foto no guardian.co.uk
Tālā zemē piepelnoties mana sapņu profesija varētu būt pārdevējs mūzikas veikaliņā. Tas būtu tāds patīkams ūķītis, kas darbotos viens pats nevis kādas kompānijas ķēdes ietvaros.
Jau iztēlojos, cik patīkami būtu pavadīt tādā lietainas rudens dienas, klausoties mūziku un kārtojot ierakstus.
Par šo plānu iedomājos pēc pēdējās reizes, kad biju iegriezies mūzikas veikalā, kas atrodas uz Ģertrūdes ielas netālu no Ģertrūdes un Barona ielas stūra.
Es iegāju veikaliņā un sāku vandīties pa plauktiem. Lai arī neatradu daudzas lietas, kuras būtu gribējis es tomēr sajutu, ka no visiem šiem plastmasas gabaliem kaut kas staro. No daudziem vēdīja stipra komercijas smaka - tādus es savā veikaliņā neturētu.
Bet pārējie uzrunāja, daudz vairāk kā virtuālās nuļļu un vieninieku virknes, kas glabājas datorā. Ko līdz iTunes un amazon mp3 veikals, ja tie nespēj dot man neko taustāmu? Atzīstu, ka pēc tam, kad esmu iegādājies CD es to vispirms digitalizēju un pēc tam nolieku plauktiņā. Aizbildinos ar to, ka diskus, lietošu, kad man būs skaista un jaudīga skaņas mašīna pa visu sienu. Un šeit nāk atskārsme CD ir miris formāts. Vēl mirušāks par vinila platēm. Jo tām vēl ir sava aura, kuras pavisam noteikti pietrūkst lāzerripulim.
Bet tuvojoties plauktiem, kur atrodas mūzikas albumi no aizgājušajiem gadu desmitiem, es jūtu, ka grūti būs aiziet pirms nebūšu visu izpētījis. Gribētos nopirkt gandrīz visu, kas tur atrodas. Saprotu, ka man būtu jāiegulda milzīga kaudze naudas līdz es spētu saprast, kas labs un, kas slikts. Atgriežos pie domas, ka pirātisms ir ērts veids, kā cilvēkam izkopt gaumi.
Kā gan citādi būtu iespējams vienas dienas laikā lejupielādēt desmitiem albumu? Skolniekam nav tādas naudas. Lai ko teiktu negausīgās ierakstu kompānijas, pirātisms ir labākais, kas noticis, kopš interneta izgudrošanas.
Atceros, ka pirms kāda gada biju Brēmenē mūzikas ierakstu veikalā, kur liela daļa no diskiem bija lietoti vai mazlietoti. Tur bija arī krietna vinila plašu kolekcija par pieņemamām summām. Man tūlīt ļoti sakārojās tikt pie plašu atskaņotāja. Bērnībā man ļoti maz iznāca ar tādu paspēlēties. Tāds bija tikai Mārim (otrajā bildē).
Joprojām mani nepamet doma, ka būtu jāiegādājas vienkāršs aparāts vinila plašu atskaņošanai. Vēlams tāds, kas nesabojātu plates un spētu attainot visu skaņu gammu. Jūtu, ka to varētu nopirkt ebay, tikai man nav saprašanas, ko tieši izvēlēties. Tad mūzikas klausīšanās atgūtu savu rituālo nokrāsu, kādu šis process jau sen ir zaudējis.
Mēs mūziku klausāmies steigā un bez domāšanas. Plate prasa pacietību, rūpību un sagatavošanos. Jau atkal es spēju vizualizēt ainu ar ērtu dīvānu un plašu atskaņotāju un vinila ierakstu kolekciju plauktā. Līdzīgi, kā pērkot CD es izvēlos tikai tos mūziķus, kurus patiesi cienu arī plašu izlase droši vien veidotos lēni un pakāpeniski.
Laikam jābeidz sapņot un jānopērk tas aparāts? Un tad visās jubilejās es ceru sagaidīt tikai viena veida dāvanas :)
Jūs varbūt neticēsiet, bet piektdien es pirmo reizi mūžā biju pie friziera. Man nebija laika par šo notikumu uzrakstīt agrāk, taču vēlos pastāstīt, jo šis frizētavas apmeklējums man paliks atmiņā uz ilgu laiku.
jaunākie komentāri