Šodien bijām uz instruktāžu par to, kā celt kambodžiešiem mājas. Šo sestdien dosimies uz laukiem un kopā ar citiem jaunajiem skolotājiem celsim mājas. Izklausās jocīgi, bet tas vēl nav viss.
Mājas tiek celtas vietējo iedzīvotāju vadībā. Viņi nosaka, kur būs durvis, kur logi utt. Mēs būsim tikai celtnieki un mēs nedrīkstam pieņemt lēmumus par logu skaitu un atrašanās vietu, tas viss ir mājas īpašnieku ziņā. Kā tas viss notiek praksē, pratīšu pastāstīt pēc tam, kad būsim piedalījušies šajā pasākumā.
Šo labdarības procesu vada Tabitha Foundation dibinātāja Janne Ritskes, kura šodien mums vadīja instruktāžu par māju celšanu. Par pašu celšanas procesu mums pastāstīja apmēram 10 teikumos. Pārējo laiku aizņēma vēstures lekcija un situācijas skaidrojums par to, kādos apstākļos šie cilvēki dzīvo, kā ir jāizturas, lai mēs nevienu neaizvainotu, un kāpēc tas viss notiek tieši tā un ne savādāk. Nebiju iedomājies, ka būs tik daudz un tik stingru likumu, par to, kā jāuzvedas māju celšanas laikā.
Par vēsturi
Vispirms mums stāstīja par vēsturi, par sarkanajiem khmeriem un Polu Potu, tā kā esmu lasījis virkni rakstus un grāmatas, lielākā daļa faktu jau bija dzirdēti. Šoreiz stāstījumu paspilgtināja tas, ka tika pieminēti Jannes palīdzes piedzīvotie notikumi. Īsumā, briesmīgi. Joprojām neesmu pārliecināts, ka vēlos apmeklēt viņu šausmu muzejus, kuros ir pilns ar briesmīgām fotogrāfijām.
Par mājām
Vienas mājas izmaksas ir nepilni 1000 dolāri. Un pie mājas var tikt, ja ģimene spēj sakrāt apmēram 25 dolārus. Dažas sakrāj vairāk, dažas mazāk. Pārējo naudas summu sedz brīvprātīgie mājas cēlāji, bet šajā gadījumā tie ir ziedojumi organizācijai un Zanes skolas skolotājiem ir iespēja celt mājas. Līdz galam neizprotu to procesu, kā tiek noteikts, kas tiek pie jaunas mājas, bet viens no nosacījumiem ir citu nabadzīgo ģimeņu ieteikumi.
Par naudas krāšanu
Tabitha organizācija strādā ar trūcīgām ģimenēm un māca domāt, kā rīkoties ar naudu. Ar organizācijas palīdzību ģimene spēj nedēļā sakrāt aptuveni 25 centus. Lai motivētu naudas uzkrāšanu tiek aprēķināti arī 10 procenti peļņas, kas palīdz straujāk tuvoties kādam lielākam pirkumam, kas nepieciešams ģimenei.
Par parādu
Izrādās, ka sarunās ar vietējiem nedrīkst atklāt mājas patieso vērtību. Jāuztur viedoklis, ka par māju viņi ir samaksājuši paši ar savu iekrāto naudu. Vietējā ticība ir Teravādas budisms, kas nosaka, ja dzīves nogalē esi parādnieks, tad nākamajā dzīvē tu atdzimsi zemākajā formā kā kukainis, vai, kas līdzīgi niecīgs. Neviens nevēlas nākamajā dzīvē no jauna piedzīvot šīs dzīves grūtības, tāpēc vietējie uzzinot mājas cenu var vienkārši atteikties no tās, vai sākt domāt par to, kā pārdot savus bērnus, lai atlīdzinātu parādu. Parāds nav brālis, tāpēc kopējā ideja ir tāda, ka neviens nevienam neko nav parādā un vietējie iedzīvotāji jau ir samaksājuši savu daļu par māju. Punkts.
Par čurāšanu (dāmām)
Izrādās dabisko vajadzību nokārtošana vienlaikus kalpo, kā socializēšanās pasākums. Sievietes tiek brīdinātas, ka ejot uz krūmiem ir jāizvairās no kompānijas. Tas neesot viegli, jo tiklīdz vietējās sievietes pamana, ka tiek organizēts gājiens uz krūmiem, viņas rosās uz līdzi iešanu. Līdzīgi, kā rietumu pasaulē dāmas degunu iet pūderēt pulciņā, šeit notiek tas pats. Bīstamais moments ir tupēšana, ja baltās dāmas var patupēt 3 minūtes, tad vietējās var tupēt un komunicēt līdz pat 30 minūtēm un tas būs rupjš žests, ja vēlēsies celties kājās un doties laukā no krūmiem. Īsumā, ja ej uz krūmiem, tad labāk bez kompānijas.
Par čurāšanu (kungiem)
Kungiem ir gluži pretēji, jo vairāk, jo jautrāk. Kompānija tieši tāpat kā dāmām sarodas neprasot. Un nav neparasti skati, kad sastājas neliela vīru ierinda un veido kopīgu straumi.
Par fotografēšanu
Darbojoties ar fotoaparātu ir jāizturas ar cieņu. Dažviet valda uzskats, ka fotografējot (īpaši mazus bērnus) tiek atņemta daļa dvēseles. Tiekam brīdināti, ka mazie bērni var slēpties un ka fotografēt tuvumā varam tikai ar skaidri dotu atļauju. Ja atļauja ir dota, tad esot jādod mazs brīdis, lai cilvēks uz foto momentu var sakārtot matus un savest sevi labākā kārtībā. Nedrīkst solīt, ka tiks atsūtītas bildes, jo solījuma neizpildīšanas gadījumā, organizācijas vadītājai vēl gadiem ilgi prasa, lai atsūta fotogrāfijas no mājas celšanas dienas. Ja būs jūtama interese laikam mēģināšu nosūtīt bildes, bez solīšanas, tā pat vien.
Par bērniem
Bērniem nedrīkst pieskarties. Nedrīkst slavēt mazus bērnus un labāk izvairīties no jebkāda veida replikām. Mazu bērnu vidū ir ļoti augsta mirstība. Līdz viena gada vecumam mirstība ir līdz pat 80%, un dažos nākamajos gados līdz 50%. Ja tiks teikti labi vārdi par bērnu, tad vietējie tic, ka dievi/gari var sadusmoties par šādu lepnuma izrādīšanu un uzsūtīt bērnam neārstējamas slimības. Pēc tam organizācijai ir jānoklausās, ka baltie cilvēki bērnam uzsūtīja postu. Vēl mūs brīdināja, ka kategoriski aizliegt mazu bērnu ņemt rokās. Ņemot vērā, ka māja ir milzīga vērtība, un vietējie saprot, ka nekas uz pasaules nenotiek bez maksāšanas, maza bērna ņemšana rokās, tiek uztverta kā zīme – “es tev uzcēlu māju, tu man atdosi bērnu”. Lai nebūtu jāskaidrojas šis punkts tika uzsvērts it īpaši.
Par ēdienu
Vietējiem nedrīkst dot savu ēdienu. Nedrīkst dot, jo viņiem var palikt slikti. Līdzīgi kā mums ir problēmas ar viņu ēdieniem, viņu vēderi esot pilnīgi nesagatavoti rietumnieku ēdieniem. Caureja un vemšana varot sākties pat no sviestmaizes. Un sliktu vēderu var tulkot kā garu zīmi, ka jaunajā mājā nebūs laba dzīvošana. Ciemā nedrīkst ienest un dalīties arī ar limonādēm, jo tās ir pilnas ar cukuru un labākajā gadījumā vietējie pēc to iedzeršanas uzvedoties jocīgi.
Par ūdeni
Ūdeni nedrīkst izšķiest ne piles. Pie šī ir jāpiedomā īpaši rūpīgi. Dzeramais ūdens un ūdens pudele ir zelta vērtē. Pavirša attieksme pret ūdens pudeli vietējo acīs ir pilnīgi nesaprotama. Dzerot ūdeni šajā karstumā ir dabiska vēlme ļaut tam līt pāri lūpām, vai uzliet uz sejas, bet ar dzeramo ūdeni tā šķiesties ir nepieņemami. Arī plastmasas pudeles ir ļoti vērtīgas, tās vēlāk tiek nodotas pārstrādei apmaiņā pret naudu, vai arī turpina būt par ikdienā neatsveramu šķidrumu uzglabāšanas trauku. Tāpēc katra komanda uzbūvētajā mājā atstās savas izlietotās plastmasas pudeles, kuras jaunie mājas īpašnieki varēs izlietot pēc izvēles, vai parādīs laipnību un izdalīs pārējiem ciema iedzīvotājiem. Mums tiks dotas obligātas ūdens pauzes reizi 20-30 minūtēs, lai izsargātos no karstuma dūriena.
Par būvēšanu
Kā joks tiek stāstīts, ka vietējie jautā, cik viņiem ir jāmaksā par māju, un atbilde uz šo jautājumu ir: jūsu “samaksa” ir tas, ka jums ir jānoskatās, cik nemākulīgi tiek celta jūsu māja. Neizprotamā kārtā, tas arī ir šī pasākuma mērķis, nostādīt ciema iedzīvotājus augstāk par baltajiem cilvēkiem, jo visi zina, ka baltie ir mīkstie, ka viņi nestrādā roku darbu utt. Mazliet jokaini, bet šī “mācība” uz vietējiem parasti atstājot lielu iespaidu.
Vēl bija arī citi norādījumi un likumi, bet visus pieminēt vairs nav jaudas (piemēram, sievietes drīkst pieskarties tikai sievietēm un vīrieši tikai vīriešiem). Par to, kā mums būs veicies varēsiet lasīt pēc nedēļas.
