Kā jau iepriekš pieminējām, Ziemassvētku laikā pie mums ciemos bija mani vecāki (Daina un Juris). Kopā ar viņiem burvīgi pavadījām laiku – bijām gan SiemReap’ā, gan Pnompeņā, gan arī Kepā un Vjetnamā. Stāstu un piedzīvojumu ir daudz vairāk nekā laiks, lai tos pārtaisīto labos bloga ierakstos. Lai vai kā, esam apņēmušies palēnām visu piedzīvoto sarakstīt un publicēt. Pirmais raksts šajā sērijā tika uzticēts manai mammai.

Zane

Kā mēs braucām Kambodžu lūkoties

Rīga – Frankfurte – Šanhaja – Pekina – Šanhaja – Hošimina – Phnom Penh

Varbūt tomēr īstais šī apcerējuma virsrakts būtu – Kā mēs braucām pretī Ziemassvētkiem – jo tieši Ziemssvētku laikā braucām un Ziemassvētku vecītis mūs arī tur satika veselas sešas stundas ātrāk, nekā tad, ja mēs viņu būtu gaidījuši Latvijā.

Kad devāmies ceļā, pašiem vēl nekādas Ziemassvētku izjūtas nebija. Līdz izlidošanai – 13. decembra vakaram – bija jāpaveic vecā gada darbi un jāizpilda gada laikā iekrātie parāddarbi. Tāpēc cerējām, ka Frankfurtes Ziemassvētku tirdziņš ļaus rast īsto svētku gaidīšanas izjūtu.

Ielidojot Frankfurtē, sūtījām īsziņu uz mājām: „Frankfurtē līst. Cerams, ka tas neietekmēs Ziemassvētku tirdziņu un karstvīnu”. Tiešām neietekmēja!!!!

Jau vienos dienā tirdziņš bija pilns ar Ziemassvētkiem vācu stilā: – karstvīns, gardās bratwurst desiņas, cepts kamambērs ar brūklenēm, kartupeļu pankūkas…. Īsta (laukumā augoša) milzīga Ziemassvētku egle ar sarkanām bantītēm, karuselis, daudz skaistu nieciņu un daudz, varbūt no vīna, bet varbūt – no prieka, smaidīgu cilvēku.

Šanhaja

Pamājuši ardievas Eiropai un Ziemassvētkiem vācu izpratnē, pēc aptuveni 12 stundu lidojuma bijām morāli gatavi kultūršokiem, ko mums sniegs Šanhaja. Un tomēr – realitāte bija elpu aizraujoša.

Arī temperatūra Eiropas šī gada Ziemassvētkiem neraksturīga – gaiss dzestrs, ap – C (bet sajūta – ap -10).

Visur – lidostā, metro, uz ielām uzraksti gan mandarīnu valodā, gan arī angliski. Laikam jau viņus neskar asimilācijas problēmas. To apstiprina taksists, kurš ne tikai neko nesaprot angliski, bet nesaprot arī arābu ciparus … taču Juris tam jau ir sagatavojies un 5 minūšu attālumā esošo hoteli pusstundas laikā tomēr atrodam.

Vakarā pilsētas centrā, kad viens no mums saņēmis jau kādus 5 – 6 sveicienus: „Zdrastvuj, tovarišč!”, saprotam, ka tas tiešām tiek teikts ar prieku un sajūsmu par to, ka var kādam to pateikt, parādīt, ka prot to izdarīt un arī no patiešām sirsnīgas attieksmes pret lielo kaimiņu tautu.

Centrālajā ielā, kur atrodas visi mums zināmie un arī nezināmi zīmolu veikali, Starbuck un citas „ierastas” lielpilsētu lietas, ir ļoti daudz cilvēku.

Taču, iegriežoties šķērsielās, paveras pavisam cits skats. Ielu tirgotāji, kas kā pēc burvju mājiena visi pēkšņi dodas vienā virzienā, jo, kā izrādās, lēni un cienīgi tuvojas policijas šefs. Sajūta gluži kā Rīgas centrāltirgū „Spirtik, vodočka” rajonā. Mazas ēstuvītes, kur iekšā saucēji stāsta par visideālākajiem ēdieniem. Vienā no tādām arī vakariņojam. Acīmredzami esam nesuši laimi šai ēstuvītei, jo pēc mums te iegriežas vēl divi balto pāri. Tiesa gan, viens pāris garneles loba ar plēves cimdiem rokās. Ar vai bez cimdiem – taču ēdiens ir ārkārtīgi garšīgs!!!

Pekina

Pēc divu stundu lidojuma no Šanhajas nokļūstam pavisam citas krāsas pasaulē.

Dūmakainas debesis, pat skuju koki pelēcīgi brūnganā krāsā. Auksts. Milzīgi debesskrāpji. 8 (un laikam arī vairāk) joslu kustība. Mašīnas, mašīnas, riteņbraucēji, motociklisti… Pajūgs, kas, neskatoties uz lielo satiksmi, stāv uz galvenās ielas stūra un tirgo mandarīnus. Saules baterijas virs luksofora. Cilvēks ar sarkanu karodziņu, kas stāv pie luksofora un regulē riteņ- un moto-braucēju plūsmu. Šoferis, kurš neko nesaprot, un Juris, kurš piedabū viņu braukt tur, kur mums vajag.

Viesnīca, kas tika izvēlēta ļoti labo atsauksmju dēļ. Vestibilā – dvielītis roku noslaucīšanai un tējas krūze. Dāvana ar zīmogu – istabiņas nosaukumu. Pēcpusdienā saņemam laika prognozi nākošai dienai un cepumiņus no Šefa. No rīta uz durvīm pakārts maisiņš ar rīta avīzi. Kad sadomājam izmantot diegu un adatu no numurā esošā komplekta, izrādās, ka katrā no tur esošajām 5 adatām jau ir ievērts diegs. Un brokastis!!! Laikam tieši tad beidzot noticu, ka esam Ķīnā, nevis filmā, ko apkalpo Gan-bei. Kur nu vēl skats no viesnīcas terases uz Aizliegto pilsētu un Debesu templi. Kontrastam hoteļa apkārtnē esošie hutongi – dzīvojamie mikro rajoni vienkāršajiem cilvēkiem.

Ja pirms tam domāju, ka Romā viss ir milzīgs, tad, nonākot Tjaņaņmiņa laukumā, saprotu, ka esmu kļūdījusies. Milzīgs. Ļoti milzīgs. Pārāk Milzīgs.

Aizliegtā pilsēta. Cilvēku daudzums neaprakstāms. Daudz policistu. Kad nokļūstam dārglietu muzeja un Miera dārza zonā, cilvēku daudzums vairs nav tik liels. Beidzot redzu to, ko biju cerējusi ieraudzīt – dārzi, ēnaini nostūrīši, īpatnējā arhitektūra – jūtos kā Zīda imperatores apartamentos iekļuvusi.

Debesu templis. Kalns virs pilsētas, kur imperators lūdzis Dieviem ražu. Plašums. Parks, kurā, kā jau svētdienas rītā, daudz vienotā mūzkas ritmā dejojošu (vingrojošu?) cilvēku, citviet – dziedošu cilvēku. Viņi dzied gandrīz tik aizrautīgi! Taču, dziesdmai beidzoties, visi momentā izklīst.

Iemesls, kāpēc, lidojot uz Hošiminu, metām līkumu un lidojām uz Pekinu, bija ne tikai tas, ka lidojuma kopējās izmaksas samazinājās tajā brīdī, kad tika izmantota šī iespēja, bet galvenokārt tas, ka vēlējāmies apskatīt vienu no Pasaules brīnumiem.

Mūra daļa Badalinga, kur bijām mēs, ir labi atjaunota un tūristu labi apmeklēta. Pēc kādu 7 minūšu brauciena ar pacēlāju paveras tiešām elpu aizraujošs skats (nu labi, labi, dažiem elpa aizrāvās jau pacēlājā…).

Plašums. Kalni. Saule. Dūmaka. Kaut kur tomēr parādās arī zaļa krāsa. Un mūris. Ir ļoti grūti atrast vārdus, kādos izteikt savas izjūtas (un tas atkārtojās vēl daudzās vietās šī brauciena laikā). Skatoties, kā pāri kalniem aizlokās mūris, rodas daudzi jautājumi. Kā kaut kas tāds varēja ienākt prātā 3. gadsimtā pirms mūsu ēras? Un – kā tad varēja panākt, ka šo ideju ne tikai akceptē, bet patiešām arī realizē gadsimtiem, gadu tūkstošiem ilgi? Cik cilvēku šo brīnumu cēluši, cik pa to staigājuši? Un – kāda būtu pasaule tad, ja šī brīnuma nebūtu?

Pārsteidzoši, ka ļoti daudzas meitenes pastaigā pa Lielo Ķīnas mūri devušās ar ausgpapēžu zābakiem kājās. Cilvēki smaidīgi, māj mums, grib kopā nofotografēties. Satiekam arī vairākas klases, kas acīmredzami devušās skolas ekskursijā. Konstatējam, ka arī Lielais Ķīnas mūris ir „gājis līdzi laikam” un kādā ielokā paveras iespēja nobraukt no kalna ar rodeļiem.

Pirms aizraukšanas no Pekinas nobaudījām Pekinas pīli.

Tā ir garšīga. Taču process, kā tā tiek pasniegta, kā tajā un mūsos noskatījās apkalpojošais personāls, ir vēl interesantāks par pīles garšu.

Hošimina

Hošiminā ielidojām ap 2iem naktī. Temperatūra + C! No rīta – daudz augstāka. Cilvēku, vai – pareizāk sakot – motociklu daudzums – neiedomājams!

Satiksmes noteikumi gan vismaz man tā arī palika nesaprotami. Vadu daudzums gar ielu malām – arī neiedomājams. Nez kā viņi tomēr iemanās nodrošināt interneta darbību?

Cilvēki, kā no pastkartēm – smaidīgi, ar neviltotu interesi noskatās mūsos, mēģina pieskarties Jurim un sauc viņu par Happy Buda. Karsts. Spilgta saule. Ļoti maz ēnas.

Kad attopos no pirmā rīta šoka, kas radās no trokšņa un milzīgās satiksmes uz ielām, saprotu, ka man te patīk – ir silti, smaržo garšīgi un galvenais – arī garšo fantastiski!

Beidzot – ceļš uz Phnom Penh

Pēdējos 200 km braucam ar Mekongas ekspresi. Tas patiešām ir diezgan ērts braucamais, kurā cienā ar svaigi ceptām maizītēm, palīdz aizpildīt vīzas lapas un rūpējas par to, lai mēs neaizķertos ne vienā, ne otrā robežpunktā. Iebraucot Kambodžā, tiek noņemti ne tikai pirkstu nospiedumi, vēl tiek izmērīta arī temperatūra. Visu izturam un beidzot esam Kambodžā.

Kad autobuss lēni iebrauc pārpildītā laukumā Pnompeņā, pa logu kāds man kaut ko ļoti sirsnīgi cenšas pateikt. Apmulstu un tad saprotu – tuk-tuk. Tātad – esam klāt!

Foto autors: Juris Škuškovniks

Raksts pārpublicēts no kurbijam.wordpress.com ar autoru atļauju.