Šodien devāmies apskatīt slaveno Kambodžas ezeru Tonle Sap un peldošo ciemu. Ezers pats par sevi jau ir diezgan iespaidīgs – sausajā sezonā, kad ezers ir vismazākais tas ir 160 km garš, 36 km plats un apmēram 3 metrus dziļš, bet lietus sezonā ezers izplešas un tā platība palielinās apmēram 5 reizes, savukārt dziļums no 3 metriem līdz 9 metriem. Tuvējos ciemos dzīvojošie iedzīvotāji, laika gaitā ir pielāgojušies ezera izmaiņām un vai nu viņu mājas ir peldošas – būvētas uz pontoniem, vai arī tās ir būvētas ļoti augstu virs zemes – gluži kā uz vistas kājas, tikai ļoti garas :)
Bijām jau iepriekš lasījuši, ka pavisam netālu no Sieam Reap, atrodas viens no peldošajiem ciematiem, uz kuru tūristi plūst lielā straumē. Tas savukārt nozīmē, ka peldošā ciemata iedzīvotāji gadu laikā no zvejniekiem un makšķerniekiem ir kļuvuši par teātra rādītājiem tūristu grupām, un īstenībā šajā ciematā tūristu ir vairāk nekā īsto iedzīvotāju. Pie šī ciemata arī esot ļoti daudz lūdzēju, kas katrs sēž savā mazā laiviņā vai bļodā – piepeld pie laivas ar tūristiem un mēģina izlūgties, kādu naudiņu. Nolēmām, ka šo ciematu apskatīt negribam – ne jau uz tūristiem esam braukuši skatīties, un ar mūsu viesnīcas pārvaldnieka ieteikumu, šodien devāmies ceļā uz mazliet attālāku Kampong Phluk ciematu. Šorīt, tieši pirms izbraukšanas, viesnīcas pārvaldnieks arī solīja, ka, ja vien vēlēsimies, varēsim izbraukt ar mazu kanoe tipa laiviņu pa džungļiem (varat tikai iedomāties, kā priekā iemirdzējās Mika acis).
Lai tiktu līdz peldošajam ciematam, braucām uz laivu piestātni – pa ceļam mūsu šoferis vairākas reizes stājās un vietējiem iedzīvotājiem prasīja, vai līdz laivu piestātnei vispār iespējams aizbraukt. Plūdu un iepriekšējās dienas nepārtrauktā lietus dēļ arī ceļi, pa kuriem mums bija jābrauc, bija applūduši.
Jau pavisam drīz izrādījās, ka laivu piestātne ir pārcelta uz mazliet citu vietu, lai piebraukšana būtu iespējama. Iegādājāmies biļetes un devāmies ceļā. Īsti nezinu, kā tas strādā, bet mūsu laivā bijām četratā – laivas šoferis, mēs un mūsu auto šoferis no viesnīcas.
Pa ceļam varējām skatīties apkārt un novērtēt fantastisko ainavu – ūdens līdz pat horizontam, koku galotnes un apmēram nojaušama upes gultne.
Redzējām arī vidusskolu, klosteri un policijas iecirkni (visas trīs ēkas ir redzamas zemāk – kura ir kura?).
Iedzīvotāju mājas mums pārāk lielu pārsteigumu nesagādāja – tādas bijām jau redzējuši gan māju celšanas pasākumā, gan braucot autobusā no Pnompeņas uz Siem Reap (un Miks, protams, velobraucienos).
Piestājām pie mūsu šoferu izvēlētas kafejnīcas, mums jau iepriekš tika paskaidrots, ka par tūristu atvešanu, šoferi nopelna bezmaksas pusdienas. Teicām gan, ka pusdienas vēl negribam – un tad jau redzējām ne pārāk mazu, kanoe tipa laiviņu, solītajam braucienam pa džungļiem. Tā kā ar kanoe esam braukuši, domājām, ka brauksim divatā, izrādījās, ka šāda iespēja netiek pat piedāvāta un vēlāk sapratām – labi vien ka tā. Jau pēc pavisam īsa brīža, laivas priekšgalā sēdēja kanoe izīrētājs, bet laivas aizmugurē – Miks, katrs ar vienu airi rokās, bet laivas vidū – es un mūsu viesnīcas šoferis, kurš acīm redzami bija nolēmis mums pievienoties :)
Tagad varam lepni teikt – esam bijuši džungļos. Taisnības labad gan jāsaka, ka ūdens bija tik daudz, ka neko vairāk par koku galotnēm jau neredzējām. Bet putnu dziedāšana, milzu vardes, daži zirnekļi un vāverveidīgi dzīvnieciņi bija ļoti interesanti. Priecājāmies, ka neesam “džunglī” vieni paši, jo jau pēc pavisam neilga brīža – viss uz visām pusēm izskatījās vienādi. Atrast ceļu atpakaļ vieniem pašiem būtu pagrūti.
Kad bijām izbraukājušies pa džungļiem, kāpām mūsu lielajā laivā atpakaļ un devāmies tālāk – iekšā ezerā, vai pareizāk sakot, tajā ezera daļā, kas ir ezers pat tad, kad nav plūdi un lietus sezona. Iebraucot ezerā mazliet dziļāk un novērtējot neizstāstāmo skatu uz visām pusēm, mūsu šoferi piedāvāja iespēju ezerā nopeldēties – ūdens patiešām izskatījās tīrs. Tā kā mani tomēr nedaudz satrauc lekšana no laivas 10 metru dziļā ezerā, kā arī nekādu peld-lietu mums līdzi nebija, tad es nolēmu atturēties, bet Miks, protams, nelaida šo iespēju garām – leca gan no laivas priekšgala, gan jumta. Šoferi piedāvāja iemest ūdenī arī virvi, jo laiva tiek nesta pa straumei diezgan ātrā tempā, bet Miks lepni atteicās un varēja paspēt piepeldēt pie laivas, lai varētu iekāpt. Mikam lecot ūdenī un laivai slīdot pa straumi – pagāja kāds labs laiciņš, bet neviens jau neko nekavēja un varējām lēnām pasēdēt un izbaudīt mirkli.
Pēc Mika peldes, devāmies atpakaļ uz mūsu kafejnīcu un bijām pilnībā gatavi pusdienām.
Izkāpjot no laivas pie kafejnīcas, ieraudzījām vairāk kā desmit mūkus – ģērbušos oranžajos ietērpos. Esam lasījuši, ka ir daž-ne-dažādi noteikumi saistībā ar mūkiem, tos nedrīkst bildēt, nedrīkst pieskarties, nedrīkst uzsākt sarunu, arī viņiem pašiem ir dažādi noteikumi, viens no tiem, drīkst ēst tikai reizi dienā, ne vēlāk kā pulksten 12tos. Uzmetām ašu skatu pulkstenim – bez 20 divpadsmit :) Tā kā šie mūki bija gados jauni (droši vien ap 20) un acīm redzami paši atbraukuši ekskursijā uz peldošo ciemu, tad jau pavisam drīz viens no mūkiem uzsāka sarunu ar mums. Jau pēc brīža divi no mūkiem bija piesēdušies pie mūsu galdiņa un ar mums runājās (pārējie tikai klausījās un smējās). Tad arī nolēmām palūgt atļauju viņus nobildēt, uz ko viņi, protams, bija ar mieru – pavisam drīz viņi arī nobildēja mūs :). Izrādījās, ka daži no mūkiem mācās universitātē – angļu valodu. Kad jautājām, kāpēc tieši angļu valodu – viņi teica, ka tie, kas zina angļu valodu var dabūt labu darbu. Tad viņi izstāstīja arī, ka esot mūki tikai piecus mēnešus, bet uz jautājumu – cik ilgi viņi vēl būs mūki – nemācēja atbildēt, teica gan, ka uz visiem laikiem noteikti, nē. Tad arī izmantojām visu savu vietējās valodas zināšanu krājumu – kas, protams, viņos raisīja vēl lielākus smaidus un prieku par iepazīšanos.
Pēc pusdienām, devāmies atpakaļ uz sauszemi – pa ceļam redzējām BMW līdziniekus laivu pasaulē, nelielu “drag race” un dejas uz laivas jumta.
Pēcpusdienā devāmies uz Sieam Reap centru, kur ūdens līmenis jau ir sācis samazināties. Šodien aizgājām tālāk nekā iepriekšējās dienās, tad pamanījām kaut kādu traci pie viena no tiltiņiem. Izrādās, ka vietējai jaunatnei vajag pavisam maz, lai uzrīkotu īstus vasaras un ūdens priekus. Vienā no kokiem bija iesieta virve un viens pēc otra dažāda vecumi bērni un pusaudži ieķērās virvē, neaudz pašūpojās un leca upē, pavisam netālu daži drosminieki leca upē no kokiem – trīsstāvu mājas augstumā. Savukārt visas applūdušās piekrastes garumā meitenes mēģināja iegrūst ūdenī puišus un puiši vienkārši ienesa ūdenī meitenes. Tā kā ūdens bija ir silts un diena bija saulaina – visi smējās un priecājās, netālu jaunieši spēlēja volejbolu stāvot līdz ceļiem ūdenī (un nošļakstot to, kurš nolaidis bumbu zemē). Visapkārt pulcējās dažādi tirgotāji – svaigi vārītas kukurūzas, nelieli kociņi ar svaigi ceptu gaļu, banānu pankūkas, salātiņi un maizītes – viss tikai par dažiem tūkstošiem rielu (ap 20 – 30 santīmu).
Pilna foto galerija ar 52 fotogrāfijām (esošās + 21 bilde):
Paldies par uzmanību!
