13. aprīlī, kad Kambodžā sāka svinēt khmeru jauno gadu mēs devāmies uz nelielu, Taizemei piederošu salu – Koh Mak.
Sīkāk par mūsu piedzīvojumiem uz salas un bēgšanu no mafijas Taizemē pastāstīsim nākamajā reizē.
Archive | May, 2012
Sen Monorom fotogrāfijās
Daži spilgtākie kadri no Sen Monorom. Šīs dienas video var redzēt te – Sen Monorom video.
No rīta mūs atkal sagaidīja lielisks skats uz Sen Monorom pakalniem.
No rīta, brokastīs ieradāmies ne tikai mēs, bet arī viens no sīkajiem zirgiem, kas ganījās eko viesu nama teritorijā. Zirgs piegāja pie pašām kāpnēm, sabradāja tur noliktos apavus un gaidīja, kad viņu pacienās. Zane, protams, izmantoja izdevību un pacienāja rīta ciemiņu ar, manuprāt, dīvaināko zirgu barību – banāniem.
Vispirms devāmies uz pilsētas apkārtnes augstāko punktu, kur varēja redzēt, manuprāt, netipisku Kambodžas ainavu, jo līdz šim visi kalni, kuros bijām kāpuši sniedza skatu uz plašiem rīsu laukiem.
Braukājām apkārt pa sarkaniem ceļiem. Dzīvē tie izskatās pavisam sarkani.
Dienas noslēgumā nopeldējāmies nelielā ūdenskritumā.
Sen Monorom
Savā pēdējā Mondulkiri dienā mēs paņēmām mocīšus un kārtīgi izbraukājām provinces lielāko pilsētu Sen Monorom.
Mums atkal līdzi bija “gids,” jauns čalis, kurš nodarbojas ar mocīšu nomu un pie reizes parāda un pastāsta, kur, ko var redzēt. Kopā ar viņu mēs pirmajā dienā braucām uz Kambodžas lielāko ūdenskritumu. Aramiss, kā jau ierasts, sēdēja uz gida mocīša aizmugurējā sēdekļa un mēs kopīgi izbraukājāmies pa skaistajiem Sen Monorom ceļiem. Daudz kalnu un daudz līkumu, bija bauda braukt un vērot apkārtni. Ja mums būtu jaudīgāki braucamie, tad gan būtu vēl jaukāk, bet mazie rolleri arī spēja tikt galā ar visiem uzbraucieniem, turklāt tie daudz labāk iekļaujas kopējā ainavā.
Diena pagāja ātri, mēs aizbraucām uz dažām gleznainām kalnu virsotnēm, nopeldējāmies nelielā ūdenskritumā, paēdām pusdienas un devāmies atpakaļ uz Pnompeņu, lai paspētu iebraukt pilsētā pirms tumsas iestāšanās (18:00 ir piķa melna nakts, tāpēc šajā laikā labāk gribas būt galā nekā braukt pa Kambodžas “ceļiem”).
Ziloņu diena fotogrāfijās
Pamodāmies ap sešiem. Es paķēru fotoaparātu un devos laukā. Gaiss bija pilns ar miglu, sauli un putnu balsīm.
Viens no namiņiem. Dzīvojām uz mata tādā pašā.
Sasēdāmies piekabē un braucām uz ziloņu ciemu.
Šis jaunais ziloņu dīdītājs (mahouts) esot reiz izmēģinājis doties uz skolu, bet tur esot bijis pārāk garlaicīgi, tāpēc viņš vairs tur neiet, bet dienas pavada mācoties, kā kopt ziloņus.
Mums tika iedalīts mazliet vecāks mahouts.
Šķērsojām vairākas nelielas tērces, kas šķiet varēja būt viena un tā pati upe, kas met plašus lokus.
Kad bijām galā ziloņi tika palaisti džungļos uz pāris stundām, kur viņi paši sev meklēja barību. Tikmēr mēs pie maza ūdenskrituma vadījām laiku peldoties un garlaikojoties.
Kad ziloņi tika atrasti un atvesti atpakaļ sākās kārtīga šļakstīšanās un mazgāšanās. To, gan labāk var vērot ziloņu video klipā.
Ņemot vērā, ka sēdēšana ziloņa grozā ir viena no pasaulē neērtākajām un garlaicīgākajām nodarbēm es izlēmu savu vietu uzdāvināt Aramisam, bet pats devos pastaigāties ar kājām.
Ziloņu karavāna kustējās ļoti lēni. Man bija gana daudz laika, lai iztaigātos pa meža takām.
Pa priekšu vienmēr gāja kāds no vietējiem, kuram sekoja pirmais zilonis un tālāk arī pārējie. Mums skaidroja, ka tādā veidā ir vieglāk pamudināt ziloņus, lai tie soļotu pa šīm džungļu takām.
Fotogrāfijā redzamas sekas tam, kā tikt pie darvas. Paši khmeri, laikam to saimniecībā nemaz nelieto, jo galvenie uzpircēji esot vjetnamieši, kas nodarbojas ar laivu būvēšanu. Šo man skaidroja khmeriski ar angļu valodas akcentiem, bet es esmu diezgan drošs, ka šo jautājumu sapratu pareizi. Vēl tikai atgādināšu, ka Vjetnamas robeža ir pavisam tuvu, tikai 20 km attālumā.
Ceru, ka var saprast, bet bija arī pāris diezgan stāvas nogāzes, gan uz augšu, gan uz leju. Mazliet negribīgi, bet ziloņi tika ar tām galā bez problēmām. Zane pēc sava Taizemes dabas parka apmeklējuma jau bija noskaidrojusi, ka pat stāvākas gravas no ziloņu puses tiek pārvarētas bez īpašas piepūles.
Pašā takas vidū ir vienas trepītes, gadījumiem, ja kāds grib nokāpt lejā vai uzkāpt augšā.
Brīžiem, pa taku ejot, biju krietnu gabalu priekšā visai grupai. Vienā no tādām reizēm es satiku vīru, kas nesa banānu grozu. Sasveicinājāmies. Pamāju roku uz takas pusi un skaidroju, ka esmu kopā ar grupu. Sasmaidījāmies un devāmies tālāk. Viņš raiti soļoja uz priekšu, bet es lēnā garā turpināju savu foto pastaigu.
Izcirtums, kurā jau rosās banānu audzētāji.
Pēc laika atkal satiku banānu vīru. Šoreiz viņš bija piesēdis atpūsties nelielā pīpauzē. Atkal pārmijām dažus vārdus un šoreiz palūdzu, vai varu uztaisīt vienu foto. Parādīju viņam rezultātu un devos tālāk.
Esam galā.
Pēc ziloņu pastaigas mēs apmeklējām kafijas plantāciju, kurā iedzērām pa kafijai. Mazliet pastaigājām apkārt un pārgājām pāri pavisam sarkanam pakalnam.
Šīs esot sekas Agent Orange (brīdinu, ka vikipēdijas ieraksts satur nepatīkamus fotoattēlus) – tā ir briesmīga ķīmija, kuru amerikāņi gāza virsū uz Vjetnamas džungļiem, lai iznīdētu lapotni, kurā pēc viņu domām slēpās “ienaidnieki”. Protams ar militāro precizitāti viņi nekad nav izcēlušies, tāpēc cieta arī Kambodža. Turklāt ķīmijai bija klāt vēl kaitīgāki piemaisījumi, tas viss kopumā veidoja vienu no bīstamākajām toksiskajām vielām, kādu cilvēce jebkad radījusi.
Vjetnamā gāja bojā vai tika sakropļoti vairāk nekā 400 000 cilvēki un vēl 500 000 bērnu piedzima ar veselības traucējumiem.
Papildus lapotnes iznīcināšanai, amerikāņi lauku teritorijās nodarbojās arī ar lauksaimniecības platību indēšanu, lai “samazinātu ienaidnieka militāro spēku pārtikas krājumus un panāktu mierīgo iedzīvotāju migrāciju uz pilsētām.” Tas beidzās ar to, ka saindējās mierīgie iedzīvotāji, kā arī vairāki tūkstoši vjetnamiešu cieta bada apstākļos.
Kambodžā šādas vietas neesot pārāk daudz, bet Vjetnama cieta krietni vairāk un tika pie platībām, kur pat tagad, pēc 40 gadiem pat nezāles īsti neaug. Ja nemaldos, tad mums stāstīja, ka vienīgais veids, kā pakāpeniski uzlabot augsni ir sastādot skujkokus, kuri sevī uzsūc ķīmiju un tālā nākotnē ir iespējams, ka zeme, kļūs kaut cik lietojama.
Noteikti jāpiebilst, ka daļu no šī mums pastāstīja mūsu khmeru gidi, kuru sniegto informāciju vienmēr der uztvert kritiski, jo ne visam, ko viņi saka var atrast atbalstošus faktus.
Visbeidzot mēs atkal sakāpām piekabē un devāmies uz mūsu eko mītni.
Ziloņu diena
Mondulkiri otrā diena. Ziloņu diena.
Šajā dienā mēs beidzot īstenojām vienu lietu no plašā lietu saraksta, kas jāpaveic dzīvojot Kambodžā – mēs devāmies džungļos uz ziloņa muguras.
Izrādījās, ka ziloņu prieki ir jādala ar citiem eko vietas iemītniekiem, kas arī vēlas izstaigāties pa džungļiem. Biju naivi cerējis, ka izdosies izbēgt no grupas aktivitātēm, bet nekā. Draudzīgi sakāpām vieglās automašīnas kravas kastē un devāmies uz ciematu, kas atradās pavisam netālu no Sen Monorom pilsētiņas. Ciematā, pie vienas mājas, bija sapulcināti visi apkārtnes ziloņi. Daži vēl bija ceļā un redzējām, kā no apkārtnes mājām lēnām soļoja vēl daži pelēkie milži.
Atklājās, ka katrs zilonis pieder vairākām ģimenēm vienlaicīgi. Zilonis ir kopīgs īpašums, kura dala 10-20 ģimenes. Šobrīd ir samazinājies nebrīvē turēto ziloņu skaits, jo jaunu ziloņu piedzimšana ir praktiski neiespējama. Lai nesadusmotu garus, ziloņus drīkst sapārot tikai pēc tam, kad tie ir oficiāli apprecējušies, bet ziloņu kāzas esot ļoti, ļoti dārgs un sarežģīts rituāls, kuru mūsdienās neviens nevarot atļauties. Agrāk pastāvēja arī otrs veids, kā tikt pie ziloņiem, nesadusmojot garus – to mazuļus varēja noķert mežā, bet saprotams, ka jaunie, bargie, dabas aizsardzības likumi šādu rīcību nepieļauj. Ir interesanti to dzirdēt valstī, kur visi pārkāpj simtiem citus likumus katru mīļu dienu.
Gan nebrīvē, gan džungļos dzīvojošie ziloņi nebija pasargāti arī no Sarkano Khmeru lodēm, tāpēc septiņdesmitajos gados situācija esot bijusi īpaši bēdīga. Šobrīd Sen Monorom apkārtnē dzīvojot 25 pieradināti ziloņi un tūristu vizināšana cauri džungļiem ir ieviesta tāpēc, lai vietējās ģimenes tiktu pie papildus iztikas avota.
Tradīcijas aizliedz ziloņus nodarbināt vairāk kā 4 stundas dienā, tāpēc lielāko dienas daļu ziloņi pavada džungļos, kur viņi paši sev dabiskā ceļā atrod barību.
Par to, kā mums gāja skatieties video:
