Neticams video, kurā redzama jauna programma ar kuras palīdzību fotogrāfijā iespējams ievietot jaunus objektus. Programma spēj tikt galā ar gaismu, ēnām, telpas izmēriem, lai gala rezultāts izskatītos pēc iespējas reālāks.

Tiek apgalvots, ka pat iesācēji spēs ievietot fotogrāfijā jaunus objektus, lai kopējā aina izskatītos dabiski. Turklāt dažos gadījumos cilvēkiem būšot grūti noteikt, ka fotogrāfija ir uzlabota.

Click here to view the embedded video.

Saite uz video: Rendering Synthetic Objects into Legacy Photographs

Researcher Kevin Karsch and his team at the University of Illinois at Urbana-Champaign are developing a software system that lets users easily insert objects into photographs, complete with convincing lighting and perspective. The system is astonishingly effective–to see it in action, watch their demo video.

Avots: laughingsquid.com

Lai arī šķiet, ka fotografēšanas tehnoloģiskā puse pēdējā gadsimta laikā ir strauji attīstījusies, patiesībā fotografēšanas princips ir palicis nemainīgs – gaisma ar lēcas palīdzību tiek apkopota un fokusēta uz gaismas jūtīgas plaknes. Vēsturiski šīs plaknes un lēcas ir tehnoloģiski uzlabotas un pavisam nesenā pagātnē mēs esam tikuši pie digitālajiem fotoaparātiem, kuri noķer gaismu uz digitālas matricas. Princips tas pats vecais, tikai izpildījums digitālajam laikmetam atbilstošs.

Ja neskaita to, ka analogie fotoaparāti ir gandrīz pilnībā izskausti no mūsu ikdienas, tad pavirša vērotāja vienīgā digitālās kameras pazīme ir ekrāns, kas nodod, ka fotoaparāts ir mūsdienās radīts. Tas parāda, ka nekas revolucionārs vēl nav sasniegts un fotografējot mēs darbojamies pēc tiem pašiem uzvedības modeļiem, pēc kuriem fotografēja pirms 50 gadiem.

Digitalizācija fotogrāfijas attīstībai līdz šim ir nesusi dažādas izmaiņas, nevar gluži teikt, ka viss ir palicis labāk. Profesionāļiem digitālais foto pavēra jaunu lauku eksperimentiem, visi pārējie ir tikuši pie lētām fotokamerām, bet vienkāršais lietotājs tikai tagad attopas, ka fotoalbumu tradīcija viņam ir nolaupīta. Fiziskajā foto albumā, kas uzticīgi kalpojis aizgājušajos gados, fotogrāfiju straume ir pēkšņi aprāvusies, tā vietā ir bilžu tūkstoši datorā, sociālajā tīklā vai mākonī. Digitālais foto mūs ir atstājis par vienu vērtīgu tradīciju nabadzīgākus.

Arī, lai mācītos fotografēt ar digitālo kameru var viegli iztikt ar grāmatu no analogās ēras, jo fotografēšanas rituāls kā jau minēju nav mainījies. Vēro, domā, iekadrē, nofokusē un nospied slēdža pogu. Kādas reizes trīs, piecas, septiņas. Līdz sanāk, vai apnīk, vai atmiņas karte pilna.

Bet pietiek gausties, lūk jaunās fotografēšanas ēras pirmais vēstnesis:

Kur šeit ir revolūcija? Dīvainā forma? Fotoaparāts taču tik un tā ir digitāls. Tam ir lēca un digitāla matrica, ar ko tas atšķiras?

Atšķirība ir kadros, kas tiek sagūstīti ar šo rīku. Jaunā kamera kolekcionē nevis fotogrāfijas, bet gan “gaismas laukus” (light field). Lai arī tas ir Zvaigžņu karu cienīgs nosaukums, tehnoloģija ir pilnīgi reāla un tuvākā gada laikā būs arī nopērkama. Tehnoloģijas sākumi meklējami zinātnieku aprindās un beidzot tā ir atnākusi līdz taustāmam produktam.

Gaismas lauks iezīmē principiāli atšķirīgu pieeju, tajā, kas fotografēšanas rezultātā tiek uzskatīts par gala produktu. Līdz šim tās bija fotogrāfijas, kas piedzima uz plaknes un turpināja dzīvot savā divdimensiju pasaulē. Tagad runa ir nevis par visu gaismu summu, kas summējas uz vienas plaknes, bet gan par to, ka gaisma tiek noķerta komplektā ar informāciju, par tās krāsu, intensitāti un staru virzienu.

Tas nozīmē, ka pēc viena kadra mēs esam ieguvuši nevis vienu attēlu, bet vienu informācijas vienību, kurā ir saglabāta “karte” ar to, kas redzams kadrā. Citiem vārdiem sakot, tiek noķerti visi iespējamie kadri, katrs ar savu atšķirīgu fokusa punktu. Pēc fotografēšanas ir iespējams norādīt uz jebkuru vietu kadrā un kadrs tiks nofokusēts, kur nepieciešams. Arī galarezultātu iespējams nodot tālāk “dzīvā” veidā, ar iespēju skatītājam pašam izvēlēties, “kur skatīties”.

Attēlu paraugus var skatīties šeit.

Ko tas maina? Tas maina to, kā mēs iespējams nākotnē uztversim fotogrāfijas un fotoaparātus. Pagaidām tie turpina būt rīki, kas cenšas notvert pasauli, brīžiem labāk par cilvēka aci, brīžiem sliktāk, bet gala rezultāts tiek ieslodzīts un novienkāršots līdz plaknei. Jaunā tehnoloģija ļauj sagūstīt vairāk informācijas un gan jau radošākajiem prātiem jau ir idejas kā šo ierīci likt lietā.

Tehniskie parametri ir šeit: kamerai ir fiksēts f/2 objektīvs (35-280mm ekvivalents) un 11 megastaru izšķirtspēja. Megastari ir minēti tāpēc, ka, cik var noprast attēli salīdzinot ar ierastām fotogrāfijām būs ar gaužām mazu izšķirtspēju. Tehnoloģiski šī kamera ir pirmais mēģinājums jaunā laukā, tāpēc šo droši vien nevajag uztvert tik sāpīgi, tās parametri nav paši iespaidīgākie, bet ja ir interese kameru var pasūtīt jau tagad. Cena no 399$.

Ja vēlaties uzzināt sīkāk, var doties uz produkta mājas lapu – lytro.com vai sekot līdzi izstrādātāju blogam – blog.lytro.com Kā vienmēr arī pie dpreview.com ir kvalitatīva informācija par fotokameru.

Daudzsološs serviss, kas piedāvā samazināt JPEG fotogrāfijas, lai faila izmērs kļūtu pat līdz 80% mazāks. Piedevām, tiek solīts, ka cilvēka acs nemanīs attēla kvalitātes zudumus. Pārbaudiet paši – jpegmini.com

Agrāk ar entuziasmu un zināmu regularitāti pirku jaunus foto niekus. Tas bija laiks, kad šķita, ka visu nosaka tehnika, ja tikai būtu labāks aparāts, būtu labākas bildes, bet tas viss ir aizgājis pagātnē. Foto štrunti tiek pirkti arvien retāk, jo esmu nostabilizējies pie 50 mm fiksētā objektīva un vairāk vai mazāk iztieku ar to, kas ir. Nemaz nerunājot, ka visa foto bagātība ir sakrāmēta kastēs un līdzi esmu paņēmis vien nepieciešamākos rīkus.

Drīz dosimies uz Siem Reap un baudīsim agrus rītus pie dažādiem tempļiem. Kambodžā saule ir spēcīga un lai pienācīgi iemūžinātu debesis, mākoņus un koku lapotnes es izdomāju, ka man būtu nepieciešams polarizācijas filtrs.

Šobrīd vēl tikai apgūstu filtra iespējas, bet jau tagad saprotu, ka būs ļoti interesanti pavērot, ko iespējams sasniegt viegkārši pagriežot filtru šurpu turpu, līdz atstarotā gaisma ieņem vēlamo pozīciju.

Šeit viens piemērs, ar polarizācijas filtru, kas pagriezts “neitrālā pozīcijā” (tātad nosacīti parasts kadrs):

Un tagad polarizācijas filtrs ir pagriezts tā, lai sasniegtu maksimālo efektu:

Kā redzams atšķirība ir milzīga.

Vēl esmu mēģinājis fotografēt zaļus krūmus un nelielu upīti – ar filtru ir iespējams tikt pie vienmērīgi zaļām lapām un ūdenim ir iespējams pilnībā noņemt atspīdumu un var redzēt upes gultni, akmeņus un zivis.

Reiz sagribējās bildēt ar melnbalto filmiņu. Daži kadri sanāca, pārējie ne īpaši. No visiem kadriem droši vien par normāliem un pareiziem varētu nosaukt vien divus, trīs. Pārējie ir kļūdas no kurām jāmācās.

Bildēts ar Kodak BW400CN un Olympus XA3.

Iepatikās tie koki, kontrasts un kontūras. Gribējās panākt hičkokīgu sajūtu.

Miglains “New York I love you” stila kadrs.

Divstāvu autobuss, kuram patīk braukt pa pretējo ielas pusi.

Londonas iela.

Logs.

Engures osta.

Pulkveža Brieža iela.

Reklāma paēdušai Latvijai.

Pēdējās dienās un naktīs cilvēki twitterī bieži piemin Mēnesi, daļēji tāpēc, ka šajās naktīs daudzi grib ieraudzīt astronomu solīto ziemeļblāzmu, bet galvenokārt tāpēc, ka Mēness izskatās krietni lielāks un spožāks kā parasti.

Izrādās, ka šie subjektīvie novērojumi atbilst tam, ka šajās dienās Mēness atrodas orbītas ap zemi perigejā – stāvoklī, kad tas ir vistuvāk zemei (vēl šo stāvokli mēdz dēvēt par periapsīdu). Šo efektu pastiprina tas, ka perigejs sakrīt ar pilnmēnesi.

Nolēmu izmantot iespēju un veikt pāris kadrus ar fotoaparātu, kā arī pirmo reizi mūžā izmēģināju Mēnesi nofilmēt.

Savos Mēness vērojumos nekur tālu nedevos. Fotografēju izsniedzoties laukā pa logu. Ļoti traucēja siltais gaiss, kas nāca laukā no istabas un izkropļoja gaismu. Līdzīgi kā karstā dienā virs asfalta mēs redzam, kā virmo gaiss, arī ziemā var novērot to pašu, ja atver vaļā logu. Jau viens no pirmajiem kadriem izdevās pietiekami ass. Diemžēl pilnmēness nav tik fotogēnisks, kā jebkura cita mēness fāze, kad ir redzamas izteiksmīgas krāteru ēnas.

Fotografēts bez statīva ar Canon EOS 450D, ISO 800, 1/500 s un f11. Lietoju savu analogo m42 vītnes 200 mm objektīvu Pallas Magenta AM (tādus ebay var nopirkt par ļoti lētām naudām). Pateicoties crop faktoram to varētu saukt par 320 mm objektīvu. Gala rezultāts ir izgriezts 1:1 izšķirtspējā un pēcapstrādē veikts neliels asuma uzlabojums.

Neveiksmīgus kadrus var iegūt viegli, bet Mēness ir draudzīgs objekts un pēc pāris kadriem var atrast izdevīgāko kombināciju. Lai Mēness fotografēšana būtu pavisam droša iesaku palasīt šo materiālu: Take a Picture of the Moon.

filmēšana

Tālāk es atcerējos, ka man uz datora ir uzstādīta neliela programma (EOS Camera Movie Recorder), ar kuras palīdzību var ierakstīt kameras live view režīmā redzamo attēlu.

Piedāvāju 60 sekundes ar video ierakstu, kas filmēts cauri logam ar to pašu iepriekš minēto ekipējumu un tam pa virsu pieckārtīgs palielinājums. Interesanti, ka pie šāda palielinājuma jau īsā laika sprīdī ir skaidri redzams, kā Mēness pārvietojas attiecībā pret zemi. Dažu minūšu laikā Mēness paspēja “izskriet” pavisam laukā no kadra.

Tātad pirmajās 20 sekundēs redzams Mēness attēls ar viegli redzamu hromatisko aberāciju, otrajās divdesmit sekundēs salīdzinoši labas kvalitātes Mēness un trešajās 20 sekundēs var aplūkot, kā izskatās Mēness, ja atver logu un ļauj siltajam gaisam ietekmēt attēlu. (Pirmās sekundes nezināmu iemeslu dēļ ir sakropļojusi youtube)

Click here to view the embedded video.

Saite uz video.

Ja interesē, tad visus nākamos Mēness perigejus (un apogejus) var noskaidrot šeit: Lunar Perigee and Apogee Calculator

Šodien fotokvartals.lv ir publicēts mans raksts par to, kā visvieglāk un lētāk nonākt līdz analogajai fotogrāfijai – Īsais ceļš uz analogo fotogrāfiju.

Ja interesē fotogrāfija un analogās kameras noteikti iesaku izlasīt. Ja ir labojumi vai ieteikumi es priecāšos tos uzklausīt. Fotokvartālā varat lasīt raksta fināla versiju, kā arī labus komentārus no fotografētāju vides.

Vēl es izdomāju, ka gribu rakstu saglabāt arī šajā lapā un lai saturs nedublētos nolēmu publicēt raksta priekšpēdējo versiju, kurā atstātas manas kļūdas un valodas negludumi.

Īsais ceļš uz analogo fotogrāfiju

Gribas izmēģināt analogo, filmas fotogrāfiju, bet nav vēlmes ieguldīt lielu naudas summu? Kur pirkt filmas kameru, un kuru tieši izvēlēties? Centīšos palīdzēt spert pirmos soļus analogās fotogrāfijas virzienā.

Uzreiz jāsaka, ka neesmu foto vecmeistars vai 35 mm filmas guru, bet kārtīgs digitālās paaudzes jaunietis, kas foto gaitas uzsācis digitāli un intereses vadīts pirms pāris gadiem ielūkojos arī analogās fotogrāfijas pasaulē. Arī padomi nāks tieši no šāda skatu punkta – kā digitālās fotogrāfijas pieradinātam cilvēkam saprast filmiņas būtību.

Izvēlēties jaunu digitālo fotoaparātu ir vienkārši, ejam uz veikalu ielūkojamies tajā plauktā, kurš atbilst maka biezumam, izvēlamies krāsu un ņemam to, kuram visvairāk megapikseļu. Dažreiz pat nav jāpērk ziepju trauks, jo telefona kameras funkcijas, nereti, īpaši neatpaliek no ziepjutrauku foto kvalitātes.

Pēc kādiem principiem izvēlēties filmas fotoaparātu?

Piedāvāju izvēli veikt pēc diviem brīvi noteiktiem parametriem, pirmais, fotoaparāta cena, otrais, prasmju līmenis, ko foto kamera prasīs no lietotāja.

Lai sašaurinātu kameru loku un atvieglotu sev dzīvi uzreiz fiksējam cenu. Mēdz gadīties, ka, meklējot sev piemērotu kameru, pirkumam atvēlētā summa visu laiku tiek pacelta uz augšu, jo skatoties uz plašo piedāvājumu vienmēr var atrast mazliet dārgāku kameru, kurai kāds parametrs ir labāks, un pašiem sev to nemanot var nonākt līdz foto kamerai, kura ir divreiz dārgāka kā bijis sākotnēji iecerēts.

Tā kā šie būs pirmie soļi analogajā fotogrāfijā būtu vēlams iztikt ar pēc iespējas mazākiem izdevumiem, jo katrs kadrs beigās tāpat būs krietni dārgs (filmiņas cena + attīstīšana + skanēšana). Jāņem vērā, ka katrs sabojāts kadrs palielina izmaksas uz vienu kadru. Domāju, ka labs pirkums iekļautos 30 Ls robežās, kas priekš analogās fotogrāfijas nav nemaz tik maza summa, jo labi meklējot par šādu naudu var atrast pat ļoti labus eksemplārus.

Kur pirkt?

To, ka nav vērts doties uz elektronikas veikaliem, laikam saprot visi. Lai pirktu filmas fotoaparātus mūsdienās visvērtīgāk tos ir meklēt sludinājumu servisos internetā, foto forumos vai jādodas apciemot “Latgalīti.”

Lielākā izvēle būs ss.lv (aptuveni 100 atbilstoši sludinājumi), zip.lv (15 ) un reklama.lv (20). Vietējos sludinājumu servisos visbiežāk sastopamas ir padomju laikos ražotas kameras (Zenit, Smena, Fed, Zorkij, Kiev). Cenu diapazons ir sākot no 5 Ls par nolietotiem vai mazliet bojātiem fotoaparātiem līdz 30 Ls, kur aparāts jau ir diezgan labā stāvoklī. Aiz 30 Ls robežas var atrast pavisam svaiga izskata aparātus. Ja pērkat fotokameru no rokas, vienmēr pastāv iespēja pirkumu aptaustīt, ja nav nekādas saprašanas tad vienkāršākais piegājiens būtu pārbaudīt, vai slēdzis strādā korekti visā savā diapazonā. Jāskatās vai slēdzis nostrādā dažādiem slēdža ātrumiem un “bezgalības” (mūsdienu fotoaparātos tas būtu “bulb” režīms, kad ekspozīcija ir tik ilga, cik ilgi tiek turēts nospiests slēdzis).

Ja ir pietiekamas prasmes, lai iepirktos “ārzemju internetā” tad ievērojami plašāka izvēle ir ebay.com (15 000), tur būs sastopami gan iepriekš minētie padomju ražojumi, gan “importa” kameras.

Iespējams visdrošākais pirkums izdosies, ja fotoaparātu pirks no kāda foto foruma lietotāja (piemēram, fotoblog.lv vai poga.lv). Šādi piedāvājumi nenāk īpaši bieži, var nebūt īpaši lēti, bet izvēloties pirkt kameru no foto foruma lietotāja saņemsiet labi koptu kameru un pieredzējuša fotogrāfa padomus kā arī būs iespēja pēc dažām dienām pajautāt, kā pareizi izņemt filmiņu no aparāta.

Spēļu kameras

Ja gribas fotografēt bez piepūles un domāšanas var lietot “spēļu kameras” ar tām es domāju “notēmē un knipsē” tipa rīkus, kuri ir plaši pārstāvēti, piemēram, lomogrāfijas pasaulē. Spilgtākie piemēri būtu ActionSampler (22 Ls), Diana mini (35 Ls), Fisheye (30 Ls) un Holga 135 (35 Ls) no lomography.lv.

Šos aparātus raksturo zema materiālu kvalitāte, plastmasas objektīvi, primitīva uzbūve, elementāra lietojamība un neparedzami gala rezultāti. Gala rezultāti ir neparedzami tādēļ, ka aparāti ir apzināti veidoti tā, lai fotogrāfijā atspoguļotos pēc iespējas vairāk attēlu kropļojoši efekti, kuri ierastajā fotogrāfijas pasaulē tiek uzskatīti par nevēlamiem.

Lomo aparātu “radošums” slēpjas tajā, ka tie visbiežāk ir bez īpašām iespējām regulēt kameras iestatījumus, fotoaparāts ir jāizvelk no somas un jāknipsē. Vienkāršākajiem fotoaparātiem nereti ir tieši viena poga, kuru nospiežot tiek iegūts kadrs. Netiek dota nekāda kontrole par ekspozīciju, fokusu vai diafragmu. Process ir jautrs, ātrs, vienkāršs un rezultāti neparedzami. Lai fotografētu ar lomo kamerām nekādas iemaņas nav nepieciešamas, pirmā filmiņa būs jāfotografē uz labu laimi un tad jau varēs manīt, kādos apstākļos katrs aparāts “jūtas labi”.

Manā īpašumā no šīs grupas ir gan Fisheye, gan ActionSampler. Ar abām var pietiekami interesanti iztērēt pa filmiņai, līdz brīdim, kad kameras šaurā pieeja pasaulei apnīk un tā tiek nolikta malā līdz nākamajai reizei, kad sagribēsies spēlēties.

Eksponometrs

Pirms ejam tālāk pie nopietnākām kamerām derētu pieminēt eksponometru. Eksponometrs ir ierīce, kas nosaka gaismas daudzumu kadrā. Kamerās kuras minēšu tālāk eksponometrs visbiežāk būs iebūvēts, bet var gadīties ka tas nedarbojas, vai ka konkrētajam modelim tā nav vispār. Šai lietai būtu jāpievērš vislielākā vērība.

Kopumā fotografēšana ar vecu filmiņas aparātu ir ļoti tuva digitālas spoguļkameras “M” (manuālajam) režīmam. Tas nozīmē, ka viss ir manuāls, viss ir fotografētāja rokās. Bet pat “M” režīmā spoguļkamera rāda, cik daudz gaismas iekļūs kadrā (fotografētāja ziņā vienmēr paliek iespēja ignorēt šo rādījumu). Ja gaisma ir par daudz, vai par maz ir iespējams mainīt pārējos parametrus (slēdža ātrumu, diafragmas atvērumu), kamēr kadrs tiek izgaismots pietiekami.

Pirms konkrēta kameras modeļa pirkšanas būtu svarīgi pārliecināties, vai tajā ir iebūvēts eksponometrs. Lai pārbaudītu vai izvēlētajai kamerai ir iebūvēts gaismas mērītājs var doties uz wikipēdiju, vai apmeklēt lapu, kas veltīta tieši padomju savienībā ražotajām fotokamerām (ussrphoto.com). Piemēram, Zenit E un EM ir iebūvēti selēnija gaismas mērītāji, bet (attiecīgi) Zenit B un BM ir identiski fotoaparāti bez iebūvētiem gaismas mērītājiem.

Pat ja gaismas mērītājs ir kamerā iebūvēts, būtu vērts pārliecināties, ka tas darbojas. Piemēram, ja ir runa par Zenītiem, tad jāpavēro vai adata reaģē uz apgaismojumu un pārvietojas gaismas ietekmē.

Saulainie 16

Vēl viena neliela atkāpe pirms tiek pieminēti padomju laikos ražotie fotoaparāti. Saulaino 16 likums (Sunny 16 rule) ir vienkārša metode, lai iegūtu pareizus gaismas apstākļus (aptuvenus). Likums vienkāršoti skan šādi:

Fotografējot spilgtā saulē pie diafragmas f16 ir jālieto slēdža ātrums, kas ir viens, dalīts ar ISO. Precīzāk, tas nozīmē, ka ir jāņem apgriezts ISO skaitlis un jāskatās, kāds tam ir tuvākais slēdža ātrums.

Piemēram, ja ārā spīd spilgta saule un tiek lietota ISO 100 filmiņa, tad fotografējot pie f16 būtu jālieto slēdža ātrums 1/125 (vai 1/100, ja tāds ir pieejams). Ja ir vēlēšanās lietot citu diafragmas atvērumu tad šo aprēķinu var turpināt ejot uz priekšu pa vienam solim. Tātad pie f11 būs jālieto slēdža ātrums 1/200 vai 1/250, pie f8 būs jālieto 1/500 utt.

Tagad, kad skaidrs šis paņēmiens vairs nav jābaidās no gaismas mērītāja trūkuma. Turklāt pēc šādas darbošanās diezgan ātri ir iespējams uz “sajūtu” pašam iestatīt pareizus lielumus. Var trenēties un eksponometra rādījumu aplūkot tikai pēc tam, kad galvā veikti aprēķini.

Ļoti labs resurss par šo un citiem gaismas “likumiem” ir Fred Parker mājas lapa.

Padomju ražojumi

Filmas fotoaparātu lētajā galā visplašāk pārstāvēti ir padomju ražojumi: Zenit, Smena, Fed, Zorkij, Kiev. Visi šie rīki prasa zināmas iemaņas, bet var droši sākt no nulles un mācīties no pieļautajām kļūdām. Iesācējus šīs kameras var mazliet atbaidīt, jo uzreiz nebūs skaidrs, kādi soļi ir jāveic, lai tiktu līdz gatavam kadram. Mierinājums ir tajā, ka internetā ir atrodami gan video klipi, gan pamācības angļu un krievu valodā, kur ir izskaidrots viss, kas saistīts ar šīm kamerām, sākot no tā, kā ielikt, izņemt filmiņu, līdz tam kā izjaukt fotoaparātu līdz pēdējai skrūvītei.

Iesācējiem droši vien noderēs šāds padoms, pie foto aparāta aizmugures var pielīmēt papīra lapiņu un pie katra kadra fiksēšanas ir vēlams piefiksēt gaismas apstākļus un fotografēšanas parametrus. Pēc tam, saņemot attēlus, varēs labāk mācīties no kļūdām, lai nākotnē tādas vairs nepieļautu.

Fotografējot ar padomju ražojuma kamerām ir iespējams vislielākais gandarījums par gala rezultātu, jo iznākums ir pilnībā atkarīgs no kameras lietotāja prasmēm. Fotoaparāts, atšķirībā no modernajām digitālajām kamerām, uz savu galvu nepieņem nevienu lēmumu un praktiski viss radošais process tiek atstāts kameras īpašnieka ziņā.

Ja neaplūkojam katru modeli atsevišķi, tad šie fotoaparāti izceļas ar to, ka tie ir būvēti kā tanki, pēc gadiem ilgas lietošanas un stāvēšanas skapī tiem var būt nelieli defekti, bet galvenokārt viss darbojas bez problēmām. Lai saprastu, kurš modelis ir piemērotāks, iesaku aplūkot zemāk redzamās saites, kuras ved uz fotoaparātu aprakstiem.

No šīs grupas esmu ikdienā lietojis tikai Zenit ET, kas pirmās filmiņas laikā uzvedās ļoti nepārliecinoši, bet tālākajā gaitā pierādīja, ka arī ar tik lētu un vecu kameru var iegūt kvalitatīvus rezultātus. Bezrūpīgā attieksme, gan panākusi to, ka pa kameras spraugām “tek” iekšā gaisma un kadri no katras nākamās filmiņas aizvien vairāk izskatās, kā no lomogrāfijas rokasgrāmatas. Neskatoties uz to Zenīts man iemācīja par fotogrāfijas procesu daudz vairāk kā spētu jebkura digitālā kamera.

“Importa” fotokameras

Šis apzīmējums ir ļoti nekonkrēts, bet ideju var saprast. Runa ir par filmas kamerām, kuras ir ražotas pagājušajās desmitgadēs brīvā tirgus ekonomikas valstīs.

Ja aplūkojam padomju kameru laika biedrus, tad daudzas no “importa” kamerām vizuāli ir līdzīgas padomju rūpnīcu ražojumiem, kurās rūpīgi kopēja labāko, kas pastāvēja aiz robežām. Piemēram, Kiev ir Contax kopija, bet Fed un Zorki pa gabalu būs grūti atšķirt no Leica senākajiem darinājumiem. Ja salīdzina cenas kādās šīs kameras tiek tirgotas, tad gan atšķirība kļūst pamanāma, Leica kameras šobrīd pārdod par aptuveni piecdesmit reizes lielākām summām nekā Zorki.

Ja gribas salīdzinoši modernu foto rīku, tad ieteiktu skatīties uz kādu kameru, kas ražota no deviņdesmito gadu beigām līdz šī gadsimta pirmās desmitgades vidum, tas ir “saldais punkts”, jo šīs kameras ir pietiekami vecas, lai būtu lētas, un pietiekami jaunas, lai tajās būtu iebūvēti mūsdienu kamerām līdzīgi autofokusi un citi labumi.

Mans piemērs no šī laika posma ir Canon EOS 300, lēts fotoaparāts kurš dod pārliecību, ka, neatkarīgi no fotogrāfijas satura, ar attēla kvalitāti nebūs nekādu problēmu.

Daži apraksti par filmas fotoaparātiem latviešu valodā:

• Fed 3 – sapnis.com
• Kiev 4AM – sapnis.com
• Smena – kubiksovs.com
• Kiev 4M – kubiksovs.com
• Minox 35 GT – kubiksovs.com
• Canon EOS 300 – onkulis.com
• Polaroid 636 Close Up – onkulis.com
• Lomo Fisheye One White – onkulis.com
• Foršas kameras par < 30 Ls – reinistraidas.lv

Šo sarakstu būtu vēlams papildināt, ja ir saites, tās pievienojiet komentāros. Vienmēr jau var doties uz interneta resursiem angļu valodā, taču ir patīkamāk, ja par foto kamerām raksta vietējie.

ActionSampler ir lomo kamera, kas veic vienu uzdevumu – uz 35mm filmiņas “uzliek” četrus secīgus kadrus. Aparātu man uzdāvināja Ziemassvētkos, bet tikai tagad esmu ticis galā ar pirmo filmiņu.

Kā jau ar lomography.com kamerām ierasts, konstrukcija ir lēta, plastmasīga un vienkārša. Arī šoreiz, nav nekādu bateriju un lieku mehānismu. Nav skatu meklētāja, ir tikai divi plastmasas rāmīši, kuri palīdz saprast, kas būs kadrā. Regulēt arī nevar pilnīgi neko. Nospiedz slēdža pogu, uztin filmiņu un viss.

Viena “klik” vietā var dzirdēt “trrrr” un uz filmas tiek samesti četri mazāki kadri, kas parāda kustību, vai vienkārši atkārto vienu un to pašu statisko kadru.

Atziņas par bilžu tapšanu arī ir parastās: telpās trūkst gaismas, labāk bildēt brīvā dabā un saulainos apstākļos.

Ja atmetam praktisko pusi un spriedelēšanu par to, kāda ir jēga no šī aparāta, tad pāri paliek jokaini, miglaini kadri un patiess pārsteigums tos pirmo reizi ieraugot. Kā būs ar otro filmiņu grūti minēt, jo to droši vien piepildīšu vesela gada garumā, šoreiz jau diezgan rūpīgi apdomājot gadījumus, kad šo aparātu ir vērts vilkt laukā no mājas un laukā no somas.

Šeit var redzēt dažus rezultātus:

Viena no manām pirmajām fotogrāfijām.

Bildēts ar dāvinātu mazu, mazu filmiņas fotoaparātu (RANGE 2000), kas jau tajos laikos maksāja droši vien mazas, mazas naudiņas. Pastmasas objektīvs, nekādas iespējas kaut ko regulēt. Nekādas baterijas utt.

Bet svarīgākais, kas saistās ar šo bildi ir tas, ka tieši pēc tam, kad tā tika uzņemta, es skrēju pa kreisi un satikos ar kustībā esošu motociklu Voskhod (tautā saukts par Vošeli), ar kuru brauca Gatis. Šķiet, ka pašam viss bija ok, un mocim arī gandrīz nekas netika salauzts. Fotoaparāts gan aizlidoja pa gaisu un tika saskrāpēts plastmasas “objektīvs”. Ne jau katru dienu tev fotografējot kāds uzbrauc ar motociklu, tieši tāpēc arī šis ir diezgan nozīmīgs kadrs.

Man šķiet, ka biju krutais čalis, jo pats biju sakrājis naudu un nopircis mocīti, no kaimiņu pensionāres, man šķiet, ka par kādiem 35 Ls (vai tomēr viņa man to daļēji uzdāvināja? Neatceros vairs riktīgi). Mocim tajā laikā bija kādi 50 vai 55 gadi. Šis viss notika kādā 7. vai 8. klasē (varbūt devītajā?). Par mani krutāks bija tikai mans brālis, kurš kopā ar tēti šo moci regulāri ķīlēja un tehniski apkalpoja. Brālim bija krietni vairāk moču, kuri mainījās sākumā pa mēnešiem, vēlāk jau pa nedēļām un dienām.

Ja vēl ko atcerēšos, tad pamainīšu un papildināšu šo ierakstu.

Būtu jau prātīgi par Fisheye One White lomo kameru rakstīt tad, kad būtu izfotografētas vairākas filmiņas, dažādos apstākļos, bet ja otro filmiņu es izfotografētu tik pat “ātri” kā pirmo, tad šis apraksts man būtu jāatliek līdz Jāņiem.

Fisheye One White ir lēts plastmasas fotoaparāts, kas veic tikai vienu funkciju – tas iemūžina super platleņķa fotogrāfijas uz 35mm filmiņas. Lomo kustības piekritēji apgalvo, ka šī esot vienīgā 35mm fotokamera, kurai ir iebūvēts fisheye objektīvs. Grūti uzzināt visus rādītājus, jo tie nekur netiek popularizēti. Vienīgais, kas man zināms par šo “objektīvu” ir tas, ka tam ir 170 grādu redzamības leņķis, kas ir pietiekami, lai izkropļotu attēlu pēc pilnas programmas.

Gribu pievērst uzmanību tam, ka šai foto kamerai nav nekādu lieku pogu un slēdzīšu – ir tikai knipsēšanas poga un zibspuldzes ieslēgšanas poga. Nekāda fokusa vai slēdža regulēšana, nekā tāda, kas ar ko būtu iespējams tieši ietekmēt rezultātu. Vienīgais, ko iespējams izdarīt, var ieslēgt zibspuldzi brīžos, kad šķiet, ka tā ir nepieciešama.

Pēc pirmās filmiņas izbildēšanas (labākie kadri te) noskaidrojās, ka ISO 400 filmiņas šai fotokamerai ir derīgas tikai un vienīgi ārpus telpām. Telpās viss ir tumšs, un tikai apžilbinot cilvēkus ar zibspuldzi ir iespējams, kaut ko noķert. Varbūt pie vainas bija lomo filmiņa, kuru nopirku, bet tā vien šķiet, ka lomogrāfijas veikaliņa pārdevējai bija taisnība par to, ka ar šo kameru vislabāk draudzējas ISO 800 filmiņas. Ziemas saulē, gan ISO 400 bija tieši laikā. Būs jānoskaidro, kura filmiņa labāk piemērota vasaras saulei, jo gribētos domāt, ka 200 varētu būt par maz un 400 par daudz.

Rēķinu, ka gada laikā ar šo fotoaparātu piepildīšu ne vairāk kā 4-5 filmiņas. Ja pieci reizinām ar (~3 Ls par filmiņu + ~3,5 Ls par gatavās filmiņas digitalizēšanu) = dārgs veids kā tikt pie fotogrāfijām. Laikam būs pēdējais brīdis iepirkt filmiņas no eBay.

Secinājums

Esmu ticis pie tā, ko sen biju kārojis – lēts un primitīvs fisheye. Domāju, ka tā arī turpināšu – eksperimentēšu, bildēšu niekus, knipsēšu Positivus festivāla laikā un citos saulainos mirkļos. Iespējams trīsdesmit gadus vecs platleņķa objektīvs ar m42 vītni ilgākā laika posmā būtu izdevīgāks pirkums, jo ar to varētu fotografēt daudz vairāk bez papildus izmaksām, taču man šoreiz gribējās, lai visā šajā procesā tiktu iesaistīts arī fotogrāfijas dinozaurs – 35mm filmiņa.

Oficiālā lomography veikala lapa.

LV lomography veikala lapa.

30. decembrī nopirku Fisheye One White fotokameru, lai par mazām naudiņām varētu bildēt fisheye bildes. Tikai vakar izfotografēju pirmo filmiņu. Filmiņa ir Lomography ISO 400 (vienīgais jautājums, vai viņi paši ražo filmiņas, vai arī šī ir cita ražotāja filmiņa ar jaunu uzlīmi?).

Šodien beidzot esmu ticis pie bildēm. Par pašu fotoaparātu uzrakstīšu citu reizi, bet tagad gribu parādīt sešus veiksmīgākos kadrus.

Visas fisheye bildes skatīt flickr.com

Biju iegājis internetos un izdomāju izglītot sevi crop factor jautājumā, kā nekā, lietojot filmiņniekam paredzētus objektīvus uz digitālās kameras, man vajadzētu šo lietu pārzināt diezgan labi, lai būtu skaidrība, kas un kāpēc notiek ar bildi.

Viens no detalizētākajiem aprakstiem, kuru atradu: Real Crop Factor explained – Nicolas Genette

Vienkāršā valodā crop factor ir izskaidrots šeit - Digital Photography School – Crop Factor Explained.

Ielāgojot visu šajos rakstos minēto, uz mani visvairāk attiecas brīnumainās milimetru pārvērtības. Tas nozīmē, ka ir savādāk jāskatās uz lētajiem, lietotajiem m42 vītnes objektīviem. Visi garie stobri paliek foršāki, jo tie kļūst vēl garāki. Savukārt viss tuvais un vidējais gals tiek padarīts mazāk pievilcīgs, vai pat garlaicīgi nelietojams.

Neskatoties uz precīziem cipariem jau biju novērojis, ka 50mm Pentaflex dod aptuveni tādu pašu pietuvinājumu, ka KIT objektīva 80mm gals. Tagad paskatoties tabulā konstatēju, ka novērojums ir pilnīgi precīzs.

Tātad. Ja man ir salīdzinoši mazs un kompakts fiksētais 200 mm Pallas Magenta AM, tad ierēķinot Canon 450D crop reizinātāju, tad šis objektīvs kļūst līdzvērtīgs 320 mm stobram. Ja nekļūdos, es to eBay atradu un nopirku par ne vairāk kā 30$. Patīkami, vai ne?

Tagad mani ieinteresēja, vai ir iespējams atrast kādu metāla ripu kuru ieskrūvēt starp fotoaparātu un m42 vītnes objektīvu, lai milimetri atbilstu pareizajiem. Pat ja tas dotu attēla kropļojumus, būtu diezgan forši iepirkt “lētu” platleņķi, kas arī darbotos kā platleņķis nevis patleņķis reiz 1,6.

Lai vieglāk saprast, kāpēc es par šo vēlos izteikties es atzīšos, ka šobrīd esmu Wired 5 Reasons to Ditch Your Digital SLR raksta iespaidā. Es nepiekrītu visam, kas tajā minēts, bet pamata doma ir neapgāžama – jaunās paaudzes (Olympus Pen un Lumix GF1) digitālajās fotokamerās ir milzīgs spēks un parastajiem lietotājiem un fotoamatieriem nav ne mazākās vajadzības no DSLR.

Īsumā – jaunās “EVIL” kameras (Electronic Viewfinder Interchangeable Lens) ir ienākušas tirgū un pierādījušas, ka pēc vairākiem parametriem spēj aizstāt milzīgās DSLR kameras, kuru iegāde uzreiz nenozīmē, ka cilvēks spēs fotografēt labāk kā ar parastu ziepīti.

Nedomāju, ka spēšu situāciju raksturot precīzāk kā šeit: Panasonic GF1 un citas tendences.

Ko tagad? Tagad patiešām gaidu, kad lielie vaļi (Nikon, Canon) sāks (ja sāks) piedāvāt savus jaunākos EVIL modeļus.

Vienīgais īstais pluss, kuru piedāvā jaunākais modelis 500D ir filmēšanas iespēja. Taču šī funkcija krietni sadārdzināja manu pirkumu, tāpēc atmetu filmēšanai ar roku, galu galā, lai ar filmēšanu nodarbojas tie, kuri to prot darīt.

Pirms pāris mēnešiem sapratu, ka tomēr gribētos izmēģināt, cik viegli ir “iemācīt” filmēšanu arī 450D. Un izrādās, ka tas patiešām ir ļoti vienkārši. Nepieciešams lejupielādēt EOS Camera Movie Recorder un ar parastu USB kabelīti piespraust fotoaparātu pie datora. Un tas arī viss.

Video formātam ideāls šķiet mans uzticamais Pentaflex 50mm/f1.8 m42 vītnes objektīvs.

Uzreiz arī tapa drebelīgs rezultāts, bez satura:

Click here to view the embedded video.

Saite: Canon EOS 450D test video capture

Ja laptopu iesviež mugursomā, un lieto statīvu + kvalitatīvu mikrofonu, tad var pat mēģināt pafilmēt brīvā dabā. Noteikti gribētos paeksperimentēt ar filmēšanu pie jūras vai mežā. Lai gan vispirms es gribu saveidot kādu time lapse ar Rīgas ielām.

Piektdienas naktī bez īpašas foto literatūras pētīšanas sadomāju nobildēt zvaigznes.

Šādi izskatās apstrādāts kadrs (brightness+contrast).

Kas tika lietots:

• Canon EOS 450D
• Pentaflex 50mm/1.8 (m42 vītnes relikvija)
• statīvs
• 30 sekunžu ekspozīcija
• f/1.8
• ISO 800

Mani ierobežoja tas, ka pults vēl ceļo uz LV. Nebija iespējas lietot bulb režīmu (pirksta turēšana pie slēdža un neelpošana 2 minūšu garumā īsti nedarbojas), tāpēc nācās iztikt ar 30 sekundēm, kas ir par maz nakts debesīm. Tāpēc darīju “nepareizi” un uzliku krietni augstu ISO, kas noveda pie trokšņainas bildes:

Šeit redzams 100% crop:

Trokšņus no zvaigznēm var atšķirt pateicoties zemes rotācijai, jo zvaigznes iezīmē mazas loka daļiņas.

Tiklīdz kā tikšu pie pults mēģināšu bildēt ar mazu ISO un krietni ilgākiem laikiem, redzēs, kas no tā sanāks.

Aptuveni pirms mēneša man gadījās Berlīnes krāmu veikalā nopirkt Polaroid 636 Close Up fotokameru par 7 eiro.

http://www.flickr.com/photos/master_of_felix/ / CC BY-NC-ND 2.0

Aparāts bija ideālā stāvoklī, bez neviena skrāpējuma un defekta. Dikti sapriecājos, jo šāda fotoaparāta iegāde jau krietnu laiku bija sarakstā pie lietām, kas dzīvē noteikti jānopērk un jāizmēģina. Turklāt tagad tas ir it sevišķi nozīmīgs brīdis, jo šos brīnumus vairs neviens neražo un arī bilžu kasešu krājumi pasaulē iet uz beigām.

Iekš ebay pasūtīju vienu komplektu ar bildēm, lai nomēģinātu kā šis verķis strādā. Ja neskaita to, ka viens kadrs izmaksā aptuveni 1,2 Ls, tad strādā itin labi. Piecus kadrus jau izbildēju, vēl piecus taupu.

Lūk daži kadri:

P.S.

Ja kādam LV ir Polaroid bilžu kasešu krājumi, tad labprāt vēlētos tos iepirkt, ja vien spējat piedāvāt saprātīgu cenu.

Šīs dienas atradums, blogs par fotogrāfiju apstrādi – fotoapstrade.wordpress.com. Iesaku visiem foto entuziastiem.

via Zigurds Zaķis

Mūsu Romas ceļojumu nolēmu iemūžināt nevis vairākos kadru simtos un tūkstošos, bet gan 4 filmiņās. Kopā ar Zani līdzi paņēmām divus Canon fotoaparātus – man tika filmiņnieks Canon EOS 300 un viņai ziepjutrauks PowerShot A470 (starp citu ikdienas bildēšanai šķiet pilnīgi līdzvērtīgs pretinieks manam senajam draugam – Panasonic Lumix DMC-FZ30).

Ideja vienkārša – es nesteidzīgi bildēju kastaņu pārdevēju, nesatraucoties par to, ka nav iemūžinātas Spāņu kāpnes, kuras tiek bez kavēšanās noknipsētas ar ziepju trauku auto režīmā – skaisti un vienkārši. Plāns nostrādāja. Varējām mierīgi un netraucēti baudīt apkārtni, jo knipsēšana ar ziepju trauku laiku neaizņēma.

Piedāvāju hronoloģisku kadru izlasi. Pietiekami daudz interesanto lietu un vietu ir fiksētas tikai ar ziepīti, vai nav fiksētas vispār, tāpēc pēc šīm bildēm galīgi nevar spriest, kur mēs nebijām. Aiziet!

Pirmajā ceļojuma dienā mazliet padzīvojāmies pa Bergamo vecpilsētu, vakarā lidojām tālāk uz Romu. Šo mirkli noķēru ielienot vienas privātmājas stāvlaukumā, kurā bija dikti šauri, knapi pietika vietas vienīgajai tur novietotajai automašīnai aizlīdu garām un neliela žodziņa aizsegā tiku pie lieliska skata.

Labs skats no vecpilsētas cietokšņa.

Vecpilsēta ir diezgan maza, šeit redzama droši vien kāda ceturtā daļa. Garākajā/platākajā vietā to iespējams šķērsot kādās 15 minūtēs. Lai gan prasmīgi klīstot pa šaurajām ielām tur var pavadīt vismaz pāris stundas, neskaitot baznīcu apskati.

Vakars klāt un Roma klāt. Izmantojām iespēju mazai pastaigai. Aizbraucām līdz Pētera katedrālei un aizgājām līdz Navonas laukumam.

Ātrs kadrs. Šāds skats pavērās tikko no rīta iznākot no viesnīcas.

Ierodamies Tivoli (30 km no Romas) un iemēģinam vietējo kafijas baudītavu.

Kapučīno.

Greizs kadrs. Tūlīt dosimies vērot Villa d’Este.

Skats no Villa d’Este.

Skats no Villa d’Este.

Skats no Villa d’Este.

Zivju baseins Villa d’Este.

Manuprāt iespaidīgākā vieta, kas tika redzēta šī ceļojuma laikā. Imperatora Adriāna (viņa valdīšanas laikā tapis, piemēram, Panteons) vasaras rezidence (Villa Adriana), kas izrādās kādu laiku bijusi arī vieta, no kurienes imperators pārvaldīja Romas impēriju. Adriānam pašam bijušas iemaņas arhitektūrā tāpēc tiek pieņemts, ka lielākā daļa ēku tapušas pēc viņa skicēm, kā arī nosauktas pēc tām vietām, kur imperators bija ceļojis. Patiešām iesaku apmeklēt, ja vien rodas tāda iespēja (it sevišķi vēstures cienītājiem). Vēlāk, kad bijām Romā prātā visu salīdzināju ar Villa Adriana, un tikai retas būves varēja sacensties ar šo kompleksu.

Villa Adriana

Villa Adriana

Villa Adriana. Šī vieta un šis skats šķiet, kā no citas planētas, gluži kā kadrs no Zvaigžņu Kariem. Tālumā esošie konusveidīgie/tūjveidīgie milzu skujkoki kopā ar tuvējām cipresēm(?) un kreisajā pusē manāmais milzu ozolveidīgais lapu koks, kopumā veido iespaidīgu kompāniju.

Villa Adriana. Košākā iemītniece.

Villa Adriana. Pīles iecienītais dīķis.

Jauna diena. Atpakaļ Romā. Atradām klasisku Romas panorāmu ar Kolizeju.

Šķērsiela netālu no Spāņu kāpnēm.

Pirmo reizi mūžā nogaršoju ceptus kastaņus. Jāsaka, ka patiešām garšīgi un latviešu vēderam tuvs ēdiens, jo garša mazliet līdzinās ar mizu vārītām cūku pupām. (Vai pamanījāt fonā redzamo itāļa vēderu?)

Zane.

Tibras upe. Kadrs no Sant Andželo tilta, kas celts laika posmā no 134. 139. gadam un brīnumainā kārtā saglabājies līdz mūsdienām.

Klusā un nomaļā ieliņā (jā, Romā patiešām var atrast arī tādas) atradām akordeonistu, kas šķietami speciāli, bet iespējams dabiskā kārtā izskatās gluži kā izkāpis no pagājušā gadsimta.

Ielu mākslinieku darbiņš tieši iepretīm Termini stacijai.

Skats uz leju, cauri režģim no Svētā Pētera katedrāles kupola.

Klasisks kadrs. Priekšplānā Pētera katedrāles laukums. Tālāk Tibras upe. Krastā redzams Sant Andželo cietoksnis un iepriekš minētais tilts. Kadra augšdaļā var saskatīt Panteona kupolu.

Kadrs numur viens. Auto nav fokusā un fonā ir divi auto un garām gājēji. Cerībā uzlabot situāciju knipsēju vēl vienu kadru un vēlāk mājās sev sagādāju pamatīgas galvas sāpes. Tūlīt redzēsiet kāpēc.

Kadrs numur divi. Mašīnīte ir asumā. Esmu krietnu brīdi notupējies un nogaidījies līdz sagaidījis, kad pārpildītajā Romā uz īsu sekundi kadrā nav neviena cilvēka vai auto. Un viss beidzas ar to, ka mani dižie bilžu skatītāji/vērtētāji saka, ka pirmais kadrs esot labāks.

Pēdējais vakars Itālijā. Atkal esam Bergamo. Vecpilsētā nobaudījām lieliskas vakariņas. Nolēmām uz hosteli (kas atrodas netālu no pilsētiņas centrālā laukuma) doties ar kājām. Mūsu mērķis ir aptuveni tā vieta kadrā, kur uz centrālās ielas ir visvairāk gaismu. Patiešām laba ideja. Vakars silts. Ielas klusas un mierīgas. Patīkama pārmaiņa salīdzinot ar Romu. Visa ceļa garumā skats uz izgaismoto pilsētu.

Šis pats ieskats bildēs ir atrodams Flickr 37 kadru izlasē.

P.S.

Krāsu gamma bildēs dažbrīd ir krietni rudenīga, bet tas nozīmē tikai to, ka esmu tajā brīdī lietojis, kādu no FUJI filmiņām, kurās daudz izteiktāki ir zilie un zaļie toņi, kas bildi padarīja vēsāku. Nākamreiz par šo lietu piedomāšu rūpīgāk. Dienas bija siltas ap +20, dažbrīd aptieku izkārtņu termometri rādīja pat +25, no rīta dzestrāks, bet pēc tam visu dienu staigāju t-kreklā.

Gribēju mazliet pastāstīt par savu “jauno” foto komplektu, kas jau kādu labu brīdi ir mans iecienītais ceļojumu biedrs, kas dodoties laukā no mājas tiek ņemts līdzi biežāk un ar lielāku entuziasmu nekā vecais labais panasoniks.

Canon EOS 300 pilnā ekipējumā

Jaunā komplekta centrālais tēls ir mana pirmā (ja neskaita Zenītu) spoguļkamera Canon EOS 300, kura dzimusi, kaut kur laika posmā no 1999. līdz 2002. gadam.

Nopirku šo kameru, jo tajā brīdī to piedāvāja par patīkami zemu cenu un biju jau noskaidrojis, ka ir iespējams iegādāties speciālu pārejas gredzenu, kas ļauj lietot vecos M42 vītnes objektīvus, kādus eBay par pieticīgām naudām var atrast biezā slānī. Man tas šķiet dikti izdevīgi, ka “vecie” objektīviem, kas der zenītam un šai kamerai, tālākā nākotnē derēs arī tai modernajai digitālajai Canon spoguļkamerai, kuru es (iespējams) iegādāšos, lai aizvietotu novecojušo panasoniku.

Pirmie divi papildinājumi pēc kameras iegādes bija diezgan loģiski. Pirmkārt, pārejas gredzens, kādu eBay iespējams iepirkt par pāris latiem. Otrkārt, bateriju paciņa/grips (BP-200), kurai turklāt ir arī papildus slēdža poga un siksiņas iekāršanas vieta vertikālajiem kadriem. Bateriju paciņa ir ļoti praktisks pirkums, jo tajā var ielikt četrus AA pirkstiņus (ceļojot var nopirkt visur). Turklāt, ja lieto lādējāmās baterijas, tad ar šo brīdi arī beidzas visi turpmākie tēriņi. Ja nav šīs bateriju paciņas, tad jāpērk divas mazas CR2 muciņas, kuru cena nav diez ko patīkama. Atkarībā no veikala tās maksā 5 Ls gabalā (noteikti var atrast lētāk, bet katrā ziņā, ja CR2 pēkšņi nobeidzas, tad nebūs iespējams katrā stūra bodē iepirkt jaunas).

Kā fotoaparāts izskatās bez gripa?

Kad noņēmu gripu atklāju, ka biju jau aizmirsis, ka bez tā fotoaparāts kļūst daudz vieglāks, turklāt kārtīgi lielā rokā to ir neērti turēt (mazu roku īpašniekiem un japāņiem, nav iemesla satraukumam).

Trešais un nozīmīgākais pirkums saistībā ar šo fotoaparātu ir uzticamais draugs – Pentaflex 50mm/1.8 objektīvs (paldies Kristapam). Jau kopš pirmajiem kadriem man tas ir dikti, jo dikti iepaticies un nu, jau tas tiek izmantots visos dzīves gadījumos. Visas jaunākās bildes tapušas tieši ar šo objektīvu un domāju, ka man būs pietiekami interesanti ar to eksperimentēt arī nākotnē.

Kopumā man šķiet, ka esmu ticis pie ideāla iesācēja foto komplekta, kas turklāt iekļaujas summā zem 50Ls ar objektīvu un visiem iepirktajiem nieciņiem.

Apmēram pirms gada gada foto vietnē flickr.com parādījās iespēja publicēt īsus video klipus. Bija arī video nīdēji (tas taču ir foto portāls! šeit nav vietas video klipiem! utt.), bet izmaiņas apturēt nevienam neizdevās. Un labi, ka tā.

Tagad video mīļotājiem tiek piedāvātas aizvien jaunas funkcijas.

Flickr.com svarīgākais uzlabojums ir augstas izšķirtspējas un kvalitātes (HD) video augšupielādēšana PRO lietotājiem. Tas nozīmē, ka portālā parādīsies aizvien vairāk video klipu, kuri attaisnos spoguļkameru filmēšanas iespējas.

Vimeo.com, jau labu laiku ir iespējams augšupielādēt HD video un pat youtube.com ir izdarījusi visu, lai tajā esošos video varētu aplūkot pēc iespējas labākā kvalitātē. Ar ko gan flickr.com varētu mūs pārsteigt?

Manuprāt, flickr.com galvenais trumpis ir nevis tehniskās iespējas, bet gan milzīga radošo īpatņu “komūna,” kas jau šobrīd lieto šo servisu. Šie radošie tipiņi nepievienos youtubveidīgos “smieklīgos” klipus. Radošie tipiņi eksperimentēs un radīs dažādus labumus. Flickr HD grupā jau apkopoti pirmie video klipi un jau tagad tur ir ko redzēt.

Piemēram, šāds time lapse, kas knipsēts caur lidmašīnas logu vēl nebija redzēts:

Interesanta piedeva ir flickr clock – laika ass ar visiem pievienotajiem video klipiem. Kaut kas līdzīgs twitter.com īsajiem ziņojumiem, tikai ziņojumu vietā ir video klipi no visas pasaules.

via rotorblog.com