Bērnībā lasīju grāmatas strēķiem. Bija brīvs laiks. Sākumā lasīju to, kas patika, pēc tam vienkārši visu, kas stāvēja mājas grāmatas plauktos. Man patika pats process.

Mana mamma ir latviešu valodas un literatūras skolotāja. Tas nozīmē, ka ar mājās atrodamajām grāmatām kādam laiciņam pietika. Protams, bija tādi plaukti, kuros nevēlos ielūkoties pat tagad, piemēram, plaukts, kurā skaisti sēž visi Raiņa kopotie raksti.

Atceros, ka pasaku krājumi un visa veida bērnu literatūra bija plašā izvēlē. Man patika bērnu grāmatas kuras, kā stāsta vecāki, man nācās lasīt priekšā brālim. Katrā ziņā ar bērnu literatūras klasiku es iepazinos to lasot pats, nevis klausoties, kā man kāds lasa priekšā.

Vēlāk tiku pie grāmatām par indiāņiem, par zelta meklēšanu un sniega suņiem. Šobrīd pat grūti nosaukt, cik plašs tēmu loks tika nosegts ar grāmatām, kuras lasīju vienu pēc otras – kā viena cauri, tā ķēros pie nākamās. Dažas patika īpaši, tās pēc pāris mēnešiem varēju lasīt arī pa otram vai trešam lāgam. Lasīju pa vakariem un vislabāk pa naktīm, kad bija klusums un neviens netraucēja fantazēt.

Bērnībā man grāmatas bija filmu vietā, pat labākas par filmām, jo visu varēju iekārtot pa savam prātam. Darbības vietas, krāsas un varoņus es iztēlojos tik dzīvi, ka man joprojām ir skaidrs, kā katrai lietai ir jāizskatās un tie retie ekranizējumi parasti ir diezgan liela vilšanās, jo neatbilst manām iedomām, par to, kas notiek grāmatā. Daudzas darbības vietas grāmatās tika iztēlotas no jau eksistējošām vietām, no manas apkārtnes. Ņēmu to, kas bija un uzlaboju tik tālu, līdz pēc apmēriem un apraksta, jūras krasts saskanēja ar grāmatā aprakstīto neapdzīvotās salas krastu.

Laimīgā kārtā mammas studiju gados iepirkto grāmatu vidū bija pietiekami daudz zinātniskās fantastikas darbu. Šīs grāmatas labu laiku likās pārākas par visām pārējām, jo piedāvāja, nesalīdzināmi interesantākus fantāzijas lidojumus. Tālāk jau plauktus pārmeklēju ar lielāku rūpību, meklējot noklīdušas grāmatas par robotiem, kosmiskajiem kuģiem, svešām planētām, naudas kokiem un citiem brīnumiem. Ja nemaldos tad tieši zinātniskās fantastikas dēļ sāku klīst pa skolas un pagasta bibliotēku. Nevarētu teikt, ka biju ļoti biežs viesis, bet šad un tad piestaigāju. Pašlaik mani māc aizdomas, ka foršāko daļu no grāmatām esmu aizdevis tālāk lasīšanai un līdz šai dienai atpakaļ neesmu saņēmis, tas  nozīmē, ka būs grūti sastādīt precīzu sarakstu ar šī žanra grāmatām. Atliek tikai cerība, ka grāmatas ir nobēdzinātas plauktos, un nekur tālu tās nebūs jāmeklē.

Vidusskolā, protams, tika izlasīta visa obligātā un ieteicamā literatūra. Šādas un tādas lietas jau biju pamanījies izlasīt pamatskolas laikā, tāpēc nācās pārlasīt atkārtoti. Loģiskā kārtā safanojos, par kara tematiku, tajā skaitā Remarku, pieņemu, ka esmu izlasījis visus viņa romānus, kas vien bijuši iztulkoti latviešu valodā.

Kā jau minēju skolas laikā reti bija brīdis, ka nelasīju kādu grāmatu, bieži paralēli iesāktas bija vairākas. Līdzīgi, kā tagad tiek patērēti seriāli, tajā laikā vakari un naktis bija atvēlētas grāmatām.

Pašlaik mans hobijs ir gandrīz zudis. Vakarā, kad eju gulēt esmu pārāk noguris un ir pārāk vēls, lai ķertos pie grāmatas. Izstrādājies reflekss, tā kā visbiežāk lasu gultā, tad pēc pirmās vai otrās lapas puses esmu jau aizmidzis.

Pēdējos mēnešos šis tas ir izlasīts un pašlaik esmu apņēmības pilns uzsākt veselīgu grāmatu lasīšanas ritmu. Pēc liela pārtraukuma lasot grāmatas sajutu, ka visu šo laiku esmu bijis tādā kā grāmatu badā, kas nebija izjūtams līdz pat brīdim, kad atkal sajutu, kā tas ir lasīt, kaut, ko kas ir drukāts un iesiets. Interneta vidē lasīšana, nemaz nav lasīšana, visbiežāk tā ir skriešana ar acīm pāri teksta blāķiem. Tiek zaudētas nianses. Pats jūtu, ka reti, kad sanāk lasīt tekstu neizlaižot nevienu vārdu.

Pārdomāju un sapratu, ka ļoti piemērota lasīšanas vide ir tramvajs. Lasot, ceļā patērētais laiks tiek izmantots pilnībā. Citos apstākļos vienmēr ir iespējams izdomāt, “produktīvākas” nodarbes un grāmatas lasīšanai netiek dota priekšroka.

Tagad nodarbojos ar sava mazā Rīgas grāmatplaukta ievietošanu Shelfari virtuālajā plauktā un, kad tikšu pie dzimtās mājas grāmatām, domāju arī tās virtualizēt un salikt pa “plauktiņiem”. Līdz ar hobija aktivizēšanu un šo ierakstu paplašinu bloga kategoriju skaitu – fotografēšanai un skriešanai pievienojas arī grāmatu sadaļa.