Šeit daži kadri, kas bildēti ar Zanes jauno ziepju trauku, kas man jau ir paspējis pierādīt, ka mazs un kompakts aparāts arī spēj taisīt labas bildes. Turklāt, mazais izmērs ļauj kameru turēt kabatā, aši izvilkt, paspēt noķert kādu kadru un soļot tālāk. Katrā ziņā mazais Lumix DMC-FT3 ir pārspējis visas manas cerības.

Vēlāk sekos otra galerija ar spoguļakameras bildēm un Kambodžas blogā tuvākajās dienās būs arī jauna video sērija.

Parks pie dvīņu torņiem. Naktī šeit notiek neliels strūklaku šovs, bet no rīta es šeit sastapu vairākus apkopējus, kas ar zemūdens putekļu sūcējiem tīrīja milzīgo flīzēto ūdens tilpni.

Skats no KL torņa. Dvīņu torņos visas biļetes bija izpirktas turklāt ceļveži rakstīja, ka daudz labāks skats uz pilsētu ir no KL torņa. Dvīņu torņos tūristiem ļauj iziet cauri tiltiņam, kas savieno abus torņus un tiekot dotas 10 minūtes, lai pabrīnītos par skatu. Pāreja atrodas apmēram torņa pusē tāpēc augstums nesanāk tik liels kā KL tornī, kur var droši pavadīt veselu pusstundu, lēnām pētot pilsētas skatus.

Lielveikalos var atrast komiksu veikalus, kuros var nopirkt visu, kas saistīts ar komiksiem, kino, maskām, figūriņām utt. Šis ir pilna auguma Joker, kas dzīvē izskatījās tik dabiski, ka man likās, ka tas ir īsts cilvēks, nevis figūra.

Pnompeņā dominē mocīši, tuk-tuki, Toyota Camry un milzīgi džipi. Viens džips regulāri stāv pie mūsu mājas un aizņem aptuveni tik daudz vietas, ka tur varētu iestāties vismaz 4 citas mašīnas. Vēl esmu manījis dažus Bentlijus un citus superdārgos auto, kādus parasti rāda Top Gear, bet Kuala Lumpurā regulāri manīju auto pasaules krējumu – jauni Ferrari un Lamborghini nebija retums. Pie vienas viesnīcas redzējām tādu komplektu, ka nebrīnīšos, ja vēlāk izrādīsies, ka būsim nejauši nobildējuši asprātīgās trijotnes auto izlasi.

Skats uz pilsētas centru no Lake Garden puses.

Kāpēc braucam prom?

Šī būs pirmā puse no atbildes.

Jau divus gadus, mēs zinājām, ka Zanei būs iespēja doties strādāt uz kādu citu skolu, citā pasaules nostūrī. Tā mums radās iespēja pārcelties uz dzīvi citur. Divu gadu laikā varējām mierīgi apdomāt, vai šo iespēju izmantot, vai arī palikt Latvijā.

Pie iespējas mēs tikām, bet iemeslus nebija tālu jāmeklē. Jau sen zinājām, ka gribam padzīvot kādā atšķirīgā pasaules valstī ilgāk, kā to darītu tūristi. Mēs gribējām paskatīties uz savu dzīvi Latvijā no cita skatu punkta un labs veids, kā to izdarīt būtu dzīvojot citā kultūrā. Svarīgs iemesls šādai “izceļošanai” ir arī tas, ka strādāšana starptautiskā skolā ārpus Latvijas dotu milzīgu devumu Zanes profesionālajā izaugsmē.

Dažās Eiropas valstīs ir gadījies dzīvot vairāk kā nedēļu un katrs šāds garāks ceļojums ir devis noderīgu un interesantu pieredzi, kuru nav iespējams gūt lasot grāmatas vai skatoties filmas. Ja gribas īstus piedzīvojumus, ir jādodas laukā un lietas jāpiedzīvo pašam.

Pāris dienas viesnīcā ir tūrisms. Dažās dienās var iegūt aptuvenu saprašanu par to, kas notiek attiecīgajā pilsētā, bet neko vairāk. Es ticu, ka divi gadi Kambodžā mūs izmainīs un pārveidos mūsu pasaules uzskatus. Divus gadus dzīvojot Kambodžā mēs ceram apgūt Indoķīnu un lielu daļu Dienvidaustrumāzijas.

Pa pasauli var klīst dažādos veidos un dažādos dzīves posmos, bet es domāju, ka šis ir īstais brīdis, lai izmestu tālāku loku pa pasauli. Gribas izkāpt mazliet ārpus komforta zonas un ar savām acīm redzēt to, ko parasti redz tikai vietējie iedzīvotāji nevis, kam akli izskrien cauri tūristu pūļi.

Kāpēc braucam uz Kambodžu?

Tā nu mēs divus gadus perinājām visādas domas un idejas, līdz šī gada janvārim, kad vajadzēja doties uz Londonas “darba tirgu”, kur sabrauc skolu pārstāvji un skolotāji no visas pasaules. Līdz tam brīdim bijām izskatījuši dažus variantus, taču visu noteica piedāvājums.

Tālāk manas piezīmes par uzmanības lokā nonākušajiem reģioniem. Iespējams jau pēc gada vai diviem es smiešos par savu naivumu, bet uz šo brīdi, šis diezgan precīzi raksturo manas sajūtas.

Eiropa

Eiropa atkrita galvenokārt tāpēc, ka tur ir neizdevīgi nodokļu likumi, kā arī “Eiropa nekur nepazudīs”. Vecās Eiropas valstis manī neizraisa nekādas dižās emocijas. Dienaskārtība Eiropas valstīs bez izmaiņām turpinās sen noteiktā ritmā un laika plūdums tur ienes tikai jaunus imigrantu viļņus.

Dzīves nogalē būs gana daudz iespēju laiski izbraukāt Eiropu, izpētīt vecpilsētas, katedrāles, pilis, muižas, bruģētās ielas un dakstiņu jumtus. Ja būs tāda vēlēšanās vai vajadzība, tad Eiropā varēsim dzīvot jebkurā brīdī. Šobrīd ir visas iespējas pāris stundās nokļūt jebkurā Eiropas valstī un laikam ejot šāds prieks nepazudīs.

Ja mēs uz diviem gadiem pārceltos uz Eiropu, tas noteikti daudz vairāk patiktu mūsu radiem un vecākiem. Lai arī dažas pilsētas/valstis joprojām ir mūsu vēlmju sarakstā, piemēram, Barselona un Portugāle, tās tomēr nespēja konkurēt ar Kambodžu.

Ziemeļamerika

Dzīvē noteikti gribu redzēt ASV un Kanādu, taču manās acīs arī tās, līdzīgi kā Eiropas valstis, ir diezgan garlaicīgas vietas.

Dienvidamerika

Šis reģions joprojām ir ļoti iekārojams. Lai arī dažās valstīs nav droši un tur nav nekādas kārtības, nekur nav pazudusi vēlme apceļot/dzīvot Dienvidamerikā. Pieņemu, ka ja no šīs pasaules daļas būtu nācis, kāds patiešām labs darba piedāvājums, tad mūsu jaunajam blogam būtu cits nosaukums. Nākotne rādīs, kur mēs dosimies tālāk, bet Dienvidamerika, katrā ziņā ir viena no retajām vietām, kas šķiet interesanta.

Austrālija, Jaunzēlande

Šis reģions arī tiek pieskaitīts pie foršajiem. Mazliet neinteresanti ir tas, ka tur būtu dzirdama tikai angļu valoda, bet gan jau mēs to pārdzīvotu. Diemžēl, Londonā nebija piedāvājumu no šī reģiona, jo šīm valstīm ir savs “darba tirgus”.

Āfrika

Labprāt dzīvotu kādā mierīgā Āfrikas valstī. Ja būtu jānosauc, tad no Āfrikas valstīm, bez domāšanas varētu dzīvot Dienvidāfrikā, bet par pārējām būtu jāveic krietns izpētes darbs, lai saprastu, kas ir kas.

Tuvie Austrumi

Šīs valstis, pagaidām jāatstāj tūristiem. Lai arī bija pāris piedāvājumi strādāt šajās valstīs, ir skaidrs, ka musulmaņu uzskati par to, kā ir jāuzvedas sievietēm ir ļoti liels šķērslis, lai mēs pat sāktu apsvērt tur doties.

Āzija

Man ļoti gribējās braukt uz Japānu. Ja no Japānas būtu nācis labs piedāvājums, mēs uz to visdrīzāk piekristu bez lielas domāšanas. Indija ir saistoša kultūras ziņā, taču mēs droši vien netiktu galā ar milzīgajām cilvēku masām.

Visvairāk mūs interesēja Indoķīnas reģions. Pavīdēja iespēja doties uz Vjetnamu un Singapūru, Indonēziju un Kambodžu, bet no visiem variantiem pievilcīgākā šķita tieši Kambodža.

Lai arī konkrēti Kambodžu mēs nebijām izskatījuši kā savu galamērķi, šī valsts pēc savas atrašanās vietas bija tieši desmitniekā. Tai apkārt, rokas stiepiena attālumā, ir visas mums interesantās valstis un Kambodža šobrīd piedzīvo pašus augstākos attīstības tempus reģionā.

pēc tam

Pēc diviem gadiem būs sakrāta pieredze un saprašana. Esošais plāns ir atgriezties Latvijā un tad nākotnē iespējams atkārtot šādu gājienu ar dzīvošanu tālienē. Tad jau redzēsim.

Mēs divus gadus dzīvosim Kambodžas galvaspilsētā Pnompeņā, mācīsimies khmeru valodu, vērosim vietējo kultūru un ceļosim pa tuvējo apkārtni. Zane Kambodžā strādās par matemātikas skolotāju, bet es turpināšu savus freelance darbus. Savus piedzīvojumus un ikdienas notikumus mēs publicēsim jaunā blogā: onkulis.com/kambodza.

Līdz brīdim, kamēr izlidojam mēs mēģināsim aprakstīt arī gatavošanās procesu: kravāšanos, formalitāšu kārtošanu, potēšanos, mājokļa meklēšanu un citas tādas lietas.

Ja nu nākamo divu gadu laikā būsiet Kambodžā, tad esat laipni aicināti ciemos!

Īss video noskaņai:

Click here to view the embedded video.

Saite uz video.

28. janvāris

Piektdiena. Lētais Ryanair lidojums izrādījās brauciena īsākā daļa. Kamēr tikām no lidostas līdz Hammersmith metro stacijai, no kuras netālu atradās mūsu mazais apartaments un viesnīca, pagāja puse dienas. Vakarā devāmies uz vietējo krodziņu “Hammersmith Ram,” kur izdevās nogaršot gaišo alu un “pīrāgu,” kam nav nekāda sakara ar to, ko Latvijā sauc par pīrāgiem.

Dzīvojām šādā klasiskā, angļu filmās bieži redzētā, rindu namā.

Izrādījās, ka apkārtnē ir ne mazums ielu, kurām nevar redzēt galu un uzraksti uz mājām liecināja, ka katra otrā ir pārvērsta par mini hoteli, hosteli vai viesu namu.

29. janvāris

Sestdiena. Dienas lielākā daļa atvēlēta staigāšanai apkārt pa Londonu. Kamēr Zane nodarbojās ar svarīgām lietām es klīdu apkārt, kur vien acis rādīja. Ieplānoju tikai divus apskates punktus Primrose Hill un Canary Wharf, pārējo laiku tērēju staigājot pa Londonas ielām un parkiem.

Iespējams fotogrāfijā to nevar redzēt tik labi, bet šis krustojums bija piebāzts ar luksoforiem. Izskatījās pēc parodijas nevis krustojuma.

Canary Wharf.

Tautasvāģis.

30. janvāris

Svētdiena. Klasiskie Londonas apskates objekti.

Nogājām gar “Londonas aci”.

31. janvāris

Pirmdiena. Atkal daudz staigāšanas apkārt. Izstaigājām ķīniešu rajonu, pusdienojām jaukā spāņu restorānā, vakarā bijām Tate galerijā un mazliet pastaigājām pa Harrods.

1. februāris

Otrdiena. Mājupceļš.

Trīs kadri no Palangas mola:

Nezinu kā, bet es pamanījos noplēst filmas stūri. Īrētie fellīši un noplēsts kadra stūris:

Madridē ierados 12. datuma pēdējās minūtēs, divas dienas pirms pārējās letiņu Campus Party delegācijas. Šis bija apzināts gājies, lai es varētu atpūsties, atklimatizēties un vienatnē paklīst pa Madrides ielām un mākslas muzejiem.

Dzīvoju ūķīgā, lētā hostelīti, lai lieki netērētu naudu, jo man bija nepieciešama tikai naktsmītne un nekas vairāk. Hostelī bija jauki, sanāca iepazīties un aprunāties ar dažādiem iemītniekiem no “visām pasaules malām.”

13. aprīlī visu dienu klīdu pa Madrides ielām. Biju vairākos parkos, tirgos, miljons mazās ieliņās un vietējiem iedzīvotājiem domātos tirgos. Necilā krodziņā nogaršoju garšīgāko bocadillo de calamares savā mūžā. Izstaigājos gan centra tuvumā, gan arī nomaļākos nostūros, nostaigāju savus 15 kilometrus noteikti, turklāt vēl braukājos ar metro, un vakarā aizdevos uz Prado muzeju, kur, protams, redzēju slaveno “Las Meninas”, un virkni ar citiem darbiem, kuri pirms tam bija manīti tikai kultūras vēstures grāmatās. Laikam jau nav jāskaidro, ka dzīvē gleznas ir daudzkārt lielākas un iespaidīgākas, ir pilnībā iespējams izjust krāsas un smalkās detaļas. Vēl pabiju La Latina meklējot vēl gardāku kalmāru maizīti, bet bez panākumiem.

14. aprīlī izvācos no hosteļa un iekārtojos La Caja Mágica, kur notiek Campus Party. Atkal kārtīgi izstaigājos, apmeklēju Monē gleznu izstādi un vēlreiz izstaigājos. Aizbraucu ar metro paskatīties uz Madrides augstceltnēm un devos atpakaļ uz Campus Party norises vietu, kur sapazinos ar kolumbiešiem, kuri pastāstīja par dzīvi Dienvidamerikā.

Un vēl es piedzīvoju vēl miljons citu lietu, kuras šeit nav pieminētas.

Ideja vienkārša – es nesteidzīgi bildēju kastaņu pārdevēju, nesatraucoties par to, ka nav iemūžinātas Spāņu kāpnes, kuras tiek bez kavēšanās noknipsētas ar ziepju trauku auto režīmā – skaisti un vienkārši. Plāns nostrādāja. Varējām mierīgi un netraucēti baudīt apkārtni, jo knipsēšana ar ziepju trauku laiku neaizņēma.

Piedāvāju hronoloģisku kadru izlasi. Pietiekami daudz interesanto lietu un vietu ir fiksētas tikai ar ziepīti, vai nav fiksētas vispār, tāpēc pēc šīm bildēm galīgi nevar spriest, kur mēs nebijām. Aiziet!

Pirmajā ceļojuma dienā mazliet padzīvojāmies pa Bergamo vecpilsētu, vakarā lidojām tālāk uz Romu. Šo mirkli noķēru ielienot vienas privātmājas stāvlaukumā, kurā bija dikti šauri, knapi pietika vietas vienīgajai tur novietotajai automašīnai aizlīdu garām un neliela žodziņa aizsegā tiku pie lieliska skata.

Labs skats no vecpilsētas cietokšņa.

Vecpilsēta ir diezgan maza, šeit redzama droši vien kāda ceturtā daļa. Garākajā/platākajā vietā to iespējams šķērsot kādās 15 minūtēs. Lai gan prasmīgi klīstot pa šaurajām ielām tur var pavadīt vismaz pāris stundas, neskaitot baznīcu apskati.

Vakars klāt un Roma klāt. Izmantojām iespēju mazai pastaigai. Aizbraucām līdz Pētera katedrālei un aizgājām līdz Navonas laukumam.

Ātrs kadrs. Šāds skats pavērās tikko no rīta iznākot no viesnīcas.

Ierodamies Tivoli (30 km no Romas) un iemēģinam vietējo kafijas baudītavu.

Kapučīno.

Greizs kadrs. Tūlīt dosimies vērot Villa d’Este.

Skats no Villa d’Este.

Skats no Villa d’Este.

Skats no Villa d’Este.

Zivju baseins Villa d’Este.

Manuprāt iespaidīgākā vieta, kas tika redzēta šī ceļojuma laikā. Imperatora Adriāna (viņa valdīšanas laikā tapis, piemēram, Panteons) vasaras rezidence (Villa Adriana), kas izrādās kādu laiku bijusi arī vieta, no kurienes imperators pārvaldīja Romas impēriju. Adriānam pašam bijušas iemaņas arhitektūrā tāpēc tiek pieņemts, ka lielākā daļa ēku tapušas pēc viņa skicēm, kā arī nosauktas pēc tām vietām, kur imperators bija ceļojis. Patiešām iesaku apmeklēt, ja vien rodas tāda iespēja (it sevišķi vēstures cienītājiem). Vēlāk, kad bijām Romā prātā visu salīdzināju ar Villa Adriana, un tikai retas būves varēja sacensties ar šo kompleksu.

Villa Adriana

Villa Adriana

Villa Adriana. Šī vieta un šis skats šķiet, kā no citas planētas, gluži kā kadrs no Zvaigžņu Kariem. Tālumā esošie konusveidīgie/tūjveidīgie milzu skujkoki kopā ar tuvējām cipresēm(?) un kreisajā pusē manāmais milzu ozolveidīgais lapu koks, kopumā veido iespaidīgu kompāniju.

Villa Adriana. Košākā iemītniece.

Villa Adriana. Pīles iecienītais dīķis.

Jauna diena. Atpakaļ Romā. Atradām klasisku Romas panorāmu ar Kolizeju.

Šķērsiela netālu no Spāņu kāpnēm.

Pirmo reizi mūžā nogaršoju ceptus kastaņus. Jāsaka, ka patiešām garšīgi un latviešu vēderam tuvs ēdiens, jo garša mazliet līdzinās ar mizu vārītām cūku pupām. (Vai pamanījāt fonā redzamo itāļa vēderu?)

Zane.

Tibras upe. Kadrs no Sant Andželo tilta, kas celts laika posmā no 134. 139. gadam un brīnumainā kārtā saglabājies līdz mūsdienām.

Klusā un nomaļā ieliņā (jā, Romā patiešām var atrast arī tādas) atradām akordeonistu, kas šķietami speciāli, bet iespējams dabiskā kārtā izskatās gluži kā izkāpis no pagājušā gadsimta.

Ielu mākslinieku darbiņš tieši iepretīm Termini stacijai.

Skats uz leju, cauri režģim no Svētā Pētera katedrāles kupola.

Klasisks kadrs. Priekšplānā Pētera katedrāles laukums. Tālāk Tibras upe. Krastā redzams Sant Andželo cietoksnis un iepriekš minētais tilts. Kadra augšdaļā var saskatīt Panteona kupolu.

Kadrs numur viens. Auto nav fokusā un fonā ir divi auto un garām gājēji. Cerībā uzlabot situāciju knipsēju vēl vienu kadru un vēlāk mājās sev sagādāju pamatīgas galvas sāpes. Tūlīt redzēsiet kāpēc.

Kadrs numur divi. Mašīnīte ir asumā. Esmu krietnu brīdi notupējies un nogaidījies līdz sagaidījis, kad pārpildītajā Romā uz īsu sekundi kadrā nav neviena cilvēka vai auto. Un viss beidzas ar to, ka mani dižie bilžu skatītāji/vērtētāji saka, ka pirmais kadrs esot labāks.

Pēdējais vakars Itālijā. Atkal esam Bergamo. Vecpilsētā nobaudījām lieliskas vakariņas. Nolēmām uz hosteli (kas atrodas netālu no pilsētiņas centrālā laukuma) doties ar kājām. Mūsu mērķis ir aptuveni tā vieta kadrā, kur uz centrālās ielas ir visvairāk gaismu. Patiešām laba ideja. Vakars silts. Ielas klusas un mierīgas. Patīkama pārmaiņa salīdzinot ar Romu. Visa ceļa garumā skats uz izgaismoto pilsētu.

Šis pats ieskats bildēs ir atrodams Flickr 37 kadru izlasē.

P.S.

Krāsu gamma bildēs dažbrīd ir krietni rudenīga, bet tas nozīmē tikai to, ka esmu tajā brīdī lietojis, kādu no FUJI filmiņām, kurās daudz izteiktāki ir zilie un zaļie toņi, kas bildi padarīja vēsāku. Nākamreiz par šo lietu piedomāšu rūpīgāk. Dienas bija siltas ap +20, dažbrīd aptieku izkārtņu termometri rādīja pat +25, no rīta dzestrāks, bet pēc tam visu dienu staigāju t-kreklā.

Zemāk redzamie kadri ir tapuši agrā rītā Lietuvā, vai Polijā.

Man bija ļoti grūti izšķirties, kuri ir labāki un kuri sliktāki, bet es kopējo kadru skaitu samazināju līdz sešiem. Lai redzētu lielākus kadrus jāklikšķina uz fotogrāfijām. Pats kaut kā sajūtos mega lepns par paveikto, jo sen nebiju neko bildējis, bet esmu gatavs uzklausīt konstruktīvu kritiku. Lieki teikt, ka nekāda pēcapstrāde fotogrāfijām nav veikta.

Vai vēlies ieraudzīt Rīgu viņa acīm?

Kā redzams, gribam mēs to vai negribam, bet tāda ir mūsu Rīga iebraucēja acīm. Arhitektūra, krogi un skaistas meitenes. Var rīkot akcijas un kampaņas, bet pilsētu, jau tik viegli neizmainīsim. Galu galā, ko uz ko tad mēs varam cerēt? Visa Vecrīga ir piebāzta ar bezjēdzīgām izklaides vietām, kuras tam tik domātas, lai iztīrītu iebraucēju kabatas.

Varbūt to vajadzētu tikai prasmīgi pagriezt citā gaismā un izmantot šos “trumpjus”? Laikam slikta ideja. Neviens taču negribētu, lai ārpus Latvijas pieminot Rīgu prātā nāktu lēts alkohols un vēl lētākas meitenes. Vakar, piemēram, dzirdēju, kā Sidžas māsa apgalvoja, ka viņai gandrīz esot kauns ārpus Latvijas stāstīt, ka viņa ir no Rīgas tieši nelāgās pilsētas “slavas” dēļ.

Vēl tikai pievienošu paša skiču autora komentāru, lai jūtīgākie nejustos aizskarti:

I always have a visual diary/sketchbook with me that I find great fun and a good way to break the ice in new cities/countries.
Nothing is meant to offend – I hope there is nothing there that would upset anyone. I thought Latvian people were great & I was very well received during my stay. Riga is a beautiful city – everywhere was so clean and well organised.

Visas 11 skices no Rīgas:

Trevora Rīgas fotoalbumu varat atrast šeit.

Autortiesības aizsargātas, fotogrāfijas publicētas šeit ar autora personisku piekrišanu.
All rights reserved. Illustrations by Trevor Smith.

Bet par vakara galveno apskates objektu kopā ar pārgalvīgo gulbju barotāju bijām izvēlējušies muzikāli gaismīgo strūklakas šovu Hamburgas feinākā parka viducī.

Šovs sākās desmitos vakarā, līdz tam jau paspējām ērti iekāroties uz līdz paņemtā deķīša un draudzīgi grauzām vafeles ar riekstiem. Apkārt bija ļoti daudz šādu grupiņu ar jaunākiem un vecākiem cilvēkiem, kas sasēduši bariņos gaidīja pasākuma vaininieku.

Starp skatītājiem bija arī cita grupa ar latviešiem, kurus varēja atpazīt pēc tā, ka tie latviešu valodā “aplika” vietējos.

Un tad tas sākās. Tante vāciski sāka klāstīt, kas nu būs un cik viņiem ir strūklakas un kādas gaismas un kāda mūzika gaidāma. Bija no visa pa druskai, i klasiskie gabali, i nedaudz popsa un šis tas no filmu mūzikas.

Atmiņā par konkrētiem gabaliem nekas nav aizķēries (ja neskaita Dž.Bonda filmas muzīkas kompilāciju, kurai jocīgā kārtā bija piekomandētas rozā gaismas), jo uzsvars tomēr bija uz strūklaku nevis mūziku.

Ķeramies pie bildēm; sākumā dažas vispārīgākas, pēc tam šis tas abstraktāks. Aiz borta palika vēl vesela rinda bilžu, kurās principā mainās tikai krāsas un strūklaku kombinācijas. (Vairāk stabveidīgās mazās; tikai lielās; mazās jocīgās; sānu; visas reizē utt. utjp.) Ņemt vērā, ka nav veikta nekāda pēcapstrāde. (spiest uz bilžiem, lai redzētu lielākas)

Lieldienās sabiju Brēmenē, vāczemes tikumus un tradīcijas lūkoties. Braucu ciemos pie draudzenes skatīties, cik viņai gludi tur iet, tālajā vāczemē studējot.

Pirmoreiz savā milzīgi garajā lidojumu vēsturē, ceļošanai izmantoju Rynair pakalpojumus. Lai gan reiss uz Brēmeni ir pavisam svaigs, biļete tika iepirkta laicīgi un neizmaksāja vairāk par 40 Ls (tikko nopirku biļetes nākamajam lidojumam 22,60 Ls (abos virzienos ar nodokļiem)). Tātad 10 Ls par 1000 km (šāviens tumsā). Izdevīgs lidojums – pārdroša nosēšanās. Ceļā jāpavada pusotra stunda, bet netiek piedāvāta pat iespēja kaut kur nolikt ūdens pudeli, jo nav pat ierastā sēdekļa tīkliņa. Patiesībā, nav arī daudzu citu lietu: nav kur nolikt kājas, nav kur ērti atslābināt kaklu un nav kur sprukt tiem, kam gribētos klusu un mierīgu lidojumu. Visa skaņas izolācija laikam tika izmesta, lai var vairāk cilvēkus sasēdināt tajā lidojošajā konservu bundžā. Bet laikam tās ir lietas, kas jāpiecieš lidojot par šādu cenu. Nosēšanās vispār bija briesmīga, jo bija spēcīgs sānu vējš, kas padarīja pēdējo taisni pa skrejceļu ļoti “interesantu.”

Rynairam ir atklāts jauns mazs sērkociņkastes terminālis blakus lielajam – īstajam Brēmenes lidostas terminālim, tos savieno 10 metrus garš gaitenis. Tāpēc letiņi un citi mazturīgie ir droši nodalīti no cienījamiem pilsoņiem, kas lido ar Lufthanzām un Virdžiniem.

Pirmais, kas tika izdarīts pēc bagāžas saņemšanas, tika nopirkta nedēļas sabiedriskā transporta kartiņa par 15 eirām. Pirkums atmaksājās jau trešajā Brēmenē pavadītajā dienā. Parastās biļetes maksā gandrīz 2 eiro, tāpēc, ja plānojat braukt tā pabiežāk, tad izdevīgāk noteikti ir pirkt biļetes lielākam laikaposmam.

Jau izkāpjot no lidmašīnas un čāpojot uz termināli sajutu, ko dīvainu – gaiss oda pēc kūts. Pietiekami nemanāmi, lai nekristu uz nerviem, bet pietiekami manāmi, lai galvā nepārtraukti šaudītos dažādas versijas par smakas cēloni. Savādās kanalizācijas smakas klātbūtne bija manāma arī tramvajā un nepazuda arī pilsētas centrā. Dažādi minējumi liecina par to, ka gadā ir tādas dienas, kad visā pilsētā tiekot tīrītas kanalizācijas. Nezinu, cik šādi minējumi ir patiesi, bet jocīgais aromāts dienas beigās mitējās, lai atkal uzjundītu nākamajā dienā un tad pazustu pavisam. Iespējams, ka pieradu pie tā tāpat kā pilsētnieki, iespējams, ka tā smaržo gaiss attīstītajos Rietumos.

Brēmene, kā pilsēta ir ļoti jauka, klusa un mierīga, vismaz Lieldienu brīvdienās. Cilvēki mierīgi pastaigājas un neviens nekur nesteidzas, vienīgie redzētie skrējēji skrēja sporta drēbēs. Riteņbraucēji piņas tramvajam gar kājām, bet tramvajs neņem ļaunā, tas nekad nekavē – pieturu ekrāns vienmēr rāda tieši to laiku, kad tramvajs nonāks pieturā. (Vai zinājāt, ka mūsu malači RS ir iztērējuši pusmiljonu un salikuši GPS iekārtas visās malās, bet nav iedomājušies uztaisīt nevienu tādu ekrānu?) Mašīnas degunu centrā nebāž. Nekur nav redzami džipi. Visapkārt vieni vienīgi Smārti, Ford Ka, Golfi, Polo, 206, vaboles un citādas mazjaudas mašīnītes. Divriteņi, kā jau pierasts valstīs ārpus Latvijas ir sakarināti visās malās. Pie dažas labas mājas redzami piekabināti divreiz vairāk braucamie nekā visā Rīgas rajonā.

Spiežam droši uz pogas un lasām tālāk. Tālāk būs bildes un pat divi video.

Diezgan ātri atklājām, ka desiņas, kas tiek piedāvātas pa labi un pa kreisi ir vienkārši fantastiskas. Jāēd ir stāvot kājās pie augstiem galdiņiem, vai tādas, kā palodes, kas apkārt desu mājiņai. Tās tiek pasniegtas normālos māla/porcelāna šķīvjos un pat ēdamrīki ir īsti – dakšiņas no kārtīga bleķa. Garšoja tik labi, ka īsā laikā kļuvām par regulāriem apmeklētājiem un ikdienas pastaigu maršrutus turpmāk plānojām iekļaujot desiņu mājiņu.

Nākamais atklājums ir Beck`s alus limonāde. Tiek pārdots kā alus, bet garšo kā limonāde. Gluži kā tas dzeltenais Aldara produkts, kuru neviens nelieto. Tiem esot vesela kaudze ar garšām, bet labāk lietot to, kuram ir alus garša, bet es nemaz neriskēju. Ja limonāde, tad limonāde. Alus ir jādzer Latvijā.

Pirmslieldienu vakarā Brēmenē tika dedzināti ugunskuri, tāpēc man jau pirmajā dienā bija iespēja novērot vāczemes ļaužu tradīcijas. Ļoti netaisna rīcība no vāciešu puses – paši viņi pavisam nesen (pirms nedaudz vairāk 800 gadiem) ar lepni paceltiem zobeniem ienesa baltu tautās kristietības sēklu, bet tagad kā normāli pagāni Lieldienās kurina ugunskurus. Bīskaps Alberts… phe!.. Pie vienas no mājām manīju izliktu eglīti ar sakarinātām olām un tās galā rotājums ar sarkanās drānās tērptu svēto Nikolasu (Santa Klausu). Nu man viss ir skaidrs, nav ko ķert kreņķi – viņi vienkārši no tradīcijām sajēdz tik pat, cik vidusmēra babuīns no kodolfizikas.

Runājot par kodolfiziku, noteikti jāpiemin arī Brēmenes zinātnes muzeja apmeklēšana. Jau Barselonā ar interesi apmeklējām zinātnes muzeju CosmoCaix(u), kas esot bijis 2006. gada labākais zinātnes muzejs pasaulē, tāpēc Brēmenes brīnumi mūs nepārsteidza tik ļoti, kā tas droši vien bija ieplānots muzeja saimniekiem. Muzeja ēka izskatās, kā no debesīm nokritis klasiskais NLO šķīvītis. No ārpuses ēka nav nemaz tik lieka, kā varētu domāt, bet iekšā satilpinājušies veseli 4 vai 5 stāvi. Barselonas muzejā katrā ziņā bija lielāki plašumi un apskatīt varēja krietni vairāk visādas ierīces, bet arī Brēmenes Universumā bija šis tas interesants.

Labākais no visiem eksperimentiem un atrakcijveidīgajām nodarbēm bija tumšā telpa. Tumšā telpa dod iespēju kaut nedaudz iejusties akla cilvēka ādā. Protams, ka viena tumša telpa nav nekas salīdzinot ar visu dzīvi un skarbo ikdienu, bet tomēr. Tumšās telpas mērķis ir tik no tās ārā sveikiem un veseliem. Fotoaparāts drošības dēļ jāatstāj ārpusē. Dodos iekšā kopā ar draudzeni, jo viņu jau laicīgi pārņēma bažas. Ja pirmajos soļos tas viss vēl šķiet joks, tad jau pavisam drīz dūša saskrien papēžos. Taustīties var gar kreiso pusi un labā roka jātur priekšā sejai, jo var kaut kur ieskriet. Virsma mainās, to jūtam ar kreisās rokas pirkstiem, kaut kas gluds, grumbuļains, spalvains (mētelis?), flīzes un citas nenosakāmas virsmas. Arī grīda nav deju parkets, tā lēzeni krītas un ceļas un cenšas mūs paklupināt. Griesti sāk sarukt un sajūtas ir kā kādā šaurā Latvija alā, tikai ar tādu atšķirību, ka līdzi nav lukturīša. Pēkšņi kreisajā pusē pazūd siena. Viltnieki ir panākuši, ka mums ir jāapiet ap asu stūri un jāturpina ceļš (it kā) atpakaļ. Kad beidzot esam ārā, jūtamies pamatīgi atviegloti. Iestājas neliels šoks. Mēs un jūs nevaram un nevarēsim saprast, kā tas ir nespēt izlasīt šo tekstu. Īslaicīgā redzes zaudēšana deva iespēju novērtēt, ka acu gaisma ir dāvana, kas jāsargā.

Savukārt šeit divi video no to 1000 un 1 dažādās atrakcijas, kas bija muzejā. Pirmajā redzam, kā veidojas virpuļviesulis un kā mēs to varam ar roku pačamdīt. Otrajā redzam kā kustas Zanes kauli vingrojot :)

Pieminēšanas vērti daži zīmējumi, kurus atradu vienā no pilsētas rajoniem. Tie visi, ja pareizi saprotu, ir zīmēti uz papīra un pēc tam līmēti uz sienas. Atšķiras ar savu unikālo tehniku un stilistiskajiem tipāžiem, man ļoti patika, tāpēc piedāvāju uzmest aci arī jums. Zīmējumi ir samērā lieli, cilvēki attēloti gandrīz dabiskā lielumā. Stilīgi.

Tā nu man tur gāja. Sen jau tas bija, tāpēc iespējams, ka šis tas ir piemirsies, bet jau drīz ceru atkal aizlidināties uz turieni un atsvaidzināt atmiņas. Ja gribat uzzināt vairāk par Brēmeni un dzīvi vācijā varat palasīt Zanes pārdomas un piezīmes par Vāciju, Brēmeni un vāciešiem viņas blogā: szane.wordpress.com.

Visas bildes no Brēmenes varat apskatīt skaistā flash klipā, vai arī uzklikšķināt uz kādas no mazajām bildēm:

Pabiju Barselonas IMAX kinoteātrī. Vienkārši runājot tas ir tas pats kinoteātris tikai ar lielāku ekrānu. Taču ir viens knifs, filmas, kas tur tiek rādītas ir filmētas uz daudz lielākas kino lentes un rādītas uz daudz lielāka ekrāna. Tālāk īsumā par to, kas ir IMAX. Sākšu ar tehniskiem sīkumiem, lai jūs varētu saprast manu sajūsmu ieraksta beigās.

Kopā pasaulē ir 280 šādi kinoteātri, no kuriem 100 atrodas ārpus ASV. Mums tuvākie IMAX ja nemaldos ir gan Berlīnē, gan Maskavā. Ja pieņemam, ka lidmašīnas biļetes nopērkam laicīgi, varam par 30-40 Ls aizlidot uz Berlīni un vakarā atpakaļ, un dienas atlikušo daļu izmantot nelietderīgi graužot popkornu un dzerot kolu iekš kinoteātra.

Lente
Ja parasti mēs skatāmies filmas, kas filmētas ar 35 mm kino lenti (kadra lielums ir ļoti aptuveni 2 reiz 2 centimetri), tad IMAX gadījumā filmēts ir uz 70 mm lentes (kadra izmērs aptuveni 7 reiz 5 centimetri). Šeit shēma. Attēlu, kas ir uz lentes nepieciešams palielināt gandrīz 590 reizes, lai iegūtu to, ko redzam uz baltā ekrāna.

Skaņa
Tiek veikts uz atsevišķas 35 mm magnetizētas filmas. Skaņa tiek ierakstīta 6 skaņas kanālos. Skaņa tiek atskaņota no 44 skandām, 16 pastiprinātāju kopējā jauda ir 12000 vati.

Projektors
Sver 1,8 tonnas, un tehniķiem ir jāvalkā īpašs aizsargtērps, lai nomainītu ksenona lampu, kurā gāze ir iepildīta zem 25 atmosfēru spiediena. 15000 vatu lampas spožums ir pietiekams, lai to redzētu no zemes, tad ja tas tiktu darbināts no mēness.

Ekrāns

Attēls izsaka visu. Ekrāns pārklāts ar sudrabainu pārklājumu, labākam attēla spilgtumam. IMAX var būt līdz pat 25 metriem augsts ekrāns (redzam balto cilvēciņu mērogam?). Barselonā ekrāns bija 21 metru augsts. Tam priekšā var nolaist milzīgu baltu mehānisku kupolu, ar vēl lielāku ekrānu.

Kupolotie Imaxi saucas IMAX DOME, vai arī par OMNIMAX. Ja parastā ekrāna laukums ir aptuveni 600 kvadrātmetri, tad omnimax gadījumā tie ir jau 900 kvadrātmetri. Bildē zemāk, mēs varam redzēt, kā tas izskatās shematiski.

Manas izjūtas

IMAX sauklis: “Redzi vairāk, dzirdi vairāk, sajūti vairāk!” Ticiet man es sajutu. Vienkārši fantastiski! Es pabiju uz filmu, kas tika rādīta OMNIMAX. Filma bija par cilvēkiem, kas lec ar izpletņiem no dažādām bīstamām vietām un turklāt taisa šādus tādus trikus. Un filmas laikā jutos tā itkā pats būtu pāris reizes izlecis ar izpletni.

Sajūtas ir tādas, ka tev liekas, ka izkritīsi no krēsla, jo nākamā sēdekļu rinda ir tev pie kājām tātad nekas neaizsedz skatu līdz pat pašai lejai. Lidojot ar helikopteri pāri kraujām rodas ļoti savādas sajūtas, patiesi tiec ierauts filmā. Tu sēdi un vienlaikus kusties līdzi filmā notiekošajam. Skandas, kas izvietotas tieši aiz ekrāna, radīja iespaidu, ka skaņa nāk no katra konkrētā cilvēka. Ļoti precīza skaņa, pat klusākās filmas epizodēs.

Visu filmas laiku redzēt vari tikai filmas darbību, kas netraucē skatam, sēdēju turklāt centrā un mana vienīgā iespēja redzēt ekrāna robežas bija sparīgi grozot galvu. Tātad tu sēdi un skaties un redzi tikai filmu. Es nepārspīlēju. Tiešām jocīgas izjūtas. Tagad kad pabiju atkal mūsu parastajā kinoteātrī, ekrāns likās tāds ierasti mazs nu galīgi nekas īpašs.

Šī nu ir viena no lietām, kas katram jāizbauda pašam.

Starplaikā starp filmām es paspēju arī nofilmēt, kā tas izskatās. Kvalitāte nav nekāda High Definition, bet kaut kāda nojausma ceru, ka radīsies. Mans video zemāk. Kā jau redzat melnās malas, jeb ekrāna robežas nav tik viegli ieraudzīt. Nepieciešama pamatīga galvas grozīšana.

Vēlu veiksmi un iesaku visiem izmantot dzīvē iespēju un noskatīties kādu filmu IMAX, vai vēl labāk OMNIMAX. Ja esat jau bijuši, tad padalieties emocijās :)