
autors: caruba, Some rights reserved
OreMan ir izdomājis blogos sarīkot nelielu ķēdes rakstu vilni, kurā visiem iesaistītajiem ir jāatbild uz jautājumu “kāds ir tavs lielākais plāns tuvākajai nākotnei?”

autors: caruba, Some rights reserved
OreMan ir izdomājis blogos sarīkot nelielu ķēdes rakstu vilni, kurā visiem iesaistītajiem ir jāatbild uz jautājumu “kāds ir tavs lielākais plāns tuvākajai nākotnei?”

Kad biju diena.lv blogu forumā, pamanīju, ka projektors rāda slēpto reklāmu. Kamēr nebija pieslēgti datori, tikmēr tur bija rakstīts Benq sauklis “Enjoyment Matters”. Uz brīdi man likās, ka tur tik pat labi varētu būt rakstīts “Employment Matters”, bet tad es sapratu, ka šis sauklis noteikti ir rezervēts Latvijai.
Starp citu, jau pamanījos izmantot Kaspara izveidoto Latvijas logo no madeinlatvia.org (ar modifikāciju).
Bērnībā lasīju grāmatas strēķiem. Bija brīvs laiks. Sākumā lasīju to, kas patika, pēc tam vienkārši visu, kas stāvēja mājas grāmatas plauktos. Man patika pats process.
Mana mamma ir latviešu valodas un literatūras skolotāja. Tas nozīmē, ka ar mājās atrodamajām grāmatām kādam laiciņam pietika. Protams, bija tādi plaukti, kuros nevēlos ielūkoties pat tagad, piemēram, plaukts, kurā skaisti sēž visi Raiņa kopotie raksti.
Atceros, ka pasaku krājumi un visa veida bērnu literatūra bija plašā izvēlē. Man patika bērnu grāmatas kuras, kā stāsta vecāki, man nācās lasīt priekšā brālim. Katrā ziņā ar bērnu literatūras klasiku es iepazinos to lasot pats, nevis klausoties, kā man kāds lasa priekšā.
Vēlāk tiku pie grāmatām par indiāņiem, par zelta meklēšanu un sniega suņiem. Šobrīd pat grūti nosaukt, cik plašs tēmu loks tika nosegts ar grāmatām, kuras lasīju vienu pēc otras – kā viena cauri, tā ķēros pie nākamās. Dažas patika īpaši, tās pēc pāris mēnešiem varēju lasīt arī pa otram vai trešam lāgam. Lasīju pa vakariem un vislabāk pa naktīm, kad bija klusums un neviens netraucēja fantazēt.
Bērnībā man grāmatas bija filmu vietā, pat labākas par filmām, jo visu varēju iekārtot pa savam prātam. Darbības vietas, krāsas un varoņus es iztēlojos tik dzīvi, ka man joprojām ir skaidrs, kā katrai lietai ir jāizskatās un tie retie ekranizējumi parasti ir diezgan liela vilšanās, jo neatbilst manām iedomām, par to, kas notiek grāmatā. Daudzas darbības vietas grāmatās tika iztēlotas no jau eksistējošām vietām, no manas apkārtnes. Ņēmu to, kas bija un uzlaboju tik tālu, līdz pēc apmēriem un apraksta, jūras krasts saskanēja ar grāmatā aprakstīto neapdzīvotās salas krastu.
Laimīgā kārtā mammas studiju gados iepirkto grāmatu vidū bija pietiekami daudz zinātniskās fantastikas darbu. Šīs grāmatas labu laiku likās pārākas par visām pārējām, jo piedāvāja, nesalīdzināmi interesantākus fantāzijas lidojumus. Tālāk jau plauktus pārmeklēju ar lielāku rūpību, meklējot noklīdušas grāmatas par robotiem, kosmiskajiem kuģiem, svešām planētām, naudas kokiem un citiem brīnumiem. Ja nemaldos tad tieši zinātniskās fantastikas dēļ sāku klīst pa skolas un pagasta bibliotēku. Nevarētu teikt, ka biju ļoti biežs viesis, bet šad un tad piestaigāju. Pašlaik mani māc aizdomas, ka foršāko daļu no grāmatām esmu aizdevis tālāk lasīšanai un līdz šai dienai atpakaļ neesmu saņēmis, tas nozīmē, ka būs grūti sastādīt precīzu sarakstu ar šī žanra grāmatām. Atliek tikai cerība, ka grāmatas ir nobēdzinātas plauktos, un nekur tālu tās nebūs jāmeklē.
Vidusskolā, protams, tika izlasīta visa obligātā un ieteicamā literatūra. Šādas un tādas lietas jau biju pamanījies izlasīt pamatskolas laikā, tāpēc nācās pārlasīt atkārtoti. Loģiskā kārtā safanojos, par kara tematiku, tajā skaitā Remarku, pieņemu, ka esmu izlasījis visus viņa romānus, kas vien bijuši iztulkoti latviešu valodā.
Kā jau minēju skolas laikā reti bija brīdis, ka nelasīju kādu grāmatu, bieži paralēli iesāktas bija vairākas. Līdzīgi, kā tagad tiek patērēti seriāli, tajā laikā vakari un naktis bija atvēlētas grāmatām.
Pašlaik mans hobijs ir gandrīz zudis. Vakarā, kad eju gulēt esmu pārāk noguris un ir pārāk vēls, lai ķertos pie grāmatas. Izstrādājies reflekss, tā kā visbiežāk lasu gultā, tad pēc pirmās vai otrās lapas puses esmu jau aizmidzis.
Pēdējos mēnešos šis tas ir izlasīts un pašlaik esmu apņēmības pilns uzsākt veselīgu grāmatu lasīšanas ritmu. Pēc liela pārtraukuma lasot grāmatas sajutu, ka visu šo laiku esmu bijis tādā kā grāmatu badā, kas nebija izjūtams līdz pat brīdim, kad atkal sajutu, kā tas ir lasīt, kaut, ko kas ir drukāts un iesiets. Interneta vidē lasīšana, nemaz nav lasīšana, visbiežāk tā ir skriešana ar acīm pāri teksta blāķiem. Tiek zaudētas nianses. Pats jūtu, ka reti, kad sanāk lasīt tekstu neizlaižot nevienu vārdu.
Pārdomāju un sapratu, ka ļoti piemērota lasīšanas vide ir tramvajs. Lasot, ceļā patērētais laiks tiek izmantots pilnībā. Citos apstākļos vienmēr ir iespējams izdomāt, “produktīvākas” nodarbes un grāmatas lasīšanai netiek dota priekšroka.
Tagad nodarbojos ar sava mazā Rīgas grāmatplaukta ievietošanu Shelfari virtuālajā plauktā un, kad tikšu pie dzimtās mājas grāmatām, domāju arī tās virtualizēt un salikt pa “plauktiņiem”. Līdz ar hobija aktivizēšanu un šo ierakstu paplašinu bloga kategoriju skaitu – fotografēšanai un skriešanai pievienojas arī grāmatu sadaļa.
nekritiskas, nejaušas pārdomas par tēmu lietotājs

attēls ģenerēts ar wordle.net
Internetā pietiekami ierasts apzīmējums ir lietotājs (user), kas cēlies no tā, ka lapa tiek lietota – patērēta. Tiek runāts par to, lai weblapa būtu lietotājam/patērētājam draudzīga. Visi lapas apmeklētāji automātiski tiek nosaukti par lietotājiem (kas nepietiekami izceļ lietotāju lomu pie satura veidošanas).

Jau labu laiku nemirst.lv īsti nedarbojas tā, kā tas bija līdz šim bijis ierasts. Pieņemu, ka nemirst.lv autora paziņu lokā esošie ir mazliet vairāk informēti par savādo lapas “pazušanu”, bet ņemot vērā, ka Beni nepazīstu, domāju, ka varu izklāstīt savu versiju par notiekošo.
Tunelis.
Dzērājs: ” …man krievu armijā mācīja, kā atriebties!”
Tantiņa: ” Bet Dievs teica, ka visiem vaig (vajag) piedot…”
Ne sākumu ne beigas šai sarunai nedzirdēju, jo steidzos tālāk uz tramvaju.
Septembrī tiksim pie jauna tuneļa, kas savienos stacijas ēku ar Stokmani. Ir zināms, ka ierasti kaitinošā pāreja tiks slēgta tiklīdz tunelis būs gatavs. Bet ir dažas problēmas…
Šādi izskatās tuneļa plānojums:

Jaunais tunelis vismaz skices līmenī mani galīgi nepārliecina. Mēs visi zinām, kas notiek mūsu skaistajos tuneļos – tur dzīvo naudas diņģētāji, uzbāzīgi čigāni, urlas, bomži ar saviem suņiem, jaunie mūzikas talanti un sazin, kas vēl ne. Tas ir fakts – tuneļi ir bīstamākās vietas Rīgā. Tagad bīstamā platība tikai palielināsies. Cilvēki, kas nupat sapirkuši labumus un iznāk no veikala, pa taisno tiek apdraudēti, jo jālien iekšā 70 metrus garā tunelī, kurš savienojas ar jau esošo tuneli, zem 13. janvāra ielas.
Man šķiet, ka būtu bijis daudz noderīgāk veidot tuneli, kas ietu tikai zem 13. janvāra ielas un savienotu 6. tramvaja galapunktu ar Stokmani. Izejot no kino vai veikala, es visdrīzāk vēlētos doties taisnā ceļā uz centru nevis uz Raiņa bulvāri, kur man nekas nav meklējams.
Vietas tuneļiem pietiek arī tagad, vajag tikai rakt. Vislabākais būtu mašīnas pašas iedzīt tunelī un virs tā izveidot laukumu, kur katrs var droši pastaigāties. Citiem vārdiem sakot: “Brīvību gājējiem!” un “Mašīnas pazemē!”
Jāatzīst, ka es cerēju, ka šī septiņu slepeno faktu pieminēšanas afēra paies man garām.
Septiņi nejauši un mazāk zināmi fakti:
Nobeigumā vēlos ieteikt izlasīt šo cilvēku septiņas lietas: Reinis Traidas, Kaspars Foigts
Kā arī aicinu par 7 lietām izteikties šīs personas: N.R., Toms Bauģis, Pēteris Caune

Doma izsekot iztērētajai naudai mani jau sen ir “vajājusi.” Vispirms jāsāk ar to, ka man patīk skaitļi un dažādas statistikas. Tam komplektā vēl nāk krīze un jaunais gads, kurā parasti cilvēki cenšas apņemties dažādas neizpildāmas lietas.
Esmu sapratis, ka nav jēgas izvirzīt milzīgu, mērķi, ja pats zini, ka nespēsi pie tā pienācīgi piestrādāt. Tāpēc šī gada apņemšanās ir mazas un vienkāršas. Viena no tām jau jūs zināt – domāt vairāk, bildēt mazāk (nav taču sarežģīts mērķis?).
Otra mazā apņemšanās ir noskaidrot, kur aizdodas visa mana nauda un vai to nav iespējams ietaupīt. Lai to uzzinātu es gatavojos dažus mēnešus pasekot līdzi saviem izdevumiem, lai sevi disciplinētu un atturētu no impulsīviem gājieniem veikala virzienā, kas dažreiz beidzas ar nevajadzīgas elektrotehnikas iegādi.
Kas ir jāņem vērā, lai izdevumu uzskaite būtu pēc iespējas vienkāršāka un tabula tiktu papildināta arī pēc pirmā pedantiskuma eiforijas viļņa beigām?
Īstenībā neko daudz vairs nav ko piebilst, katram ir iespējas savu izdevumu uzskaiti veikt vai neveikt, kā vien ienāk prātā.
Ja uzradīsies kādi prātīgi secinājumi mēģināšu tos izlobīt un apkopot.
Iedvesmu izdevumu uzskaitei smēlos no Endija Lisovska veiksmīgā piemēra – Budžeta plānošana un Secinājumi pēc 3 mēnešiem. Zinu, ka pirms pāris mēnešiem manīju vēl kādus rakstus, kas mani iespaidoja, taču konkrētas saites vairs neatminos.
Un tādā garā var turpināt. Šādi apgalvojumi, protams, ir neprecīzi, bet tik un tā tie “palīdz”, lai noteiktu ar kādu cilvēku ir darīšana.
Pie iepriekšējā ieraksta komentēja divu veidu cilvēki: vieni komentēja par notikušo, bet otri bija lasījuši neuzmanīgi, jutās aizskarti un sāka kārtējo, bezjēdzīgo un neiedomājami stulbo strīdu par to, kura tauta ir labāka.
Diskusija komentāros pilnīgi nogāja no sliedēm, jo daži savādā kārtā sajauca tipu ar tautu.

iBirojs ir LMT pakalpojums. Lietotājs saņem SIM karti un USB modemu, kuru iespējams pieslēgt pie jebkura PC un lietot 3G internetu bez ierobežojumiem. iBirojs maksā 19 Ls mēnesī. Ar iBiroja SIM karti var sūtīt SMS (no datora), zvanīšanas funkcija ir nogriezta.
iStyle 1 tarifā par 20 Ls mēnesī ir uzstādīts viduslaiku trafika limits – 100 MB. Lai iegūtu iBiroja analogu (neierobežotu trafiku) ir jāizvēlas iStyle 3, kas maksā 60 Ls mēnesī.
Kāpēc LMT mēģina vienu un to pašu pakalpojumu notirgot par 3 reizes lielāku summu?
Izskatās, ka LMT nenāks pie prāta, var tikai cerēt, ka kāds hakeris izdomās veidu, kā ar iBiroja SIM karti veikt zvanus.
Ja vēlies, tad dodies strādāt uz Rīgas Satiksmi. db.lv ziņo, ka sabiedriskā transporta vadītāju vidējā alga no 900 latiem mēnesī tiks pacelta līdz 1100 Ls mēnesī.
foto no guardian.co.uk
Tālā zemē piepelnoties mana sapņu profesija varētu būt pārdevējs mūzikas veikaliņā. Tas būtu tāds patīkams ūķītis, kas darbotos viens pats nevis kādas kompānijas ķēdes ietvaros.
Nesen radās jautājums: “Kāpēc jauniešu portāla hc.lv vadītājs Deniss Fedotovs aktīvi interesējas par mix.lv logotipu?”
Izrādās viss ir nonācis pat tik tālu, ka šis logotips viņam naktīs neliek mieru (citēju):
Neliek miera man mixnews.lv un mix.lv logotipi
Denisa blogs
Tiešām traki, ja cilvēku ikdienā nomoka svešu portālu logotipi. Tomēr grūti saprast, ko viņš tieši vēlas ar savu ierakstu pateikt. Tiem, kuri interesējas par šo lietu ir skaidrs, ka mix.lv ir krietni senāks par Артемия Лебедева studijas darinājumu.
Katrā ziņā Deniss atbildi jau ir saņēmis. Palicis tikai viņa divdomīgais ieraksts, kurš man kā vienkāršam interneta lietotājam nerada skaidrību, kurš no portāliem ir labais, kurš sliktais un kāpēc blogeris Deniss apzināti, met ēnu uz abiem.
Šodien pētot jauko un noderīgo rīku addictomatic.com atklāju, cik ērti var noskaidrot informāciju par dažādiem tematiem. Izvēlējos paraudzīties uz Latviju no malas un ievadīju meklētājā vārdu “Latvia”.
Pēc tam tiek ģenerēta jauna lapa, kurā ir populārākie ziņu un blogu raksti, fotogrāfijas un video par Latviju. Pati jaunākā ziņa, protams, ir par mūsu BMX braucēja Māra Štromberga zelta medaļu Olimpiskajās spēlēs.
Es tiešām ceru, ka mūsu valdība beidzot pievērsīsies un atbalstīs šo un citus mazāk tradicionālus sporta veidus, jo kā jau parasti atbalsts no valdības nāk tikai pēc sasniegumiem nevis pirms, kā tam būtu jānotiek normālā attīstītā valstī.
Bet pievēršoties virsraksta tēmai… Mums, džekiem no Latvijas, tiešām ir paveicies, jo jau atkal atradu kārtējo apstiprinājumu tam, ka šeit dzīvo skaistākās meitenes pasaulē.
Darbina WordPress un K2; RSS un komentāru RSS; hostings: tups.lv
jaunākie komentāri