Kā jau ar lomography.com kamerām ierasts, konstrukcija ir lēta, plastmasīga un vienkārša. Arī šoreiz, nav nekādu bateriju un lieku mehānismu. Nav skatu meklētāja, ir tikai divi plastmasas rāmīši, kuri palīdz saprast, kas būs kadrā. Regulēt arī nevar pilnīgi neko. Nospiedz slēdža pogu, uztin filmiņu un viss.

Viena “klik” vietā var dzirdēt “trrrr” un uz filmas tiek samesti četri mazāki kadri, kas parāda kustību, vai vienkārši atkārto vienu un to pašu statisko kadru.

Atziņas par bilžu tapšanu arī ir parastās: telpās trūkst gaismas, labāk bildēt brīvā dabā un saulainos apstākļos.

Ja atmetam praktisko pusi un spriedelēšanu par to, kāda ir jēga no šī aparāta, tad pāri paliek jokaini, miglaini kadri un patiess pārsteigums tos pirmo reizi ieraugot. Kā būs ar otro filmiņu grūti minēt, jo to droši vien piepildīšu vesela gada garumā, šoreiz jau diezgan rūpīgi apdomājot gadījumus, kad šo aparātu ir vērts vilkt laukā no mājas un laukā no somas.

Šeit var redzēt dažus rezultātus:

Viena no manām pirmajām fotogrāfijām.

Bildēts ar dāvinātu mazu, mazu filmiņas fotoaparātu (RANGE 2000), kas jau tajos laikos maksāja droši vien mazas, mazas naudiņas. Pastmasas objektīvs, nekādas iespējas kaut ko regulēt. Nekādas baterijas utt.

Bet svarīgākais, kas saistās ar šo bildi ir tas, ka tieši pēc tam, kad tā tika uzņemta, es skrēju pa kreisi un satikos ar kustībā esošu motociklu Voskhod (tautā saukts par Vošeli), ar kuru brauca Gatis. Šķiet, ka pašam viss bija ok, un mocim arī gandrīz nekas netika salauzts. Fotoaparāts gan aizlidoja pa gaisu un tika saskrāpēts plastmasas “objektīvs”. Ne jau katru dienu tev fotografējot kāds uzbrauc ar motociklu, tieši tāpēc arī šis ir diezgan nozīmīgs kadrs.

Man šķiet, ka biju krutais čalis, jo pats biju sakrājis naudu un nopircis mocīti, no kaimiņu pensionāres, man šķiet, ka par kādiem 35 Ls (vai tomēr viņa man to daļēji uzdāvināja? Neatceros vairs riktīgi). Mocim tajā laikā bija kādi 50 vai 55 gadi. Šis viss notika kādā 7. vai 8. klasē (varbūt devītajā?). Par mani krutāks bija tikai mans brālis, kurš kopā ar tēti šo moci regulāri ķīlēja un tehniski apkalpoja. Brālim bija krietni vairāk moču, kuri mainījās sākumā pa mēnešiem, vēlāk jau pa nedēļām un dienām.

Ja vēl ko atcerēšos, tad pamainīšu un papildināšu šo ierakstu.

Fisheye One White ir lēts plastmasas fotoaparāts, kas veic tikai vienu funkciju – tas iemūžina super platleņķa fotogrāfijas uz 35mm filmiņas. Lomo kustības piekritēji apgalvo, ka šī esot vienīgā 35mm fotokamera, kurai ir iebūvēts fisheye objektīvs. Grūti uzzināt visus rādītājus, jo tie nekur netiek popularizēti. Vienīgais, kas man zināms par šo “objektīvu” ir tas, ka tam ir 170 grādu redzamības leņķis, kas ir pietiekami, lai izkropļotu attēlu pēc pilnas programmas.

Gribu pievērst uzmanību tam, ka šai foto kamerai nav nekādu lieku pogu un slēdzīšu – ir tikai knipsēšanas poga un zibspuldzes ieslēgšanas poga. Nekāda fokusa vai slēdža regulēšana, nekā tāda, kas ar ko būtu iespējams tieši ietekmēt rezultātu. Vienīgais, ko iespējams izdarīt, var ieslēgt zibspuldzi brīžos, kad šķiet, ka tā ir nepieciešama.

Pēc pirmās filmiņas izbildēšanas (labākie kadri te) noskaidrojās, ka ISO 400 filmiņas šai fotokamerai ir derīgas tikai un vienīgi ārpus telpām. Telpās viss ir tumšs, un tikai apžilbinot cilvēkus ar zibspuldzi ir iespējams, kaut ko noķert. Varbūt pie vainas bija lomo filmiņa, kuru nopirku, bet tā vien šķiet, ka lomogrāfijas veikaliņa pārdevējai bija taisnība par to, ka ar šo kameru vislabāk draudzējas ISO 800 filmiņas. Ziemas saulē, gan ISO 400 bija tieši laikā. Būs jānoskaidro, kura filmiņa labāk piemērota vasaras saulei, jo gribētos domāt, ka 200 varētu būt par maz un 400 par daudz.

Rēķinu, ka gada laikā ar šo fotoaparātu piepildīšu ne vairāk kā 4-5 filmiņas. Ja pieci reizinām ar (~3 Ls par filmiņu + ~3,5 Ls par gatavās filmiņas digitalizēšanu) = dārgs veids kā tikt pie fotogrāfijām. Laikam būs pēdējais brīdis iepirkt filmiņas no eBay.

Secinājums

Esmu ticis pie tā, ko sen biju kārojis – lēts un primitīvs fisheye. Domāju, ka tā arī turpināšu – eksperimentēšu, bildēšu niekus, knipsēšu Positivus festivāla laikā un citos saulainos mirkļos. Iespējams trīsdesmit gadus vecs platleņķa objektīvs ar m42 vītni ilgākā laika posmā būtu izdevīgāks pirkums, jo ar to varētu fotografēt daudz vairāk bez papildus izmaksām, taču man šoreiz gribējās, lai visā šajā procesā tiktu iesaistīts arī fotogrāfijas dinozaurs – 35mm filmiņa.

Oficiālā lomography veikala lapa.

LV lomography veikala lapa.

Šodien beidzot esmu ticis pie bildēm. Par pašu fotoaparātu uzrakstīšu citu reizi, bet tagad gribu parādīt sešus veiksmīgākos kadrus.

Visas fisheye bildes skatīt flickr.com

Viens no detalizētākajiem aprakstiem, kuru atradu: Real Crop Factor explained – Nicolas Genette

Vienkāršā valodā crop factor ir izskaidrots šeit - Digital Photography School – Crop Factor Explained.

Ielāgojot visu šajos rakstos minēto, uz mani visvairāk attiecas brīnumainās milimetru pārvērtības. Tas nozīmē, ka ir savādāk jāskatās uz lētajiem, lietotajiem m42 vītnes objektīviem. Visi garie stobri paliek foršāki, jo tie kļūst vēl garāki. Savukārt viss tuvais un vidējais gals tiek padarīts mazāk pievilcīgs, vai pat garlaicīgi nelietojams.

Neskatoties uz precīziem cipariem jau biju novērojis, ka 50mm Pentaflex dod aptuveni tādu pašu pietuvinājumu, ka KIT objektīva 80mm gals. Tagad paskatoties tabulā konstatēju, ka novērojums ir pilnīgi precīzs.

Tātad. Ja man ir salīdzinoši mazs un kompakts fiksētais 200 mm Pallas Magenta AM, tad ierēķinot Canon 450D crop reizinātāju, tad šis objektīvs kļūst līdzvērtīgs 320 mm stobram. Ja nekļūdos, es to eBay atradu un nopirku par ne vairāk kā 30$. Patīkami, vai ne?

Tagad mani ieinteresēja, vai ir iespējams atrast kādu metāla ripu kuru ieskrūvēt starp fotoaparātu un m42 vītnes objektīvu, lai milimetri atbilstu pareizajiem. Pat ja tas dotu attēla kropļojumus, būtu diezgan forši iepirkt “lētu” platleņķi, kas arī darbotos kā platleņķis nevis patleņķis reiz 1,6.

Lai vieglāk saprast, kāpēc es par šo vēlos izteikties es atzīšos, ka šobrīd esmu Wired 5 Reasons to Ditch Your Digital SLR raksta iespaidā. Es nepiekrītu visam, kas tajā minēts, bet pamata doma ir neapgāžama – jaunās paaudzes (Olympus Pen un Lumix GF1) digitālajās fotokamerās ir milzīgs spēks un parastajiem lietotājiem un fotoamatieriem nav ne mazākās vajadzības no DSLR.

Īsumā – jaunās “EVIL” kameras (Electronic Viewfinder Interchangeable Lens) ir ienākušas tirgū un pierādījušas, ka pēc vairākiem parametriem spēj aizstāt milzīgās DSLR kameras, kuru iegāde uzreiz nenozīmē, ka cilvēks spēs fotografēt labāk kā ar parastu ziepīti.

Nedomāju, ka spēšu situāciju raksturot precīzāk kā šeit: Panasonic GF1 un citas tendences.

Ko tagad? Tagad patiešām gaidu, kad lielie vaļi (Nikon, Canon) sāks (ja sāks) piedāvāt savus jaunākos EVIL modeļus.

Vienīgais īstais pluss, kuru piedāvā jaunākais modelis 500D ir filmēšanas iespēja. Taču šī funkcija krietni sadārdzināja manu pirkumu, tāpēc atmetu filmēšanai ar roku, galu galā, lai ar filmēšanu nodarbojas tie, kuri to prot darīt.

Pirms pāris mēnešiem sapratu, ka tomēr gribētos izmēģināt, cik viegli ir “iemācīt” filmēšanu arī 450D. Un izrādās, ka tas patiešām ir ļoti vienkārši. Nepieciešams lejupielādēt EOS Camera Movie Recorder un ar parastu USB kabelīti piespraust fotoaparātu pie datora. Un tas arī viss.

Video formātam ideāls šķiet mans uzticamais Pentaflex 50mm/f1.8 m42 vītnes objektīvs.

Uzreiz arī tapa drebelīgs rezultāts, bez satura:

Click here to view the embedded video.

Saite: Canon EOS 450D test video capture

Ja laptopu iesviež mugursomā, un lieto statīvu + kvalitatīvu mikrofonu, tad var pat mēģināt pafilmēt brīvā dabā. Noteikti gribētos paeksperimentēt ar filmēšanu pie jūras vai mežā. Lai gan vispirms es gribu saveidot kādu time lapse ar Rīgas ielām.

Šādi izskatās apstrādāts kadrs (brightness+contrast).

Kas tika lietots:

• Canon EOS 450D
• Pentaflex 50mm/1.8 (m42 vītnes relikvija)
• statīvs
• 30 sekunžu ekspozīcija
• f/1.8
• ISO 800

Mani ierobežoja tas, ka pults vēl ceļo uz LV. Nebija iespējas lietot bulb režīmu (pirksta turēšana pie slēdža un neelpošana 2 minūšu garumā īsti nedarbojas), tāpēc nācās iztikt ar 30 sekundēm, kas ir par maz nakts debesīm. Tāpēc darīju “nepareizi” un uzliku krietni augstu ISO, kas noveda pie trokšņainas bildes:

Šeit redzams 100% crop:

Trokšņus no zvaigznēm var atšķirt pateicoties zemes rotācijai, jo zvaigznes iezīmē mazas loka daļiņas.

Tiklīdz kā tikšu pie pults mēģināšu bildēt ar mazu ISO un krietni ilgākiem laikiem, redzēs, kas no tā sanāks.

http://www.flickr.com/photos/master_of_felix/ / CC BY-NC-ND 2.0

Aparāts bija ideālā stāvoklī, bez neviena skrāpējuma un defekta. Dikti sapriecājos, jo šāda fotoaparāta iegāde jau krietnu laiku bija sarakstā pie lietām, kas dzīvē noteikti jānopērk un jāizmēģina. Turklāt tagad tas ir it sevišķi nozīmīgs brīdis, jo šos brīnumus vairs neviens neražo un arī bilžu kasešu krājumi pasaulē iet uz beigām.

Iekš ebay pasūtīju vienu komplektu ar bildēm, lai nomēģinātu kā šis verķis strādā. Ja neskaita to, ka viens kadrs izmaksā aptuveni 1,2 Ls, tad strādā itin labi. Piecus kadrus jau izbildēju, vēl piecus taupu.

Lūk daži kadri:

P.S.

Ja kādam LV ir Polaroid bilžu kasešu krājumi, tad labprāt vēlētos tos iepirkt, ja vien spējat piedāvāt saprātīgu cenu.

via Zigurds Zaķis

Ideja vienkārša – es nesteidzīgi bildēju kastaņu pārdevēju, nesatraucoties par to, ka nav iemūžinātas Spāņu kāpnes, kuras tiek bez kavēšanās noknipsētas ar ziepju trauku auto režīmā – skaisti un vienkārši. Plāns nostrādāja. Varējām mierīgi un netraucēti baudīt apkārtni, jo knipsēšana ar ziepju trauku laiku neaizņēma.

Piedāvāju hronoloģisku kadru izlasi. Pietiekami daudz interesanto lietu un vietu ir fiksētas tikai ar ziepīti, vai nav fiksētas vispār, tāpēc pēc šīm bildēm galīgi nevar spriest, kur mēs nebijām. Aiziet!

Pirmajā ceļojuma dienā mazliet padzīvojāmies pa Bergamo vecpilsētu, vakarā lidojām tālāk uz Romu. Šo mirkli noķēru ielienot vienas privātmājas stāvlaukumā, kurā bija dikti šauri, knapi pietika vietas vienīgajai tur novietotajai automašīnai aizlīdu garām un neliela žodziņa aizsegā tiku pie lieliska skata.

Labs skats no vecpilsētas cietokšņa.

Vecpilsēta ir diezgan maza, šeit redzama droši vien kāda ceturtā daļa. Garākajā/platākajā vietā to iespējams šķērsot kādās 15 minūtēs. Lai gan prasmīgi klīstot pa šaurajām ielām tur var pavadīt vismaz pāris stundas, neskaitot baznīcu apskati.

Vakars klāt un Roma klāt. Izmantojām iespēju mazai pastaigai. Aizbraucām līdz Pētera katedrālei un aizgājām līdz Navonas laukumam.

Ātrs kadrs. Šāds skats pavērās tikko no rīta iznākot no viesnīcas.

Ierodamies Tivoli (30 km no Romas) un iemēģinam vietējo kafijas baudītavu.

Kapučīno.

Greizs kadrs. Tūlīt dosimies vērot Villa d’Este.

Skats no Villa d’Este.

Skats no Villa d’Este.

Skats no Villa d’Este.

Zivju baseins Villa d’Este.

Manuprāt iespaidīgākā vieta, kas tika redzēta šī ceļojuma laikā. Imperatora Adriāna (viņa valdīšanas laikā tapis, piemēram, Panteons) vasaras rezidence (Villa Adriana), kas izrādās kādu laiku bijusi arī vieta, no kurienes imperators pārvaldīja Romas impēriju. Adriānam pašam bijušas iemaņas arhitektūrā tāpēc tiek pieņemts, ka lielākā daļa ēku tapušas pēc viņa skicēm, kā arī nosauktas pēc tām vietām, kur imperators bija ceļojis. Patiešām iesaku apmeklēt, ja vien rodas tāda iespēja (it sevišķi vēstures cienītājiem). Vēlāk, kad bijām Romā prātā visu salīdzināju ar Villa Adriana, un tikai retas būves varēja sacensties ar šo kompleksu.

Villa Adriana

Villa Adriana

Villa Adriana. Šī vieta un šis skats šķiet, kā no citas planētas, gluži kā kadrs no Zvaigžņu Kariem. Tālumā esošie konusveidīgie/tūjveidīgie milzu skujkoki kopā ar tuvējām cipresēm(?) un kreisajā pusē manāmais milzu ozolveidīgais lapu koks, kopumā veido iespaidīgu kompāniju.

Villa Adriana. Košākā iemītniece.

Villa Adriana. Pīles iecienītais dīķis.

Jauna diena. Atpakaļ Romā. Atradām klasisku Romas panorāmu ar Kolizeju.

Šķērsiela netālu no Spāņu kāpnēm.

Pirmo reizi mūžā nogaršoju ceptus kastaņus. Jāsaka, ka patiešām garšīgi un latviešu vēderam tuvs ēdiens, jo garša mazliet līdzinās ar mizu vārītām cūku pupām. (Vai pamanījāt fonā redzamo itāļa vēderu?)

Zane.

Tibras upe. Kadrs no Sant Andželo tilta, kas celts laika posmā no 134. 139. gadam un brīnumainā kārtā saglabājies līdz mūsdienām.

Klusā un nomaļā ieliņā (jā, Romā patiešām var atrast arī tādas) atradām akordeonistu, kas šķietami speciāli, bet iespējams dabiskā kārtā izskatās gluži kā izkāpis no pagājušā gadsimta.

Ielu mākslinieku darbiņš tieši iepretīm Termini stacijai.

Skats uz leju, cauri režģim no Svētā Pētera katedrāles kupola.

Klasisks kadrs. Priekšplānā Pētera katedrāles laukums. Tālāk Tibras upe. Krastā redzams Sant Andželo cietoksnis un iepriekš minētais tilts. Kadra augšdaļā var saskatīt Panteona kupolu.

Kadrs numur viens. Auto nav fokusā un fonā ir divi auto un garām gājēji. Cerībā uzlabot situāciju knipsēju vēl vienu kadru un vēlāk mājās sev sagādāju pamatīgas galvas sāpes. Tūlīt redzēsiet kāpēc.

Kadrs numur divi. Mašīnīte ir asumā. Esmu krietnu brīdi notupējies un nogaidījies līdz sagaidījis, kad pārpildītajā Romā uz īsu sekundi kadrā nav neviena cilvēka vai auto. Un viss beidzas ar to, ka mani dižie bilžu skatītāji/vērtētāji saka, ka pirmais kadrs esot labāks.

Pēdējais vakars Itālijā. Atkal esam Bergamo. Vecpilsētā nobaudījām lieliskas vakariņas. Nolēmām uz hosteli (kas atrodas netālu no pilsētiņas centrālā laukuma) doties ar kājām. Mūsu mērķis ir aptuveni tā vieta kadrā, kur uz centrālās ielas ir visvairāk gaismu. Patiešām laba ideja. Vakars silts. Ielas klusas un mierīgas. Patīkama pārmaiņa salīdzinot ar Romu. Visa ceļa garumā skats uz izgaismoto pilsētu.

Šis pats ieskats bildēs ir atrodams Flickr 37 kadru izlasē.

P.S.

Krāsu gamma bildēs dažbrīd ir krietni rudenīga, bet tas nozīmē tikai to, ka esmu tajā brīdī lietojis, kādu no FUJI filmiņām, kurās daudz izteiktāki ir zilie un zaļie toņi, kas bildi padarīja vēsāku. Nākamreiz par šo lietu piedomāšu rūpīgāk. Dienas bija siltas ap +20, dažbrīd aptieku izkārtņu termometri rādīja pat +25, no rīta dzestrāks, bet pēc tam visu dienu staigāju t-kreklā.

Canon EOS 300 pilnā ekipējumā

Jaunā komplekta centrālais tēls ir mana pirmā (ja neskaita Zenītu) spoguļkamera Canon EOS 300, kura dzimusi, kaut kur laika posmā no 1999. līdz 2002. gadam.

Nopirku šo kameru, jo tajā brīdī to piedāvāja par patīkami zemu cenu un biju jau noskaidrojis, ka ir iespējams iegādāties speciālu pārejas gredzenu, kas ļauj lietot vecos M42 vītnes objektīvus, kādus eBay par pieticīgām naudām var atrast biezā slānī. Man tas šķiet dikti izdevīgi, ka “vecie” objektīviem, kas der zenītam un šai kamerai, tālākā nākotnē derēs arī tai modernajai digitālajai Canon spoguļkamerai, kuru es (iespējams) iegādāšos, lai aizvietotu novecojušo panasoniku.

Pirmie divi papildinājumi pēc kameras iegādes bija diezgan loģiski. Pirmkārt, pārejas gredzens, kādu eBay iespējams iepirkt par pāris latiem. Otrkārt, bateriju paciņa/grips (BP-200), kurai turklāt ir arī papildus slēdža poga un siksiņas iekāršanas vieta vertikālajiem kadriem. Bateriju paciņa ir ļoti praktisks pirkums, jo tajā var ielikt četrus AA pirkstiņus (ceļojot var nopirkt visur). Turklāt, ja lieto lādējāmās baterijas, tad ar šo brīdi arī beidzas visi turpmākie tēriņi. Ja nav šīs bateriju paciņas, tad jāpērk divas mazas CR2 muciņas, kuru cena nav diez ko patīkama. Atkarībā no veikala tās maksā 5 Ls gabalā (noteikti var atrast lētāk, bet katrā ziņā, ja CR2 pēkšņi nobeidzas, tad nebūs iespējams katrā stūra bodē iepirkt jaunas).

Kā fotoaparāts izskatās bez gripa?

Kad noņēmu gripu atklāju, ka biju jau aizmirsis, ka bez tā fotoaparāts kļūst daudz vieglāks, turklāt kārtīgi lielā rokā to ir neērti turēt (mazu roku īpašniekiem un japāņiem, nav iemesla satraukumam).

Trešais un nozīmīgākais pirkums saistībā ar šo fotoaparātu ir uzticamais draugs – Pentaflex 50mm/1.8 objektīvs (paldies Kristapam). Jau kopš pirmajiem kadriem man tas ir dikti, jo dikti iepaticies un nu, jau tas tiek izmantots visos dzīves gadījumos. Visas jaunākās bildes tapušas tieši ar šo objektīvu un domāju, ka man būs pietiekami interesanti ar to eksperimentēt arī nākotnē.

Kopumā man šķiet, ka esmu ticis pie ideāla iesācēja foto komplekta, kas turklāt iekļaujas summā zem 50Ls ar objektīvu un visiem iepirktajiem nieciņiem.

Apmēram pirms gada gada foto vietnē flickr.com parādījās iespēja publicēt īsus video klipus. Bija arī video nīdēji (tas taču ir foto portāls! šeit nav vietas video klipiem! utt.), bet izmaiņas apturēt nevienam neizdevās. Un labi, ka tā.

Tagad video mīļotājiem tiek piedāvātas aizvien jaunas funkcijas.

Flickr.com svarīgākais uzlabojums ir augstas izšķirtspējas un kvalitātes (HD) video augšupielādēšana PRO lietotājiem. Tas nozīmē, ka portālā parādīsies aizvien vairāk video klipu, kuri attaisnos spoguļkameru filmēšanas iespējas.

Vimeo.com, jau labu laiku ir iespējams augšupielādēt HD video un pat youtube.com ir izdarījusi visu, lai tajā esošos video varētu aplūkot pēc iespējas labākā kvalitātē. Ar ko gan flickr.com varētu mūs pārsteigt?

Manuprāt, flickr.com galvenais trumpis ir nevis tehniskās iespējas, bet gan milzīga radošo īpatņu “komūna,” kas jau šobrīd lieto šo servisu. Šie radošie tipiņi nepievienos youtubveidīgos “smieklīgos” klipus. Radošie tipiņi eksperimentēs un radīs dažādus labumus. Flickr HD grupā jau apkopoti pirmie video klipi un jau tagad tur ir ko redzēt.

Piemēram, šāds time lapse, kas knipsēts caur lidmašīnas logu vēl nebija redzēts:

Interesanta piedeva ir flickr clock – laika ass ar visiem pievienotajiem video klipiem. Kaut kas līdzīgs twitter.com īsajiem ziņojumiem, tikai ziņojumu vietā ir video klipi no visas pasaules.

via rotorblog.com

Novērotā kārtība ir šāda: TVNET pie rakstiem pieliktajām fotogrāfijām, kā autors tiek minēts portāls flickr.com, un tiek dota saite uz šo portālu neraugoties uz to, ka šāds rīcības modelis neatbilst standartiem par fotogrāfiju pārpublicēšanu. Runājot pazīstamākās kategorijās tas ir tas pats, kas ņemt foto no draugiem.lv galerijām un to pārpublicējot, zem bildes minēt, ka foto autors ir portāls draugiem.lv.

Visu portālā flickr.com ievietoto fotogrāfiju autortiesības pieder cilvēkiem, kas paši tās tur ir ielikuši. Pilnīgi pie visām fotogrāfijām, kas ir portālā tiek pievienoti nosacījumi, ar kādiem ir iespējama fotogrāfijas pārpublicēšana. Pilnīgi visi nosacījumu varianti iekļauj punktu (Attribution), tas nozīmē, ka pārpublicēšanas gadījumā obligāti ir nepieciešama saite, kas dod atsauci uz fotogrāfijas autoru (nevis portālu flickr.com). Tātad var publicēt fotogrāfijas tikai ar nosacījumu, ja ir dota saite uz lietotāja profilu, ieteicams minot arī autora vārdu. Ņemot vērā šos apstākļus iespējams droši teikt, ka pilnīgi visas flickr.com fotogrāfijas, kas līdz šim ir publicētas portālā TVNET ir izmantotas pārkāpjot fotogrāfiju autoru noteiktos nosacījumus.

Pārmeklējot portālu tvnet.lv ar Google.com meklētāju tiek atrasti 9700 ieraksti, kuros ir minēts flickr.com (jāatceras, ka šāda pati foto publicēšanas kārtība tiek piekopta arī financenet.lv). Pēc aptuvenām aplēsēm ir izmantotas vairāk kā simts dažādu autoru fotogrāfijas.

Katras fotogrāfijas patieso autoru iespējams atrast ar tineye.com meklētāja palīdzību, kas prot atrast fotogrāfijas vai tās atvasinājumu atrašanās vietas citās interneta vietnēs.

TVNET pamanījušies izmantot arī Latvijā tapušas fotogrāfijas, (kopija) tāpēc, kad atradīsiet savu fotogrāfiju ziņu portālā neesiet pārsteigti, bet droši dodieties pēc solītajiem 15 Ls, kas pienākas tiem, kuru bildes tiek publicētas TVNET.

Starp TVNET izmantotajām fotogrāfijām iespējams atrast arī tādas, kuras patiesībā ir apzīmētas ar tekstu © All rights reserved. Piemēram, šajā rakstā lietotā ilustrācija -

Foto oriģināls atrodams pie lietotāja Blue Star Lego un apzīmēts ar jau minēto © Visas tiesības rezervētas simbolu.

TVNET pārstāvji acīmredzot jūtas tik pārliecināti par savu “flickr.com stratēģiju”, ka apzīmējuši ar flickr.com birku arī tādas fotogrāfijas, kas ar meklētāju flickr.com nav atrodamas.

Ir raksti, kuros pie bildes, norādīts interesants avots – google.com. Tas laikam ir domāts kā smalks humors? Visi taču zina, ka google.com atrastās fotogrāfijas pieder to autoriem, nevis meklēšanas servisam.

Katrā ziņā es vēlos atgādināt, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj atrast šīs un citu fotogrāfiju īstos autorus. Šajā gadījumā redzam, ka foto patiesībā nāk no flickr.com, kur to izvietojis lietotājs Incase Designs un arī šo darbu droši var izmantot katrs, kas vēlas, ja vien norāda atsauci. Vai tad tas ir tik sarežģīti?

Es nevēlos uzsākt medības un katram foto autoram stāstīt par to, ka viņa darbs ir nozagts. Bieži pašiem autoriem nav nekādu iebildumu pret viņu darbu izmantošanu, vienīgais, ko viņi sagaida no portālu un blogu puses ir mazliet atzinības par ieguldīto darbu, kuru ir viegli dot ar vienkāršas saites palīdzību.

Kāds būtu pareizais fotogrāfiju lietošanas modelis, lai TVNET rīcība būtu legāla?

Pirmkārt, pie visām fotogrāfijām ir jābūt saitei uz foto autoru. Otrkārt, no visām flickr.com portālā minētajām fotogrāfijām drošāk būtu lietot tās, kuru licence atļauj darbu izmantot komerciāliem mērķiem.

Pietiekami bieži pie flickr.com atļaujas tiek norādīta piezīme, ka tā ir lietojama tikai nekomerciāliem mērķiem (Noncommercial), kas būtībā izslēdz iespēju tās lietot portāliem, kas raksta vidū liek reklāmas. Ja autortiesību eksperti konstatētu, ka šajā gadījumā nauda ar fotogrāfijām netiek nopelnīta, tad var uzskatīt, ka pieļaujams lietot arī tās fotogrāfijas, kas marķētas kā derīgas nekomerciāliem mērķiem.

Tātad, no 7 nosacījumu veidiem, kādus var uzstādīt flickr.com lietotāji pārpublicēšanai derīgi ir 6 pēdējie veidi, turklāt tikai tādā gadījumā, ja tiek izpildītas tajos minētās prasības (ko nozīmē, katrs prasību veids?):

• None (All rights reserved)
• Attribution-NonCommercial-ShareAlike Creative Commons
• Attribution-NonCommercial Creative Commons
• Attribution-NonCommercial-NoDerivs Creative Commons
• Attribution Creative Commons
• Attribution-ShareAlike Creative Commons
• Attribution-NoDerivs Creative Commons

Visbeidzot es vēlos pateikt, ka šādu rīcību var piedot privātpersonas veidotam blogam, bet ne tik lielam portālam kā TVNET. Domāju, ka šis ir apzināts solis, jo nav iespējams nepamanīt flickr.com izvirzītos nosacījumus, tādēļ šī ir tīša, sistemātiska un nekaunīga fotogrāfu autortiesību pārkāpšana. Var jau skaisti aizsargāt savas autortiesības, bet tad vienlīdz liela cieņa ir jāizrāda pret citu cilvēku darbu.

Nosūtīju raksta kopiju par šo jautājumu TVNET redakcijai, gaidīsim arī viņu viedokli par notikušo.

Uzziņai:

• Kā pareizi pārpublicēt flickr.com fotogrāfijas?
• Kas ir Creative Commons?

Šķiet, kaut ko līdzīgu jau biju manījis. Droši vien ne katrā dzīvoklī būs iespējams kaut ko tādu iesākt. Paskats sanāk visnotaļ dīvains, bet, ja kopējā dizainā iet labi iekšā, tad kāpēc gan ne? No otras puses, es laikam palikšu pie tā, ka labākais tukšo burku pielietojums ir zaptes uzglabāšana.

Pamācība, kā vislabāk tikt pie šādām foto burkām.

2006. gadā iegādājos savu pirmo fotoaparātu, kas kalpo vēl līdz šim brīdim – Panasonic DMC FZ30. Savā laikā, tā šķita prātīga izvēle. Man kā iesācējam šī kamera piedāvāja un joprojām piedāvā virkni vērtīgu fīčas, kas pirkšanas brīdī nebija atrodamas citos rīkos. Gandrīz visas šeit publicētie fotogrāfijas ir tapuši ar šo kameru.

Mani piesaistīja FZ30 iespēja pašam manuāli grozīt fokusa gredzenu, pašam izvēlēties diafragmas atvērumu, skrūvēt virsū foto filtrus, pievienot ārējo zibspuldzi un izdarīties gluži kā ar īstu fotoaparātu. Es no šī aparāta sagaidīju iespējas, kas to pietuvinātu spoguļkamerai, jo nebija vēlmes ieguldīt milzu līdzekļus pirmajā aparātā, zinot, ka ar laiku iespējams nāksies meklēt ko jaudīgāku.

Tas, ka sāku savu foto hobiju ar digitālo aparātu deva man iespēju, sabildēt, nejēdzīgi lielu lērumu ar miglainām, jokainām, nepareizām bildēm. Ar to es veiksmīgi nodarbojos līdz pat šim brīdim.

2007. gada beigās iegādājos Zenit ET, (kuru cilāju samērā retos/īpašos gadījumos) pirms pusgada sāku spēlēties ar Canon EOS 300 un nu filmas kameru ietekmē cenšos aizvien vairāk domāt pirms katra kadra un aizvien mazāk knipsēt “identiskus” kadrus arī pārejot uz digitālo Panasonic kameru.

Morāle ir tāda, ka līdz Canona periodam, man ir iekrātas pilnas mapes ar bildēm, kas nav izšķirotas, kur katrs objekts ir “uzbliezts” kā minimums 2-3 reizes. Tagad, kad izbraukumos ņemu līdzi abas kameras, kadru skaita minimālisms tiek pārnests uz digitālo kameru. Tas nozīmē, ka tuvākajā nākotnē saviem draugiem atkal varēšu rādīt svaigas bildes, bez īpašas aiztures no fiksēšanas brīža. Ietaupītajā laikā iespējams tikšu galā arī ar arhīvos iegūlušajiem kadriem.

Sanāca, tāda kā apņemšanās.

8. oktobra rīts. Es vienkārši nespēju neizvilkt no somas savu uzticamo mirkļu fiksētāju.

Un tālāk seko īsta miglu bilde ar miglu. Ieteicams skatīties lielākā versijā. Šī gan ir tapusi kādus 300 soļus tālāk no mājas. Redzamā iela ir Brīvības gatve. Tas bija tajā trakajā miglas dienā 7. oktobrī.

Es taču nevarēju neiemūžināt alfiņu :). Žēl tikai, ka nostrādāja zibspuldze un nedaudz sabojāja logotipu.

Saule virs kļavas, kuru pats atradu mežā, adoptēju, izvēlējos vietu un iestādīju. To es paveicu kad biju apmēram tādā garumā, kā lāpsta ar kuru es darbojos. Un savukārt lāpsta bija kļavas garumā. Tagad šī kļava ir jau vismaz 4 reizes garāka par mani.

Vecais labais putnu būrītis. Ir iemūžināts arī Lieldienu sniega puteņos (1, 2, 3).

Sēta. Šis kadrs tapa tāpēc, ka vēlējos izpētīt, kā nu saule izspēlēsies pa visām lēcām un kas no tā visa nonāks līdz filmiņai.

Ābele – arī no tās pašas sētas.

Sanatorijas “Līva” jumts. Ceru ka nekļūdos, bet man šķiet, ka šis ir tapis ar Tair 300mm, kas plašāk pazīstams kā foto sniper.

Šāds skats mani sagaida katru rītu braucot uz darbu. Jāsēž ir labajā pusē citādi visu ceļu spīd virsū saule. Miers ir tikai mākoņainās dienās.

Nauris Avots, ekspozīcijas laiks 10. februāris – 21. jūnijs 2003. gads

No Kristapa uzzināju, ka pasaulē eksistē solargrāfija. Interesanta fotografēšanas tehnika, kas patiesībā ir vēl tuvāka fotogrāfijas būtībai, kā jebkurš cits fotografēšanas veids.

Solargrāfija nozīmē saules ceļa fotografēšanu. Parasti ekspozīcija ilgst kā minimums dažas dienas vai nedēļas, taču kārtīgs kadrs tiek uzņemts vairāku mēnešu garumā.

Ja ir tik ilga ekspozīcija, tad kadrā iespējams notvert saules loku visas dienas garumā, kā arī papildus lokus, kuri veidojas zemei rotējot ap sauli. (izskaidrojošais video)

“Fotoaparāts” – solarogrāfs izpaužas dažādos veidos, bet vienkāršākais ir tukša filmiņas kastīte, kurā ievietos fotopapīrs un sānā izdurts mazmazītiņš caurums. Saule ar savu gaismu burtiski iededzina papīrā savu gājumu. Fotoaparāta izgatavošana ir parādīta ar vienkāršiem, ilustrētiem soļiem, un to ir iespējams paveikt katram interesentam.

Man nagi niez izmēģināt, tikai jāatrod piemērots punkts un fotopapīrs.

Šīs nodarbes centrālā lapa www.solargraphy.com

Man patīk, kad ar debesīm notiek šādi “joki.”

Ja jūs nebūtu redzējuši pirmo, man šķiet būtu diezgan pagrūti pateikt, kas ir attēlots šajā kadrā.

Šis kadrs te jau ir bijis. Bildēts ar Zenītu sen, sen atpakaļ.