Archive | September, 2011

Sieam Reap – trešā diena

2011. gada 26. September -Kambodža, Siem Reap, Tempļi

Šodienas iespaidu bagātība ir patiešām grūti izstāstāma vārdos. Sākām rītu pulksten piecos no rīta – devāmies skatīties saullēktu Angkor Wat templī. Bet, kā jau likās iepriekš, saules lēktu neredzējām mākoņu dēļ. Bija jau skaisti, sēdēt uz tempļa maliņas pustumsā un gaidīt – kad nu būs, bet tad vienā brīdī nāca īstenības apjausma – nekas jau nebūs, vienkārši paliek gaišāks! :)

Kopumā šajā dienā apskatījām 7 tempļus. Lai arī no sākuma likās, ka iztiksim bez gida, ļoti priecājāmies, ka tomēr bijām viņu sarunājuši. Iespēja dzirdēt par celšanas laiku, karaļiem, grebumiem, statujām esot tieši templī ir diezgan svarīga. Mūsu gids arī labi zināja, kurā secībā tempļus apskatīsim, pa kuriem vārtiem iesim templī iekšā, bet pa kuriem nāksim ārā (līdz ar to auto mūs sagaidīja pie pareizās izejas), tādā veidā arī veiksmīgi varējām izvairīties no tūristu pūļiem un baudīt tempļus pēc iespējas mierīgākā atmosfērā. Ļoti priecājāmies arī, ka mums bija auto, jo lai gan šķiet, ka tempļi atrodas tuvu viens otram – īstenībā katrs no viņiem ir tik milzīgs, ka pat viena tempļa izstaigāšana var aizņemt vairākas stundas. Šodien apskatījām arī slaveno Andžolīnas Džolijas templi (Ta Prohm), lai gan tas bija pilns ar tūristiem – tomēr tik un tā skaists.

Un, protams, pats Angkor Wat templis – šķiet tos apmērus līdz galam saprast vienā dienā nemaz nav iespējams!

Pēc nelielas atpūtas viesnīcā, nolēmām apskatīt Sieam Reap pilsētas centru. Viesnīcā mūs brīdināja, ka tur vēl esot plūdi, bet iet jau mēs varot.

Tas ir neiedomājami, ka ūdens līmenis uz ielas ir apmēram ceļa augstumā. Un tas ir nevis uz vienas ielas, pie upes, bet gan daudzu kvartālu lielā teritorijā. Pastaigājām pa applūdušajām ielām; priecājāmies, ka mūsu viesnīca ir drošā attālumā no ūdens (pilsētas centrs ir pilns ar viesnīciņām, kuru apmeklētājiem nav īsti citas izejas, kā iet caur pārplūdušajām ielām ik dienas). Izmēģinājām arī kāju zivju masāžu – no sākuma diezgan pamatīgi kutina, bet jau pēc mirkļa pierod. Izbaudījām gardas vakariņas un esam gatavi krāt spēkus nākamai dienai.

Sieam Reap – otrā diena

2011. gada 25. September -Kambodža, Siem Reap, Tempļi

Šodien iesākām tempļu apskati ar apmēram 60 km attālo templi Beng Melea. Lai gan domājām, ka centīsimies izbraukt no viesnīcas dikti agri un nonākt pie pirmā tempļa jau rīta agrumā – pirms tūristu autobusu grupām, tomēr ļāvāmies, lai viesnīcas pārvaldnieks mūs pārliecina un palikām viesnīcā uz brokastīm. Tas nozīmē, ka no viesnīcas izbraucām tikai ap pulksten astoņiem, bet tas, atkal, nozīmē, ka pie 60 km attālā tempļa bijām tieši ap to pašu laiku, kad pārējie tūristi un autobusi. Tajā pat brīdī nosolījāmies, ka nākamajos rītos noteikti dosimies ceļā agrāk (redzēs gan kā sanāks).

Beng Melea templis tiek uzskatīs par attālu, bet apskates vērtu templi. Var jau būt, ka tikai tāpēc, ka tas bija mūsu “pirmais” – iespaidi bija neiedomājami. Milzīgais apmērs, sīkie grebumi, precizitāte, stabilitāte un iespaidīgums, un tas viss tapis gandrīz 1000 gadus atpakaļ. Ir grūti iedomāties, ka tā ir īstenība. Spriedām, ka bildēs un filmās šie tempļi liekas, kā fotošopa darinājums, kā skaista bilde, kas nevar būt īsta. Es cerēju, ka atbraucot un redzot dzīvē, es varētu tam noticēt, bet pat staigājot pa šiem tempļiem, brīžiem vienkārši liekas, ka esam iekāpuši filmā un pastaigājamies pa dekorācijām.

Ieraugot šī tempļa arku veidojumus, atcerējos par savu 10. klases zinātniski pētniecisko darbu. Galvenais darba jautājums – cik tālu iespējams izbīdīt klucīšus tos liekot vienu virs otra, lai konstrukcija būtu stabila. Un – šeku reku, pirms 900 gadiem tieši izmantojot šādus izbīdīšanas paņēmienus kmeri ir cēluši savus tempļus!

Pēc Beng Melea tempļa apskates devāmies Siem Reap virzienā uz nākamajiem tempļiem – uz Rolous grupu. Šī ir tempļu grupa, kurā ietilpst 3 lielāki un daži mazāki tempļi, kas atrodas dažu kilometru attālumā viens no otra. Salīdzinājumā ar Beng Melea templi šie ir veidoti no salīdzinoši maziem, sarkanas krāsas ķieģelīšiem (Lolei un Preak Ko). Mikam ļoti patika mazie – torņveidīgie templīši.

Vienā no Rolous grupas tempļiem Bakong skaidri redzami fraktāļi – lielā tempļa priekšā ir tā samazināta kopija. Tā kā Rolous grupas tempļos bija daudz mazāk tūristu, tad izbaudījām nesteidzīgu mieru un klusumu.

Pie tempļu ieejām varēja redzēt dažādus tirgotājus un lūdzējus, tai skaitā bērnus. Saprotu, ka pie lielajiem un populārajiem tempļiem tādu būs vēl daudz vairāk. Bet gribēju izstāstīt bērnu viltīgo taktiku. Pirmkārt, viņi pieskrien mums klāt tieši tajā brīdī, kad kāpjam ārā no auto, tad viņi piedāvā savas preces. Pārsvarā tie ir dažādi auksti dzērieni un zīda lakati. Tad, protams, mēs sakām, ka neko negribam, un tad iespējami divi varianti: vai nu bērni mēģina iedot atlaidi pārdodamajai lietai, vai arī saka, labi – tu neko negribi tagad, bet tad kad nāksi atpakaļ, tad gan taču nopirksi. Arī tad vēl ir jābūt “stipram” un jāsaka, ka, nē, nedomā gan, ka pirksi atpakaļ nākot. Un tad ir tā daļa, kas mums ar Miku patika visvairāk – bērni saka, ka, ja nu tu pārdomā, tad gan tev noteikti jāpērk tieši pie manis. Tad, lai mēs zināt pie kā tad mums jāpērk  viņi ātri saka, kā viņus sauc un prasa tavu vārdu pretī. Saprotu, ka, ja nu tu apsoli, ka pirksi un tad nepērc vai nopērc no kāda cita, ka tad bērni varot skriet pakaļ un skaļi bļaut, ka tu esi melis (to man stāstīja kolēģis no ASV). Tā kā tādu kaunu piedzīvot negribējām, tad centāmies neko nesolīt un neko arī nepirkt :)

Siem Reap – Pirmā diena

2011. gada 24. September -Kultūra, Siem Reap, Tempļi

Šodien sākās ilgi gaidītās, pirmās, nedēļu garās brīvdienas – Pchum Ben brīvdienas. Par to, ko nozīmē Pchum Ben, un kāpēc, šiem svētkiem par godu, skolēniem ir nedēļu garaš brīvlaiks, esmu apmēņumsies uzrakstīt jau pavisam drīz. Bet tagad – par šodienu.

Izbraucām no Pnompeņas ar autobusu agrā rīta stundā – 7:30, bija paredzēts, ka ceļā pavadīsim sešas stundas un iebrauksim Siem Reap’ā ap 13:30. Bijām (ne)patīkami pārsteigi, ka autobuss neapstājās pie tuvākās maizīšu ceptuves jau pašā Pnompeņā – no vienas puses tas nozīmēja, ka neko nevarēsim nopirkt brokastīm, bet no otras puses iedrošināja, ka varbūt tiešām galā nonāksim laikā. Jau pavsiam drīz pēc izbraukšanas no pilsētas sapratām, ka satiksme ir vēl lēnāka nekā parasti. Tam par iemeslu ir plūdi, kas ir pārņēmuši lielāko daļu valsts. Ūdens brīžiem stiepjās ne tikai māju pagalmos un laukos, bet arī līdz ceļam un pāri tam. Tā kā govīm lielajos ūdens plašumos, par ko pārvērtušies lauki, nav ko ēst, tad arī tās ir piesietas un ganās pašās ceļmalās (cerībā, ka ceļš ir nedaudz augstāks, un ka govis atradīs tur sev ēdamo) vai uz ceļa. Tad nu kopumā mūsu sešas stundas pārvērtās par septiņām, un tagad rakstot šo lielakas – kas tad tur?! – tā taču tikai viena lieka stunda. Bet īstenībā, sēžot autobusā, bez ēdiena un tukšumu vēderā, klausoties nepārtraukto vadītāja pīpināšanu un ar ne pārāk patīkamu autobusa toaleti, kas tomēr ir labāk kā nekas – viena lieka stunda ir diezgan daudz. Taisnības labad gan jāsaka, ka viena pauze septiņu stundu garajā ceļā tika uztaisīta – tad arī steidzām nopirkt dažus našķus un apēst pa rīsu porcijai :)

Jau iepriekš bijām lasījuši viesnīcas (“Kool”) mājas lapā, ka viņu šoferis sagaidīs mūs autobusa (vai lidostas, kā nepieciešams) galapunktā un atvedīs uz viesnīcu. Par to atcerējāmies tikai iepriekšējā vakarā, un steidzīgi nosūtījām iebraukšanas laiku un autobusa kompāniju, lai sagaidīšana varētu tikt noorganizēta. Patīkams bija mūsu pārsteigums, kad viesnīcas pārstāvis atsūtija gan e-pastu, gan īsziņu skaidrojot, ka tā kā arī Siem Reap pašlaik ir applūdusi, tad autobusi varot izlaist pasažierus kādā citā vietā. Esot pat diezgan bieži gadījumi, kad autobusu šoferi šādi izrīkojas speciāli, jo šādā situācijā katrs tūrists ir spiests tālāk braukt ar autobusu vadītāju noorganizētiem tuk-tukiem. Kad bijām jau pusceļā saņēmām arī zvanu no viesnīcas, lai pārliecinātos, ka patiešām esam ceļā, ka viss pagaidām ir kārtībā, un ka mums esot tikai jāatsūta īsziņa vai jāpiezvana – viņi atbraukšot uz vietu, kur mūs izlaidīs 5 minūšu laikā.

Kad autobuss, pēc septiņu stundu brauciena, piebrauca galapunktā, tuk-tuka vadītājs ar smuku plāksni un mūsu vārdiem uz tās, jau gaidīja. Viesnīciņa ir smuka un istabiņa ir viss, kam būtu jābūt, ir arī baseins – dziļš un paliels, bet ne jau par to ir stāsts. Šķiet, ka abi ar Miku nekad neesam bijuši viesnīcā, kur tik ļoti par tevi rūpētos. Pirms braukšanas uz šejieni rūpīgi gatavojāmies (nu labi – Miks gatavojās) un bijām izpētījuši, uz kuriem tempļiem jābrauc, kuras vietas nav vērts apmeklēt un kuras ir. Principā, izrādās, ka šeit var atbraukt un neko no tā visa nezināt. Viesnīcas pārstāvis mums veltīja apmēram pusstundu, stāstot par to, kā izplānot savas dienas, kurus tempļus apskatīt tajā pašā dienā, kur braukt ar auto, kur ar tuk-tuku, kur vajadzīgs gids, kur – tā būtu tikai lieka naudas maksāšana. Un, lai arī ir skaidrs, ka šo stāstu viņš stāsta visiem apmeklētājiem jau gadiem ilgi, tas patiešām bija svarīgs, pilns sīkām niansēm un detaļām.

Izrādās, ka dažus tempļus nevarēsim apmkelēt plūdu dēļ, ceļi esot slēgti un valdības pārstāvji nelaižot cilvēkus tālāk. Bet kopumā – plāns ir tik pat kā gatavs un, ja pirms tam varējām tikai spriest, ka šis vai tas varētu būt tā vērts – tagad ir sajūta, ka zinām. Teicām arī, ka esam lasījuši par Kambodžas tautas deju priekšnesumu, kas ir apskatāms tepat pilsētā. Izrādījās, ka pilsētas centrs ir applūdis un tur nav iespējams pat aizbraukt vakariņās (tāds bija mūsu sākotnējais plāns šim vakaram), bet tradicionālo deju priekšnesums ir pilsētas neapplūdušajā daļā un to varam šovakar apmeklēt.

Viesnīcas pārvaldnieks teica, ka mūsu uz turieni aizvedīšot un sarunāšot mums galdiņu – pirms tam tur varot paēst vakariņas, kas ir iekļautas cenā. Īsti nezinu, ko mēs iedomājāmies pirms nokļūšanas pasākuma vietā, bet izrādījās, ka pasākums šovakar ir īpaši labi apmeklēts (saistībā ar plūdiem, lielākā daļa restorānu un pasākumu pilsētas centrā nav pieejami) un ka tikai ar viesnīcas pārvaldnieka pazīšanos, esam tikuši pie privāta galdiņa netālu no skatuves – ar labu skatu. Runājot par vakariņām, ēdiens bija pieejams zviedru galda stilā – bija pārstāvētas visas Austrumāzijas virtuves. Ir grūti izstāstīt tās visas baudas, ko šovakar izgaršojām – springrolls neierobežotā daudzumā, nūdeles, dažādas gaļu mērcītes ar dārzeņiem, dārzeņi un salāti, suši un kur tad vēl visi eksotiski augļi, augļu salāti, saldējums un dzērieni. Šie bija labi vēdera svētki :) kā nekā – brīvlaiks!

Noskatījāmies arī četrus tradicionālo deju priekšnesumus. Dejas ir… interesantas :) Dejotāji pārsvarā kustās lēni, virpinot un veidojot gaisā dažādus zīmējumus ar plaukstām un pēdām. Brīžiem parādās arī dažādi tēli maskās. Redzējām arī zivju un kokosriekstu dejas. Bija interesanti – un noteikti tā vērts! :)

ceturtais velobrauciens

2011. gada 21. September -Velobraucieni, Video

Svētdien biju kārtējā velobraucienā. Šoreiz nedaudz tālāks gabals – 45km. No rīta salikām riteņus nelielā kravas auto piekabē un, vietējiem par izbrīnu un prieku, sakāpām arī paši, un aizbraucām uz Oudong templi. Ātri uzkāpām kalnā, izpētījām skatu un devāmies braucienā.

Braucām pa salīdzinoši labu segumu, brīžiem pat tikām pie asfalta. Beigas bija smagas, laikam karstums pie vainas, vai varbūt tas, ka vēl mazliet biju slims, bet pēdējie 6 kilometri negāja viegli. Bet ir skaidrs, ka gribu braukt vēl un vēl.

Saite uz video: ceturtais velobrauciens

Foto izlase:

Kuala Lumpura

2011. gada 19. September -Kambodža, Video

Pagājušajā nedēļas nogalē bijām Kuala Lumpurā. Kamēr es trīs dienas pēc kārtas apmeklēju tur notiekošo konferenci, Miks izpētīja pilsētu un plānoja, ko apskatīsim manā brīvajā laikā.

Pilsētas lielums un iespaidīgums, šķiet, nav salīdzināms ar mazo Pnompeņu, pie kuras nu jau esam pieraduši. Milzīgas maģistrāles, kuras nav iespējams šķērsot, super-dārgās mašīnas, debesskrāpji, īsti veikali un miljoniem kafejnīcu un restorānu (ieskaitot Makdonaldu, Starbucks). Vienīgias “BET” – pilsētu tik pat kā visu laiku klāj milzīgs, pelēks vāks – piesārņojums no automašīnu tūkstošiem ir tik liels, ka zilas debesis šajā valstī neredzējām. Un es zinu, zinu, ka Lielās Pilsētās tā notiek, bet – tas tiešām ir diezgan nomācoši. Tāpēc, neskatoties uz skaistajiem parkiem, dziedošajiem putniem, taureņiem, restorāniem un visu pārējo, ko mēs tur redzējām, mēs bijām patiešam priecīgi, ka nedzīvojam šajā pilsētā. Pēc Kuala Lumpurā pavadītajām trim dienām bijām priecīgi, ka varam braukt “mājās” uz Kambodžu,  kur cilvēki ir smaidīgi, satiksme ir nesteidzīga, kur mūsu deviņ-stāvu māja ir viena no retajām augstceltnēm apkārtnē, un kur ir forši mazi restorāniņi, kuru nosaukumi nav iepriekš dzirdēti citās valstīs.

Te arī mūsu video par KL apmeklējumu:

Phnom Chisor jeb kā mēs pirmo reizi braucām ar moto un kravas auto + fotogalerija

2011. gada 8. September -Kambodža, Tempļi

Video par Phnom Chisor mēs jau parādījām tagad kārta fotogalerijai un dažiem komentāriem.

Turpceļš

Uz templi devāmies ar autobusu. Izlēmām, ka nav ko lieki tērēties braucot īrējot auto un šoferi un ir laiks sākt lietot autobusus. Par spīti dažām sliktām atsauksmēm internetos autobusam nebija ne vainas. Pie autoostas piesteidzāmies 7:02, kad autobusam pēc saraksta jau divas minūtes būtu jābūt ceļā. Mums uzreiz piesteidzās klāt autoostas darbinieks, kas bez stāvēšanas rindā nopirka biļetes un uzsauca autobusam, lai mūs pagaida.

Biļetes par 2,50 $ pirkām līdz galapunktam, Takeo pilsētai. Iepriecināja fakts, ka sēdvietas ir numurētas un tikām pie savām vietām, visā autobusā neviens kājās nestāvēja, jo ejas daļā ir ierīkoti papildus krēsli – visa autobusa platība tiek izlietota ļoti taupīgi. Pēc pusstundas brauciena vēl nebijām tikuši laukā no pilsētas, bet autobuss apstājās pie maiznīcas/bulciņu bodes, lai visi varētu sapirkt sev dzērienus un maizītes ceļam. Īstenībā diezgan draudzīgs un noderīgs žests, kas varētu nokaitināt tikai tos, kas kaut kur steidzas.

Autobusa konduktoram pajautājām, lai mūs brīdina, kad jākāpj ārā tāpēc mierīgi varējām baudīt ainavu, kas pavērās aiz loga.

Vienā brīdī autobuss apstājas un saprotam, ka ir pienākusi mūsu pietura. Abās ceļa malās ir pa piecām mājām un īstenībā esam nekurienes vidū. Mums ar roku pamāj uz to pusi, kur būtu jābūt templim, novēl laimīgu ceļu un autobuss aizbrauc tālāk. Nokļūstam moto vadītāju ielenkumā, kuri ātri saprot, ka esam apjukuši un mazliet nesagatavojušies. Biju rēķinājies, ka būs vismaz viens tuk-tuks ar kuru tiksim līdz templim. Bet ir tikai nekaunīgi moto vadītāji, kuri prasa 5 $ par ceļu turp un atpakaļ. Bet mēs tikko esam nobraukuši 55 km un nevēlamies maksāt tik pat daudz par 4 km braucienu. Latvijā labprāt šādu gabalu noietu un izbaudītu skatus, bet 34 grādu temperatūrā bez jēgas klīst apkārt nav vēlmes. To saprot arī moto vadītāji un spēcīgi turas pie savas uzskrūvētās cenas. Pēc kaulēšanās nonākam līdz 3 $ un visi trīs sakāpjam uz motorollera, es sēžu pa vidu, jo, cik saprotu vietējie īsti nevar skarties klāt svešām sievietēm. Ņemot vērā manu masu es brīnos, ka vispār kustējāmies uz priekšu, bet pēc manām aplēsēm moto spēja sasniegt pat cienījamus 20 kilometrus stundā.

Phnom Chisor

Moto mūs aizved tieši līdz kāpnēm, kas ved uz templi. Jūtam, ka esam ieradušies laicīgi. Apkārt ir saslieti tirgotāju stendi, bet nav gandrīz neviena, kas tur tirgotos. Nopērkam aukstu ūdeni (~6 santīmi par pudeli) un kāpjam augšā.

Esam praktiski vienīgie. Kalna galā ir pilnīgs klusums un miers, šajā valstī tādas sajūtas bieži negadās piedzīvot. Zane sēž ēnā un atpūšas pēc vairāk nekā 400 pakāpieniem, bet es lēnām klīstu apkārt un pētu, kas tad notiek uz šī kalna.

Skats, kas paveras no kalna augšas ir vārdos neaprakstāms.

Pa kalnu ir izmētāti vairāki tempļi, bet svarīgākais un vecākais ir celts 11. gadsimtā par godu hinduisma dievībai Brahma. Tempļa senais nosaukums ir Suryagiri – “Saules kalns.”

Tāpat arī turpinājām kalna izpēti, lēnām staigājot no viena svētvietas uz nākamo un priecājoties par to, cik skaista var būt saules pielieta diena Kambodžā.

Pie senā tempļa satikām mazu zagli (zagšanas brīdi var redzēt video). Ja kāds zina, kas šī ir par primātu sugu, dodiet ziņu.

Kad bijām pienācīgi izstaigājušies nolēmām doties lejā un meklēt veidu, kā nokļūt atpakaļ uz Pnompeņu.

Atpakaļceļš

Mazo mocīti, kas nīka pie ieejas kalna teritorijā, mēs noignorējām, jo šurpceļā manījām tuk-tukus un nolēmām pārvietoties ar kādu drošu un pierastu transporta veidu. Piecās minūtēs izgājām cauri ciemam un konstatējām, ka tuk-tuki ir bijuši mirāža, jo šeit ir pieejami tikai mocīši, ar kuriem Zane atteicās braukt. Pie tam mēs jau iepriekš bijām izlēmuši, ka dosimies uz Takeo un brauksim ar autobusu no autoostas. Mēs nelolojām cerības, ka autobuss apstāsies ceļa malā (pieturu šajā valstī nav) un pat ja tas apstātos, mēs droši vien netiktu pie sēdvietām.

Kamēr mēs dzērām cukurniedru sulu un prātojām, kā rīkoties tālāk, mēs noskaidrojām, ka angliski neviens šeit runāt nemāk, tāpēc izlīdzējos ar vārdiem no ceļveža. Jautājām vai ir šeit ir kāds tuk-tuks vai auto (laan), kas dodas uz Takeo. Mūs ļoti labi saprata un atbildēja, ka ir tikai mazie moto, bet līdz 25 km attālajai Takeo pilsētai ar mazo mocīti braukt būtu par traku.

Pēc mirkļa mums garām brauca neliels kravas auto, kas pilns ar būvmateriāliem. Cukurniedru tirgotājs to veikli apturēja, pārmija pāris vārdus ar vadītāju un sauca, lai nākam šurp.

Tā nu mēs četri cilvēki sēdējām saspiedušies un braucām uz Takeo kravas mašīnā. Es ieminējos Zanei, ka būtu prātīgi parunāt ar atsaucīgajiem kravas auto vadītājiem un viņa ļāva man izpausties pēc patikas. Khmeru valodas nodarbībās es biju “iemēcījies” apmēram 4 teikumus un 4 jautājumus, kurus beidzot varēju likt lietā. Speciāli biju paķēris līdzi savus pierakstus un biju priecīgs, ka varēšu tos izmēģināt dzīvē. Spēju pateikt, kā mani sauc, pajautāju kā sauc viņus, pateicu, ka esmu no Latvijas un pajautāju no kurienes ir viņi. Tad pateicu, ka esmu Kampučijā 5 nedēļas un ap to brīdi arī beidzās manas spējas izteikties. Viņiem ļoti patika, bet arī viņi saprata, ka nekāda garāka saruna nesanāks. Ļoti gribas šos džekus saslavēt, jo viņi bija varen pozitīvi, smaidīgi un atsaucīgi.

Pa ceļam pamanījāmies izvilkt no sētas citu iestigušu kravas auto.

Braucām pilsētā cauri kravinieku kontroles punktam, viņi sagatavoja naudu, kuru pasniedza pa logu un kontroles čalim mūs ieraugot bija smaids līdz ausīm, jo kas gan var būt smieklīgāks, par diviem baltajiem, kas ir iespiesti kravas auto krēslā kopā ar diviem vietējiem.

Spēju izskaidrot, ka mēs gribētu, lai mūs aizved līdz autoostai, tur arī mūs pieveda klāt. Bijām pateicīgi un vēlējos viņiem iedot pa dolāram par izpalīdzēšanu, bet tas nebija tik viegli, jo viņi kategoriski atteicās pieņemt mūsu naudu.

Labi, ka zināju, kā pateikt paldies un novēlēt veiksmīgu ceļu, tas viņus iepriecināja vēl vairāk un mēs šķīrāmies ar lieliem smaidiem uz sejas.

Īsto autobusu laikam palaidām garām vai arī tas vēl nebija pienācis, lai gan bija jau 13:05. (Pēdējais autobuss iet 13:00) Atradām mini busu, kas solīja, ka aizvedīs mūs uz Pnompeņu par 3 dolāriem. Gandrīz visu ceļu braucām tukšā busiņā un priecājāmies, ka mums ir ļoti paveicies. Kādus 25 km no Pnompeņas pie liela krustojuma busiņš apstājās un paziņoja, ka mums ir jākāpj ārā un jāsēžas iekšā citā busiņā. Izrādās, ka šajā vietā busiņi sastājas un pārsēdina cilvēkus no viena busa uz otru un tālāk dodas katrs savā virzienā. It kā prātīga ideja, bet tā rezultātā mēs stāvējām pie astoņvietīga busiņa durvīm, kurā bija sakāpuši kādi 30 cilvēki. Sākās kašķis un ņemšanās līdz piebrauca vēl pāris busiņi un tikām vienā “tukšākā” busiņā kurā bijām tikai 22 braucēji.

Šķiet, ka šī šobrīd ir bijusi labākā diena Kambodžā, bet nākamajās brīvdienās mēs to vien darīsim, kā meklēsim vēl labākas dienas un piedzīvojumus.

video: trešais velobrauciens

2011. gada 7. September -Kambodža, Pnompeņa, Video

Atkal bijām nelielā izbraukumā pa Pnompeņas lauku teritorijām. Šoreiz nepilni 30 km un divi prāmji pa vidu.

saite uz video: trešais velobrauciens

Filmēts ar Zanes jauno fotoaparātu (Panasonic Lumix DMC-FT3), kas izrādījās vēl ērtāks nekā man likās. Tā kā tas ir mazs un bez izbīdāma objektīva, to var ērti turēt šortu kabatā un līdz kadram vienmēr ir tikai pāris sekundes. Daudz ērtāk kā ar spoguļkameru un video kadrs sanāk pietiekami kvalitatīvs un stabils.

Trešā velobrauciena karte:

Skatīt velobraucienu lielākā Kambodžas kartē.

video: Phnom Chisor

2011. gada 5. September -Kambodža, Tempļi, Video

Sestdien pirmo reizi devāmies aplūkot kādu vietējo templi. Izvēlējāmies Phnom Chisor, jo tas atrodas uz salīdzinoši “neiemītas takas,” nav īpaši liels, nav pārāk labā stāvoklī, bet no tā paveras neticami skaistas Kambodžas lauku ainavas ar rīsu laukiem un palmu audzēm.

Pašas ainavas droši vien labāk varēs novērtēt foto galerijā, kuru sagatavosim tuvāko dienu laikā, bet uz šo brīdi ir gatavs video. (Filmējot galvenokārt Zanes nopelns, bet montējot mazliet palīdzēju arī es)

Saite uz video: Phnom Chisor

Kopumā esam ļoti apmierināti ar šo piedzīvojumu un braucienu, spējām vienas dienas laikā sakrāt kaudzi ar patīkamiem iespaidiem par Kambodžu un atsaucīgajiem khmeriem.

Viss brauciens mums abiem kopā izmaksāja apmēram 22 dolārus, kas ietver visas transporta biļetes, ieejas biļetes tempļa teritorijā, ēšanu un ūdens pirkšanu neierobežotā daudzumā. (Mazā ūdens pudele ārpus pilsētas maksā sešus santīmus, turklāt ūdens vienmēr ir atdzesēts ledus kastē)

Phnom Chisor

Kalna (phnom) teritorijā atrodas vairākas svētās ēkas no dažādiem laika periodiem. Uzkāpjot pa 412 dažāda augstuma pakāpieniem nonācām līdz šim klusākajā un mierīgākajā vietā šajā valstī. Lēnām un nesteidzoties baudījām skaistos skatus, vēja vēsmas, tempļus un mieru. Jo vairāk laika pavadījām uz kalna, jo vairāk cilvēku sastapām, bet pat tad tur droši vien bijām kopumā kādi 6-8 baltie tūristi. Galvenais un vecākais templis kalnā ir celts 11. gadsimtā par godu induisma dievībai Brahma. Tempļa senais nosaukums ir Suryagiri – “Saules kalns.”

Priecājāmies, ka izšķīrāmies par labu šim templim, jo par pārējiem Pnompeņas tuvējiem tempļiem lasījām, ka miera baudīšanai, tos vēlams apmeklēt darba dienā, citādi var satikt pūļus ar vietējiem, kas dodas atpūsties un nest ziedojumus mūkiem.

Papildus informācija par Phnom Chisor:

 

 

vēl mazliet par māju celšanu

2011. gada 2. September -Kambodža

Kā jau minējām iepriekš (Instruktāža par māju celšanu, kultūru, vēsturi, budismu un māņticību) un kā var redzēt Zanes sagatavotajā video klipā, mēs bijām uz māju celšanas pasākumu.

Pats pasākums bija ļoti vērtīgs, jo varējām mazliet ieskatīties, kas notiek nelielā Kambodžas ciematā. Man ir prieks, ka es izvēlējos piedalīties un šī noteikti bija unikāla pieredze.

Pirms turpinu, gribu precizēt, ka mājas mēs “cēlām” ciematā, kas ir 45 minūšu brauciena attālumā no galvaspilsētas, turklāt, tur mājas jau tiek celtas vairākus gadus un ciems šajā laikā ir diezgan izaudzis. Izrādās, ka reizi gadā Zanes skolas skolotājiem notiek nopietnāks māju celšanas pasākums, kas notiek krietni tālāk laukos, un mazāka izmēra ciematā. Šāds pasākums laikam vēl ir priekšā, tas notiek divas dienas ar nakšņošanu turpat ciematā.

Kad nonācām mūsu ciemā, izrādījās, ka praktiski viss lielais darbs jau ir izdarīts. Mājas jau stāv gandrīz gatavas, ir iebetonēti betona balsti, mājas karkass ir gatavs, ir uzlikts jumts un ir ieklāta grīda. Baltajiem cilvēkiem atliek tikai sanaglot grīdā trūkstošās naglas un apsist ap māju skārda plāksnes.

Šeit jāsaka, ka līdz galam nesaprotu pasākuma jēgu. Mēs jau no sākuma apzinājāmies, ka visa darbošanās būs simbolisks žests, lai iedvesmotu un celtu ciema iedzīvotāju pašapziņu, bet nebiju gatavs tam, ka mēs tur darīsim tik maz, kā izrādījās. Nezinu, kā lai maigāk pasaka, bet pasākums ir gandrīz kā teātris, kura dēļ māju pabeigšana visticamāk iekavējas, jo tās visdrīzāk stāvēja puspabeigtas, līdz sestdienai, kad ieradāmies mēs. Kāpēc, to visu nevarēja pabeigt tie paši cilvēki, kas uzbūvēja māju? Kāpēc pie mājas būvēšanas netiek topošie īpašnieki? No vienas puses, visi baltie ir neprašas un mīkstie, kuru rokas baidās darba un kuriem nav nekādas sajēgas no māju celšanas, tāpēc lielākais, ko viņiem (mums) var uzticēt ir naglu naglošana. Tas arī bija vienīgais darbs – āmura vicināšana, nekas cits tur nenotika. Turklāt arī to daļa pamanījās veikt zemā līmenī. Pie sliktās kvalitātes pa daļai vainojamas lētās naglas, pa daļai štruntīgie āmuri, pa daļai nestabilais karkass, kas ļodzījās un grīļojās un pie katra sitiena uzvedās, kā gumijas gabals, bet galvenokārt jau mūsu pašu neprasme strādāt. Man pašam naglas visu mūžu ir sagādājušas problēmas, nekad neesmu varējis “naglu taisni iedzīt.” Arī tagad pie sienu naglošanas es vairāk salocīju naglas un sienas, nekā kādam, ko labu izdarīju. Tāpēc ātri pārgāju pie grīdu naglošanas, kur man veicās krietni labāk, visas naglas skaisti un gludi ienaglotas, tā, ka var bez bailēm staigāt ar basām kājām.

Viss pārējais gan noritēja ļoti jaukā gaisotnē. Bērni bija kā uzburti uz fotografēšanos. Viņi staigāja nopakaļus un ar žestiem brīnījās, kā es esmu tik garš izaudzis. Zanei izdevās “parunāt” ar mājas saimnieci, kura runāja savā valodā nemaz nesatraucoties, ka mēs neko nesaprotam. Izstaigājām un izpētījām ciema idilli, bez saprašanas, kas tieši tur notiek un ar lielu interesi pētījām, kā izskatās sētas, mājas, lauki, mājlopi un darba rīki.

Grūti man saprast, par ko bija stāsts, par mums baltajiem, vai par ciema iedzīvotājiem, kas tika pie jaunām mājām. Es saprotu, ka šāds pasākums ir noderīgs, rietumniekiem, kas nekad nav redzējuši, ko nozīmē nabadzība, ko nozīmē dzīvot ar tik minimāliem iztikas līdzekļiem, bet neesmu pārliecināts, vai šis ir labākais veids, kā apgādāt ar mājām vietējos iedzīvotājus. Katrā ziņā man vēl būs laiks par šo padomāt, līdz nākamajai reizei, kad dosimies uz “māju celšanas” pasākumu.

Ceru, ka laiks visu noliks savās vietās un es spēšu līdz galam saprast šī pasākuma lietderību.