīgi dodamies tālāk. Vispār laivās mēs, gods kam gods, ar alkoholu esam sev netipiski atturīgi. Kajakā līdzsvara sajūtai un reakcijai tomēr ir jābūt diezgan asai. Turklāt svaigais gaiss un regulārie adrenalīna uzplūdi viegli aizvieto alkoholu. Vakaros krastā – tā jau ir cita runa.

Irbes lejteces pusē ir viena interesanta vieta, kur upē daudz mazu saliņu ar koku sagāzumiem starp tām. Izlīkumojis šo labirintu atkal uzņemu ātrumu un uztriecos kaut kādai siekstai tā, ka kajaku sasver uz sānu par vairāk kā 45 grādiem. Ouveris kārtējo reizi šķiet neizbēgams, bet tīri instinktīvi izdodas ar celi atgriezt laivu līdzsvarā. Vispār Irbes lejtecē peld daudzas līdzīgas zemūdens lamatas. Niecīgajā straumē tās grūti pamanīt, jo nav ūdens virpulīšu, kas liecinātu par zemūdens šķēršļiem.

Irbes krasta ainavas nebeidz sajūsmināt ar savu pirmatnējo mežonību. Tā kā nekur nav jāsteidzas, piestājam kādā smilšainā, lēzenā krastā sagaidīt Mārtiņu un Māru. Piezvanu sievai, kura kaut ko sūdzas par stresu darbā. Biroji, datori, kolēģi, termiņi – tas viss šobrīd šķiet tik tāls, sirreāls un nenozīmīgs. Pat nezināju, ka šodien ir darbadiena.

Sagaidām un palaižam Mārtiņu pa priekšu un atkal mēģinām turēties kopā, bet noairēt kajaku vienā tempā ar pūsli ir nereāli. Izlemjam, ka Mārtiņš un Māra airēs līdz Irbes tiltam un dosies uz “Kāpām” ar kājām, bet mēs ar kajakiem šodien dragāsim maksimālo programmu – līdz pašam finišam.

Aiz tilta upe kļūst arvien platāka un straume faktiski apstājas. Turklāt arvien vairāk sevi liek manīt pretvējš. Nākas pamatīgi iegulties airos, bet jūras tuvums ir spēcīgs motivators. Pirms pašas ietekas Irbe kādu laiku plūst paralēli jūrai. Pretojamies kārdinājumam mest krastā un pārvilkt laivas pāri šaurajam liedagam un godīgi aizairējam līdz pašai ietekai.

Jūra!

Septiņos vakarā esam pie jūras. Līdz “Kāpām” – vēl pieci kilometri pa diezgan sabangotu jūru. Vējiņš to labi iešūpojis un viļņu augstums grozās tā ap metru. Reizē vilinoši un biedējoši plīstošie viļņi mētā baltas putas virs abiem sēkļiem. Sazvanām savu atbalsta grupu – Gintu, lai noskaidrotu vēja prognozi. N’jā – vismaz 14 m/s ziemelis, ziemeļrietenis turēšoties līdz vēlam vakaram. Tādēļ kaut ko gaidīt nav jēgas – jāmēģina forsēt jūru jau tagad. Starp pirmo un otro sēkli šūpojas pamatīgi viļņi, bet tie vismaz nav plīstošie. Izlemjam pa šo joslu virzīties uz finiša pusi.

Braukt jūru ar atpūtnieku kajakiem izrādās grūtāk nekā biju domājis. Pikniks “duras” cauri viļņiem kā adata un tieku izmērcēts jau paša sākumā. Armandam ar Acadiu veicas daudz labāk – šūpojas viļņos kā pludiņš, bet sajūsmā aurodams dzenas tik uz priekšu. Man tikmēr katrs sānvilnis liekas būs pēdējais. Neslēpšu – esmu nobijies un visas kustības līdz ar to kļuvušas tādas kā sapiņķerētas.

“Atceries kādi viļņi bija Tomam Henkam iekš “Cast Away”? Viņam daudz grūtāk gāja,” mani apdzīdams uzsauc Armands.

“Jā, bet viņam jau nebija ko zaudēt,” atbļauju un nolamājos, jo pār mani salūzt kārtējais sānvilnis. Tā! Stop! “Nebija ko zaudēt?” Bet kas man ir ko zaudēt, ja es tā raustos? Ouveris pats par sevi mani nebiedē – “slapjo izeju” esmu atstrādājis treniņos pie Šulca gan Ķīsītī, gan jūrā. Vējš nāk no jūras, tādēļ arī no noslīkšanas nebūtu jābaidās. Vienīgais, ka apgāšanās gadījumā visticamāk pazaudēšu savas brilles (stulbā tuvredzība!), GPS un citu vērtīgo lietu somu, kas nekur nepiestiprināta kūļājas man gar kājām.

Piestājam krastā un sāku pārkrāmēt savu bagāžu. Tieši šeit arī gadās visas ekspedīcija laikā vienīgais kašķis starp flegmatiķi (es) un holēriķi (Armands). Kamēr neveiksmīgi mēģinu samīcīt visas mantas ūdensdrošajā nodalījumā, viņš mani nemitīgi steidzina – “braucam, braucam, krāmējies ātrāk, saule jau aiz mākoņiem, mēs nosalsim, davai ātrāk…” Pēc trešā “ātrāk” neizturu un uzbļauju, lai brauc viens, bļ…, ja nevar pāris minūtes pagaidīt!

Nomierināmies, sadalām bagāžu un atkal laižamies jūriņā. Stindzinošās bailes ir pazudušas, kustības daudz brīvākas un drošākas. Pavisam cita braukšana.

Atziņa Nr. 3: Ja par kaut ko baidies un streso, jūrā labāk nebraukt vispār. Te jābūt gatavam, ka ouveris ir neizbēgams.

Cenšamies turēties joslā starp abiem sēkļiem, bet arī te gadās pa plīstošajam. Viļņi mūs mētā kā skaidas. Ik pa laikam kāds paceļ un aizlidina pāris metrus uz krasta pusi. Šādos brīžos laiva sagāžas gandrīz par 90%, bet mēs ceļamies kā “vaņkas-staņkas” un rullējam tālāk. Nemitīgi jāstrādā ar ceļiem, lai noturētu laivu balansā un mans Irbes starpgadījums ar siekstu pašam sāk šķist smieklīgs. Pēc trim kajakā pavadītām dienām, kājas šķiet saaugušas ar laivu. Tā ir mana ķermeņa daļa un balansēšana notiek dabīgi un nepiespiesti.

Vislielākais kaifs ir “noķert vilni” un noturēties uz tā, ļaujot viņam lielā ātrumā nest tevi uz priekšu. Armandam sanāk pat vairāk kā 10 metrus garš sērfs. Man – vairāki 4-5 metrus gari. Grūti ilgāk noturēties uz viļņa.

Droši vien līdzīgi jūtās kovbojs mežonīga buļļa vai mustanga mugurā. Ik pa laikam pieķeru sevi pie tā, ka esmu sācis sarunāties ar vilni: “Turi mani vilnīt, nes! Nemet zemē! Labs vilnītis, labs!” Pametu acis uz Armandu un pamanu, ka viņš arī sācis līdzīgu, tikai izaicinošāku dialogu: “Nu! Gribi mani apgāzt!? Davai, pamēģini! Tik vien? Mīkstais, ha hā! Davai nākamais, panāc šurp!”

Tā bļaustīdamies braucam, kamēr priekšā no viļņiem iznirst veca koka mola paliekas. Armands pāļus pamana pirmais, jo es savas brilles esmu iepakojis dziļi bagāžas nodalījumā. Tie šķiet apbraucami pa jūras pusi, bet viļņos grūti novērtēt situāciju. Tādēļ neriskējam un apvelkam laivas pa krastu.

Kāpjot atpakaļ laivās Armands pamana, ka pa liedagu mums pretim nāk Mārtiņš un Māra. Tātad finišs jau ir tuvāk nekā domāts. Tas dod jaunus spēkus mesties viļņos. Vēl pāris kilometru sērfošanas un rodeo un Mārtiņš jau māj, lai stājam krastā. FINIŠS! Mēs esam pieveikuši trīs upes, vienu ezeru un JŪRU!

Pulkstenis jau ir deviņi vakarā. Tātad esam jūras viļņos pavadījuši gandrīz divas stundas, kaut pašiem šķiet, ka pagājusi tikai nepilna pusstunda. Šodien noairēti 26 kilometri.

Kamēr pārģērbjamies, Martiņš “Kāpu” pagalmā iekur ugunskuru. Iznesam no mājiņas dīvānu un pirmo reizi pēc 3 dienām atspiežam muguras pret īstu atzveltni. Tā atlaidušies, ar ruma glāzēm rokās, mierīgi izbaudām saulrietu aiz jūras un klausāmies kā uz restēm kārdinoši čurkst desiņas. Rīt – līgo vakars un uz šejieni brauks mūsu sievas, bērni un čomi. Fantastisks noslēgums fantastiskai ekspedīcijai.

Epiloga vietā

Kopumā mēs trijās dienās pieveicām 96 kilometrus (tai skaitā – piecus pa jūru) un finišējām par dienu ātrāk nekā plānots. Tagad, atskatoties uz braucienu, jāsaka, ka tas izvērtās neticami labi. Varbūt pat pārāk labi. Laiks mūs lutināja, upes bija mierīgas un airējamās distances – samērīgas. Ne reizi nebijām uz spēka izsīkuma robežas, nepiedzīvojām nevienu ouveri, neapmaldījāmies, nepalikām nosaluši un izbadējušies nakts vidū uz upes. Taču, pateicoties jūrai, cīņa ar sevi neizpalika. Viļņos biju spiests pārvarēt savas bailes un nedrošību. Taču vienlaicīgi jūriņa bija visa brauciena “saldais ēdiens”, stress, adrenalīns un kaifs vienlaicīgi. Tas padara atkarīgu. Tagad es labāk saprotu, kādēļ Juraslaivas.lv džeki un dāmas fano tikai par jūru. Tas nav laivinieku snobisms. Latvijas upēm ir savs kaifs, bet to jūras fīlingu tajās nenoķert!

Braukt tikai līdz Irbes grīvai būtu bijis kā pavadīt dienu ar foršu meiteni, vakarā pavadīt viņu mājās un samierināties ar buču uz vaiga. Tas nav priekš mums! Mēs pieņēmām jūras izaicinājumu “uznākt augšā uz kafiju”. Un noteikti, ka ne pēdējo reizi!

Pārpublicēts no adventurerace.lv ar autora atļauju.

Iefilmējām arī nelielu video reportāžu:

Saite uz video.

Video jau tāpat ir diezgan garš tāpēc brauciena gaitu aprakstīšu tikai īsumā.

Izbraucām no Rīgas piektdienas vakarā, paķērām kanoe laivas pie Melturu tilta un devāmies uz nakšņošanas vietu Vanagkalnā. Naktī pamatīgi zibeņoja, tāpēc centos noķert kādu kadru ar zibeni, kas daļēji izdevās. Daļēji tāpēc, ka bilde sanāca krietni miglaina. Tagad, katrā ziņā, ir skaidra zibens bildēšanas tehnika, jāgaida tik jauns negaiss. Interesanti likās arī tas, ka pusvienos naktī pateicoties zibenim ir iespējams nofotografēt “dienu” (arī tik pat miglainu).

No rīta izstaigājām glīti sakopto Vanagkalna teritoriju, nogājām līdz dīķim un pirtiņai, pēc tam nopētījām eleganto 79. gada Ford pikapu.

Mikausis, protams, nelaida garām iespēju papōzēt pikapā.

Devāmies uz upi. Izkrāvām laivas un šoferi aizbrauca uz laivošanas galapunktu. Krāmējot mantas un gaidot kamēr atvedīs šoferus, sākās māžošanās ar miskastes maisiem.

Turpinājām gaidīt…

Un gaidīt…

Un gaidīt…

Beidzot kāpām laivās un devāmies pa straumi uz leju.

Jau pirmajos līkumos mūs pārsteidza milzīgie spāru bari. Spāres bija skaisti sapucējušās, tās nebija ierastās, lielās un pelēkās spāres, laivošanas dienā virs upes šaudījās spāru košākās radinieces – sīkas, smalkas un spilgi zilas.

Upes krastus noklāja dzeltenos ziedos ziedošās vilku vāles. Neko no tā, diemžēl nevar redzēt, jo pirmos upes kilometrus gribējās izbaudīt bez fotoaparāta ārā vilkšanas.

Diezgan drīz, jau pie otrā tilta izkāpām ārā, jo tālumā pamanīju mūrus. Nekas daudz vairs nebija palicis pāri no vējdzirnavām, kuras joprojām stāvēja lauku paugura augstākajā punktā. Skats bija iespaidīgs, klasiski skaists, tāpēc centos to iemūžināt, cik labi vien pratu.

Kā jau ierasts, upes seklākie brīži tiek izmantoti zaļajām pieturām un tradicionālā meditācijas kadra iemūžināšanai.

Nometne. Ar nometnes atrašanu bija nelielas problēmas, jo krasti bija purvaini un aizauguši. Kad braucējiem pacietības mērs bija pilns, kāpām ārā krastā un kādu mirkli pavadījām ar kājām bradājot garo zāli.

Teltī sākumā biju plānojis gulēt viens tāpēc līdzi paņemtā Madrides sīktelts likās laba diezgan. Tomēr tā nu sanāca, ka teltī gulējām divatā. Gulēšana bija stipri neērta ņemot vērā, ka telts bija divreiz mazāka par jebkuru citu nometnē esošo telti.

Otrā diena.

Līdz pat šim brīdim nepieminēju sagāztos kokus un zaru sanesumus, taču tas nenozīmē, ka tādi nebija. Šķiet, ka trakais brauciens (bridiens) pa Svētupi ir izmainījis mūsu pasaules uztveri. Lai nu kā, lūk viens spilgts piemērs:

Negaidīti pie pašas upes mūs pasveicināja mītiska govs, kas ar aizdomīgu acu skatienu nolūkojās uz garāmbraucošajām laivām.

Tuvojoties Ērgļu HES aizsprostam Ogres upe kļuva ļoti plata un ezeram līdzīga.

Mēs nebijām vēl beiguši purpināt par lēno upes plūdumu, kad jau nonācām līdz brauciena galamērķim.

Anuļa – Jumara ir pavisam neliela upīte, pa kuru līdz šim neviens ne reizi nebija laivojis un tikai pateicoties lielajiem palu ūdeņiem tas izdevās arī mums.

Nav vēl izdevies atrast kādu jel informāciju par to ka kāds būtu mēģinājis braukt pa šo upīti. Tieši tā arī vajadzētu uztvert šo pasākumu – Lieldienu svētku 4.diena kad laivu nešana gar krastu vai braukšana pa ūdens pilnu grāvi liekas labākā nodarbe pasaulē. Un tā kā Anuļa tās vidusposmā plūst pa laukiem un grāvjiem, tad ir cerības, ka mēs tomēr arī laivosim. Aiz Brandeļu dīķa līdz Gaujai (zem Kocēniem) pēc zinātāju nostāstiem gan sagaida pamatīga laivu cilāšana.
no ezi.lv

Ekspedīciju sākām pie Cimpēnu pilskalna un finišējām netālu no Anuļas – Jumaras ietekas Gaujā. Laivojām ar kanoe laivām.

Pirmais kilometrs bija jautrs. Upe (drīzāk urga) pavisam šaura un zemiem zariem piepildīta, jau pēc pirmajiem 50 metriem bija jābrauc cauri zem brauktuves ierīkotai caurulei, kas bija tikai nedaudz platāka par pašu laivu.

Aši izvēlējāmies kreiso un grabēdami izbraucām cauri.

Par to, ka pirmais upes posms mums laivojās lēni laikam nevajag īpašus paskaidrojumus. Pirmo kilometru mēs veicām ilgi – gandrīz tik pat ilgi, cik visu atlikušo ceļa gabalu.

Pie upes dzīvojošo māju iemītniekiem bija diezgan lielas acis, kad viņi ieraudzīja mūsu centienus laivot pa upi, kurā vasaras laikā lāga nebūtu iespējams pat kājas noskalot, kur nu vēl peldēties.

Kad Anuļa – Jumara izlīkumoja klajumā, tad padomju buldozeri to jau bija paspējuši iztaisnot par meliorācijas grāvi, kurā ik pa brīdim no malu malām ieplūda jauni grāvji.

Tālākais posms tāds arī bija – taisns skrējiens pa ātru grāvi.

Pa ceļam gadījās pāris gājēju tiltiņi, kuriem varēja izspraukties cauri pavisam mierīgi. Grāvis kļuva aizvien platāks un platāks.

Kad grāvis bija kļuvis pieklājīgā platumā mēs satikām zirgu, kurš ganījās netālu no mazbānīšu tilta. Pie un uz tilta ieturējām pusdienu pauzi un pēc brīža devāmies tālāk.

Skats no mazbānīša tilta.

Mazā upīte, kas nu jau bija kļuvusi pieklājīgi plata (no šāda platuma nebūtu kauns pat Gaujai) lēnām pārvērtās/ieplūda Brandeļu dīķī.

Pie Kocēnu slūžām pārnesām laivas pāri šosejai un braucām cauri Kocēniem.

Pirmais tilts bija zems, bet tam varēja tikt cauri.

Nākamais tilts izskatījās tāds, pats, taču izrādījās, ka otrā galā griesti ir daudz zemāki kā pabraucot zem tilta. Jau ap tilta vidu mums nācās gulēt pilnīgi uz muguras un uz priekšu pārvietoties ar pirkstiem taustoties pa “griestiem.” Tilts beigās bija tik zems, ka laivas priekšgals skrāpējās pret tilta apakšu un no sejas līdz betonam bija vien pāris centimetri. Ja es paskatītos uz mūsu tilta izeju es tik viegli nenoticētu, ka zem tā ir iespējams pabraukt ar kanoe laivām.

Tālāk upe gāja cauri mežam. Diezgan burtiski. Katrs pats varēja izvēlēties starp kuriem kokiem braukt, starp kuriem ne.

Braukt cauri pārplūdušam pamežam jau sen ir bijis mans sapnis. Sākumā upes vidū bija redzami tikai kārkli, pēc tam varēja manīt arī pa kādai eglei. Ūdens gluds un koki skaisti spoguļojās, interesantas sajūtas, kādas uz upes var iegūt tikai palu laikā.

Drīz arī finišs pie tilta un mežniecības ēkas, pavisam netālu no Gaujas. Kopumā nobraucām 10 km, un ļoti labi pavadījām laiku.

Nevaru vien sagaidīt, kad dosimies nākamajā Ežu laivošanas ekspedīcijā. Paldies Ežiem un Rolandam par lielisko ekspedīciju!

Foto Eži.lv, flickr.com galerija. Dažas manas bildes no iPhone.

Daugavgrīvas cietoksnis

Cietoksnī ieradāmies 40 minūtes pirms vārtu slēgšanas, tāpēc nepietika laika kārtīgi visu apskatīt un mēs sapratām, ka noteikti dosimies uz šo vietu atkal, kad ārā būs sausāks laiks.

Sniega sega atklāja to, ka šī vieta, vismaz ziemā, netiek īpaši bieži apmeklēta. Sniegā bija redzamas dažu cilvēku pēdas, bet nojautām, ka tās atstājuši kešu meklētāji, nevis parasti cietokšņa apmeklētāji. Varbūt citiem tā nešķiet, bet man liekas, ka šis cietoksnis pilnīgi noteikti varētu būt interesants ārzemju un pašmāju tūristiem. Nokļūšana līdz cietoksnim ir laikietilpīga, bet nav īpaši sarežģīta (kad tas beidzot tiek atrasts). Man šķiet, ka būtu vērtīgi šo vietu apgidot, ja tas jau netiek darīts. Es domāju, ka labs gids spētu pastāstīt diezgan aizraujošus stāstus par šo cietoksni. Mums gida nebija, tāpēc bāžot degunus visās tumšajās telpās paši minējām, kas tur varētu būt bijis.

Tiem, kas ir prātojuši, vai ir vērts doties uz Daugavgrīvas cietoksni, es varu droši teikt, ka ir vērts. Turklāt tieši pie ieejas cietokšņa teritorijā mums bija iespēja apskatīt daļu no Latvijas robežsardzes flotes, kas nīka iesalusi Daugavas ledū.

Spilves lidosta

No Spilves lidostas redzējām tikai veco termināļa ēku. Neoklasicisma stila padomju milzeņi man parasti ir šķituši iespaidīgi. Arī šoreiz liekas, ka par spīti padomju simbolikai šo termināli būtu vēlams neaizlaist galīgā postā. Ja Spilves lidostā, kāds būtu gatavs iegrūst kaudzi naudas un izveidot to par mazu un stabilu punktu, kur nosēsties privātajiem lidaparātiem, tad droši vien varētu savest kārtībā arī stilīgo termināļa ēku. Pēc mūsdienu standartiem lidostas ēkai ir jābūt no skārda un jāizskatās pēc kastītes, tāpēc Spilves terminālis ar lielo, stikloto vestibilu un kolonnām būtu skaista iespēja izcelties uz pārējo mazo lidostu fona.

Bet kamēr nekas tāds nenotiek varbūt ir iespējams šo ēku padarīt par “jauno Andrejsalu”? Vieta nav īpaši izdevīga (salīdzinot ar pašu Andrejsalu šī ir galīgi neizdevīga vieta), bet telpas, gan varētu būt piemērotas dažādu alternatīvās mākslas pasākumu rīkošanai.

Šo gandrīz var saukt par tradīciju, jo šis bija jau otrais gads pēc kārtas, kad pēdējā gada dienā devāmies pie dabas, lai labi atpūstos nelielā draugu lokā.

Tā kā svinēšana notiek Engurē, tad nav īpaši daudz variantu, lai izvēlētos iešanas maršrutu. Šogad sākām no Brizules. Īsu brīdi uzkavējāmies pie Zigfrīda Annas Meierovica pieminekļa, kas uzstādīts viņa bojāejas vietā, un devāmies iekšā mežā.

Šoreiz neizmantojām ne kompasu, ne karti, bet vadījāmies pēc atmiņas. Vienīgi iPhone klusi sēdēja somā, klausījās GPS signālos un zīmēja noieto maršrutu.

Cauri sērsnai sākām brist kādu brīdi pirms 10:00. Saule jau bija labi pamanāma. Vismaz gājiena sākumā mums to vajadzēja turēt no sevis pa labi. Pēc stundas sākās putenis un saule pazuda kā nebijusi, ceļu turpinājām pēc izjūtas.

Latvijas apstākļiem vidēji dziļais sniegs ar sērsnas kārtu, nav tas patīkamākais iešanas segums. Bieži gājām viens aiz otra izmantojot jau iemītās pēdas.

Uzgājām tumšu un biezu egļu audzi, kurai cauri nelauztos pat dullākie meža zvēri, tāpēc nolēmām tai apiet apkārt. Šis manevrs izrādījās liktenīgs. Pēc neliela loka izmešanas ceļu turpinājām mazliet greizi, līdz uzgājām uz apledojuša ceļa, kuru noturējām par pilnīgi citu ceļu.

Īsumā. Tā vietā, lai mēs tuvotos pirtij, mēs patiesībā no tās sākām attālināties. Pēc kilometra soļošanas nepareizā virzienā kļūdu sapratām un devāmies atpakaļ.

Kādu brīdi gājām pa ceļu, pēc tam sākām sekot mazai meža upītei. Aptuveni astotajā kilometrā bija īstais brīdis cept desas, kas, protams, pārvērta šo pastaigu par tīrāko atpūtu. Iemēģināju tētim svaigi uzdāvināto prīmusu, kuru droši vien nāksies aizņemties šī gada laivu braucienu laikā. Ar pilniem vēderiem devāmies tālāk.

Kopumā nosoļojām, apmēram, 16 kilometrus. Kopējais vertikālais kāpums ~ 113 metri, kas varētu būt diezgan precīzi, jo gājiena sākumā mēs to vien darījām, kā kāpām augšā kārtējā paugurā. Sākām iet ~ 70 m virs jūras līmeņa un beidzām iet 7 metros virs jūras līmeņa. (Par pēdējiem cipariem, gan es līdz galam neesmu pārliecināts.) Iešanas laiks aptuveni 4,5 stundas (neskaitot desiņu cepšanu). Laika ziņā ir ok, ņemot vērā sniega kārtu un mūsu pilnīgi nesteidzīgo gaitu. Pie reizes šeit pieglabāju arī kml failu, kuru var atvērt ar Google Earth (Brizule-Engure-2009-12-31.kml).

“tilts” pāri takai

māja pie Siguldas

Gauja pie Siguldas tilta

Sister-Blister/Māster-of-dizāster iemēģina jautrāku peldlīdzekli

Šoreiz aši izskriešu cauri tam, kas 26. aprīlī notika Lielajā Juglā. Mēs sākām no punkta A un tikām līdz pat punktam B. Gāja mums ļoti jautri un lēni, jo kopumā šis bija tāds krietns atpūtas gājiens nevis īsts laivojiens.

Kā jau pēc ievada bildes var spriest, tad šoreiz gandrīz visu laiku vienkārši kūņojāmies pa upi un priecājāmies par silto ūdeni.

Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka ūdens upē nepietiks visiem, tāpēc nācās kāpt ārā, vilkt laivu pa akmeņiem. Bija pietiekami daudz laika iespēja izkopt īpašo ielecienu no krasta.

Pusdienu pauzē man sanāca pierunāt Sister-Blister uz kuģošanu ar putoplasta gabalu. Esmu gandarīts par rezultātu. Visiem bija jautri.

Mūsu kompānija. Kā jau var manīt esam pienācīgi sagatavojušies visiem dzīves gadījumiem.

Atradām tiltu.

Vairāk te nav ko piebilst. Ja mums būtu bijusi izturīgāka komanda, tad šo braucienu var droši pagarināt līdz pat Juglas ezeram un finišēt pie paša Juglas makdonalda. Ja kādam interesē, kas vairāk par šo braucienu, jautājiet komentāros.

Kolosālas kvalitātes bilde. Filmiņa nav attīstīta. Pa kreisi Mikausis, pa labi es.

19. aprīlī Amatas iespaidā mūsu jautrā kompānija sagribēja turpināt laivošanas priekus un liktenis lēma, ka tā būs Ogres upe.

Braucām no posmā Ērgļiem līdz Vecogres HES. Viss lielais pavasara ūdens bija jau prom, tāpēc salīdzinoši ar Amatas krācēm nekādu lielo trakumu nebija. Tomēr, kā jau parasti, ja trakumu nav, tad tos nākas radīt :)

Click here to view the embedded video.

Laiva, kurā sēžu es un Mikausis ir redzama no 1:40. Garlaicīgs video, bet tas pilda savu funkciju parāda visas iesaistītās laivas. Saite.

Pamēģināšu ievietot arī slaidu šovu. Ja nedarbojas, tad labāk dodieties uz šo foto izlasi.

Šis ir turpinājums 1. daļai, kur var atrast nelielus komentārus par notiekošo uz upes. Šeit īsti nav ko piebilst. Ja ir kādi jautājumi, tad varat jautāt pie katras konkrētās bildes komentāros.

Atzīšos, ka esmu sajūsmā par to, kā fotogrāfijās izskatās dzeltenās laivas par spīti to sūdīgajai vadāmībai.

Izskatās taču pēc kautkādalielākanjona vai ne?

Foto autors © Ēriks Zilbalodis

Sākām mēs netālu no Cēsīm, mūsu mērķis bija Līgatnes pārceltuve. Maršruts ir salīdzinoši īss un viegls, bet jautrā un nesteidzīgā kompānijā, tas kļuva daudz garāks un vēl vieglāks :)

Varu tikai pateikt, ka pirms jūs nomājat laivas, derētu noskaidrot, kāda tipa laivas jūs saņemsiet. Šīs arī skaitās kanoe laivas taču, šīs bija daudz vieglākas kā iepriekšējā reizē. Turklāt plakanais dibens nozīmē, ka laivas ir nestabilas, ļodzīgas un potenciāli vieglāk salaužamas, ja vēlēsieties uztriekties uz akmeņiem.

Pēc pirmā kilometra pieradām, ka laiva ir ļodzīgāka kā citas, taču līdz pat beigām nejutos tik droši, kā laivojot ar ierastas formas kanoe. Iepriekšējās laivās varēju salīdzinoši droši grozīties laivā un sniegties pēc mantām, taču šoreiz visu laiku nācās domāt par to, lai netiktu novirzīts smaguma centrs. Varbūt vaina bija sēdekļa stiprinājumā, nezinu, bet kopumā sajūtas daudz savādākas.

Pēc tam mēs tramdījām Gaujā dzīvojošās pīles, kuras visu laiku bija mums ceļā. Kad piebraucām klāt tās parādīja, cik skaisti prot pacelties un nolaisties 200 metrus tālāk. Tādā veidā viņas cēlās un laidās vismaz kādas 5-6 reizes. Mums bija pietiekams laiks, lai izpētītu, cik stilīgi pīles prot šļūkt pa ūdeni ar savām pleznām.

Nezinu, kā tas nākas, bet bildēs viss izskatās daudz rudenīgāk, nekā bija patiesībā. Pa ceļam uz Gauju redzējām daudz vairāk krāsu toņu un lapu nekā upes krastos. Bildēs tā neizskatās, bet gar Gauju visi koki tikai gatavojās krāsoties, tāpēc vēl nav par vēlu arī citiem organizēties uz šādu pasākumu.

Foto autors © Ēriks Zilbalodis

Kā jau redzat, laiva ir viegla, tāpēc slīdēja pietiekami ātri. Šo fotogrāfiju autora GPS rādīja, ka upes straumes ātrums ir 3,2 km/h tas nozīmē, ka pat slinkojot var dienas laikā tikt galā ar maršrutu “Cēsis – Līgatne.”

Otrajā daļā, būs iespēja paskatīties, kas sanācis no manām filmiņām.

Par pašām fotomedībām došu nelielu foto atskaiti vēlāk, bet šoreiz parādīšu, kā mums klājās viesu namā. Nams atrodas pavisam netālu no Kandavas centra (2-4 km atkarībā no izvēlētā ceļa kvalitātes). Pagaidām, kamēr nav norādes to iespējams būtu pat nedaudz pagrūti atrast, bet labi, ka tā. Labi tāpēc, ka nonākot līdz viesu namam var patiesi iepazīt, ko nozīmē klusums un miers. Tuvumā nav neviena liela, vai maza ceļa tāpēc par auto skaņām var aizmirst uz reiz.

Meļķertu tiešā tuvumā atrodas vairāki zivju dīķi, kuros ja ir vēlēšanās var droši makšķerēt. Ik pa brīdim bija dzirdami plunkšķi, tāpēc par zivju trūkumu nav jāraizējas.

Esmu mazliet iesaistīts visādās viesu namu būšanās, jo kaut kā ir sanācis, ka vairākiem paziņām un arī radiem ir savi viesu nami. Tāpēc varu itin mierīgi salīdzināt, kādi kuram plusi un mīnusi. Piemēram, Meļķertos mani pārsteidza telpu plašums, tur ir pietiekami liela deju zāle vidusmēra kāzām (vismaz 80 viesiem atradīsies rūme), lai gan pats nams no ārpuses nešķiet nemaz tik liels.

Viesu namā ir visi klasiskie viesu namu labumi, bet pats galvenais, ka tas ir pietiekami nomaļā vietā lai varētu netraucēti un mierīgi atpūsties no pilsētas trokšņiem. Pavadījām tur vienu diennakti un šis īsais laika posms jau spēja atraut no ikdienas raizēm.

Fotopiezīmes ir mazliet haotiskas, bet parāda to, kas man šķita interesants. Visas Meļķertu bildes.

Tālāk, lai stāsta fotogrāfijas:

Vietējais peļu mednieks

Simpātisks šķūnīša jumts

taciņa uz viesu namu

Zinu, ka daži lieto matračus, piepūstas kameras vai citus tādus niekus, bet mēs atradām kārtīgu peldošo māju.

Lūk, šādi izskatās 10vietīgs padomju laika glābšanas plosts ar jumtu.

P.S.
Visu nedēļu izbaudīju vasaru. Biju atvaļinājumā un dažādas piezīmes par padarīto vēl parādīsies.

Esmu dzimis un audzis jūras tuvumā. Esmu pavadījis pie jūras gan vasaras, gan rudeņus, gan ziemas. Esmu smējies, kad bērnībā mani vienaudži no tālākiem rajoniem brauca ciemos un dēvēja jūru par ezeru. Viņi neko lielāku par ezeru līdz tam nebija redzējuši, un jautāja, kāpēc nevar redzēt otru malu.

Peldēt iemācījos mākslīgi izraktā dīķī. Iespējams tāpēc mani vienmēr vairāk baidījuši ezeri un dīķi. Tajos ir ūdenszāles un tie nekad nav prognozējami. Ezeros var būt gan smiltis, gan riebīgas dūņas.

Manuprāt, ar jūru viss ir skaidrs. Pie krasta ūdens ir sekls, tālāk paliek dziļāks, var būt arī sēkļi, tos var redzēt, jo tur ūdens šķiet gaišāks. Ūdens var būt sekls un var būt dziļš. Ja ir dziļš, tad kājas parasti nepiņas nekādās zālēs. Citu variantu nav. Nav nekādu šaubu par to, kas slēpjas zem ūdens virsmas, kā tas mēdz būt saskaroties ar dīķiem un ezeriem.

Laikam jau nav jēgas stāstīt un skaidrot, ka peldēšana ir viena no veselīgākajām nodarbēm, kādu vien var izdomāt. Turklāt peldēšanai ir viens liels pluss – peldot nav asu kustību, ceļgali netiek pakļauti liekām pārslodzēm. Peldot mēs nodarbinām gandrīz visas muskuļu grupas. Atšķirībā no skriešanas pie krietna darba tiek liktas arī rokas.

Savukārt peldēšana jūrā radina peldēt ar apdomu. Vienmēr ir jāseko līdzi, cik tālu esi no krasta, jo peldot var viegli aizdomāties un nepamanīt attālumu līdz krastam. Jādomā vai pietiks spēka tikt atpakaļ. Pašam šādas problēmas nekad nav radušās, jo jūras sāļais ūdens ir kā radīts, lai varētu viegli atlaisties uz muguras un bez īpašas piepūles ķepuroties krasta virzienā.

Šodienas morāle – peldēt ir forši un vēl labāk, ja tas tiek darīts jūrā :)

Ja jau līdzi bija vairākas drēbju kārtas un silti džemperi, kāpēc gan nenopeldēties? Ja, jau laivošanas procesā no laivas nav izkrists, tad finālā ūdenī jāiekritinās pašam. Un galapunktā tā arī tika nodarīts. Ūdens auksts. Ļoti auksts, Svētupe neskopojās un pamatīgi atsvaidzināja pārgalvīgo galvu.

Jau pagājis kāds laiciņš kopš laivošanas, bet es tomēr nedaudz pastāstīšu, kā man tur gāja.

Niknā laivotāju kompānija sapulcējās pie tilta. Piepumpējām laivās papildu gaisu. Ezi.lv bija sarūpējuši kompresoru un laivas jau 90% uzpumpējuši atlika tikai piepumpēt nedaudz klāt ar kājas pumpi. Organizatori nodrošināja arī peldvestes un ķiveres, savai laivai paķērām arī divus airus. Laivā bijām trīs braucēji un sapratām, ka varbūt būtu vieglāk, ja katram būtu ar ko irties, bet arī ar diviem airiem varēja tīri labi iztikt.

Neliels kopfoto un varam doties ceļā. (Mūsu kompānija tā, kas sparīgi tur gaisā rokas un divas meitenes kadra labajā pusē)

Stāvot uz tilta upe likās strauja un skaļa.

Man kā iesācējam šķita, ka varētu sanākt nelielas ziepes ar visādiem akmeņiem un krācēm. Tāpēc sākumā biju baigi iesprindzis, bet springums ātri pārgāja. Straume nebija nebija īpaši vāja, tā bija kā radīta tādam zaļam laivotājam kā man.

Pirmie zemūdens akmentiņi:

Vēlāk, jau redzama Svētupei ierasta aina. Sakrituši koki un vidēja straume. Laivu nācās ārā izvilkt tikai vienu reizi. Pārējās reizēs par spīti sakritušajiem kokiem, mēs tiem veiksmīgi pārkūlāmies vai nu pāri, vai arī, kā limbo dejotāji pa apakšu.

Laivotāji draudzējas uz upes.

Pēc pirmajiem pāris “krāčainajiem” kilometriem sākas gleznaināki skati. Bija vairāki tādi kilometri, kad varēju vien grozīt galvu un priecāties par to, cik skaisti krasti var būt tādai nieka Latvijas upītei. Braucām un vērojām bilžu grāmatas kadrus, kas pavērās uz visām pusēm.

Mana mugurpuse. Gribējās iemēģināt neierastāku pozu, bet finālā šādi nācās vilk arī otru ekipāžu, kuri nelietīgā kārtā bija pieķērušies mūsu straujajai laivai.

Otrai kompānijai tik viegli neklājās…

Visu braucienu detaļās nepārstāstīšu – nav jēgas. Gribu tikai teikt, ka tagad izmantošu katru izdevību, lai palaivotu pa Latvijas upēm. Tas tiešām ir to vērts. Svaigs gaiss, daba un fiziska izkustēšanās. Kas var būt labāks par to?

Paldies par fotomateriāliem ezi.lv un Aldai, jo pašam bija bail ņemt līdzi fotoaparatūru.

Lai gan man neliekas, ka Latvijā var būt īpaši lielas krāces, visu zinošā Sidža, jau paspēja sastāstīt briesmu stāstus par to, ka man būšot nezināmu iemeslu dēļ jākrīt ārā no gumijas laivas. un tādā garā..

Tad jau redzēsim kā man klāsies, gan jau vēlāk pastāstīšu par pasākuma norisi. Ja atrodas kāds vieds laivotājs, tad ar labiem padomiem nevajag skopoties.

Par braucienu:
- pieveicamais km daudzums- ~12 km
- laivu brauciena mērķis ir aktīva atpūta dabā un izziņa
- ekspedīcijā var piedalīties jebkurš, tomēr dažādu šķēršļu un krāču pārvarēšana var prasīt zināmas iemaņas

Iecerētā maršruta apraksts:
Svētupe sākas pie Limbažiem, kur tā iztek no Dūņezera. Mēs savu maršrutu sāksim pie Lauvām (pie tilta), bet no laivām ārā kāpsim pie lauku mājām „Kraukļi”. Šajā posmā upes krastos atsedzas ļoti daudz skaistu smilšakmens atsegumu, nišu un alu. Viena no skaistākajām apskates vietām – Lībiešu Upuralas – bijušā Metsepoles novada lībiešu nozīmīgākā kulta vieta. Šeit arheoloģiskajos izrakumos atrastas 628 monētas un senlietas, alas ir vienas no garākajām Latvijā.
Upe ir strauja un vietām krāčaina, vietām iespējami arī koku sagāzumi.
(informācija no ezi.lv)

Saistītais ieraksts: ūdenstūrisms.lv Lucavsalā

Augstums: Ap 2 m
Platums: 9 – 11 m
Upe: Īvande
Pieejamība: Ļoti viegli, Rendas centrs, uz ūdenskritumu norāda zīme pie autobusu pieturas.
Atrašanās vieta: Kuldīgas rajons, Rendas pagasts, Rendas centrs, uz ūdenskritumu norāda zīme pie autobusu pieturas
Apraksts:Viens no Latvijas skaistākajiem ūdenskritumiem, ir vērts apskatīt! Pilnīgi vertikāls, ar acij tīkamām proporcijām.
Blakus ūdenskritumam kreisajā krastā akmens, kurā iecirsts gadaskaitlis “1890”. Nereti par ūdenskritumu ceļvežos nosauc arī kādu mākslīgu dambi, kurš atrodas ap 100 metrus augšpus Īvandes Rumbai.
Latvijas ūdenskritumi

Zinu, ka nākamgad noteikti gribu izlekt no lielāka augstuma ar minūti ilgu brīvo kritienu no 4 kilometru augstuma. Tagad bija interesants brīdis pēc tam, kad pametu lidmašīnu un līdz rīdim, kad pilnībā atvērās izpletnis. Pēc kupola atvēršanās seko samērā garlaicīga zemes gaidīšana. Tas nešķiet nekas īpašs, it sevišķi, ja pirms tam ir mēģināts lidināties gaisa balonā. Tāpēc gribas vēl kārtīgi izlekt un palidot no patiešām baisa augstuma.

Vienu lietu gan es tagad esmu braši sadarījis, esmu sagatavojis nelielu videomateriālu par pašu lecienu. No augšas filmēju ar telefona aparātu, no lejas tika filmēts ar manu fotoaparātu. Video klips ir vienas labas dziemas garumā.

Click here to view the embedded video.

Bet par vakara galveno apskates objektu kopā ar pārgalvīgo gulbju barotāju bijām izvēlējušies muzikāli gaismīgo strūklakas šovu Hamburgas feinākā parka viducī.

Šovs sākās desmitos vakarā, līdz tam jau paspējām ērti iekāroties uz līdz paņemtā deķīša un draudzīgi grauzām vafeles ar riekstiem. Apkārt bija ļoti daudz šādu grupiņu ar jaunākiem un vecākiem cilvēkiem, kas sasēduši bariņos gaidīja pasākuma vaininieku.

Starp skatītājiem bija arī cita grupa ar latviešiem, kurus varēja atpazīt pēc tā, ka tie latviešu valodā “aplika” vietējos.

Un tad tas sākās. Tante vāciski sāka klāstīt, kas nu būs un cik viņiem ir strūklakas un kādas gaismas un kāda mūzika gaidāma. Bija no visa pa druskai, i klasiskie gabali, i nedaudz popsa un šis tas no filmu mūzikas.

Atmiņā par konkrētiem gabaliem nekas nav aizķēries (ja neskaita Dž.Bonda filmas muzīkas kompilāciju, kurai jocīgā kārtā bija piekomandētas rozā gaismas), jo uzsvars tomēr bija uz strūklaku nevis mūziku.

Ķeramies pie bildēm; sākumā dažas vispārīgākas, pēc tam šis tas abstraktāks. Aiz borta palika vēl vesela rinda bilžu, kurās principā mainās tikai krāsas un strūklaku kombinācijas. (Vairāk stabveidīgās mazās; tikai lielās; mazās jocīgās; sānu; visas reizē utt. utjp.) Ņemt vērā, ka nav veikta nekāda pēcapstrāde. (spiest uz bilžiem, lai redzētu lielākas)

Lieldienās sabiju Brēmenē, vāczemes tikumus un tradīcijas lūkoties. Braucu ciemos pie draudzenes skatīties, cik viņai gludi tur iet, tālajā vāczemē studējot.

Pirmoreiz savā milzīgi garajā lidojumu vēsturē, ceļošanai izmantoju Rynair pakalpojumus. Lai gan reiss uz Brēmeni ir pavisam svaigs, biļete tika iepirkta laicīgi un neizmaksāja vairāk par 40 Ls (tikko nopirku biļetes nākamajam lidojumam 22,60 Ls (abos virzienos ar nodokļiem)). Tātad 10 Ls par 1000 km (šāviens tumsā). Izdevīgs lidojums – pārdroša nosēšanās. Ceļā jāpavada pusotra stunda, bet netiek piedāvāta pat iespēja kaut kur nolikt ūdens pudeli, jo nav pat ierastā sēdekļa tīkliņa. Patiesībā, nav arī daudzu citu lietu: nav kur nolikt kājas, nav kur ērti atslābināt kaklu un nav kur sprukt tiem, kam gribētos klusu un mierīgu lidojumu. Visa skaņas izolācija laikam tika izmesta, lai var vairāk cilvēkus sasēdināt tajā lidojošajā konservu bundžā. Bet laikam tās ir lietas, kas jāpiecieš lidojot par šādu cenu. Nosēšanās vispār bija briesmīga, jo bija spēcīgs sānu vējš, kas padarīja pēdējo taisni pa skrejceļu ļoti “interesantu.”

Rynairam ir atklāts jauns mazs sērkociņkastes terminālis blakus lielajam – īstajam Brēmenes lidostas terminālim, tos savieno 10 metrus garš gaitenis. Tāpēc letiņi un citi mazturīgie ir droši nodalīti no cienījamiem pilsoņiem, kas lido ar Lufthanzām un Virdžiniem.

Pirmais, kas tika izdarīts pēc bagāžas saņemšanas, tika nopirkta nedēļas sabiedriskā transporta kartiņa par 15 eirām. Pirkums atmaksājās jau trešajā Brēmenē pavadītajā dienā. Parastās biļetes maksā gandrīz 2 eiro, tāpēc, ja plānojat braukt tā pabiežāk, tad izdevīgāk noteikti ir pirkt biļetes lielākam laikaposmam.

Jau izkāpjot no lidmašīnas un čāpojot uz termināli sajutu, ko dīvainu – gaiss oda pēc kūts. Pietiekami nemanāmi, lai nekristu uz nerviem, bet pietiekami manāmi, lai galvā nepārtraukti šaudītos dažādas versijas par smakas cēloni. Savādās kanalizācijas smakas klātbūtne bija manāma arī tramvajā un nepazuda arī pilsētas centrā. Dažādi minējumi liecina par to, ka gadā ir tādas dienas, kad visā pilsētā tiekot tīrītas kanalizācijas. Nezinu, cik šādi minējumi ir patiesi, bet jocīgais aromāts dienas beigās mitējās, lai atkal uzjundītu nākamajā dienā un tad pazustu pavisam. Iespējams, ka pieradu pie tā tāpat kā pilsētnieki, iespējams, ka tā smaržo gaiss attīstītajos Rietumos.

Brēmene, kā pilsēta ir ļoti jauka, klusa un mierīga, vismaz Lieldienu brīvdienās. Cilvēki mierīgi pastaigājas un neviens nekur nesteidzas, vienīgie redzētie skrējēji skrēja sporta drēbēs. Riteņbraucēji piņas tramvajam gar kājām, bet tramvajs neņem ļaunā, tas nekad nekavē – pieturu ekrāns vienmēr rāda tieši to laiku, kad tramvajs nonāks pieturā. (Vai zinājāt, ka mūsu malači RS ir iztērējuši pusmiljonu un salikuši GPS iekārtas visās malās, bet nav iedomājušies uztaisīt nevienu tādu ekrānu?) Mašīnas degunu centrā nebāž. Nekur nav redzami džipi. Visapkārt vieni vienīgi Smārti, Ford Ka, Golfi, Polo, 206, vaboles un citādas mazjaudas mašīnītes. Divriteņi, kā jau pierasts valstīs ārpus Latvijas ir sakarināti visās malās. Pie dažas labas mājas redzami piekabināti divreiz vairāk braucamie nekā visā Rīgas rajonā.

Spiežam droši uz pogas un lasām tālāk. Tālāk būs bildes un pat divi video.

Diezgan ātri atklājām, ka desiņas, kas tiek piedāvātas pa labi un pa kreisi ir vienkārši fantastiskas. Jāēd ir stāvot kājās pie augstiem galdiņiem, vai tādas, kā palodes, kas apkārt desu mājiņai. Tās tiek pasniegtas normālos māla/porcelāna šķīvjos un pat ēdamrīki ir īsti – dakšiņas no kārtīga bleķa. Garšoja tik labi, ka īsā laikā kļuvām par regulāriem apmeklētājiem un ikdienas pastaigu maršrutus turpmāk plānojām iekļaujot desiņu mājiņu.

Nākamais atklājums ir Beck`s alus limonāde. Tiek pārdots kā alus, bet garšo kā limonāde. Gluži kā tas dzeltenais Aldara produkts, kuru neviens nelieto. Tiem esot vesela kaudze ar garšām, bet labāk lietot to, kuram ir alus garša, bet es nemaz neriskēju. Ja limonāde, tad limonāde. Alus ir jādzer Latvijā.

Pirmslieldienu vakarā Brēmenē tika dedzināti ugunskuri, tāpēc man jau pirmajā dienā bija iespēja novērot vāczemes ļaužu tradīcijas. Ļoti netaisna rīcība no vāciešu puses – paši viņi pavisam nesen (pirms nedaudz vairāk 800 gadiem) ar lepni paceltiem zobeniem ienesa baltu tautās kristietības sēklu, bet tagad kā normāli pagāni Lieldienās kurina ugunskurus. Bīskaps Alberts… phe!.. Pie vienas no mājām manīju izliktu eglīti ar sakarinātām olām un tās galā rotājums ar sarkanās drānās tērptu svēto Nikolasu (Santa Klausu). Nu man viss ir skaidrs, nav ko ķert kreņķi – viņi vienkārši no tradīcijām sajēdz tik pat, cik vidusmēra babuīns no kodolfizikas.

Runājot par kodolfiziku, noteikti jāpiemin arī Brēmenes zinātnes muzeja apmeklēšana. Jau Barselonā ar interesi apmeklējām zinātnes muzeju CosmoCaix(u), kas esot bijis 2006. gada labākais zinātnes muzejs pasaulē, tāpēc Brēmenes brīnumi mūs nepārsteidza tik ļoti, kā tas droši vien bija ieplānots muzeja saimniekiem. Muzeja ēka izskatās, kā no debesīm nokritis klasiskais NLO šķīvītis. No ārpuses ēka nav nemaz tik lieka, kā varētu domāt, bet iekšā satilpinājušies veseli 4 vai 5 stāvi. Barselonas muzejā katrā ziņā bija lielāki plašumi un apskatīt varēja krietni vairāk visādas ierīces, bet arī Brēmenes Universumā bija šis tas interesants.

Labākais no visiem eksperimentiem un atrakcijveidīgajām nodarbēm bija tumšā telpa. Tumšā telpa dod iespēju kaut nedaudz iejusties akla cilvēka ādā. Protams, ka viena tumša telpa nav nekas salīdzinot ar visu dzīvi un skarbo ikdienu, bet tomēr. Tumšās telpas mērķis ir tik no tās ārā sveikiem un veseliem. Fotoaparāts drošības dēļ jāatstāj ārpusē. Dodos iekšā kopā ar draudzeni, jo viņu jau laicīgi pārņēma bažas. Ja pirmajos soļos tas viss vēl šķiet joks, tad jau pavisam drīz dūša saskrien papēžos. Taustīties var gar kreiso pusi un labā roka jātur priekšā sejai, jo var kaut kur ieskriet. Virsma mainās, to jūtam ar kreisās rokas pirkstiem, kaut kas gluds, grumbuļains, spalvains (mētelis?), flīzes un citas nenosakāmas virsmas. Arī grīda nav deju parkets, tā lēzeni krītas un ceļas un cenšas mūs paklupināt. Griesti sāk sarukt un sajūtas ir kā kādā šaurā Latvija alā, tikai ar tādu atšķirību, ka līdzi nav lukturīša. Pēkšņi kreisajā pusē pazūd siena. Viltnieki ir panākuši, ka mums ir jāapiet ap asu stūri un jāturpina ceļš (it kā) atpakaļ. Kad beidzot esam ārā, jūtamies pamatīgi atviegloti. Iestājas neliels šoks. Mēs un jūs nevaram un nevarēsim saprast, kā tas ir nespēt izlasīt šo tekstu. Īslaicīgā redzes zaudēšana deva iespēju novērtēt, ka acu gaisma ir dāvana, kas jāsargā.

Savukārt šeit divi video no to 1000 un 1 dažādās atrakcijas, kas bija muzejā. Pirmajā redzam, kā veidojas virpuļviesulis un kā mēs to varam ar roku pačamdīt. Otrajā redzam kā kustas Zanes kauli vingrojot :)

Pieminēšanas vērti daži zīmējumi, kurus atradu vienā no pilsētas rajoniem. Tie visi, ja pareizi saprotu, ir zīmēti uz papīra un pēc tam līmēti uz sienas. Atšķiras ar savu unikālo tehniku un stilistiskajiem tipāžiem, man ļoti patika, tāpēc piedāvāju uzmest aci arī jums. Zīmējumi ir samērā lieli, cilvēki attēloti gandrīz dabiskā lielumā. Stilīgi.

Tā nu man tur gāja. Sen jau tas bija, tāpēc iespējams, ka šis tas ir piemirsies, bet jau drīz ceru atkal aizlidināties uz turieni un atsvaidzināt atmiņas. Ja gribat uzzināt vairāk par Brēmeni un dzīvi vācijā varat palasīt Zanes pārdomas un piezīmes par Vāciju, Brēmeni un vāciešiem viņas blogā: szane.wordpress.com.

Visas bildes no Brēmenes varat apskatīt skaistā flash klipā, vai arī uzklikšķināt uz kādas no mazajām bildēm: