Sestdienas rītā 6:30 mēs startējām no Caltex degvielas stacijas, lai dotos pāri Bassac upei cauri pussalai, kurā atrodas dārzeņu un augļu plantācijas.
Kamēr es pagaidīju Deividu, kurš iepirka sev dzērienus braucienam, pārējā grupa jau bija uzsākusi braukt. Man likās, ka mēs atpaliksim par kādu minūti vai divām, bet pēc brīža būsim noķēruši pārējo grupu. Bet arī pēc 15 minūtēm no pārējiem nebija ne miņas. Šeit ir ļoti viegli pazaudēt grupas biedrus pat tad, ja visi brauc viena kvartāla ietvaros. Satiksme brīžiem ir tik intensīva, ka mopēdu jūklī ir redzama tikai krāsu ņirboņa un tā bez grūtībām var pazaudēt visu velo grupu. Mazliet padomājām par tālāko rīcību un nosūtījām SMS, lai pārējie nesatraucas, jo mēs brauksim savā tempā un pa savu maršrutu. Tas tāpēc, ka “īsto” trasi neviens tāpat nezin, jo tā parasti veidojas brauciena laikā.
Pēc pārcelšanās pāri upei un aptuveni 20 nobrauktiem kilometriem mēs pie viena tempļa satikām pārējo grupu, viņi brauca tieši mums pretī. Salīdzinājām kilometru skaitītājus un izrādās, ka bija nobraukts identisks attālums par spīti tam, ka viņi cēlās pāri upei citā vietā, bet mēs pa ceļam uzdūrāmies kādiem 4 strupceļiem, kas beidzās pie dubļu jūrā vai plantāciju vārtos.
Tālāk brauciens ritēja kā parasti. Šoreiz pieveicām kādus 47 kilometrus. Salīdzinājumā ar braucienu no Udongas uz Pnompeņu, es par spīti trakajam karstumam jutos daudz labāk un vajadzības gadījumā varētu braukt tālāk, ja vien tas būtu nepieciešams.
P.S.
Starp citu, vakar pieteicos pirmajām MTB sacensībām mūžā. Sacensības mtbcambodia.com notiks Kirirom nacionālajā parkā pēc divām nedēļām. Nav skaidrs kāpēc esmu izdomājis savu velokarjeru uzsākt tieši Kambodžā, bet zinu, ka Latvijā varēšu braukt ar velo pat tad, ja trāpīsies kārtējais gadsimta gaisa temperatūras rekords.
Pēdējā diena Kepā. Pulksten 14:00 pie Zanes kolēģu viesnīcas mūs gaidīs minibuss. Normāli cilvēki, to zinot, ieplānotu savas pēdējās brīvdienu stundas pie baseina ar žurnāliem un kādu labu grāmatu. Bet mēs izlaidām brokastis, nopirkām ūdens pudeles, sēdāmies virsū mopēdam un laidāmies meklēt sāls laukus.
Par sāls laukiem atceros, ka tos piemin pie dažu valstu resursiem ģeogrāfijas grāmatās un kādreiz tos rāda arī TV kastēs, tāpēc bija interese pavērot tos dzīvē.
Vispirms izmetām nelielu līkumu pa nepabeigtu kalnu ceļu, bet pēc nonākšanas strupceļā nolēmām iztikt bez eksperimentiem un braukt tieši uz sāls laukiem. Laukus atradām, bet pašu sāli tā arī neredzējām. Nezinu, kurā brīdī ienākas sāls raža un kad uz lauka strādā cilvēki. Neredzējām arī izteiksmīgas sāls kaudzes, kādas parasti redzamas sāls lauku foto ilustrācijās. Bet lai arī braucienam mazliet pietrūka sāls, mums bija interesanti izklaidēt vietējos, kurus satikām pa ceļam. Mēs braukājām starp laukiem šurpu turpu un vietējo acīs manījām neizpratni – par to kas mums šajā nostūrī bija pazudis.
Kad bijām gana saules sakarsēti, mēs devāmies atpakaļ uz pilsētu un nobāzējāmies krabju tirgū. Auksts alus un gardas zivis. Mēs nekur nesteidzāmies un pirmo reizi arī laikrādis bija mūsu pusē. Sēžot pie galdiņa mēs vērojām, kā tiek tirgoti krabji, kā tiek atlasīti labākie eksemplāri, kā pircēji tirgojas un kā krastā piestāj zvejas laivas. Lai arī pat klaiņojošajiem kaķiem, kas klejoja no vienas ēstuves uz otru, bija skaidrs, ka mēs esam tikai divi barangi*, mēs tomēr priecājāmies, ka spējam pasekot līdzi, kā notiek kaulēšanās. Pavisam lēnām mums paveras iespēja ieklausīties jaunā pasaulē, kurā ir neizsmeļami daudz nezināmā.
* barang – ārzemnieks
P.S.
Šoreiz praktiski visu bilžu un video klipu autore ir Zane.
Šoreiz gribu mazliet pastāstīt par skolu. Īstenībā jau tikai par vienu konkrētu notikumu – mūziklu.
Katru gadu – pirmajā mācību semestrī skolēni uzved, iestudē, iedzied, spēlē, gatavo, režisē, gaismo, veido tērpus un skatuves noformējumu mūziklam. Droši vien pat neesmu nosaukusi visu, ko viņi dara – katrā ziņā ieguldītais darbs ir milzīgs. Tiek padomāts par visu – par krekliņiem ar mūzikla logo, par ieejas biļetēm un programmiņām, par uzkodām starpbrīžos un par iespēju iegādāties rozes mīļākajiem aktieriem.
Šogad ISPP skolēni iestudēja Frank Oz mūziklu “The Little Shop of Horrors” (tulkojumā “Mazais Briesmu Veikals” vai kas tamlīdzīgs). Ir patiešām apbrīnojami redzēt, kā reizēm klusie skolēni izrādās brīnišķīgi aktieri un dziedātāji, kā citi skolēni spēlē dzīvo mūziku un kā daži labprāt izvēlas palikt aizkadrā un iesaistīties palīdzot savādāk.
Skatoties mūziklu atcerējos, kā vidusskolā veidojām savu žetonvakara priekšnesumu – garie mēģinājumi, scenogrāfija, mūzika, patīkams satraukums redzot pilnu zāli ar skatītājiem un tad prieks un sajūsma par iespējo rādīt to, kas rūpīgi iestudēts un mēģināts neskaitāmas reizes. Arī šeit jaunie aktieri bija nedaudz satraukušies pirms mūzikla sākuma, bet publikas ovācijas palīdzēja un viss gāja lieliski.
Kad pamodāmies, Trušu salā joprojām valdīja miers. Klaiņojošie suņi snauduļoja jūras smiltīs, bet baltie cilvēki snauda savos bungalo kopā ar saviem gekoniem vai vistām – kā nu kuram bija paveicies.
Godīgi sakot nevarējām sagaidīt, kad tiksim prom no salas un varēsim atkal braukt ar mopēdiem. Mums ļoti ātri apnika zvilnēt jūras krastā. Laikam neprotam atpūsties kā normāli cilvēki.
Kamēr gaidījām savu laivu, Zane apzvanīja pāris viesnīcas, jo šai naktij mēs neko nebijām rezervējuši ar domu, ka uz vietas varēsim atrast, ko labāku. Un tā arī bija, mēs atradām viesnīcu ar fantastisku skatu un ļoti labu ēdienu. Vienīgais mīnuss bija Kambodžas cenu līmenim salīdzinoši augstā cena 40$ par vienu nakti. Ja mazliet pacenstos, tad par tādu cenu varētu visu dienu ēst, īrēt mopēdu un dzīvot kādā mazāk krutā vietā.
Viesnīcā paēdām vēlās brokastis, pasūtījām, lai sarīko mopēdus un kamēr gaidījām braucamos, mūsu organismi izlēma doties diendusā. Tādā veidā pārlaidām trakāko pusdienas laika karstumu un bijām gatavi doties ceļā.
Izlēmām doties uz Jasmīnu ieleju, kur atrodas interesanta džungļu/eko kafejnīca un viesu nams. Visa eko fīča viņiem tiek ņemta ļoti nopietni. Paši viņi taisījuši mālu/dubļu ķieģeļus, elektrība viņiem nāk no saules baterijām un viņi pat nav pieslēgti Kepas elektrības tīklam utt. Decembra beigās brauksim tur uz vienu nakti izbaudīt, kāda tur ir dzīvošana.
Ceļš uz šo Jasmīnu ieleju ir šaurs un līkumains – tieši tāds par kuru lieto vārdu “gleznains.” Nezinu, kas uz tā ceļa notiek lietus sezonā, kad no kalna tek lietus ūdeņu upes, bet mums uz mocīšiem bija ļoti jauks brauciens. Nogaršoju gardāko mango dzērienu pasaulē un klāt piekodām labākās sēņu maizītes Kambodžā.
Tālāk atkal devāmies, kur acis rāda. Šoreiz tās rādīja viena tempļa virzienā, kuru bijām pamanījuši jau no krietna gabala. Templis atrodas kalnā un dienas laikā to labi varējām redzēt, tātad skatam no tempļa uz jūru un salām būtu jābūt ļoti labam.
Izrādījās, ka templis tiek apdzīvots tikai dažus mēnešus gadā, kad ieradāmies bijām vienīgie cilvēki un varējām pilnīgā klusumā priecāties par saules rietēšanu un dūmakā tītajām salām.
Vakaru vēlējāmies noslēgt Sailing club, kuru mums reklamēja visi satiktie baltie cilvēki. Braucot pa bedraino pievedceļu jutu, ka mopēda aizmugurējā riepa palikusi pavisam bez gaisa. Tik tukša, ka skaidrs, ka caura. Ieripinājām stāvvietā un izlēmām iedzert pa kokteilim, lai mierīgā gaisotnē saprastu, kā rīkoties tālāk. Mūs sagaidīja ūsains sargs, cienījamā vecumā un tikām pārsteigti ar klasisko militāro sveicienu. Nav skaidrs, ko iesākt ja tev pēkšņi kāds salutē virsū. Ko darīt? Salutēt pretī? Nākot iekšā klubā, viņš uzrunāja Zani par madāmu un centās noskaidrot vai viņa gadījumā nerunā franciski, lai arī es viņa vārdiem biju misters ir skaidrs, ka viņš neticēja, ka es izskatos pēc frančvalodīga varžu ēdāja.
Sēdējām pie ugunskura, malkojām sangrijas un prātojām, ko lai iesāk ar tukšo riepu. Tumsa jau bija iestājusies un ārā, par spīti spožajam mēnesim, bija piķa melna tumsa. Uzzinājām, ka uz Sailing club nāk arī Zanes kolēģes, tāpēc viņa palika pie ugunskura gaidot kompaņiju, bet es izlēmu doties izlūkbraucienā, lai atrisinātu riepas jautājumu. Parādīju riepu stāvvietas sargam, kas ar žestiem izskaidroja, ka ir jābrauc pa kreisi un pēc kāda pusotra kilometra būs iespēja tikt pie jaunas kameras.
Kādu brīdi nobraucis ar pilnīgi nestabilu pakaļējo riepu es piestāju pie nelielas “nelegālās” degvielas uzpildes stacijas. Degvielas stacija šeit izpaužas tā – ir galds uz kura stāv lielās stikla pepsi pudeles pilnas ar degvielu. Tādas stacijas šeit ir ik uz soļa, katrā mazākajā ciematā. Parādīju uz riepu un man momentā pieteicās palīdzēt džeki, kas tajā brīdī paši pildīja degvielu. Viņi bija četri un tikko nokāpuši no diviem lielākiem, automātiskajiem mopēdiem.
“Kāp nost no mocīša, tu esi par smagu, lai ar tavu brauc mūsējais, viņš ir mazāks un vieglāks, tu sēdi aizmugurē un mēs kopā brauksim līdz servisam,” lauzītā angļu valodā man tika izskaidrots darbības plāns: “kāp tik nost, citādi sabojāsi pašu riepu.”
Nezinu, kas man ir par vainu, bet es uzticos cilvēkiem un tikai pēc pāris simtiem metru, sēžot viņu moča aizmugurē un skatoties, kā uz mana mopēda brauc vieglākais no jauniepazītās kompānijas es sapratu, ka varbūt ir iemesls uztraukties. Mans palīgs sēdēja ļoti dīvainā pozā, pārnesis svaru uz priekšējo riepu, laikam pieredzējis šādus gadījumus jau iepriekš.
Braucot izdevās izrunāties ar glābšanas darbu organizētāju, kas stāstīja, ka viņi šovakar brauc ar mocīšiem uz Kampotu, kur būšot baigi foršais karaokes vakars. Uzzināju, ka viņš strādā tepat Kepā viesnīcā, pastāstīju, ka dzīvoju Pnompeņā – izrunājāmies, cik nu spējām, līdz bijām nonākuši pie mocīšu “servisa”. Pateicu paldies un viņi aizdevās tālāk uz savu tusiņu Kampotā.
Mani atpazina un vaicāja, kur tad palikusi meitene. Izrādās, ka serviss ir tas pats, kur pirms divām dienām bijām pildījuši degvielu. Jāpiebilst, ka šeit “saruna” notika pamatā zīmju un ļoti ierobežotā khmeru un angļu valodā. Kamēr tika mainīta kamera es ātri izspēru visu, ko zināju khmeriski. Visiem jūtami uzlabojās garastāvoklis, kad viņi saprata, ka pēc 3-4 teikumiem es biju pilnībā izsmēlis savu sakāmo un tālāk varēju tikai rādīt platu smaidu un māt ar galvu. Tālāk runāja viņi. Man atlika klausīties un smaidīt. Domāju, ka domu uztvēra abas puses. Mēs noskaidrojām, kā katru sauc, cik ilgi es šeit dzīvoju un cik ilgi dzīvošu, pastāstīju, ka man patīk dzīvot Kambodžā un mopēda kamera jau bija nomainīta.
Mani iedrošināja, ka kamera ir “same, same.” Kameras maiņa kopā ar darbu izmaksāja aptuveni 2 latus. Piedevām tiku pie ieeļļotas ķēdes. Vēl pēdējo reizi pateicu paldies un devos atpakaļ pie Zanes.
Bija laiks doties ēst, bez šaubīšanās izlēmām, ka atkal brauksim uz krabju tirgu, lai tiktu pie labākajiem krabjiem pasaulē. Krabji gan beigās izrādījās tikai otrie labākie pasaulē, bet arī tas ir labi diezgan.
Pēc moto dienas izlēmām, ka esam pelnījuši mazliet atpūtas, tāpēc devāmies uz Trušu salu. Tomēr tā vietā, lai vienkārši atpūstos mēs nolēmām, ka vēlamies apiet apkārt nelielajai salai, kā arī pavadīt tur vienu nakti.
Pēc īsa brauciena laivā nokļuvām uz salas. Koh Tonsai ir nelielās salas vietējais nosaukums. Uz salas ir trīs pludmales, lielākā no tām atrodas desmitiem nelielu būdiņu – bungalo – ielenkumā. Kamēr mūsu izvēlēto namiņu saveda kārtībā, mēs sēdējām pie jūras un kalām plānus par to, ko tad mēs te visu dienu darīsim. Neesam no tiem, kas spēj stundām ilgi gulēt saulē un neko nedarīt. Neliela pelde atveldzēja sakarsušās galvas un mēs izlēmām, ka pēc ievākšanās bungalo iesim lēnā un nesteidzīgā gājienā apkārt salai.
Kamēr iekārtojāmies namiņā redzēju, ka stūrī pavīd ķirzakas aste. Mūsu bungalo pēc struktūras ir ierindojams vienā kategorijā ar pītu kartupeļu grozu, tāpēc ķirzaku un citu kustoņu klātbūtne ir diezgan loģiska. Devos noskaidrot, kuram zvēram aste ir piestiprināta un sapratu, ka darīšana ir ar pāraugušu gekonu. Mums bija trāpījies brangākais eksemplārs kāds līdz šim manīts – minu, ka vismaz 30 centimetrus garš. Pnompeņā mazi gekoni ir ik uz soļa, uz mūsu balkona vien dzīvo kāds desmits, rēķinu ka uz visu māju būs vismaz simtiņš. Visās kafejnīcās gekoni uz apmeklētāju skaitu parasti ir attiecībā 1:1, ja skaita tos, kurus var pamanīt un saskaitīt. Tātad, mēs pazīstam gekonus un man viņi pat diezgan ļoti patīk, jo, cik zinu, gekonu mīļākā barība ir kukaiņi un moskīti. Mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs un tas nekas, ka draugs ir 10 centimetrus garš un staigā pa visām sienām un griestiem. Atšķirībā no mums zināmajiem gekoniem, šis bija krietni prāvāks un izskatījās, ka viņš nemaz negrasījās pamest savu (mūsu!) bungalo. Kad norādījām uz gekonu, mūsu namiņa saimniece smējās, rādīja uz jumtu un teica, ka uz jumta ir “same, same” un vēl lielākā daudzumā. Sapratām, ka ar šo apakšīrnieku būs jāiemācās sadzīvot. Pēc brīža pamanīju arī otro milzu gekonu, kas gulēja pieķēries pie mūsu būdiņas griestiem un ar manāmu interesi vēroja mūsu kravāšanos.
Kamēr pārējie baltie pludmalē iekārtojās savos zviļņos, mēs sākām soļot pulksteņa rādītāja virzienā apkārt salai.
Pa ceļam priecājāmies par izskalotajiem koraļļu gabaliem, fotografējām skaistos salas līčus un nesteidzīgi lēkājām pa akmeņaino krastmalu. Zinājām, ka galā atkal nebūs, ko darīt tāpēc bridām cauri seklajam ūdenim, vērojām apkārtējās salas un izbaudījām pilnīgu mieru un klusumu. Ceļā satikām dažus makšķerniekus, bet kopumā sala šķita diezgan neapdzīvota, ja neskaita, ka vienu pludmali ir okupējuši tūristi, visa atlikušā krastmala bija mums vieniem pašiem. Pēc kāda padsmitā līkuma satikām tādus pašus apkārt-gājējus, kuri acīmredzami soļoja vēl lēnāk kā mēs, ja reiz bijām spējīgi viņus panākt par spīti tam, ka līdz tam neredzējām nevienu citu staigātāju. Drīz sekoja nākamie baltie, kuri bija izvēlējušies pretēju virzienu. Viņi apvaicājās, vai nākam no pludmales un kādi ir iešanas apstākļi.
Likās, ka esam jau gandrīz galā. Smilšu pilnās sandales, ar kurām man līdz šim bija ļoti draudzīgas attiecības izlēma sazvērēties un uz kājām saberzt kārtīgas tulznas. Skaistā pludmale beidzās un karstajiem, asajiem akmeņiem es savas pēdas nevēlējos uzticēt. Ik solis atgādināja par tulznām, kas izvietotas pa pēdas perimetru. Es biju savu sandaļu ķīlnieks.
Te nez no kurienes iznira doma, ka pēc pāris līkumiem būsim atpakaļ pludmalē. Negausīgi iztukšoju ūdens pudeli.
Aiz līkuma pavērās tāls skats uz plašu līci. Sapratām, ka liktenis mūs skaisti izjokojis. Ūdens beidzies, kājas noberztas un pastaigai gals vēl nav pat nojaušams. Būtu izpētījis karti, es zinātu, ka pēc kādas jūdzes mēs tiktu atpakaļ pie civilizācijas. Pēdējie metri vilkās ļoti lēni, lai arī temps bija uzņemts ļoti labs.
Kad nonācām mūsu pludmalē, mēs aizsoļojām līdz pirmajai kafejnīcai, nometām mantas un kādu labu brīdi galdiņš kļuva par mūsu patvērumu no saules, slāpēm un izsalkuma.
Atgriežoties pie namiņa, mēs ar ierastu klaigāšanu izdzinām no turienes vistu. Acīmredzot viņa bija nolēmusi, ka mūsu viesmīlība pret gekonu ir kā uzaicinājums arī viņai bez maksas viesoties mūsu namiņā. Liels bija mūsu pārsteigums, ka vista maksu tomēr bija atstājusi tieši starp mūsu spilveniem. Pustumsā manījām, ka mūsu gultā ir iegūlusi svaigi dēta vistas ola.
It kā ar to vēl nebūtu par maz. Mēs pametām acis uz augšu, kur cerējām redzēt, ka mūsu gekons būs izgājis ārā pastaigāties, bet pretī mums vērās četras briesmīgi izbolītas acis. Divi gekoni darīja TO gluži kā pierasts redzēt Discovery kanālā. Izskatījās, ka mūsu klātbūtne viņiem bija pārsteigums. Lai arī to nevarēja dzirdēt, es domāju, ka viņi smējās par aizliegumu, kas bija piestiprināts pie mūsu namiņa sienas – tur lauzītā angļu valodā bija teikts, ka sekss šajā namiņā ir aizliegts.
Tālāk diena ritēja lēni un mierīgi. Laiskojāmies pie jūras, peldējāmies un nobaudījām vienas no svaigākajām un gardākajām zivīm Kambodžā.
Naktī pirmo reizi sastapāmies ar jūras spīdēšanu. Lai arī debesīs bija uzlēcis milzu pilnmēness, mēs palmu ēnās varējām novērot planktona bioluminiscenci. Izrādās, ar roku samaisot ūdeni, tumsa piepildās ar neskaitāmām spožām gaismiņām. Mums stāstīja, ka visskaistāk ir tumšās naktīs, tad vajagot iet peldēties un vērot kā pie katras ķermeņa kustības visapkārt iemirdzas ūdens.
Jau pirms došanās uz Kepu, zinājām, ka vienu no savām brīvdienām gribam pavadīt uz kādas no tuvumā esošajām salām. Ja iespējams, gribējām tur arī palikt pa nakti, lai pilnībā izbaudītu salas priekus: bungalo, jūru, baltas smiltis un vienkāršu atpūtu.
Pēc ierašanās salā diezgan ātri vēlreiz pārliecinājāmies, ka neesam īsti no “pie ūdens sēdētājiem”. Jau pēc dažām peldēm, neilgas pasēdēšanas pludmales krēslos un viena dzēriena, abi sākām nepacietīgi prātot, ko gan mēs varētu ar šo dienu iesākt. Bija skaidrs, ka nosēdēt visu dienu karstajā saulē pie jūras mēs nebūtu spējīgi – gribējās kaut ko Darīt.
Tad nu radās ideja izpildīt vienu no sen lolotajām vēlmēm – vienu lietu no mūsu saraksta, kas jāpaveic esot Kambodžā – doties pārgājienā apkārt salai. Ja tā pavisam godīgi, tad man liekas, ka nekad agrāk neesmu pilnībā apgājusi apkārt nevienai salai. Tā nu – devāmies ceļā.
Īstas nojausmas par to, cik sala ir liela un cik ilgi mums būs jāiet – nebija. Nopirkām divas ūdens pudelītes un sākām iet. Ir grūti izstāstīt, cik fantastiski ir redzēt zilos jūras ūdeņus, salas, kas parādās pie horizonta pēc katra nākamā līkuma, akmeņainās un smilšainās salas piekrastes. Ja neskaita, ka apmēram pēc apiešanas apkārt pusei no salas, mums sāka likties, ka katrs nākamais līkums noteikti būs pēdējais (karstums darīja savu un sākām justies aizvien vairāk piekusuši) – tas bija brīnišķīgs piedzīvojums.
Trešdien, 9. novembrī, Pompeņā sākās Ūdens festivāls. Tās ir trīs dienu ilgas svinības, kuru laikā notiek dažādi pasākumi, kurus mēs noteikti apmeklēsim pēc gada, bet šogad izlēmām brīvās dienas izmantot, lai iepazītu Kepu. Festivāla laikā tradicionāli notiek laivu sacensības, kuras šogad ir atceltas, ceram, ka pēc gada tomēr varēsim piedalīties.
Otrdien pēc darba dienas beigām sakāpām busiņā un devāmies uz Kepu. Sākumā gribējām braukt ar satiksmes autobusu, bet beigās pievienojāmies Zanes kolēģēm, kuras arī bija nolēmušas atpūsties Kepā un uz turieni devās ar noīrētu minibusu. Aptuveni pēc 170 kilometriem un 3,5 stundām bijām klāt.
Kepa ir neliela piekrastes pilsēta, kura piesēta ar aizgājušo laiku greznības pierādījumiem. Ik uz soļa var redzēt franču koloniālās arhitektūras paraugus, dažas ēkas ir atjaunotas, bet mazliet ārpus pilsēta centra, ēku drupas visbiežāk ir nožēlojamā stāvoklī. Redzējām arī skaistus žogus, kuri nereti bija palikuši bez mājas, kuru tiem bijis uzticēts sargāt.
No aizgājušā gadsimta sākuma līdz pat sešdesmitajiem gadiem Kepa bija populārākā piekrastes pilsēta Kambodžā. Par spīti tam, ka pludmales nav klasiski skaistas un ar baltām smiltīm Kepa esot bijusi vietējās elites iecienīta atpūtas vieta. Palūkojoties uz piekrastes ielām nav vajadzīga spēcīga fantāzija, lai redzētu to skaistumu, kas pirms pus gadsimta šeit pievilināja reģiona pārtikušāko slāni. Kepu bez šaubīšanās varēja saukt par Dienvidaustrumāzijas rivjēru.
Diemžēl sarkano khmeru režīms iznīcināja gan inteliģenci, gan eliti un režīmā pakļautajiem nekas cits neatlika kā šīs villas izlaupīt. Visu, ko varēja pārveda pāri robežai un pārdeva vjetnamiešiem, tikai lai tiktu pie ēdiena. Lai arī pirmā doma ir, ka villas postīja paši sarkanie khmeri, tomēr lasīju, ka galvenie postītāji bijuši vietējie iedzīvotāji, kas izmisīgi meklēja katrus līdzekļus, lai varētu pabarot savas ģimenes.
Mocīši
Izlēmām, ka labākais veids kā aplūkot Kepu ir braucot ar mocīšiem.
Vēl varētu braukt ar tuk-tukiem, bet tur nav nekāda prieka. No velosipēdiem būtu lielāks ieguvums mūsu fiziskajai formai, taču attālumi un karstums ir pārāk spēcīgi pretargumenti. Arī mūsu vēlme eksperimentēt un braukt uz labu laimi tiktu iedragāta, ja atduroties strupceļā nāktos mērot liekus kilometrus, tāpēc rolleri kļuva par labāko veidu, kā klīst pa Kepas putekļainajiem ceļiem.
Visi ceļi patiešām ir tieši tik sarkani, ja ne vēl sarkanāki kā fotogrāfijās.
Pirmajā dienā man nācās braukt ar automātisku rolleri, bet pēc tam jau bija “kārtīgs” mopēds. Savukārt Zanei pirmā diena bija nopietns pārbaudījums, jo līdz tam viņa bija braukusi tikai ar pilnībā automātisku kvadrociklu.
Zanes braukšanas pieredze auga līdz ar katru nobraukto kilometru. Kopumā pirmajā dienā uz motocikliem pavadījām kādas 7-8 stundas.
Piparu un mango plantācijas
Pirmo reizi mūžā apmeklējām piparu un mango plantācijas. Pirms tam bija maza izpratne par to, kā izskatās piparu “koks,” un kā pipari nonāk līdz piparu dzirnaviņām, bet mums izrādīja visu procesu, tāpēc jūtos mazliet apgaismots šajā jautājumā.
Lasīju, ka francūžiem joprojām ir lielā cieņā šejienes pipari un Francija esot viena no valstīm, kur visvairāk tiek eksportēti vietējie pipari.
Izrādās Vjetnamas robeža ir tik tuvu (~40 km), ka no plantācijām, kas atrodas kalnu pakājē, var saskatīt citus kalnus, kuri jau ir Vjetnamas pusē.
Vēl redzējām arī mango, kivi, duriana, papajas un jackfruit kokus. Joprojām neesam pagaršojuši nedz durianu nedz jackfruit, bet gan jau kādā brīdī sanāks. Vēlāk braukājot apkārt iemanījos atšķirt mango kokus pa gabalu (attēlā zemāk).
Netālu no piparu plantācijām atrodas arī vīnogu audzētava un vīna darītava, tur droši vien iegriezīsimies nākamajā reizē, kad būsim Kepā.
Alas
Pēc piparu plantācijām mēs vēlējāmies doties uz alām. Lai arī uz alām ir iespējams nokļūt braucot tikai pa zemes ceļiem, pēdējo posmu mēs tomēr nobraucām pa asfaltu. Tas tāpēc, ka krustojumā mums no vietējiem ienāca pretrunīga informācija par to uz kuru pusi ir jādodas tālāk. Laikam ņēmām vērā nepareizo virzienu, toties līdz alām nokļuvām daudz ātrāk.
Alas mums izrādīja vietējais “gids.” Jauns puika, kas uzradās no nekurienes un pastāstīja savu “oriģinālo” stāstu – viņš grib mācīties valodu, tāpēc nāk uz alām un runājas ar ārzemniekiem un piestrādā par gidu.
Apmaldīšanās
Arī atpakaļ uz Kepu gribējām braukt pa maziem ceļiem, lai nav jādomā par nejēdzīgo satiksmi, kas valda uz šosejas. Puika, kas mūs vadāja pa alām brīdināja, ka apjuksim un apmaldīsimies – un tā arī notika.
Ceļi kļuva šaurāki un šaurāki un mēs visai drīz nonācām pie skaistākajiem skatiem visa brauciena laikā.
Vakariņas Krabju tirgū
Mūsu diena noslēdzās ar fantastiskām vakariņām Krabju tirgū.
Pirms tam, jau bija paveicies nogaršot vietējos krabjus Pnompeņā, bet šoreiz runa ir par pavisam svaigu mantu. Tikko no jūras, tikko no katla ar svaigiem zaļajiem pipariem no Kepas piparu plantācijām.
Domāju, ka tieši šī brīnum gardā kombinācija ir viens no iemesliem, kāpēc Kepa ir tik populāra atpūtas vieta Pnompeņā mītošajiem gardēžiem un miera mīļiem, kas vēlas izbēgt no galvaspilsētas steigas.
Diena beidzās diezgan ātri, bija sajūta, ka esam ieskatījušies visos Kepas nostūros, tik daudz skaistu skatu, tik daudz emociju, ka ātri vien aizmigām ar domu, ka nākamajā dienā dosimies uz Trušu salu.
Šodien ir mūsu simtā diena Kambodžā. Nolēmu uzrakstīt nelielas pārdomas par to, kā tad mums īsti te iet, ko darām un kā dzīvojam.
Pirmkārt, gribas sākt ar to, ka mums patiešām iet labi. Sākam lēnam saprast vietējās paražas un tradīcijas, pierodam pie lietām, kas notiek savādāk un vietējām tradīcijām, ko redzam apkārt. Šķiet, ka visgrūtāk ir pierast pie karstuma – ar to vēl mācāmies sadzīvot. Arī pašlaik ārā dienas laikā ir ap 35 grādiem, bet naktī “nokrītas” līdz 28. Šī arī skaitās lietus sezona, kas lēnām iet uz beigām – tas savukārt nozīmē, ka ārā ir “vēsāks”, visbiežāk reizi (dažkārt divas) dienā līst pamatīgs lietus. Tas gan parasti notiek pēcpusdienā – pēc nākšanas no darba, līdz ar to – lietus mums nav īpaši traucējis. Varbūt vienīgi izņemot to gadījumu pirms apmēram nedēļas, kad vējš bija iegriezies savādāk un pa visām balkona durvju spraugām mums ātrā tempā istabā lija ūdens. Ūdeni, kas krājās istabas vidū, mēģinājām slaucīt un savākt, bet drīz vien sapratām, ka netiekam galā – zvanījām īpašniekam un mums atsūtīja palīgā puisi. Vietējie saka, ka decembrī šeit būšot “auksts” – temperatūra varot nokristies līdz pat 20 grādiem, bet ticamākais, ka līdz 25. Savukārt īsta karstā un sausā sezona būs aprīlī un maijā – pagaidām vēl nezinu, kā mēs to varēsim izturēt, ņemot vērā, ka jau tagad ar to karstumu mums iet grūti.
Bet katrā ziņā lēnām sākam pierast un saprast arī dažādas šīs tautas paražas, arī tādas, kas sākumā liekas pilnīgi ačgārnas un nepieņemamas. Pirmkārt, tā trakā satiksme uz ielas, kur mašīnas, tuk-tuki un mocīši “vajadzības gadījumā” brauc pa pretējo joslu, neievēro stop zīmes un luksoforus – sākumā tas viss izskatījās pēc pilnīga haosa.
Bet tagad – zinot par braukšanas kultūru mazliet vairāk, ir skaidrs, ka tas ir ļoti organizēt haoss. Pašlaik esam arī tikuši tik tālu, ka varam bez bailēm (lielākoties) šķērsot jebkuru ielu – piemēram, man pie skolas ir sešu joslu iela, kurai regulāri eju pāri pēc pusdienām un arī mājup ceļā – sākumā tas likās kā bailīgs piedzīvojums. Esam arī pieraduši pie dakšiņu un nažu pasniegšanas stikla kausā ar verdoši karstu ūdeni. Tā vienkārši ir acīmredzama zīme, ka visi rīki ir tīri – arī tas sākumā šķita jocīgi. Esmu arī pieradusi pie pilnīgi automātiskas galvas pakratīšanas teikuma vidū, jo ejot ar Miku pa ielu, mums ik pa minūtei, kāds prasa, vai mums nevajag tuk-tuku. Un, neatbildēt, protams, nav pieklājīgi, bet arī neatbildot tiek dota iespēja tuk-tuka vadītājam piebremzēt vairāk, plaukšķināt plaukstas un bļaut skaļāk, jo kāpēc gan vēl, lai mēs nebūtu atbildējuši, ja nu vienīgi – mēs nedzirdējām!
Un, protams, kurpju novilkšana pirms ieiešanas telpās – to gan pārsvarā dara tikai vietējie, bet dažkārt arī pie veikaliem var redzēt apavu pārus ārpusē. Un tad vēl cenas… Nu skaidrs, ka cenas lietām atšķiras atkarībā no tā vai esi vietējais, vai arī ne. Mēģinām runāt vietējā valodā un ceram, ka tas palīdz – tik un tā jau ir skaidrs, ka pārmaksājam…
Kopumā ņemot, tās visas ir tikai detaļas milzīgas bildes, ko te redzam – grūti jau to visu vārdos izstāstīt.
Brīvdienās pēc iespējas cenšamies braukt ārpus pilsētas. Visbiežāk Miks visu izplāno pa nedēļas vidu un, kad pienāk pelnītās brīvdienas mums plāns jau ir gatavs. Esam devušies uz dažādām vietām ārpus pilsētas gan ar īrētu auto, gan tuk-tuku, gan ar riteņiem un mocīti, gan arī ar sabiedrisko autobusu, esam devušies arī izjādē ar zirgu – vēl palikušas ir tikai laivas un ziloņi. Katram no transporta līdzekļiem ir savs šarms un savas vainas. Dažkārt brīvdienās arī paliekam mājās vai ejam uz baseinu (pagaidām gan tiešām tikai dažreiz).
Pa nedēļas vidu Miks strādā pie dažādiem projektiem, bet es eju uz skolu. Arī skolā viss ir kārtībā – darbiņa ir daudz un strādāt ir interesanti. Gan skolēni, gan kolēģi ir forši un interesanti cilvēki. Skolā lēnām sākam gatavoties “International Day” (Starptautiskās dienas) svinībām – protams, ka bez lieliem jautājumiem piekritu pārstāvēt Latviju. Pēc tam es uzzināju, ka Starptautiskās dienas ietvaros katras valsts pārstāvji izveido nelielu stendu, kurā prezentē savu valsti, organizē dažas aktivitātes un sagatavo kādu nacionālu ēdienu. :) Laikam būs mazliet lielāka darbošanās nekā likās.
Kopumā mums patiešām iet labi. Liekas mazliet neticami, ka ir jau pagājušas 100 dienas – no otras puses, protams, ir notikušas tik daudz dažādas lietas, ka varbūt tā tam arī jābūt. Mēģinām uz lietām skatīties pozitīvi – priecājamies par to, ka ārā līst lietus, jo tad paliek mazliet vēsāks un varam kādu brīdi pasēdēt uz mūsu āra mēbelēm, ko nopirkām vienā no pirmajām nedēļām. Izbaudām vietējo ēdienu, kā teica mana mamma, man apmēram reizi nedēļā parādās jauns “mīļākais” restorāns Pnompeņā.
Viss ēdiens, ko esam šeit ēduši ir bijis vai nu garšīgs vai arī ļoti garšīgs. Priecājamies par iespēju ēst daudz dažādus augļus, daudzus no tiem pirmo reizi dzīvē.
Satiekamies ar dažādiem interesantiem cilvēkiem no visas pasaules – ir tik interesanti klausīties stāstos, kā katrs no tiem nonācis šajā Āzijas valstī un ko šeit dara – tā esam satikuši gan vairākus tūrismā strādājošus cilvēkus, gan arhitektus, gan banku darbiniekus un biznesmeņus. Pēc katra no pasākumiem, kuros esam – vienmēr priecājamies, ka esam nolēmuši aiziet un to piedzīvot. Priecājamies par iespēju vizināties tuk-tukos un par sargu, kas vienmēr smaidīgs sveicina verot vaļā mājas vārtus. Baudām mūsdienu tehnoloģiju sasniegumus – priecājamies par iespēju rakstīt blogu, sūtīt e-pastus un skaipot ar draugiem, vecākiem un radiem – bez tā patiešām būtu grūti iztikt. Priecājamies arī par katru komentāru, kas parādās pie kāda no rakstiem un īsākām vai garākām epasta vēstulēm, ko saņemam – arī bez tā būtu grūti iztikt.
Bet pats svarīgākais jau ir vienkāršs – ir labi tur, kur esam kopā.
Vienu jauku rītu paskatos pa logu un neticu savām acīm – sargs, kas dežurē pie tirgus ir nolēmis uzspēlēt badmintonu. Ņemot vērā trako karstumu šāda rīcība pati par sevi nav no labākajām idejām, bet šoreiz viss ir droši, jo čalim plecā ir uzkarināts kalašņikovs.
Visi droši vien būs dzirdējuši par AK-47, tomēr šajā gadījumā tas bija AKMS, kas ir tas pats “kalašņikovs” tikai koka laidnes vietā ir nolokāma vai noņemama metāla laidne.
