Varbūt mēs vakar tā arī nenonācām līdz ģeniāliem atklājumiem, taču es katrā ziņā ieguvu mazliet plašāku skatījumu uz mediju pasaulē notiekošo.

Ansis Egle, kā jau parasti, ir sagatavojis nelielu video interviju ar Gary, kurā tiek runāts par:

• Par Knight News Challenge sacensībām un iespēju saņemt finansējumu arī TAVAM inovatīvajam projektam digitālo mediju jomā
• Par pieteikumu iesniegšanas dedlainu, kas ir pagarināts līdz 2009. gada 15. decembrim
• Par to, kā mirst tradicionālā prese – avīzes
• Par to, kā funkcionē demokrātija
• Par to, kāpēc avīzes mirst
• Par akciju tirgus alkatību
• Par to, kā nepalikt uz otru gadu dzīvē un nekļūt par otrās šķiras pilsoni
• Par to, kā iegūt darbu McDonalds
• Par frustrāciju darbā un jaunām iespējām darbā
• Par mācību, kas gūta strādājot USA TODAY
• Par to, kā pareizi izplatīt ziņas un kādos kanālos un kā to darīt
• Par to, kā ASV mediji mācās strādāt pa jaunam
• Par sarunu un monologu

Video šeit:

Click here to view the embedded video.

Plašāki Anša komentāri par interviju šeit.

Atzīšos, ka neesmu nekāds hokeja fans. Taču šoreiz gan gribu padalīties ar interviju, kuru iespējams lasīt hokejs.lv

Man tiešām prieks, ka portāls turpina augstā līmenī darboties arī pēc lielā hokeja buma beigām.

Lūdzu: Intervija ar Raiti Ivanānu.

Teksts: Kristaps Zaļkalns Foto: Kaspars Breidaks (viņa bildes var atrast arī today.lv)

Lokālā kopija zemāk:

Nav joks!

Interviju esam sarunājuši 14:00 Molā. Tur Raitim būšot ērtāk, jo jāpieskata mazais krustdēls un jāizpalīdz mammai. 13:59 Ivanāns angļu mierā izčāpo no auto stāvvietas dziļumiem. Viņš tuvojas tik lēni un nosvērti, ka gandrīz vai sāk kļūt neomulīgi. Viņš ir tik sasodīti liels un spēcīgs!

Lai arī Raitis Ivanāns ir visai noslēpumains, sarunā viņš atklāj, ka ļoti vēlas spēlēt olimpiādē. Runājam arī par Bekstroma aizlidināto nūju, policista ikdienu, Ameriku, Latgali un vēl daudz ko citu…

Tikko tavs klubs Losandželosas „Kings” izsniedza vilka pasi galvenajam trenerim Maikam Kraufordam. Kā treneru maiņa varētu ietekmēt tavu lomu komandā?

- Ja par treneri iecels kādu citu, nezināmu speciālistu, tad neko nevar prognozēt. Tad sevi būs jāpierāda vēlreiz.

…visbiežāk ticis locīts Maika Džonsona vārds, kurš līdz šim bijis „Kings” otrais treneris.

- Man jau labāk, ja par galveno apstiprinās Džonsonu. Viņš vairākus gadus ir Losandželosas treneris un zina, ko es varu un ko es nevaru. Daudz kas atkarīgs no treneriem hokejā – ir tādi, kuriem tu iepatīcies un viņi tev uzticas. Svarīgi, lai ir labas attiecības, jo no trenera ir atkarīgi nākamie līgumi. Jo mazāk dabū spēlēt, jo sliktāk.

Ar „Kings” tev ir līgums vēl uz diviem gadiem.

- Tas, ka ir līgums, tas ir lieliski, bet viņi ar mani darīt, ko grib – protams, arī aizsūtīt uz fārmklubu, jo man ir divvirzienu kontrakts. Viss ir manās rokās.

Bet kā ar policista lomu? Mūsdienās taču NHL katrā komandā tādu vajag.

- Vajag, lai arī māk spēlēt, ne tikai kauties — lai treneriem ir lielākas iespējas policistu izmantot. Tāpat svarīgi tikt visiem līdz, spēlēt taktiski, un spēt iekļauties trešajā, ceturtajā uzbrucēju trijniekā.

Tava statistika ar katru tikai uzlabojas!

- Šogad vairāk ripas iemetu (sešas, pagājušajā sezonā četras – K.Z), bet tā… Atkarīgs ar ko kopā spēlē. Ja tiec maiņā ar labiem spēlētājiem, tad tikai atveries un partneri tevi atradīs.

Ko šajās trīs sezonās Nacionālajā Hokeja līgā esi jaunu iemācījies?

- Galvenais ir būt labam komandas biedram. Ja tu esi kā ods vai žurka, tad šāda informācija ātri izplatās pa visu līgu un pēc tam neviens klubs tevi negrib ņemt savā komandā.

Pievēršoties Latvijas izlasei, kādā gaismā prātā palikusi debija Halifaksā?

- Atmiņas tikai labākās – pirmais čempionāts, pirmoreiz ar lielo izlasi. Žēl, ka nebija lielāks spēles laiks un žēl, ka neuzvarējām vāciešus. Kopumā pozitīvi.

Kā bija ar Štālu un Bļinovu spēlēt?

- Savā pirmajā spēlē, pārbaudes mačā ar Baltkrieviju, kas bija Halifaksā, sajūtas bija lieliskas – spēlējām daudz, izdevības gūt vārtus bija daudz, saspēle bija un viss sanāca. Redz, neko daudz jau nevar izdarīt, ja tu spēlē 40 sekundes pret Kanādu vai ASV un lielākoties savā zonā. Ja ilgāk spēlē kopā, tad vairāk arī var sanākt.

Čempionāta laikā mediji kritizēja, ka treneri Ivanānu varēja izmantot produktīvāk.

- Domāju, varēja vairākumā biežāk ļaut vārtu priekšā nostāties… Arī pret to pašu Kanādu, kad jau zaudējām 0:7, vienkārši izlaist vairākumā vai dot iespēju vienādos sastāvos uzbrukumā uzspēlēt. Kāpēc gan ne?

Iepriekš nebiji spēlējis lielajā izlasē un komandai pievienojies Kanādā, tikai pēc treniņnometnes. Kā  izdevās iekļauties izlasē?

- Pirmajā dienā ar visiem sapazinos un nebija nekāda vaina. Principā tagad visus puišus pazīstu.

Starp citu, kāpēc nebiji uz treniņnometni Rīgā?

- Pēc sezonas beigām NHL bija jāiziet medicīniskās pārbaudes. Bija problēmas ar gurnu, kuru vajadzēja atpūtināt (tagad ar veselību viss ir kārtībā). Pēc tam jau vairs nebija vērts braukt, treniņnometnē vēl bija atlikušas četras dienas un to dēļ būtu jālido no Ziemeļamerikas uz Latviju un tad atpakaļ uz Ziemeļameriku, Halifaksu. Čempionātam gatavojos tur pat Amerikā.

Kādas tev tagad ir attiecības ar Oļegu Znaroku? Vai mazais spēles laiks neiegrieza?

- Gribējās jau vairāk spēlēt. Bet komanda ir komanda, vai tu spēlē divas vai 30 minūtes. Ja komanda uzvar, tas nozīmē, ka visi ir vienlīdz labi paveikuši savu darbu. Tas nav teniss, kur viens dara visu. Hokejs ir komandas spēle un ar to ir jāsamierinās.

Proti, mazais spēles laiks neiedragāja tavas un Znaroka attiecības?

- Nē. Viņš ir treneris un viņš zina, ko viņš dara.

Nū… Pirms čempionāta Atvars Tribuncovs pacēla cepuri, norādot, ka nav apmierinājis treneru darbs.

- Tas, ko dara treneris, tas ir viņa ziņā.

Pēc čempionāta šķīrāties uz pozitīvas nots?

- Jā! Nekas jau nebija. Nestrīdējāmies.

Bet saki godīgi: pasaules čempionātam ziedoji vairākas nedēļas, tomēr katrā mačā dabūji uzspēlēt tikai vidēji nepilnas sešas minūtes. Vai tev ir stimuls nākamgad braukt uz pasaules čempionātu Šveicē?

- Dažas bija tādas spēles, kad laukumā nevarēja laist ceturto maiņu [kurā spēlēja Ivanāns K.Z.]. Gribās būt vairāk ar izlasi, vairāk spēlēt un vairāk sniegt savu palīdzību. Visiem gribās spēlēt un kuram patīk sēdēt aiz apmales? Stimuls spēlēt izlasē ir, jo es gribu spēlēt olimpiādē. Un piedzīvot visu to pārējo, ko dāvā spēlēšana Latvijas izlasē.

Pastāsti, lūdzu, kas notika tajā bēdīgi slavenajā epizodē spēlē ar Somiju!? Latvijai pavērās laba izdevība spēlē radīt jaunu pavērsienu, bija pat divu vīru skaitliskais pārsvars, bet tu aizlidināji somu vārtsarga nūju un dabūji divas minūtes…

- Es stāvēju vārtu priekšā. Vārtsargs mani ķeksēja, es nokritu un viņš vēl ar nūju man kājās knibinājās. Muļķīgi sanāca [kautrīgi iesmejas]. Es nenoturējos un aizmetu nūju.

Sekoja pārmetumi no treneru puses?

- Pats saprotu, ka tas bija stulbs noraidījums un tur neko īpaši nevar pārmest. Tas neatstāja izšķirošu iespaidu uz spēli; ja nebūtu uztaisījis to noraidījumu, tas nenozīmē, ka mēs spēli uzvarētu – tādā ziņā neesmu vainīgs.

Vai bija daudz situāciju čempionātā, kad gribējās nomest cimdus?

- Pret kanādiešiem un amerikāņiem.

Un citās spēlēs? Ar Somiju vai Slovēniju?

- Nē… Viņi jau nav tik nagli kā amerikāņi un kanādieši. Eiropieši ir cita tipa spēlētāji, viņi neaiziet tik tālu.

Vai noraidījums līdz spēles beigām pret Geclafu mačā ar Kanādu bija objektīvs tiesnešu lēmums?

- Amerikā nedotu noraidījumu līdz spēles beigām, bet Starptautiskās Hokeja federācijas noteikumi ir stingrāki.

Latvijas līdzjutēji droši vien gaida, ka jaunajā sezonā viņu pārmācīsi!

- (Smejas.) Uz pasaules čempionātu bija sakrājies no spēlēm ar Anaheimu. Man Geclafs nekad nav paticis kā spēlētājs.

Atgriežoties pie taviem pie taviem partneriem izlasē, Juris Štāls arīdzan savulaik nopietni kandidēja uz spēlēšanu NHL. Neesi treneris, bet kā tev liekas, kas Jurim pietrūka, lai nostiprinātos „Rangers” sastāvā?

- Viņš vairāk pieder Eiropas stila hokejam, nekā Amerikas. Tā ir daudziem eiropiešiem. Viņi aizbrauc uz Ameriku, neiederies turienes spēles stilā un viss. Štāls ir ļoti labs spēlētājs, labi pārredz laukumu ar ripu, met un… Viss viņam ir.

No iepriekšējām izlasēm biji pielaikojis tikai U-20 formu?

- Jā, divas reizes. Ungārijā un… Hmm… Kur bija otrs… kaut kur jābūt…

Tu reiz kādā intervijā izteicies, ka Monreālas „Canadiens” fani ir nepārspējami, jo viņi ir traki. Kā tu viņus vari salīdzināt ar Latvijas izlases līdzjutējiem?

- „Canadiens” katra spēle ir izpārdota un viņi nenormāli bļauj. Ar faniem Monreālā bija tā: ja tu esi labs, tu esi Dievs. Bet, ja komanda zaudē un pašam spēle nevedās, tad tevi arī var izsvilpt. Bet Latvijas faniem ir vienalga vai tu zaudē, vai uzvari: viņi arī pie 0:7 turpina bungot, atbalstīt, bļaustās. Baigie malači! Halifaksā vispār bija kolosāli – neko tādu nebiju redzējis!

Tad jau sanāk, ka Latvijas fani Monreālas līdzjutējus saliek vienos vārtos!

- Tur vairs nav variantu. Visi, kas ir redzējuši vai dzirdējuši par Latvijas faniem viennozīmīgi atzīst, ka mūsējie ir labākie.

Kā tas ir būt policistam?

- Tas ir bīstami veselībai. Rokas lauž… Bet tas ir mans darbs un tas arī viss. Vai es kaujos, vai es arī pa bortiem masējos. Mans uzdevums ir kauties un spēka spēle. Būt komandā. Katram uz laukuma ir savs darbs. Visiem ir viens mērķis – uzvarēt.

Kā sākās tava policista karjera?

- Viss sākās 2000. gadā Amerikā, kad spēlēju Pensakolā (ECHL). Komandā nebija neviena, kurš varēja izkauties. Vienreiz izkāvos, otrreiz izkāvos un ieņēmu policista lomu komandā. Redzēju, kā citi kāvās un sapratu, ka arī es varu darīt to pašu. Tā tā lieta aizgāja.

Atminies, kad pirmoreiz nometi cimdus?

- Laikam junioru vecumā. Pirmoreiz tā kārtīgi izkāvos, kad aizbraucu uz Ameriku un spēlēju UHL līgā. Pamatīgi dabūju (smejas). Abas acis bija pārsistas, zilumi arī bija.

Bērnībā arī uz ielas kāvies?

- Bija daži kautiņi, bet nekā nopietnāka.

Un tagad ārpus laukuma nav gadījušies starpgadījumi?

- Tikai muļķi kaujās bāros. Es labāk aizeju viņam uzlieku alu, nekā kaujos. Priekš kam?

Tavs istabas biedrs Halifaksā Mārtiņš Karsums stāstīja, ka sadzīvē esi īstākais miera mika.

- [smejas] Tā arī ir. Protams, dažreiz gadās, ka emocijas uzbango.

Kā tu trenējies kauties?

- Tagad vasarā trīsreiz nedēļā eju uz svaru zāli, mazliet paboksējos. Kad nāks tuvāk augusts, tad viss būs jāsāk apvienot ar slidošanu.

Vai tev ir arī savs boksa treneris?

- Boksa treniņi un tas, ko tu dari uz ledus, ir divas dažādas lietas. No boksa elementiem var tikai kādus desmit procentus izmantot. Sezonas laikā ir ļoti grūti, spēles katru otro dienu, pārbraucieni… Nav tā, ka kaušanās treniņi ņemtu virsroku pār ledus treniņiem. Tieši otrādi – laiks paboksēties sanāk ļoti maz. Pēc treniņiem cenšos mazliet ilgāk palikt svaru zālē.

Sieviešu sportā dāmas 10 gadus atceras, kura kurai ir ieskrāpējusi, bet veči izsitās un pēc maču visu atstāj pagātnē, un kopā iet iedzert alu. Vai tomēr policistu starpā neuzkrājās savi „parādiņi”?

- Ja ar vienu komandu daudzreiz spēlē, tad sakrājas gan. Piemēram, man pret Anaheimu šosezon bija jāspēlē astoņas reizes un tad nevar nesakrāties (Anaheimā spēlē Raiens Geclafs… K.Z.). Ja netiec viņam klāt vienā spēlē, tad jāmēģina atbildēt nākamajā. Pēc spēles viss tiek atstāts malā, jo rēķini tiek kārtoti tikai laukumā.

Kā uzaudzēji tik iespaidīgus muskuļus?

- Tā kaut kā iegājies… Jau sen eju cilāt svaru. Visu laiku cenšos sevi uzturēt formā un nezaudēt masu.

Kāds ir tavs rekords grūšanā no krūtīm guļus?

- Šo jautājumu man vienmēr prasa (smaida). Pirms diviem varēju uzspiest… (ilgi un pakāpeniski summē svaru disku skaitu un masu). 180 kilogrami vienu reizi. Tagad es vairāk strādāju ar mazajiem svariem, lai uzturētu sevi formā un nesatraumētos.

Ja salīdzina ar citiem hokejistiem?

- Ir vairāk, bet sezonas laikā neviens rekordus netaisa.

1996. gadā uz Ameriku devies kopā ar Aleksandru Andrejevu, kurš ir draftēts, un Rihardu Augstkalnu. Ko viņi dara tagad?

- Jā, draftā Andrejevu savulaik izvēlējas Fīniksas „Coyotes”. Viņš dabūja acs traumu un ar vienu aci ļoti, ļoti vāji redzēja, tāpēc bija spiests beigt spēlēt hokeju. Ja nemaldos, tagad viņš tagad strādā Dienvidkarolīnā par ugunsdzēsēju. Rihardam atkal bija problēmes ar sirdi. Uztaisīja operāciju un arī vajadzēja beigt hokejista karjeru. Tagad viņš ir atkopies un strādā Latvijā, laikam kompānijā HP, trenē amatieru hokeja komandas, tā kā Rihars ar hokeju mēģina saglabāt saknes. Viņš bija labs uzbrucējs, no mana gada viens no labākajiem.

Ja nemaldos, pa vasaru spēlē strītbolu?

- Nē, es vienkārši biju aizgājis paskatīties, kā man pazīstamie startē. Citos sporta veidos neesmu trenējies, pavasaru uzspēlēju golfu. Golfs ir gandrīz vienīgais mans hobijs, Losandželosā četrreiz nedēļā spēlēju. Mājās dažreiz galda tenisu uzspēlēju.

Tavs tēvs ir no Latgales. Tu arī brauc uz turieni atpūsties?

- Jā, pagājušovasar biju. Tur ir mani lauki, mani radi. Šogad arī domāju uz turieni aizbraukt atpūsties, ja lietus nelīs.

Losandželosā jau visu laiku spīd saule.

- Dažreiz ir arī lietus, toties visu laiku ir silts.

Vairāk kā desmit gadus spēlē Ziemeļamerikā. Neesi jau amerikanizējies?

- Amerika ir kļuvusi tuvāka, taču sirdī esmu kaut kur pa vidu starp Latviju un ASV. Varu dzīvot šeit un varu dzīvot arī tur. Nav problēmu.

Kurā zemē sevi redzi pēc desmit gadiem?

- Droši vien, ka Amerikā. Tur dzīvošu, jo mana sieva ir amerikāniete. Uz Latviju atbraukšu tikai ciemos.

Sezonas sākumā mačā pret Sanda Ozoliņa „Sharks” kādā epizodē tev ripa ar tādu spēku trāpīja pa seju, ka salauza vaiga kaulu. Bet pēc trieciena tu neesot pat aci pamirkšķinājis. Pēc spēles Ozoliņš sacīja, ka viņš tavā vietā būtu ar saķertu seju garšļaukus uz ledus…

- Es stāvēju zonā pie ūsām, Robs Bleiks meta no zilās līnijas un trāpīja tieši sejā.. Nezinu, vai tas ir sāpju slieksnis vai rūdījums no kautiņiem, bet parasti, kad ripa trāpa sejā spēlētāji nomet cimdus un saķer seju. Jutu, ka ar seju būs pamatīgas nepatikšanas, bet pirmā doma bija nevis gulties, bet slidot uz soliņu.

Vai tevi Latvijā uz ielas atpazīst?

- Dažreiz pienāk klāt bārā un kaut ko saku. Vaicā, kāpēc aizmetu somu vārtsarga nūju.

Fotogrāfijas un tekstu aizliegts kopēt vai pavairot, bez hokejs.lv atļaujas.

odiseja.lv

Interesanti, ka trāpījos vienā kompānijā ar vēl vienu bloga autoru Juri Kažu. Piedāvāju iespēju iepazīties ar Odisejas jautājumiem un manām atbildēm:

Kā cīnīties ar rasismu?

Rasisma cēlonis ir prāta aprobežotība. Manuprāt, rasisti ir vienkārši slikti izglītoti ļaudis. Ja izglītības sistēmā strādājošajiem tiktu piedāvāts konkurētspējīgs atalgojums, tad līdz ar jauniem un profesionāliem mācībspēkiem paceltos izglītības līmenis un rasisma problēma pazustu pati no sevis.

Kādā ražošanas jomā Latvijai ir cerības kļūt par lielvalsti?

Ir divas jomas, kas man nāk prātā. Pirmā būtu tradicionālāka – kokapstrāde. Viens no retajiem resursiem, ar kuriem varam lepoties, ir Latvijas meži. Domāju, ka ar nodokļu politiku būtu iespējams panākt, ka no Latvijas būtu neizdevīgi izvest neapstrādātus kokmateriālus. Jārūpējas, lai koksne tiktu apstrādāta vietējās ražotnēs.

Otra nozare būtu informāciju tehnoloģijas. Uzskatu, ka Latvijā ir daudz gudru prātu, taču pagaidām izglītības sistēma nav veidota tā, lai jau agrā vecumā sagatavotu spēcīgus informāciju tehnoloģiju speciālistus. Visbiežāk augstskolās nonāk vidusskolu beidzēji, kuriem ir minimāls priekšstats par to, kas ir IT nozare. Ja šo tendenci mainītu, tad varam sākt domāt par konkurēšanu pasaules līmenī.

Uz ko paļauties, kad prāts un intuīcija nonāk pretrunā?

Es teiktu, ka jāpaļaujas uz intuīciju. Ticu liktenim un domāju, ka laba plānošana + nejaušība visbiežāk dod labu rezultātu.

Ko Tu nominētu par „Gada cilvēku Latvijā 2007″?

Godīgi sakot, man nenāk prātā neviens, kas būtu pelnījis šo titulu pagājušajā gadā. Varbūt varētu joka pēc nepiešķirt to nevienam? Medijos bija tik spēcīgs negatīvo ziņu fons, ka visdrīzāk šo titulu būtu pelnījis kāds sētnieks, kas visu gadu čakli apkopis Rīgas centra parkus.

Kā būtu jāpavada 16. marts – latviešu leģionāru diena?

Klusi un mierīgi. Ar ziediem pie atceres vietām. Ar izglītojošiem raidījumiem televīzijā.

Pārējo intervijas dalībnieku atbildes varat lasīt odisejas interviju lapā. Šoreiz, gan izskatās, ka mēs visi atbildējām pamatā ļoti līdzīgi (un mazliet garlaicīgi :).

Saruna ir par web dizainu, CSS, blogiem un tendencēm. Un pat ja tev šīs lietas ir svešas es gribētu teikt, ka atbildes uz jautājumiem ir pietiekami interesantas jebkuram lasītājam. Gribu piebilst, ka par konstruktors.com rakstīju jau iepriekš, un šī ir pirmā, bet ne pēdējā intervija šajā interneta žurnālā.

sākam!

Vai vari mazliet pastāstīt par sevi?

Mana pamatnodarbošanās tomēr ir students — mācos Latvijas Universitātē fiziku. Ar vietnēm (kuras tolaik tā vēl nesauca) sanāca saskarties 1998. gadā, kad bija doma izveidot mājas lapu Latvijas autokrosam. Tā kā mēs ģimene esam tās lietas entuziasti, tad bija gan idejas rakstiem, gan bildes.

Par mājaslapām sāku lasīt tīmeklī, kuram varēja piekļūt tikai ar LMT iezvanpieeju caur mobilo tālruni. Tad no FrontPage līdz Dreamweaver un tagad roku darbam. Man liekas, ka archive.org joprojām ir atrodamas vienas no pirmajām autokross.lv versijām. Pati pirmā atrodama šeit: web.archive.org

Kas ir konstruktors.com? Kāds ir tā mērķis?

Viss sākās ar vēlmi apkopot bieži izmantotos CSS fragmentiņus zem viena jumta, lai pie katra jauna projekta veidošanas varētu vienkārši nokopēt vajadzīgās lietas, lai nebūtu katru reizi jāraksta no jauna.

Vēl cita svarīga lieta ir mana absēstība ar “elastīgajām” lapu konstrukcijām. Esmu vienmēr uzskatījis, ka vietņu lietotājam ir jādod iespēja izlemt, kādā platumā viņš vēlas redzēt konkrētās vietnes saturu. Tapēc nekad nesmu labprātīgi izmantojis fiksētus izmērus.

Vairums no tīmeklī pieejamajiem CSS “frameworkiem” un arī pamācībām (tutoriāļiem) rāda piemērus, kā veidot fiksētos izkārtojumus, bet krietni mazāks uzsvars ir uz “nopietniem” elastīgajiem izkārtojumiem.

Tas pats Blueprint vai YUI izmanto fiksētos izmērus, kas man tik ļoti neiet pie sirds. Tāpēc nolēmu publicēt savu ellastīgo risinājumu, kurš jebkurā laikā var tikt ierobežots fiksētos izmēros, ja autors tā vēlas.

Un kurā brīdī tev parādījās doma veidot blogu?

Blogu pasīvais (viens komentārs piecu gadu laikā :) lasītājs esmu bijis jau ļoti sen, bet vienmēr biju aizņemts ar autokross.lv ziņām un rakstiem, ka neatlika iedvesmas, lai kārtīgi nodotos rakstīšanai par tīmekļa lietām. Blogu pa īstam saņēmos uzrakstīt, kad biju noguris klausīties, cik tradicionālā žurnālistika un vēl vairāk blogosfēra lieto terminu Web 2.0, kurš manuprāt nav tas labākais, lai aprakstītu procesus un tendences, kas notiek tīmeklī.

Līdzīgs ir mans viedoklis par “tīmekļa meklētāju optimizāciju” (SEO), kas manuprāt ir pārāk uzpūsta lieta. Par SEO bija mans pirmais raksts, bet par žurnālistiku un Web 2.0 nākamie. Par WordPress tēmām.

Divus gadus autokross.lv dzinējam izmantoju Drupal (pirms tam bija paša rakstīts PHP&MySQL dzinējiņš), bet rakstīšanai nolēmu pamēģināt WordPress, lai arī jau iepriekš zināju, ka tam trūkst daudz to lietu, ko es vēlētos no nopietna (lielapjoma) satura rediģēšanas rīka. Drupal ir fantastisks vairāk-valodu atbalsts, kurš ļauj pilnīgi kontrolēt lapas saturu.

Tik pilnvērtīgas iespējas WordPress dzinējam nav. Ja WordPress ir paredzēts “iesācēju” tipa programmētājiem (kur “biznesa” loģika ir sajaukta ar kontrolieriem un prezentāciju), tad Drupal ir mazliet prasīgāks, bet tajā pašā laikā nepiemērotāks blogiem un mazāka apjoma “satura” lapām, nevis aplikācijām.

Kāpēc izlēmi to veidot angļu valodā?

Domāju, ka latviešu valodā šos jautājumus diskutēt un izrunāt būtu vēl svarīgāk, nekā angliski. Bet man bija lielāka sāpe par angliski rakstošajiem, kuri konstanti un lielā daudzumā nekorekti raksta par tīmekļa lietām.

Cik vecs ir konstruktors.com?

Konstruktors.com sākums bija šogad oktobrī, bet blogu palaidu… skatos, kad bija pirmais ieraksts… 17 . oktobris.

Kā sāki veidot wordpress tēmas?

Tā kā esmu diezgan izvēlīgs par lietām, kas man grafiski liekas tīkamas, tad nekas cits neatlika, kā pašam izveidot savu ādiņu.

Papildus tam, tā ir arī “reklāma” CSS konstruktoram, kuru pilnībā esmu izmantojis abās tēmās, kā arī tajā, ko šobrīd lietoju blogā.

Man laikam ir HTML&CSS fetišs, jo šķiet, ka eksistē “pareizie” veidi, kā tos lietot un tādi, kas nav tik efektīvi vai loģiski. Tā pat kā ir “labais stills” programmēšanā (lai arī daudz komplicētāks), tā arī HTML un CSS pielietojumā ir sava veida labā prakse.

Abas WordPress tēmas, ko esmu publicējis publiskai lietošanai, taisīju savam blogam, bet, tā kā laiks iet un vēlmes (iegribas) mainās, tad arvien gribās kaut ko pielabot vai daidžreiz — pilnīgi izmainīt.

Kadi varētu būt laba CSS pamatpostulāti?

Laba CSS postulātus uzreiz ir grūti nodefinēt. Vienlīdz grūti būtu arī atrast, piemēram, laba PHP postulātus.

Galvenais būtu jau sākumā izplānot paredzamā satura daudzumu un arhitektūru. Un tad, izmantojot pēc iespējas mazāk HTML un koplicēta CSS koda, izveidot izkārtojumu, kas strādā visos pārlūkos bez sarežģītas “pierunāšanas” (CSS hacks).

Labs HTML un CSS veidojas arī tad, ja ir izveidota laba vietnes satura uzbūve un organizācija. Tāds sīkums kā navigācijas izvēle var iespaidot to, cik daudz un sarežģīts būs nepieciešamais tehniskais risinājums. Tāpēc ir labi, ja tā meitene vai puisis, kas veido lapas maketu, skici Photoshopā vai Fireworkā, izprot to, kā izvēlētais saskarsnes elements būs viegli/sarežģīti izveidojamas ar HTML un CSS.

Esmu manījis saites uz konstruktors wordpress tēmām, no weblogtoolscollection.com un citām vietām. Vai esi informēts par to, cik daudzi blogi izmanto tevis veidotās tēmas?

Kurš tad savu cepuri cels, ja ne pats. Tēmas, kuras parādās weblogtoolscollection.com ir iesūtījuši paši to autori. Tā arī es izmantoju tās lapas kontaktu formu, un informēju par to, ka jaunradītā tēma ir atrodama tur un tur…

Lietotāju skaitu var atrast uzmeklējot Google tēmas nosaukumus. Noteikti ir daudzi, kas izmēģina, bet tomēr ir nepieciešamas HTML, CSS un PHP pamat iemaņas, lai varētu tēmu pielāgot konkrētajām vajadzībām.

Man ir arī viens fans no Turcijas, kuram ļoti patīk tēma, ko šobrīd izmantoju savā blogā. Nahnu.org – domāju viņam tuvākajā laikā nosūtīt visu tēmu, lai viņš izmanto un pielāgo, jo šobrīd viņš pats seko līdzi mana koda izmaiņām un to attiecīgi pielāgo savā vietnē.

Tas tomēr ir galvenais dzinulis, ka ir kāds, kuram arī noder tas, ko esi saražojis. Tas laikam ir gan visas blogosfēras, gan arī atvērtā koda popularitātes pamats.

Vai tev ir kādi plāni ilgtermiņā attiecībā uz konstruktoru, tēmu veidošanu, blogošanu?

Tā kā daudz laika aizņem studijas un zinu, ka visu vienlīdz labi paveikt nevaru, tad laikam droši varu teikt tikai par to, ka turpināšu rakstīšanu un tēmu laišanu tautiņās.

Rakstot latviski par komentāriem sūdzēties nevaru. Kā ir rakstot lielajā okeānā?

Ja ņem vērā, ka 20% no visiem interneta klejotājiem ir aktīvie lietotāji (komentētāji), tad domāju, ka vajadzēs rakstīt vēl daudz, lai iegūtu īstos komentētāju karus.

Vajadzēs laikam uzrakstīt, ka Ubuntu sakauj Windows vienos vārtos, un pavisam sadragā Mac lietotājus :) Bet tas joks, protams.

Vajag nākt klajā ar paziņojumu: “web 2 ir miris” vai kaut ko tādu spēcīgu un cerēt nokļūt iekš lielā digg :)

kaut ko līdzīgu pateica viens Britu žurnālists viņu arodbiedrības izdevumā, un tā dēļ dabūja trūkties…
Viņš bija mans pirmais komentāra autors What is wrong with the tech journalism – comment-2 — īpašs cilvēks :)

donnachadelong.blogspot.com – viņš rakstīja, ka WEB 2.0 IS RUBBISH, bet cilvēks saprot daudz vairāk par visu to, kā visi tie, kas viņam pēc tam uzklupa.
Bet nu tas tā — viedokļu apmaiņa lielos apmēros, kad ietver radio intervijas un nozākāšanu presē.

Vispār interesanti.
Pirms es rakstīju blogu, diezgan reti gribēju komentēt citos blogos, bet tagad ar savu rakstiņu vezumu ir parādījusies vēlēšanās.

Tās laikam ir tās blogotāju lielās cerības, ka viņi ar savu viedokli un procesu redzējumu var mainīt pasaules procesus :)

Kā Latvijas blogu kopums atšķiras no tā, kas notiek aiz mūsu robežām?

Es domāju, ka neatšķiras. Angliskajā blogosfērā (tā pat kā Austrumu) ir pieejams viss — gan savas ikdienas aprakstītāji, gan profesionāli rakstnieku un žurnālisti.

Mums vienkārši ir mazliet no visa, jo gluži vienkārši mūsu ir daudz daudz mazāk. Bet rietumu rakstošie paliek arvien slinkāki un, ja ar viņiem nerunās viņu valodā un neskaidros Latvijas ekonomiskās problēmu cēloņus, apsurdos politikas ētikas un veidošanas principus, tad arī viņi nebrauks un ar mums nerunās.

Ir smieklīgi arī tas, ka es nezinu nevienu no žurnālistiku studējošiem Latvijas studentiem, kas rakstītu savu emuāru/blogu/dienasgrāmatu.

Vai plāno apmeklēt barcamp baltics 2008 un uzstāties ar kādu apskaidrojošu lekciju?

Par Barcamp esmu dzirdējis, bet neko sīkāk nezinu. Vajadzēs papētīt sīkāk. Vajadzētu jau laikam tomēr izrādīt iniciatīvu, citādāk es saku, ka citi slinki, bet pats arī neko nedaru :)

Es gribētu pabeigt ar kādu muļķīgu jautājumu. Esmu visai attāls Latvijas autosporta interesents, vai pareizi esmu sapratis, ka tu esi Tas Dambis kuram lielu daļu no dzīves aizņem autosports?

Jā, esmu tas pats Dambis.
Un lai riktīgi pazīmētos, pateikšu vēl, ka arī 2007. gada Latvijas autokrosa čempions :)

Man jau bija tāda sajūta, ka es izgāzīšos

Nē, tu jau neizgāzies! Beidz, man pat klases biedri vidusskolā nezināja, kas ir autokross un ar ko tas atšķiras no rallija, piemēram.

Ja man pajautātu es arī nezinātu atšķirību.

Nu tur jau tā lieta. Blogotāji ir savs bariņš entuziastu, tā pat arī autobraucēji, kas visi ik pa laikam satiekas sacensībās (konfernencēs :)

Vēl man gribētos zināt, kā tas viss līmējas kopā, fizika, autosports, dizains un programmēšana?

Sākās viss ar interesi par tehniskām lietām (mopēdiem, auto, metāli, metināšana) un tātad arī datoriem, ar kuriem var veidot jaunradi.

Tā kā es arī fotografēju (arī ar melbalto filmu un melno istabu), tad bildēju sacīkstes pirms pats sāku braukt. Gribējās salikt gan rezultātus, gan fotogrāfijas internetā, tāpēc sāku sīkāk pētīt mājas lapu būvēšanas principus.

Tam paralēli vajadzēja izveidot pāris plakātiņus, no kurienes ieguvu praktiskās iemaņas arī ar grafiskajām programmām. Tā kā vairāk sāka interesēt arī dizaina teorija, tad sapirku daudz grāmatas. Bet tā kā Latvijā augstākā izglītība, kas vistuvāk sasaucas ar inženieriju un autobūvi ir fizika, tad pēc vidusskolas sāku mācīties LU fizmatos.

Ir, protams, arī RTU, bet man vairāk gribējās izprast fundamentālās lietas, par kurām stāsta fiziķiem.

Paldies, ka piekriti intervēties.

Paldies Tev! Un veiksmes turpmākajā rakstīšanā un ideju bīdīšanā!

*(Intervija notika 6. decembrī un dažādu, tajā skaitā, tehnisku iemeslu dēļ, tā tikai tagad ir nonākusi gaismā)