Archive | August, 2011

daži ikdienas kadri

Daži kadri ar komentāriem.

Droši vien vajadzētu nopietnāk sabildēt to, kas notiek apkārt, bet nav īsti ērta sajūta. Kad braucu uz citām valstīm un esmu tūrists, tad bez problēmām velku ārā fotoaparātu, bet tagad grūti iedomāties, kāpēc man būtu jāfotografē mūsu tuk-tuka vadītājs, piemājas nūdeļu tirgotāja, mūsu māja, iela un citas tādas lietas. Gribas ātrāk iejusties un aizbēgt no birkas “tūrists,” ko vietējie uzkarina visiem baltajiem.

Mūsu iela

Dzīvojam tieši pie tirgus

Milzu auto

Milzīga apmēra džipi šeit nav retums. Grūti pat aprakstīt, to milzīgo masu ar džipiem, kas braukā pa Pnompeņas ielām, to var saprast tikai pastaigājot apkārt pa ielām. Šeit arī var redzēt, cik “viegli” var pārvietoties pa ielām ar kājām, ja uz ietves nav vietas, kur kāju uzlikt :)

 

 

 

 

Video: māju celšana

Sestdien piedalījāmies labdarības pasākumā ar mērķi celt vietējiem iedzīvotājiem mājas. Vairāk par to, kas to organizē un kāpēc, var lasīt iepriekšējā rakstā. Šobrīd piedāvājam apskatīt dažu minūšu video par sestdien piedzīvotu. Apsolāmies, ka tuvākajā laikā būs arī raksts ar paskaidrojumiem par notiekošo, iespaidiem un bildēm.

Saite uz video: sestā sērija: Māju celšana (šis ir mūsu pirmais video 1080p kvalitātē)

Tā kā tieši dienu pirms māju celšanas pasākuma tika iegādāta jau kādu laiku gaidītā jaunā fotokamera man (Zanei), tad šis video ir arī mans pirmais mēģinājums kameru likt lietā. Tā kā viss safilmētais materiāls bija mans (tikai pāris klipi no Mika), tad Miks teica, ka man pašai arī būšot tas jāmontē. Tad nu šis ir arī mans pirmais mēģinājums saprast, kā tā montēšana notiek, kur likt bildes, kur video, kur mūziku.

Iegādātā fotokamera ir patiešām lieliska. Ar to var filmēt un fotogrāfēt zem ūdens, kā arī tā ir trieciena izturīga. Kas ir vēl labāk, tā ir smuki oranžā krāsā un to pērkot nokaulējām cenu un dabūjām arī 4 GB atmiņas karti bez maksas. Ak jā, priekš visiem foto lietu pazinējiem, kas šo varētu lasīt, mana jaunā kamera ir Panasonic Lumix DMC-FT3. Miks saka, ka tā pēc dpreview.com testa ir labākā no visām kompaktajām ūdensizturīgajām kamerām.

Biežāk uzdotie jautājumi

Nolēmām izveidot nelielu apkopojumu ar biežāk uzdotajiem jautājumiem un atbildēm. Šķiet, ka dzīvojot citā valstī pat tik neilgu laiku kā trīs nedēļas, pie daudzām lietām ir pierasts tik ļoti, ka tās nešķiet īpašas un speciālas pieminēšanas vērtas. Līdz ar to šo rakstu veidosim tā, lai izskaidrotu ikdienas lietas, parādības un pārējo aktuālo.

Karstums

No augusta līdz novembrim (ar kulmināciju oktobrī) Kambodžā ir lietus sezona. Tas nozīmē, ka ir gan karsts, gan mitrs. Pirmajās dienās likās, ka karstums ir diezgan grūti izturams, tagad šķiet, ka esam pieraduši. Tieši pirms lietus paliek vēl mazliet karstāks un “spiedīgāks”, tieši pēc lietus un lietus laikā ir mazliet patīkamāk. Vēsāk ir arī naktīs. Vēl ne reizi ārpus telpām nav bijis tik vēss (arī naktīs ne), lai būtu jāuzvelk kāda no līdzpaņemtajām “plānajām” jaciņām. Interneta portāli apgalvo, ka naktī esot līdz minimums 25 grādiem, bet dienā vidēji 30 – 34 grādi.

Odi un citi moskīti

Pirms braukšanas uz Kambodžu bijām kārtīgi sabiedēti par odiem un visām slimībām, ko tie pārnēsā. Realitātē odu ir ļoti maz. To ir grūti iedomāties neesot šeit. Esot Latvijas laukos – vasarā ejot uz jūru mums apkārt lidoja odu mākonis, un sēžot pie galda ik pēc pāris minūtēm vairāki odi bija jānosit. Šeit ārpus telpām var redzēt vidēji 5 – 10 odus dienā, bet mūsu dzīvoklī vidēji ielido viens ods dienā. Taisnības labad jāsaka, ka tas gan nenozīmē, ka tiem var nepievērst uzmanību. Ik vakaru rūpīgi pārliecināmies, ka pamanītais ods ir pagalam un neviena cita nav, bet ejot ārā no mājas (un no skolas) nopūšamies ar stipru pretodu līdzekli. Interesanti arī, ka odi ir ļoti mazi – ja iedomājas vidēju Latvijas odu un samazina to 10 reizes, tad tik lieli odi ir šajā valstī.

Skudras

Izrādās, ka šī ir ļoti aktuāla lieta. Principā uz galda nedrīkst atstāt neko atvērtā iepakojumā. Pavisam neilgā laikā parādās vesela skudru armija (tieši tā kā dažādās multfilmās), kas metas notiesāt visu, kas ir atstāts un visu, kas gadās pa ceļam. Mūsu dzīvoklī pagaidām vēl viss ir mierīgi – skudras neesam redzējuši. Saņēmām labu mācību viesnīcā, kur bijām atstājuši saldinātus riekstiņus uz galda – tagad uzmanamies. Skolnieki nesen teica, ka skudras parādoties dzīvokļos pie atstātām lietām dažu desmitu minūšu laikā. Arī skudras šajā valstī ir maz-mazītiņas, tik lielas, ka pavienai ir grūti saskatāmas.

Dzīvoklis un attālums

Esam noīrējuši 2-istabu dzīvokli ar balkonu pilsētas centrā. Tuvējos kvartālos atrodas BKK tirgus un dažādas vēstniecības, bet skola, kurā strādāju atrodas tikai 10 minūšu gājiena attālumā. Atrodamies netālu no vietām, uz kurām varētu gribēt doties, bet staigāšana šajā valstī nav pierasta lieta un pārsvarā arī mēs pārvietojamies ar tuk-tukiem.

Lietus

Lietus ir. Tad, kad lietus līst, tad tiešām līst pa īstam. Tā, ka pat pāriešana pāri ielai, varētu tevi izmērcēt viscauri. Lielākā daļa tuk-tuki ir ļoti labi aprīkoti ar nolaižamām, ūdens necaurlaidīgām sieniņām. Līdz ar to tad, kad līst ir ātri jāmēģina tikt iekšā kādā tuk-tukā. Pagaidām pavisam negaidīts lietus, kas būtu mūsu saliedējis, vēl nav gadījies :) Taisnības labad gan jāpiemin, ka lietus sezona tikai sākas augustā un saprotam, ka turpmākos mēnešos līs tikai vairāk un vairāk.

Skola

Skola atrodas tikai 10 minūšu attālumā no mūsu mājām. Tur es mācu 7., 9., 11. un 12. klases skolēniem, kāpēc matemātika ir svarīga. Mācu, kā par to ir jādomā, lai visi zināšanu gabaliņi saskanētu viens ar otru un radītu kopīgu priekšstatu un informācijas apjomu, kas noderēs tālākās studijās.  Klases, kuras mācu ir nelielas, vidēji tajās ir ap 16 skolēniem. Uz darbu un no darba eju tikai ar pozitīvām emocijām – man patīk tas, ko daru.

Ēdiens

Jo ilgāk šeit dzīvojam, jo labāk zinām, ko, kur un kā ēst. Un es varu tikai cerēt, ka mēs turpināsim atklāt dažādas jaunas vietas un lietas, un tad, kad pie mums kāds brauks ciemos varēsim parādīt labāko. Pagaidām diezgan bieži pasūtām ēdienu uz mājām (brīnišķīgs bukletiņš ar daudzu restorānu ēdienkartēm). Dažkārt ēdam ārpus mājas, dažkārt ēdam “vietējo” ēdienu, esam atraduši dažus mazus vietējos restorāniņus – cilvēkus, kuri gatavo garšīgi, no tiem arī pērkam. Miks cenšas nogaršot visu, ko līdz šim nav ēdis, es, savukārt, cenšos ēst lietas, kuras pazīstu un zinu. Pagaidām – bez problēmām.

Internets

Vispār internets mums ir. Un tas taču ir labi, vai ne? Diemžēl tas nav pārāk labs, stabils vai ātrs. Dažkārt internets pazūd uz stundu, dažkārt uz vakaru vai arī uz visu dienu. Tieši tāpēc aptuveni nedēļu atpakaļ Miks iegādājās mobilo internetu – darbojas vairākas reizes ātrāk nekā mājas piedāvātais.

Cenas un vietējās cenas

Iepērkoties tirgū (dažkārt arī veikalā) par visu var tirgoties. Diemžēl kambodžieši nav tik atvērti uz šādām sarunām, kā citu Āzijas valstu iedzīvotāji. Visbiežāk mums izdodas nokaulēt vien dažus dolārus. Vislabākā tehnika ir iešana prom, bet arī tas nedarbojas vienmēr – dažkārt viņiem ir vienkārši vienalga. Ja regulāri, iet pie viena un tā paša tirgotāja, tad cenas mēdz palikt lētākas :)

Tuk-tuki un iešana ar kājām

Uz ietvēm pārsvarā ir noparkotas mašīnas, vai arī atrodas tirgotāji ar saviem galdiņiem un letēm, līdz ar to – paiet pa ietvi tik pat kā nav iespējams. Ja lasot šo tev liekas, ka tas tāds nieks vien ir – apiet apkārt noparkotai mašīnai, tad iedomājies nevis vienu, bet 15 pēc kārtas noparkotas mašīnas perpendikulāri ceļam. Tās ir piebraukušas tik tuvu sētai vai mājai, ka pa to pusi iziet nav iespējams, bet otrs mašīnas gals nedaudz atrodas uz ielas. Tātad sanāk, lai apietu šādai mašīnu rindai apkārt, viss gabals jāiet pa ielu, kurā abos virzienos brauc mocīši, riteņi, tuk-tuki un mašīnas. Savukārt tuk-tuki ir visur un vienmēr. Atliek tikai pacelt roku un pateikt “tuk-tuk”, lai tuvējie vadītāji ātri nolemtu, kura kārta braukt ir un dotos ceļā.

Protams, ka tā varētu turpināt vēl un vēl, bet varbūt šo lasot, kāds jautājums ienāca prātā arī tev? Uzraksti komentāros un tuvāko dienu laikā centīšos to iekļaut šajā sarakstā.

Instruktāža par māju celšanu, kultūru, vēsturi, budismu un māņticību

Šodien bijām uz instruktāžu par to, kā celt kambodžiešiem mājas. Šo sestdien dosimies uz laukiem un kopā ar citiem jaunajiem skolotājiem celsim mājas. Izklausās jocīgi, bet tas vēl nav viss.

Mājas tiek celtas vietējo iedzīvotāju vadībā. Viņi nosaka, kur būs durvis, kur logi utt. Mēs būsim tikai celtnieki un mēs nedrīkstam pieņemt lēmumus par logu skaitu un atrašanās vietu, tas viss ir mājas īpašnieku ziņā. Kā tas viss notiek praksē, pratīšu pastāstīt pēc tam, kad būsim piedalījušies šajā pasākumā.

Šo labdarības procesu vada Tabitha Foundation dibinātāja Janne Ritskes, kura šodien mums vadīja instruktāžu par māju celšanu. Par pašu celšanas procesu mums pastāstīja apmēram 10 teikumos. Pārējo laiku aizņēma vēstures lekcija un situācijas skaidrojums par to, kādos apstākļos šie cilvēki dzīvo, kā ir jāizturas, lai mēs nevienu neaizvainotu, un kāpēc tas viss notiek tieši tā un ne savādāk. Nebiju iedomājies, ka būs tik daudz un tik stingru likumu, par to, kā jāuzvedas māju celšanas laikā.

Par vēsturi

Vispirms mums stāstīja par vēsturi, par sarkanajiem khmeriem un Polu Potu, tā kā esmu lasījis virkni rakstus un grāmatas, lielākā daļa faktu jau bija dzirdēti. Šoreiz stāstījumu paspilgtināja tas, ka tika pieminēti Jannes palīdzes piedzīvotie notikumi. Īsumā, briesmīgi. Joprojām neesmu pārliecināts, ka vēlos apmeklēt viņu šausmu muzejus, kuros ir pilns ar briesmīgām fotogrāfijām.

Par mājām

Vienas mājas izmaksas ir nepilni 1000 dolāri. Un pie mājas var tikt, ja ģimene spēj sakrāt apmēram 25 dolārus. Dažas sakrāj vairāk, dažas mazāk. Pārējo naudas summu sedz brīvprātīgie mājas cēlāji, bet šajā gadījumā tie ir ziedojumi organizācijai un Zanes skolas skolotājiem ir iespēja celt mājas. Līdz galam neizprotu to procesu, kā tiek noteikts, kas tiek pie jaunas mājas, bet viens no nosacījumiem ir citu nabadzīgo ģimeņu ieteikumi.

Par naudas krāšanu

Tabitha organizācija strādā ar trūcīgām ģimenēm un māca domāt, kā rīkoties ar naudu. Ar organizācijas palīdzību ģimene spēj nedēļā sakrāt aptuveni 25 centus. Lai motivētu naudas uzkrāšanu tiek aprēķināti arī 10 procenti peļņas, kas palīdz straujāk tuvoties kādam lielākam pirkumam, kas nepieciešams ģimenei.

Par parādu

Izrādās, ka sarunās ar vietējiem nedrīkst atklāt mājas patieso vērtību. Jāuztur viedoklis, ka par māju viņi ir samaksājuši paši ar savu iekrāto naudu. Vietējā ticība ir Teravādas budisms, kas nosaka, ja dzīves nogalē esi parādnieks, tad nākamajā dzīvē tu atdzimsi zemākajā formā kā kukainis, vai, kas līdzīgi niecīgs. Neviens nevēlas nākamajā dzīvē no jauna piedzīvot šīs dzīves grūtības, tāpēc vietējie uzzinot mājas cenu var vienkārši atteikties no tās, vai sākt domāt par to, kā pārdot savus bērnus, lai atlīdzinātu parādu. Parāds nav brālis, tāpēc kopējā ideja ir tāda, ka neviens nevienam neko nav parādā un vietējie iedzīvotāji jau ir samaksājuši savu daļu par māju. Punkts.

Par čurāšanu (dāmām)

Izrādās dabisko vajadzību nokārtošana vienlaikus kalpo, kā socializēšanās pasākums. Sievietes tiek brīdinātas, ka ejot uz krūmiem ir jāizvairās no kompānijas. Tas neesot viegli, jo tiklīdz vietējās sievietes pamana, ka tiek organizēts gājiens uz krūmiem, viņas rosās uz līdzi iešanu. Līdzīgi, kā rietumu pasaulē dāmas degunu iet pūderēt pulciņā, šeit notiek tas pats. Bīstamais moments ir tupēšana, ja baltās dāmas var patupēt 3 minūtes, tad vietējās var tupēt un komunicēt līdz pat 30 minūtēm un tas būs rupjš žests, ja vēlēsies celties kājās un doties laukā no krūmiem. Īsumā, ja ej uz krūmiem, tad labāk bez kompānijas.

Par čurāšanu (kungiem)

Kungiem ir gluži pretēji, jo vairāk, jo jautrāk. Kompānija tieši tāpat kā dāmām sarodas neprasot. Un nav neparasti skati, kad sastājas neliela vīru ierinda un veido kopīgu straumi.

Par fotografēšanu

Darbojoties ar fotoaparātu ir jāizturas ar cieņu. Dažviet valda uzskats, ka fotografējot (īpaši mazus bērnus) tiek atņemta daļa dvēseles. Tiekam brīdināti, ka mazie bērni var slēpties un ka fotografēt tuvumā varam tikai ar skaidri dotu atļauju. Ja atļauja ir dota, tad esot jādod mazs brīdis, lai cilvēks uz foto momentu var sakārtot matus un savest sevi labākā kārtībā. Nedrīkst solīt, ka tiks atsūtītas bildes, jo solījuma neizpildīšanas gadījumā, organizācijas vadītājai vēl gadiem ilgi prasa, lai atsūta fotogrāfijas no mājas celšanas dienas. Ja būs jūtama interese laikam mēģināšu nosūtīt bildes, bez solīšanas, tā pat vien.

Par bērniem

Bērniem nedrīkst pieskarties. Nedrīkst slavēt mazus bērnus un labāk izvairīties no jebkāda veida replikām. Mazu bērnu vidū ir ļoti augsta mirstība. Līdz viena gada vecumam mirstība ir līdz pat 80%, un dažos nākamajos gados līdz 50%. Ja tiks teikti labi vārdi par bērnu, tad vietējie tic, ka dievi/gari var sadusmoties par šādu lepnuma izrādīšanu un uzsūtīt bērnam neārstējamas slimības. Pēc tam organizācijai ir jānoklausās, ka baltie cilvēki bērnam uzsūtīja postu. Vēl mūs brīdināja, ka kategoriski aizliegt mazu bērnu ņemt rokās. Ņemot vērā, ka māja ir milzīga vērtība, un vietējie saprot, ka nekas uz pasaules nenotiek bez maksāšanas, maza bērna ņemšana rokās, tiek uztverta kā zīme – “es tev uzcēlu māju, tu man atdosi bērnu”. Lai nebūtu jāskaidrojas šis punkts tika uzsvērts it īpaši.

Par ēdienu

Vietējiem nedrīkst dot savu ēdienu. Nedrīkst dot, jo viņiem var palikt slikti. Līdzīgi kā mums ir problēmas ar viņu ēdieniem, viņu vēderi esot pilnīgi nesagatavoti rietumnieku ēdieniem. Caureja un vemšana varot sākties pat no sviestmaizes. Un sliktu vēderu var tulkot kā garu zīmi, ka jaunajā mājā nebūs laba dzīvošana. Ciemā nedrīkst ienest un dalīties arī ar limonādēm, jo tās ir pilnas ar cukuru un labākajā gadījumā vietējie pēc to iedzeršanas uzvedoties jocīgi.

Par ūdeni

Ūdeni nedrīkst izšķiest ne piles. Pie šī ir jāpiedomā īpaši rūpīgi. Dzeramais ūdens un ūdens pudele ir zelta vērtē. Pavirša attieksme pret ūdens pudeli vietējo acīs ir pilnīgi nesaprotama. Dzerot ūdeni šajā karstumā ir dabiska vēlme ļaut tam līt pāri lūpām, vai uzliet uz sejas, bet ar dzeramo ūdeni tā šķiesties ir nepieņemami. Arī plastmasas pudeles ir ļoti vērtīgas, tās vēlāk tiek nodotas pārstrādei apmaiņā pret naudu, vai arī turpina būt par ikdienā neatsveramu šķidrumu uzglabāšanas trauku. Tāpēc katra komanda uzbūvētajā mājā atstās savas izlietotās plastmasas pudeles, kuras jaunie mājas īpašnieki varēs izlietot pēc izvēles, vai parādīs laipnību un izdalīs pārējiem ciema iedzīvotājiem. Mums tiks dotas obligātas ūdens pauzes reizi 20-30 minūtēs, lai izsargātos no karstuma dūriena.

Par būvēšanu

Kā joks tiek stāstīts, ka vietējie jautā, cik viņiem ir jāmaksā par māju, un atbilde uz šo jautājumu ir: jūsu “samaksa” ir tas, ka jums ir jānoskatās, cik nemākulīgi tiek celta jūsu māja. Neizprotamā kārtā, tas arī ir šī pasākuma mērķis, nostādīt ciema iedzīvotājus augstāk par baltajiem cilvēkiem, jo visi zina, ka baltie ir mīkstie, ka viņi nestrādā roku darbu utt. Mazliet jokaini, bet šī “mācība” uz vietējiem parasti atstājot lielu iespaidu.

Vēl bija arī citi norādījumi un likumi, bet visus pieminēt vairs nav jaudas (piemēram, sievietes drīkst pieskarties tikai sievietēm un vīrieši tikai vīriešiem). Par to, kā mums būs veicies varēsiet lasīt pēc nedēļas.

video: Pnompeņā zibeņo

Šie ir izgriezumi no 3 minūšu gara video. No 3 minūtēm sanāca apmēram minūte pilna ar zibeņiem. Kā var redzēt, tad tas viss notiek pilnīgā klusumā. Liela daļa zibeņu netika kadrā, jo tie zibināja gan pa labi, gan pa kreisi.

iespaidīgākais velo brauciens manā mūžā + video

Sestdien 6:30 no rīta devos velo braucienā ar Zanes kolēģiem.

Grūti aprakstīt visos sīkumos, kā mums gāja, bet galvenā doma ir tāda, ka noteikti gribu braukt vēl un izbaudīt to no jauna. Un nav svarīgi, vai šajā pašā grupā, vai vienatnē, jo tā atmosfēra, kas valda pa ceļam nav vārdos aprakstāma. Mēs braucām cauri maziem ciemiem, kur šaurs smilšu ceļš stiepjas cauri māju pagalmiem. Ne gluži pagalmiem, bet mājas ir tik tuvu pie ceļa, ka sajūta ir kā braucot cauri pagalmam. Uz ceļa guļ suņi, govis, spēlējas bērni un vienīgie transporta līdzekļi ir mūsu divriteņi un mazie mocīši. Vietējie ar velosipēdu pārvietojas reti. Biežāk kā pilsētā, bet joprojām diezgan reti.

Pāris stundu laikā es redzēju ēzeļu pajūgus, brūni nodegušus zvejniekus, kas laboja laivas, bērneļus, kas šļakstās pa rīsu laukiem, bēru mielastu, budistu mūkus, pārdrošus celtniekus un simtiem “hello!” kliedzienus no visas apkārtnes bērniem.

Brīžiem mēs izbraucām uz platākiem ceļiem, daži bija gludāki, daži mirka dubļos un bija gandrīz neizbraucami. Dažkārt mēs tikām uz priekšu pa šaurām sablīvētām smilts “takām,” kas meta līkumus uz ceļa, kas kopumā izskatās pēc dubļu jūras. Ja nebūtu šo taku, tad nezinu, kā būtu iespējams pārvietoties.
Tiešām nezināju, ka dodoties pāri Mekongai uz tās salām un pussalām, jau pēc 30 minūtēm ir iespējams tikt tik tālu no pilsētas, ka uz ceļa pazūd lielie džipi un iestājas nosacīts miers. Turpat aiz pilsētas robežām sākas citāda pasaule.

Īsi par pašu braucienu

Piektdien biju aizdevies pēc divriteņa un ķiveres, jo velo noma sāk strādāt tikai no 7:00. Kamēr maksāju nomas naudu, mūsu piemājas tuk-tuka vadītājs riteni jau bija piesējis pie savas kulbas un man nekas cits neatlika, kā braukt mājās tuk-tukā nevis ar tik tikko noīrēto riteni. Patiesībā es priecājos, jo ārā bija spēcīga saule un līdz mūsu dzīvoklim bija pamatīgs gabals cauri desmitiem krustojumu, kuros divriteņiem vienmēr tiek piešķirta pēdējā roka.

Sestdienas rītā devos uz norunāto tikšanās vietu. Pie dzīvokļa dežurējošie tuk-tuka vadītāji, kuri mūs jau sen pazīst, manu jauno braucamrīku apveltīja ar ovācijām un platiem smaidiem. Pamāju pretī un braucu vien tālāk. Pārvietojoties pa ielām panākumu atslēga ir labie pagriezieni, vai arī griežoties pa kreisi ir jāpaliek pretējā joslā un jābrauc gar pašu malu.

Mēs sākām braukt agri, jo tas ir vienīgais veids, kā izkustēties pa pilsētu salīdzinoši mazā satiksmē un salīdzinoši vēsā gaisa temperatūrā. Es gan teiktu, ka būtu jāsāk jau 6:00 vai pat agrāk, jo apmēram stundas/divu laikā kļūst tik pat karsts, kā dienas vidū.

Piebraucu pie benzīntanka un tur kopīgi noklausījāmies, kā pēdējos 5 metros ar svelpjošu skaņu no kameras izgāja viss tur esošais gaiss. Atklājās divi caurumi, kurus neizdevās aizlāpīt, tāpēc steidzos uz velo nomas punktu, lai tur tiktu pie maiņas riteņa, lai varētu bez kavēšanās turpināt ceļu ar pārējo grupu.

Kad ritenis bija gatavs, mēs devāmies tālāk gar krastmalu un pāri Mekongas upei pa Japānas tiltu. Izjūtas diezgan asas, braucot cauri motociklu un auto jūrai. Lai tiktu uz tilta bija jāveic neliels loks pa apli, kurā nedarbojas gandrīz neviens normāls braukšanas likums. Uz apļa un no tā var uzbraukt un nobraukt kā vien ienāk prātā, un mums ar velosipēdiem ir jāspēj tajā jūklī uzvesties droši un pārliecinoši, citādi neviens aiz labas sirds mums nemēģinās piešķirt priekšroku.

Tālāk taisns un putekļains asfalta posms. Gandrīz gribējās elpošanas masku, ko te nēsā katrs desmitais mocīša vadītājs.

Pēc tam viens pagrieziens pa labi un mēs jau esam citā pasaulē. Iestājas nosacīts klusums un braucam pa šauru ielu uz pirmo prāmi.

Vienam no grupas kamera izlaiž gaisu. Kamēr tiek meklēts caurums un tīrīta riepa, lai varētu bez bailēm likt iekšā rezerves kameru, ap mums sarodas vietējie bērni. Lai gan esam tuvu pilsētai, mēs tomēr šķietam pietiekami interesants notikums, lai apkārt saskrietu prāvs bariņš ar ieinteresētiem bērneļiem.

Pēc brīža vēl viens prāmis un īsā laika sprīdī mēs esam nonākuši uz ēnaina ceļa, kuram abās pusēs ir saslietas koka mājas uz pāļiem. Te arī atrodami manas sajūsmas iemesli – skati un kadri kā pa taisno no ceļojumu grāmatām un raidījumiem. Gribētos apstāties un šo posmu iziet ar kājām, lai vēl labāk izjustu to laika ritējumu, kas šeit valda. Bet mūsu velo grupa, tik skrien cauri visam un neapstājas ne uz mirkli. Grupā ir daži, kas šeit dzīvo jau vairākus gadus un kuriem šādi nedēļas nogales izbraucieni ir veselīga izkustēšanās nevis foto brauciens. Kad uz mirkli apstājos, lai noknipsētu vienu kadru, man garām paskrien visa grupa, kuru es vēlāk varu panākt tikai centīgi minoties nopakaļ. Tādu kļūdu vairs nepieļauju un tālāk bildēju tikai brīžos, kad gaidām nākamo prāmi. Esmu nolēmis izbraukt šo maršrutu vēl kādu reizi vienatnē, vai citā kompānijā, kas būtu gatava, ka regulāri apstājos un fotografēju.

Pārējo var aplūkot video klipā un foto galerijā.

Gribu tikai vērst uzmanību uz to, ka gan bildes gan video klipi ir veikti “mierīgajos” brīžos, (kad iet karsti un dubļi pa gaisu, tad nav laika bildēt, bet ir jāizbauda trase) tāpēc tie atspoguļo tikai desmito daļu no tā, ko iespējams novērot šeit redzamajā maršrutā.

kā mēs balkona mēbeles pirkām

Izdomājām, ka jāsāk apdzīvot mūsu balkonu. Devāmies uz lēto mēbeļu ielu iepirkt pāris krēslus un galdiņu balkonam. Pnompeņas ielās parasti valda liels sajaukums un kišmiš, jo blakus sadzīvot spēj ļoti dažādas bodītes, bet ir arī vairākas specializētas ielas, kurās viens pie otra tirgojas viena aroda meistari. Mūsu izvēlētā tipa mēbeles balkonam var atrast uz Maodzeduna bulvāra turpinājuma.

Praktiski visi tirgo vienu un to pašu tikai ar nelielām variācijām. Mūsu kaimiņiene Beta ar kuru kopā pirkām mēbeles izmantoja jaunu stratēģiju un visiem prasīja “best price” un visi tirgotāji pamanījās nolaist 5-10 dolārus. Zane tika pie pīta krēsla, kas izskatās kā bļoda vai ola. Sen jau tādu bijām noskatījuši, bet nu bija īstais brīdis iepirkt. Ņēmām lētāko un mazāko un tas izmaksāja 11 Ls.

Vēl noskatījām vienu komplektu, kurā ietilpst neliels galdiņš ar stikla virsmu, divi parasti krēsli un plats krēsls, trīsvietīgs krēsls. Šo komplektu meklējām mazliet ilgāk, pirmā cena bija 120 dolāri, bet pakāpeniski nonācām līdz 90 dolāriem.

Īsti pat neapdomājām, kā to visu aizvest mājās, bet tuk-tuka vadītāji šādos gadījumos nesamulst un Zanes krēsls bija uz jumta vienā mirklī. Pārējo komplektu salādējām uz otra tuk-tuka un laidām mājās. Mēbeles ļoti vieglas un šķiet, ka izturēs tieši divus gadus, bet ne vairāk, bet tieši tas jau arī mums ir vajadzīgs.

Pagāja mirklis kamēr izdomājām kā iekārtot balkonu, droši vien vēl kādu reizi visu pārbīdīsim savādāk. Vienu vakaru jau paspējām pasēdēt laukā, pēc tumsas iestājas ļoti patīkama gaisa temperatūra (joprojām ir silts, bet nav tik karsts kā dienas laikā).

video: pikniks uz upes pie Kien Svay

Svētdien nolēmām izpētīt, kas notiek aiz pilsētas robežām. Devāmies 12 kilometrus uz austrumiem no Pnompeņas, uz ciematu, kas saucas Kien Svay, tur atrodas vietējo iecienīta pikniku vieta Koki Beach.

Nelielas grūtības sagādāja vietas atrašana, jo tuk-tuka vadītājs angliski neprata ne vārda, bet vairākas reizes apstājoties un prasot ceļu mēs tomēr spējām nonākt īstajā vietā.

Blakus piknika vietai atrodas neliels budistu templis pie kura varēja pamanīt arī dažus mūkus. Spriežot pēc lepno džipu daudzuma visapkārt šī ir diezgan iecienīta vieta, kur galvaspilsētas turīgākajiem khmeriem pavadīt nedēļas nogales. Izejot cauri džipu rindām nonākam pie diezgan plaša tirdziņa, kur var nopirkt aukstus dzērienus, augļus, svaigi grillētas vistiņas, jūras veltes un vēl veselu rindu ar ēdieniem, kuru nosaukumi mums ir sveši.

Saite uz video: Kien Svay

Vēl ir foto galerija, kuru var aplūkot mūsu bilžu sadaļā un arī flickr.