Jau labu laiku neviens H&M pa ceļam nav trāpījies, bet atmiņā tas palicis, kā lēto t-kreklu veikals. Tagad dzīvojot Kambodžā esmu ziņās pamanījis vairākus notikumus, kas liek pārdomāt, vai kādreiz vispār vēlos spert kāju kādā H&M veikalā.

Šeit divi piemēri:

• Cambodia: ‘Forced Overtime’ Claim in H&M Mass Fainting
• Mass faintings at H&M factory in Cambodia 

Vai ievērojāt, ka raksti tapuši ar pāris mēnešu starpību, tātad pēc pirmā incidenta nav veiktas nekādas darbības, lai ģībšanas neatkārtotos?

Kad staigāsi apkārt savā jaunajā H&M džemperī atceries, ka visticamāk to izgatavojusi kāda nepilngadīga meitene no Kambodžas laukiem par 15 santīmiem stundā.

Tādas “masu ģībšanas” izklausās ļoti dīvaini, bet jāņem vērā, cik briesmīgos apstākļos cilvēkiem ir jāstrādā. Jau redzot kā rūpnīcu darbinieces ar smagajām mašīnām ved uz fabriku kļūst skaidrs, ka par darbinieku ērtības tur ir pēdējā vietā.

Šeit nopublicēts apkopojums par pēdējo mēnešu notikumiem – Cambodia: Mass Fainting in Garment Factories . 8. februārī tiek rīkots pasākums People’s Tribunal, pēc kura iespējams rūpnīcas paceltu minimālās algas rūpnīcās strādājošajiem.

Nevaru nepieminēt, ka nesen šajā pašā jautājumā tika apvainots arī Apple, kas jau paspēja publiskot savu piegādātāju atbildības programmu, kurā viņi ir publiskojuši lielāko daļu no saviem piegādes partneriem un iestājušies Fair Labor Association (FLA), kas turpmāk varēs veikt pārbaudes rūpnīcās (arī bez iepriekšējas saskaņošanas). Šo pārbaužu rezultāti būs publiski pieejami un izskatās, ka šajā jomā kompānija Apple grasās kļūt daudz atklātāka nekā līdz šim pierasts, pat salīdzinājumā ar citiem IT nozares uzņēmumiem.

Notikumi kā jau parasti virzās uz priekšu tikai pēc tam, kad izskanējis kāds nesmukums, un no H&M vēl būtu jāgaida aktīva rīcība, lai apstākļi viņu fabrikās uzlabotos.

Ja neskaita to, ka analogie fotoaparāti ir gandrīz pilnībā izskausti no mūsu ikdienas, tad pavirša vērotāja vienīgā digitālās kameras pazīme ir ekrāns, kas nodod, ka fotoaparāts ir mūsdienās radīts. Tas parāda, ka nekas revolucionārs vēl nav sasniegts un fotografējot mēs darbojamies pēc tiem pašiem uzvedības modeļiem, pēc kuriem fotografēja pirms 50 gadiem.

Digitalizācija fotogrāfijas attīstībai līdz šim ir nesusi dažādas izmaiņas, nevar gluži teikt, ka viss ir palicis labāk. Profesionāļiem digitālais foto pavēra jaunu lauku eksperimentiem, visi pārējie ir tikuši pie lētām fotokamerām, bet vienkāršais lietotājs tikai tagad attopas, ka fotoalbumu tradīcija viņam ir nolaupīta. Fiziskajā foto albumā, kas uzticīgi kalpojis aizgājušajos gados, fotogrāfiju straume ir pēkšņi aprāvusies, tā vietā ir bilžu tūkstoši datorā, sociālajā tīklā vai mākonī. Digitālais foto mūs ir atstājis par vienu vērtīgu tradīciju nabadzīgākus.

Arī, lai mācītos fotografēt ar digitālo kameru var viegli iztikt ar grāmatu no analogās ēras, jo fotografēšanas rituāls kā jau minēju nav mainījies. Vēro, domā, iekadrē, nofokusē un nospied slēdža pogu. Kādas reizes trīs, piecas, septiņas. Līdz sanāk, vai apnīk, vai atmiņas karte pilna.

Bet pietiek gausties, lūk jaunās fotografēšanas ēras pirmais vēstnesis:

Kur šeit ir revolūcija? Dīvainā forma? Fotoaparāts taču tik un tā ir digitāls. Tam ir lēca un digitāla matrica, ar ko tas atšķiras?

Atšķirība ir kadros, kas tiek sagūstīti ar šo rīku. Jaunā kamera kolekcionē nevis fotogrāfijas, bet gan “gaismas laukus” (light field). Lai arī tas ir Zvaigžņu karu cienīgs nosaukums, tehnoloģija ir pilnīgi reāla un tuvākā gada laikā būs arī nopērkama. Tehnoloģijas sākumi meklējami zinātnieku aprindās un beidzot tā ir atnākusi līdz taustāmam produktam.

Gaismas lauks iezīmē principiāli atšķirīgu pieeju, tajā, kas fotografēšanas rezultātā tiek uzskatīts par gala produktu. Līdz šim tās bija fotogrāfijas, kas piedzima uz plaknes un turpināja dzīvot savā divdimensiju pasaulē. Tagad runa ir nevis par visu gaismu summu, kas summējas uz vienas plaknes, bet gan par to, ka gaisma tiek noķerta komplektā ar informāciju, par tās krāsu, intensitāti un staru virzienu.

Tas nozīmē, ka pēc viena kadra mēs esam ieguvuši nevis vienu attēlu, bet vienu informācijas vienību, kurā ir saglabāta “karte” ar to, kas redzams kadrā. Citiem vārdiem sakot, tiek noķerti visi iespējamie kadri, katrs ar savu atšķirīgu fokusa punktu. Pēc fotografēšanas ir iespējams norādīt uz jebkuru vietu kadrā un kadrs tiks nofokusēts, kur nepieciešams. Arī galarezultātu iespējams nodot tālāk “dzīvā” veidā, ar iespēju skatītājam pašam izvēlēties, “kur skatīties”.

Attēlu paraugus var skatīties šeit.

Ko tas maina? Tas maina to, kā mēs iespējams nākotnē uztversim fotogrāfijas un fotoaparātus. Pagaidām tie turpina būt rīki, kas cenšas notvert pasauli, brīžiem labāk par cilvēka aci, brīžiem sliktāk, bet gala rezultāts tiek ieslodzīts un novienkāršots līdz plaknei. Jaunā tehnoloģija ļauj sagūstīt vairāk informācijas un gan jau radošākajiem prātiem jau ir idejas kā šo ierīci likt lietā.

Tehniskie parametri ir šeit: kamerai ir fiksēts f/2 objektīvs (35-280mm ekvivalents) un 11 megastaru izšķirtspēja. Megastari ir minēti tāpēc, ka, cik var noprast attēli salīdzinot ar ierastām fotogrāfijām būs ar gaužām mazu izšķirtspēju. Tehnoloģiski šī kamera ir pirmais mēģinājums jaunā laukā, tāpēc šo droši vien nevajag uztvert tik sāpīgi, tās parametri nav paši iespaidīgākie, bet ja ir interese kameru var pasūtīt jau tagad. Cena no 399$.

Ja vēlaties uzzināt sīkāk, var doties uz produkta mājas lapu – lytro.com vai sekot līdzi izstrādātāju blogam – blog.lytro.com Kā vienmēr arī pie dpreview.com ir kvalitatīva informācija par fotokameru.

Nelieli izrāvumi no iztikas minimuma, kas minēti agardblogs.blogspot.com rakstā Iztikas minimums tuvplānā:

• Augļi un ogas – 9 grami dienā
• Zeķes – divi pāri gadā
• Krekls – viens gadā
• utt.

Pirms tam jau biju saskāries ar iztikas minimuma definīciju, bet bija derīgi atsvaidzināt atmiņu par to, kas veido šo skaitli. Galu galā iztikas minimums bieži tiek minēts komplektā ar minimālo algu (200 Ls), lai valstsvīri spētu iestāstīt, ka mēs dzīvojam lepni. Protams, ka lepni, ja pat tie, kas saņem minimālo algu “spēj” katru mēnesi atlikt malā nepilnus 33 Ls.

Raksts ir par to, ka mēs ar prieku saņemam telefona zvanus tikai no ģimenes locekļiem un draugiem, pārējos gadījumos telefona zvans ir pārāk uzbāzīgs. Protams ir profesijas, kurās cilvēki vēl turpina viens otram traucēt ar telefona zvaniem, bet ārpus izņēmuma gadījumiem telefona zvans ir kaitinošs traucēklis. Jā, es uzsveru – traucēklis.

Uzskatu, ka telefona zvans ir nepieklājīgs žests un katra zvana laikā pateiktajam ir jābūt tik vērtīgam, lai tas atsvērtu tās neērtības, kuras ir jāpacieš zvana saņēmējam. Vienīgie, kas drīkst zvanīt jebkurā diennakts laikā un bez īpaša iemesla ir ģimene, tuvi radi un draugi. Pārējiem ir trīs reiz jāapdomā, vai viņu sakāmais tiešām ir tik ļoti svarīgs un īpašs, ka to nav iespējams nodot ar epasta palīdzību. Ja zvanītājs nav spējīgs savu sakāmo ietilpināt epastā, tad tā ir necieņa pret manu laiku un darbu, kuru veicu zvana saņemšanas brīdī. Ir jābūt pamatojumam, kāpēc tiek veikts telefona zvans nevis epasts.

Vienīgais pieklājīgais saziņas līdzeklis ir epasts. Epastu, mēs varam izlasīt sev ērtā brīdī un atbildēt sev ērtā laika posmā. Epasts daudz mazāk ietekmē dienas kārtību, jo var ieplānot, kurā dienas daļā epasti tiks lasīti un kad uz tiem tiks atbildēts.

Telefonu noteikti var atstāt ārkārtas gadījumiem, kad tiešām nepieciešama steidzama rīcība, bet ja tā padomā, cik gan bieži tādas lietas gadās. Visbiežāk tās “steidzamības” ir pārspīlētas.

Nedēļas nogalēs es ignorēju jebkuru zvanu, kas nenāk no ģimenes un draugu loka, un pēdējā laikā līdzīgi rīkojos arī ārpus darba laika. Dažreiz gadās šo principu pārkāpt, bet ne pārāk bieži. Man ir grūti saprast, kas TĀDS svarīgs var būt sakāms, jo tāpat tam varēs pievērsties tikai darba laikā.

Vēl, esmu pārgājis uz tik minimālu telefona lietošanu, ka līdzīgi, kā minēts rakstā, uz neatbildētiem zvaniem raugos ļoti bezrūpīgi, bet vienlaikus tie mani var arī satraukt, jo dažreiz patiešām sāk šķist, ka ir atgadījies, kas slikts, ja reiz ar viena neatbildēta zvana atstāšanu ir bijis par maz.

Ja kāds grib nosodīt šādu piegājienu var to droši paturēt pie sevis. Mani šoreiz drīzāk interesē līdzīgi domājošie, ja tādi ir.

NYT saite via @gunasniedzina

Jaunākajā ierakstā Par internetu Latvijā ar infografikas palīdzību tiek atklāti skaitļi, kādus līdz šim nebiju ievērojis. Grafikā parādās atšķirīgas interneta auditorijas, kas piemēram:

• lieto tikai inbox.lv
• lieto tikai delfi.lv
• lieto tikai draugiem.lv
• lieto tikai draugiem.lv un delfi.lv
• lieto tikai delfi.lv un inbox.lv
• lieto tikai inbox.lv un draugiem.lv

Pat ja skaitļi, kas raksturo šīs grupas nav līdz galam precīzi, tie varētu būt par pamatu interesantam sociālpsihologu pētījumam. Ja atņem dažādus tehniskus iemeslus (darbā nav piekļuves draugiem.lv), tad pētot šīs grupas varētu uzzināt šo to jaunu par to, kādas lietotāju masas apdzīvo Latvijas internetu.

Pieejot pavisam primitīvi, mēs aizstājam katras interneta lapas nosaukumu ar tās galveno uzdevumu un iegūstam, apmēram, ko tādu:

• ziņu lasīšana un komentēšana – delfi.lv
• socializēšanās un izklaide – draugiem.lv
• komunikācija caur epastu un izklaide – inbox.lv

Tālāk var šķetināt, kāpēc grupa, kas dara visas trīs minētās lietas ir tik maza. Var meklēt atbildes, kas ir tie cilvēki, kas internetā tikai socializējas un izklaidējas, kas ir tie, kas tikai lasa ziņas un socializējas utt.

Daudziem interneta “spēlētājiem” būtu vērtīgi zināt, kā (ar kādu pamatojumu) cilvēki izvēlas savas ikdienas lapas un ko varētu darīt, lai piesaistītu auditoriju, kas līdz šim internetu lietoja tikai, lai pārbaudītu savu inbox.lv pasta kastīti.

Lūk arī infografika:

Ja jūs interesē arī citas datu vizualizācijas varat doties uz ciparunieze.wordpress.com

Click here to view the embedded video.

Saite uz video: RSA Animate – Changing Education Paradigms.

Sera Kena Robinsona (Ken Robinson) video ir redzēti jau iepriekš TED.com kolekcijā, bet man šķiet, ka ir piemērots brīdis noskatīties šo video no jauna kontekstā ar Intelektuālo apokalipsi.

Labā ziņa ir tāda, ka pamazām skolās ieplūst jauni prāti, labs piemērs tam ir Iespējamā Misija un cilvēki, kas darbojas šajā programmā.

Man ir pārliecība, ka Latvijas skolās viss iet uz augšu (pat ja tikai ļoti lēnām) un šo pārliecību man rada tas, ka zinu, cik spēcīgi ir jaunās paaudzes skolotāji. Šajā sakarā gribu pieminēt matemātikas skolotāja Mārtiņa Kāļa blogu (viens no Iespējamās Misijas programmas skolotājiem), domāju daudzi novērtētu, ja viņiem skolas laikā būtu bijis tik progresīvs skolotājs.

Un šeit es arī redzu atrisinājumu visai tai “intelektuālajai apokalipsei” – vajag tikai labus skolotājus. Un ja nav labu skolotāju, tad valstij jādara viss, kas ir tās spēkos, lai nodrošinātu komfortablu un stabilu vidi jaunajiem skolotājiem.

“Tīru” mantu es nelietoju un nekad neesmu lietojis, lai gan kafiju dzeru jau kopš mazotnes. Mana kafija vienmēr tika dzerta no lielas krūzes. Kafiju ielēja tieši tik daudz, lai nosegtu krūzes dibenu, un tad vēl mazliet. Pārējā krūzes daļa tika piepildīta ar pienu un sākotnēji arī ar cukuru. Vārdu sakot, tas bija salds piena dzēriens ar kafijas piegaršu.

Līdz šai dienai, es nekad tā pa īstam neesmu baudījis īstu kafiju, stipru, melnu un tādā garā. Man pat nav nekādas intereses to dzert un mēģināt, varbūt man pat iegaršotos, bet vismaz šobrīd man negribas un šķiet, ka negribēsies arī tuvākajā nākotnē.

Savu bērnības ieradumu esmu pārvērtis par ko jaunu, es tagad dzeru caffè latte. Viss sākās ar Statoila kafijas automātiem. Kopš sākām vizināties pa pasauli ar alfiņu vairs nevar iztikt bez regulāras Statoila apmeklēšanas. Lai arī uzpildes stacijās novietotie kafijas aparāti sākumā neuzrunāja, ātri vien izmēģinājām visus dzērienus un pieradām, ka var tur tikt pie labas lates. Var jau būt, ka Statoila kafija nav labākā pasaulē, bet tā ir kārtīgi iesēdusies manā garšas atmiņā un visas lates tiek salīdzinātas ar to.

Vēl mums gadījās brauciens uz Romu, kura laikā mēs noskaidrojām, ko nozīmē “latte” itāļu valodā. Viesnīcas kafijas automātā nospiežot pogu “latte” krūzītē ielija tikai karsts piens un viesnīcas apkalpotājs ar žestiem paskaidroja, ka viss ir kārtībā, jo izrādās, ka aparāts nepavisam nav salūzis un vārds “latte” itāļu valodā nozīmē “piens”.

Kopš pagājušā gada Miera ielā atrodas DADcafe, kura kļuva par ērtu un tuvu vietu, kur tikt pie labas lates.

Tātad, situācija īsumā ir tāda: ja man kāds jautā, vai es dzeru kafiju, es atbildu, ka kafiju es vispār nedzeru, ja neskaita lati, kuru pērku Statoilā vai Dadā.

Mājās kafiju sanāk dzert tikai tad, kad nopērkam DADcafe līdzi ņemamās lates. Mums pašiem kafijas automāta nav, nav arī normālas kafijas, ir tikai 3in1 šķīstošais brīnums brīžos, kad sakārojas kaut ko saldu un kafijai radniecīgu.

Nesen izlasīju sapnis.com ierakstu par Moka krūzi. Atklājās, ka mājas apstākļos izgatavot lati ir diezgan vienkārši. Tajā pašā brīdī ļoti sagribējās pašam pagatavot savu lati. Aizvakar nopirku piena putotāju un šodien aizņēmos no Gunas Moka krūzi un tagad, pēc divu krūžu iztukšošanas, šķiet, ka negulēšu visu nakti.

Lai arī gatavošanas process ir gaužām vienkāršs, izskatās, ka kafijošana mūsu mājās tā arī nekļūs par tradīciju. Late mums, nepieradinātiem, kafijas lietotājiem joprojām ir par stipru un viss beidzas ar sirds trakošanu un bezmiega nakti.

P.S.

Sveiciens jaunajā pirmskaitļa gadā!

Lattelecom.tv šobrīd pieejams tikai ar ielūgumiem, taču tos var salīdzinoši viegli saņemt komentāros pie Kristapa, vai arī jautāt šeit. Kad tiksiet pie ielūguma, būs pieejama izsmeļoša informācija šeit: http://www.lattelecom.tv/iepazisanas_ture

Šobrīd tiek piedāvāti divi pakalpojumi TV tiešraides un filmu noma.

filmu noma

Filmu nomu vēl neesmu izmēģinājis, bet šī ir lieta, kuru jau sen esmu gaidījis. Labprāt esmu gatavs maksāt par šādu pakalpojumu. Jau esmu lūkojis kādas ir iespējas Latvijā lietot Netflix un līdzīgus pakalpojumu sniedzējus no ASV, bet izskatās, ka tas tomēr nav tik vienkārši.

Cena par vienas filmas apskati ir 1,20 Ls, kas salīdzinājumā ar kino apmeklējumu ir krietni lētāk, taču no otras puses lielākā daļa filmu skatīsies uz sīka un pelēcīga laptopa. Ja lūkojamies uz to pašu Netflix, tad tur šī sistēma strādā mazliet savādāk, ir fiksēta mēneša maksa un iespēja skatīties filmas un seriālus bez nekādiem ierobežojumiem. Tas maksā 8 $, tātad 4,20 Ls, kas nozīmē, ka lattelecom.tv būtu prātīgi aplūkot statistiku un izpētīt, vidēji cik filmas mēnesī skatās viens produkta lietotājs. Iespējams var paralēli piedāvāt abus variantus – tūlītēja noma tiem, kas nevēlas ilgtermiņa saistības un ikmēneša maksa kino cienītājiem.

TV tiešraides

Ar TV man ir personiskas dabas nepatikšana. Es laikam esmu vienīgais, kuru neinteresē 17 Krievijas kanāli, tie pāris vājie letiņu kanāli un viens vienīgs Discovery. Es pat nezinu vai šeit var ko mainīt, jo, piemēram, maniem vecākiem, ir satelīta šķīvis ar 1000 kanāliem, bet pat tajā gadījumā skatāmi ir tikai kādi 5 no tiem.

Cik man zināms, Latvijas kanālos var aplūkot zemas kvalitātes seriālus no Krievijas un Vācijas un raugoties uz piedāvājumu rodas sajūta, ka esmu nonācis pagātnē pirms Latvijas pirmās neatkarības, kad pašiem mums nekā nebija un pa zemi tusēja zviedri, krievi un vācieši. Oriģinālā satura nav vispār vai arī tas ir ļoti vājš.

Nupat jau būs kādi 3 vai 4 gadi (neskaitu un precīzi neatminos) kopš TV kaste nav mūsu dzīvoklī. Pat ar šo jauno un “lielisko” pakalpojumu izskatās, ka nekas nemainīsies, jo neba jau mums naudas trūkst, lai kasti pirktu, bet gan kaste šķiet lieks putekļu krājējs.

Kad tomēr nonāku līdz TV mani interesē vēstures, zinātnes un tehnoloģiju raidījumi. Tādus raidījumus var sastapt tikai kabeļtelevīziju (pareizs termins?) kanālos, kuri visbiežāk Latvijā nav pieejami. Pats mans iecienītais standarta Discovery sen ir pārvērties par MTV līdzinieku – abos kanālos valda vieni vienīgi realitātes šovi un nav starpības vai tie ir par krabju zvejniekiem, asenizatoriem vai izlaistiem amerikāņu tīņiem.

Īsumā, TV tiešraides nesaista. Vienīgais, kas interesētu ir iespēja paša izvēlētā laikā skatīties kvalitatīvus raidījumus no arhīviem.

tehniskais izpildījums

Kamēr aiz okeāna cilvēki strādā pie universāliem TV risinājumiem, kas darbotos uz visām ierīcēm pašmājās visas problēmas tiek risinātas ar Flash, kas varbūt ir labs īstermiņa gājiens, bet ilgākā laika posmā tik un tā nāksies domāt par kādu prātīgāku formātu.

Noteikti varētu sastādīt sarakstu ar papildus fīčām, kuras gribētos redzēt, bet es pieņemu, ka tas ir atstāts nākotnes versijām. Turklāt, man patīk šī pieeja – sākumā tiek nodrošināta pamata funkcionalitāte un papildus lietas tiek pievienotas pēc tam, kad ir pārliecība, ka viss darbojas kā nākas.

Vienu gan es nesaprotu, kur ir HD? HD taču vajadzēja būt TV nākotnei, bet HD satura kā nav tā nav. Nezinu vai ir vērts piebilst, bet attēla kvalitāte uz laba monitora nav spoža, bet testa versijai tas varētu būt piedodams.

savelkam kopā

Vai masas pavilksies uz lattelecom.tv es neesmu drošs, bet ņemot vērā, ka esmu kino cienītājs un esmu gatavs maksāt par saturu, tad pirmā puse no šī pakalpojuma šķiet kā radīta tieši man.

Jautājums, kas notiks ātrāk: Netflix līmeņa pakalpojums atnāks līdz Latvijai, vai tāds tiks radīts šeit uz vietas?

Ja kaut kas no lattelecom.tv man vienā mirklī iepatikās, tad tā bija cerība, ka varēšu skatīties visu, visur un uz visa. Ideālais scenārijs: sāku skatīties filmu mājas datorā, turpinu skatīties ceļā uz iPhone/iPad un beigas noskatos galapunktā uz liela TV ekrāna. Dzelži šim scenārijam jau ir gatavi, atliek tikai pie šīs idejas kārtīgi piestrādāt. Ja tas notiks, tad tas gandrīz droši kļūs par manu mīļāko Latvijā veidoto tehnoloģisko pakalpojumu.

Kopš es tiku pie iMovie es sapratu, ka video apstrāde var būt arī vienkārša un nesāpīga. Izrādās, ka ir pieejams ne tikai kaitinošais MS Movie Maker, bet arī kaut kas lietotājam draudzīgāks un saprotamāks. Esmu sācis pārcilāt ar telefonu safilmētos video klipus un ir radusies iedvesma nākotnē piestrādāt pie īsu, pāris minūšu garu, filmiņu veidošanas.

Ar foto viss ir vienkārši, korejiešu telefonos ir vairāk megapikseļu nekā puslīdz jaunā spoguļkamerā, katrs, kas vēlas, var automātiskajā režīmā iegūt pietiekami labas bildes. Te nav runa par augsto mākslu, bet gan par vienkāršām, kvalitatīvām fotogrāfijām, kurās iemūžināti ikdienas notikumi, svētki un citi nozīmīgi pasākumi.

Video līdz šim brīdim nebija spējis piesaistīt manu uzmanību. Pat ja es kaut ko būtu safilmējis, tas visdrīzāk izskatītos pēc miglainas pikseļu putras, kuru pēc tam būtu stundām jāburza neērtā video apstrādes programmā. Liela ņemšanās un maza jēga.

Domājot par savu foto/video krātuvi es spriežu, ka lai video spētu raisīt pozitīvas emocijas tam būtu jābūt kaut cik asam un vismaz 720p (kas ir 720p?) kvalitātē, citādi tas īsti nekam neder. Un neder tāpēc, ka ir grūti piespiest prātam saprast, kāpēc saulainās brīvdienas ārzemēs video formātā pēkšņi izskatās tik pelēki un draņķīgi.

Līdz šim, lai sasniegtu 720p un 1080p bija nepieciešams kāds nopietns profesionāļiem paredzēts rīks, kas ir sarežģīts lietošanā un piedevām pašam ir jātiek galā ar iegūto materiālu. Tagad, kad spoguļkameras ir sākušas filmēt un arī telefonos 720p vairs nav retums, ir īstais laiks vākt īsus video formāta mirkļus. (Šeit ir Toma video, kas filmēts ar iPhone 4, vēlams skatīties 720p režīmā.)

Lai no safilmētajiem video būtu jēga ir jāizvirza pāris prasības, kuras jāņem vērā filmēšanas brīdī. Jānosprauž likumi līdzīgi, kā to darīja Lars ar savām dogmām. (Kuras viņš, protams, pēc tam sāka pārkāpt vienu pēc otras)

Uzreiz es varu nosaukt vismaz vienu likumu:

Ir jāsaprot, optimālais video klipa garums. Jāņem vērā, ka pie filmēšanas tiek pielaists amatieris (es), kas nozīmē, ka, lai arī kurš skatītos gala rezultātu būs grūti noturēt šī cilvēka uzmanību, jo viņam netiek piedāvāts ne spožs kameras darbs, ne specefekti nedz arī izcils scenārijs. Ja ņem vērā, ka galarezultāts agri vai vēlu nonāks līdz internetam un youtube.com, tad laika ierobežojums jau ir dots (šobrīd 15 minūtes). Es turklāt domāju, ka daudz reālāks laika ierobežojums ir 3-5 minūtes, kuras tāpat būs sarežģīti aizpildīt ar saturu. Par optimālu filmiņas garumu es sauktu 3 minūtes.

Laiks rādīs, kas no šī visa sanāks. Pagaidām turpināšu lēnā garā fiksēt interesantākos notikumus. Mans youtube.com video kanāls.

Iedomājamies situāciju: cilvēku grupa ir nonākusi tuksneša vidū uz vairākām nedēļām, ēdiena nav un izmisums jau diezgan tuvu.

Kāds no grupas nejauši atrod burvju lampu un džins, kas tikko izlidojis no lampas, visai grupai piedāvā ēdiena krājumus turpmākajiem 4 gadiem ar nosacījumu, ka jāizvēlas tieši viens ēdienu komplekts (pirmais + otrais) no džina piedāvātā saraksta.

Kopumā ir kādi 13 ēdieni. Kamēr pārējā grupa jau apspriež kuru ēdienu ir jāpasūta džinam, ir pāris cilvēki, kuriem ir lielas grūtības izvēlēties vienu ēdienu par kuru nobalsot. Izrādās viņiem ir nāvējoša alerģija no zivīm, bet sarakstā visos ēdienos ir klāt mazliet no kādas jūras veltes.

Arī pārējie grupas dalībnieki nav līdz galam apmierināti ar briestošo situācijas atrisinājumu, jo praktiski nevienam no grupas nepatīk zivju ēdieni. Tiek meklēts ēdiens, kurā ir vismazāk zivju, bet to grūti noteikt, lasot ēdienkarti un neredzot pašas porcijas.

Vēl ir cilvēku grupa kuri ir veģetārieši, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

Tālāk sākas interesantākā daļa. Alerģiskajiem tiek doti dažādi padomi un skubinājumi no pārējo grupas locekļu puses.

Vispirms no pārējā grupa aizliedz alerģiskajiem cilvēkiem atteikties no balsošanas, jo tad, lūk, nedrīkstēs čīkstēt, ka turpmākos 4 gadus ēdiens būs nāvējoši alerģisks. Tie, kas atsakās no savas balss tiek saukti par idiotiem. Tie paši būs vainīgi, ka nepiedalīsies ēdiena izvēlē. Balsošanā ir jāpiedalās obligāti. Jā, mums arī zivis negaršo, bet mēs, lūk protam atrast variantus, kuros zivju ir diezgan maz.

Otrs aizliegums ir vēl dīvaināks. Izrādās, ka ir aizliegts džinam dot lapiņu uz kuras rakstīts: “es atsakos izvēlēties ēdienu, jo visi ēdieni man ir vienlīdz nāvējoši.” Pats džins, protams, šādu aizliegumu nekur nav minējis un nekomentē, kādas sekas ir balsij, kurā netiek izvēlēts neviens ēdiens.

Bet vai jums nešķiet, ka sestdiena stipri ož pēc zivīm?

Teikšu atklāti, ka līdz šim kokakolu lietošanu īpaši neierobežoju – katru reizi, kad uznāca vēlme, dzēru tik iekšā par spīti faktam, ka kōla ir vispāratzīts ļaunais dzēriens. Līdz ar video noskatīšanos es beidzot labāk sapratu, kādi ķīmiskie un fizioloģiskie procesi notiek pēc kōlas iedzeršanas. Tagad kōla manās acīs vairs nav sliktais bubulis, bet gan īsta inde.

Bet stāsts nav tikai par kōlu, stāsts ir par fruktozes sīrupu, kas ir riktīgi slikts maita un maitā mūsu veselību. Trakākais, ka publiski nemana nekādus brīdinājumus par fruktozes postošo dabu.

Click here to view the embedded video.

Saite uz video: Sugar: The Bitter Truth

Man neatbildēts palika tikai viens jautājums: ko lai es tagad ēdu? Jo tā nu sanāk, ka lielveikalos praktiski visos produktos ir iekšā fruktozes sīrups, kuru es vairs i redzēt negribu pēc pārliecinošā stāstījuma, kurā parāda, ko tas dara manā vēderā.

arī citur blogos raksta par šo: sapnis.com – Rūgtā patiesība par cukuru

P.S.

Es pilnā nopietnībā taisos lasīt uzrakstus uz ēdiena iepakojumiem un pēc iespējas izvairīties no fruktozes. Kādas ir jūsu domas, cik tas ir reāli?

Es zinu, ka prezidentam bija trusis, tagad es zinu, ka viņam ir tviteris. Nopriecājos, jo naivi domāju, ka tagad uzzināšu par viņa ikdienu, plāniem, iecerēm, rūpēm un pārdomām.

Tviteris būtu lieliska vieta, kur es varētu izlasīt: “šodien tikos ar Baraku Obamu tā nebiju uztraucies, kopš skandāla par pacientu pateicības naudām,” “pēc pusdienām ar Medvedjevu konstatēju, ka manas krievu valodas prasmes joprojām ir līmenī.” utt.

Līdzīgi kā iepriekš esmu uzzinājis par citām spilgtām Latvijas un ārzemju personībām: žurnālistiem, zinātniekiem, mūziķiem, dīdžejiem un augstskolu pasniedzējiem, es cerēju, ka tviteris tiks izmantots tiešai un nepastarpinātai komunikācijai ar tautu. Es cerēju, ka man un citiem būs iespēja, pajautāt “hei, prezident, kā Tev šodien iet?” “Kāda bija Tava aizvadītā nedēļa?” “Kādi darbi jāveic šai nedēļai?” Prezidents taču ir cilvēks, vai ne tā?

Realitāte ir pavisam cita:

VP: Lai latvju dziesma tālu skan, lai latvju gars mūžam stiprs.
2:15 PM Jul 8th

Twitter konts @rigas_pils sastāv no PR cilvēku sastādītiem tekstiem, bet retās reizes, kad kaut ko bilst prezidents nav saprotams, vai to ir rakstījis dzīvs cilvēks, vai robots, kuram ielādēta programma ar patētiskiem saukļiem.

pēc koncerta devāmies mājās

Rīga šodien gaidīja lietu, karstā un tveicīgā diena solīja ka tiksim pie pavasara pērkona lietus, un tā arī notika. Soļojot mājup, lietus pieņēmās spēkā ik pēc katra noietā kvartāla, līdz beidzot dažus kvartālus pirms mājām lietus mākoņi pārplīsa pavisam pušu un mēs dabūjām kārtīgi trūkties. Pēkšņs, slapjš un silts lietus ir tieši tas, ko mēs vēlamies katru pavasari un vasaru. To arī saņēmām; kad pieskrējām pie mājas bijām jau pilnīgi izmirkuši. To īsti nevar aprakstīt, bet koncerts un lietus labi iederējās kopā.

maza atkāpe par Astronautiem

Es pat nezināju, ka Astronautiem ir tik daudz spēcīgu dziesmu. Es pats esmu dzīvojis maskačkā tieši laikā, kad uz apvāršņa parādījās dziesma “Tā mana Rīga” “Daļa Rīgas”un grupa kļuva populāra (tas bija sen). Bet tā kā visiem tik ļoti patika dziedāt par Rīgu, tad tas pilnībā nosita manu vēlmi interesēties par šo mūziku, jo apkārtējo cilvēku pārmērīgā (nu nebija jau dikti pārmērīga, bet manā apziņā bija pārmērīga) fanošana radīja stipru vēlmi norobežoties.

Līdz šim biju informēts par radio hītiem (tas notiek neizbēgami, ja cilvēks strādā birojā), kuru lielākā problēma ir tā, ka radio ar savu neciešamo drillēšanu labas dziesmas padara kaitinošas. Tāpēc biju patīkami pārsteigts, ka grupai ir tik daudz foršu dziesmu. Tā turēt!

Excuse me?

- Yes?

What is this monument?

- It is…

Un tālāko es nedzirdēju un neredzēju, jo biju jau pārāk tālu.

Katram pašam ir iespēja minēt, ko tieši viņš atbildēja. Atbildīgs darbs; policistiem.

Tagad līdz ar jaunākajām ziņām/baumām Toma Grēviņa, Egona Reitera un Arta Volfa aiziešanu no Radio SWH ir skaidrs, ka, vismaz priekš manis, šis radio ir miris.

Kopš mans birojs ir mans dzīvoklis, jeb aptuveni 10 mēnešus, es ikdienā vairs neklausos nevienu radio staciju. Braucot auto skan iPods, mājās skan last.fm, thesixtyone.com, grooveshark.com utt. Radio tiek ieslēgts vien tajos brīžos, kad internetos parādās ziņas, ka tur ir kāds ievērības cienīgs raidījums.

Laikā, kad ikdienā klausījos radio, bija brīži, kas lika to momentā izslēgt, piemēram, Juris Millers, kurš iespējams ir visu laiku kaitinošākā radio ētera personība. Tas tad arī būtu mans pamatojums tam, ka radio stacijas cilvēki izvēlas balstoties uz personībām, nevis mūziku, jo darba laikā daudziem ir pilnīgi vienalga, kas tur fonā skan (jo visur skan puslīdz viens un tas pats); galvenais lai tikai pauzes neaizpilda kaitinošs dīdžejs.

Tāpēc es ceru, ka šis nav nekāds PR gājiens un džeki, kas aizies prom no SWH, patiešām arī aizies prom un uztaisīs, kaut ko iespaidīgu, līdzīgi, kā no diena.lv aizgājušie žurnālisti uztaisīja ir.lv.

Kamēr biju Madridē mūsu ģimene atvadījās no iemīļotās Doberman Pinscher meitenes Kellijas.

Maniem vecākiem laukos arī gribas lietot internetu, kā jau civilizētiem cilvēkiem mūsdienās pienākas.

Pirmās dusmas ir par Lattelecom, kuri savās reklāmās, jau sen lielās, ka ir apgādājuši teju vai visu Latviju ar internetu un sola to ievilkt tur, kur tas vēl nav izdarīts. Bet kad no runām jānonāk līdz darbiem, tad atbilde ir skaidra – mūsu sētā internetu ievilkt nav izdevīgi. Arī telefons mums nāk pa gaisu nevis pa vadiem. Mums nav pieejams gandrīz neviens no Lattelecom pakalpojumiem. Lattelecom kabelis, kas iet zem mūsu sētas, aiziet līdz pagasta centram, bet līdz mums pašiem nepienāk. Nav izdevīgi taisīt atzaru pāris viensētu dēļ.

Tik tālu ir skaidrs. Un var jau saprast, ka šāda apjoma kompānijai daudz izdevīgāk ir nodarboties ar optikas ievilkšanu Rīgas guļamrajonos, nevis ķēpāties ar lauku viensētām.

Tā nu ir sanācis, ka mūsu laukos nav pat izvēles iespējas – ir jālieto tas, ko dod. Un internetu mums dod Triatel. Pareizāk sakot, mēs par šo internetu maksājam, bet reti kad saņemam. Dažas dienas internets vienā laidā pārtrūkst. Citas dienas tas vienkārši pazūd. Citreiz tas pazūd līdz pat piecām dienām. Kad piecas dienas apkārt, tad arī Triatelam tas sāk rūpēt. Visbiežāk viņu rūpes var dzirdēt pa telefonu – restartējiet datoru, izraujiet USB modemu, iespraudiet to atpakaļ utt. utjp. Bet internetam jau no tā ne silts ne auksts. Pēdējie jaunumi ir tādi, ka internets mūsu māju nav apciemojis jau 10 dienas. Līgumā esot rakstīts, ka varot nemaksāt rēķinu, ja interneta pakalpojums tiek sniegts mazāk kā 95% apmērā no kalendārā mēneša.

Trakākais, ka pakalpojumu sniedzējam Triatel viņu nekvalitatīvais internets ir pilnīgi vienaldzīgs. Būtu godīgi pateikuši: “jums te nekas neķer un neķers, un mēs nevaram jums sniegt šādu pakalpojumu”. Rēķinus sūta, bet internetu piegādāt nespēj. Tas arī rada dusmas, katru reizi, kad nepieciešams pieslēgties internetam, lai lietotu, piemēram, interneta banku. Ar pēdējo, starp citu, ir vislielākie kreņķi, jo pārtrūkstot sakariem nav īsti saprotams, kas noticis ar naudas pārskaitījumu. Vecāki stāstīja, ka interneta bankā pēc tam, kad vairākas reizes “raustījies internets” ir parādījies brīdinājums par nekorektu rīkošanos ar interneta bankas sistēmu.

Pēdējais salmiņš ir mobilo sakaru sniedzēju USB puļķīši. Bites un Tele2 mobilie interneti mūsu sētā nedarbojas, tas jau ir pārbaudīts. Laikam dzīvojam anomālijā, kas saucas Latvijas lauki. Paliek vienīgi LMT mobilais internets, kurš manā telefonā darbojas puslīdz labi, bet kā USB puļķītis tas nav vēl notestēts.

Tiešām gribētos sagaidīt to dienu, kad internets būs patīkams pakalpojums nevis mūžīga sāpe 3 gadu garumā. Ja nekļūdos, mēs esam gatavi maksāt līdz pat 25 Ls mēnesī par internetu – ja tikai būtu kāds pakalpojumu sniedzējs, kas spētu to piegādāt.

Atzīšos, esmu ļoti skeptisks attiecībā uz šīs dienas nozīmi. Iet uz krogu dzert alu izklausās ļoti jauki, bet ja neskaita šo aspektu, tad es neredzu ne mazāko pamatojumu, kāpēc šī diena ir tik īpaša. Esmu izpētījis wikipēdijā pieejamo Patrika dienas aprakstu, bet tas mani īpaši neuzrunāja. Kristiešu svētki, kas pārvērtušies par starptautisku krogos sēdēšanu, neizklausās diži loģiski. Arī mēs varam piemeklēt Patrika dienas līdzinieku; mums, latviešiem, būtu 17. janvārī jādodas uz krogiem dzert alu, jo tas ir datums, kad nomira bīskaps Alberts.

Jau laicīgi atvainojos visiem īrisiki domājošajiem, ja esmu aizskāris viņu nacionālo lepnumu. Varbūt manas domas mainīsies vēlāk šajā vakarā, kad būšu iepazīstināts ar svētā Patrika dienas patieso nozīmi. Visas gudrās atziņas, ja tādas radīsies, es mēģināšu apkopot un nopublicēt pēc svinēšanas.

Viena no manām pirmajām fotogrāfijām.

Bildēts ar dāvinātu mazu, mazu filmiņas fotoaparātu (RANGE 2000), kas jau tajos laikos maksāja droši vien mazas, mazas naudiņas. Pastmasas objektīvs, nekādas iespējas kaut ko regulēt. Nekādas baterijas utt.

Bet svarīgākais, kas saistās ar šo bildi ir tas, ka tieši pēc tam, kad tā tika uzņemta, es skrēju pa kreisi un satikos ar kustībā esošu motociklu Voskhod (tautā saukts par Vošeli), ar kuru brauca Gatis. Šķiet, ka pašam viss bija ok, un mocim arī gandrīz nekas netika salauzts. Fotoaparāts gan aizlidoja pa gaisu un tika saskrāpēts plastmasas “objektīvs”. Ne jau katru dienu tev fotografējot kāds uzbrauc ar motociklu, tieši tāpēc arī šis ir diezgan nozīmīgs kadrs.

Man šķiet, ka biju krutais čalis, jo pats biju sakrājis naudu un nopircis mocīti, no kaimiņu pensionāres, man šķiet, ka par kādiem 35 Ls (vai tomēr viņa man to daļēji uzdāvināja? Neatceros vairs riktīgi). Mocim tajā laikā bija kādi 50 vai 55 gadi. Šis viss notika kādā 7. vai 8. klasē (varbūt devītajā?). Par mani krutāks bija tikai mans brālis, kurš kopā ar tēti šo moci regulāri ķīlēja un tehniski apkalpoja. Brālim bija krietni vairāk moču, kuri mainījās sākumā pa mēnešiem, vēlāk jau pa nedēļām un dienām.

Ja vēl ko atcerēšos, tad pamainīšu un papildināšu šo ierakstu.

Ap to laiku, kad izplatījās ziņojumi, ka uz cigarešu paciņām sāks likt briesmīgas bildes, es sāku domāt, kāpēc mūsu valsts ir izvēlējusies cigaretes izsludināt gandrīz ārpus likuma, bet ar alkoholu joprojām notiek auklēšanās.

Padomājiet paši, kad jūs esat dzirdējuši, ka tabakas cigarešu reibumā ir noticis kāds vardarbības uzliesmojums, ka kāds autovadītājs ir ar cigareti zobos izraisījis avāriju vai notriecis cilvēku, ka kādā dzīvoklī cilvēki ir sapīpējušies cigaretes un kopīgi nomušījuši, piemēram, kaimiņu.

Tā nekad nenotiek, jo cigaretes dod diezgan atšķirīgu efektu uz cilvēka smadzenēm, nekā alkohols.

Un tad rodas jautājums, kāpēc uz cigaretēm tika drukāti teksti no sērijas: “izpīpē mani un tu rīt mirsi mokošā nāvē” Kāpēc tagad uz paciņām tiek liktas tik pretīgas bildes, ka pat skatīties virsū negribas? Kāpēc uz alkohola pudelēm nav ne riebīgu bilžu, ne brīdinājumu, ka to lietotājs var aiziet bojā autoavārijā vai nejauši notriekt kādu kājāmgājēju?

Es domāju, ja reiz gribam likt pretīgas lietas uz produktu iepakojumiem, tad liekam uz visiem, kas to ir pelnījuši, vai arī ņemam nost no cigaretēm, ja negribam likt virsū uz alkohola pudelēm.