Archive | August, 2012

Koh Mak: Ceturtā daļa

Koh Mak salas piedzīvojumu nākamajā dienā bijām nolēmuši doties snorkelēt. Neviens no mums agrāk to nebija darījis, taču apkārt redzot caurspīdīgi zilos ūdeņus, izbaudot karstumu un dzirdot par iespaidīgajām jūras radībām tuvajā apkārtnē – nevarējām to laist garām.

Rīts sākās agri – aizbraucām uz vietējo jūras braucienu organizēšanas centru, kur bez problēmām dabūjām gan maskas, gan pleznas piemērotas mūsu izmēriem – bija nelielas bažas, ka Mika 46 izmēram nekas piemērots nebūs, taču – nekādu problēmu. Sakām uz mīlīga paskata kuģīša ar nosaukumu “Thai-tanic” un devāmies ceļā. Kopā bijām grupa ar apmēram 10 cilvēkiem.

Apstājāmies vairākās vietās, peldējām apkārt klints bluķiem, baudījām veldzējošo ūdeni un karsto sauli. No sākuma pagāja kāds laiks, kamēr iemācījos pareizi lēkt ūdenī, pareizi likt virsū un ņemt nost masku – pēc tam viss bija vēl foršāk. Ūdens šeit ir ļoti sāļš, tāpēc virs tā turēties ir daudz vieglāk kā Latvijā – līdz ar to peldot mazāk piekūst.

Jūras eži bija ļoti daudz, brīžiem dziļāk, bet ik pa brīdim diezgan tuvu virspusei.

Tā kā saule bija ļoti stipra tad, snorkelējot pamatīgi apdegām – nākamajā dienā uz muguras apgulties nevarējām.

Mūsu kuģis no apakšas.

Brīžiem peldējām iekšā īstā zivju mākonī – tā vien likās, ka esam devušies uz peldi akvārijā.

Pludmale pie viesnīcas vakarā bija izgaismota visdažādākajās krāsās.

Koh Mak: Trešā daļa

Tā kā Lezlijai un Jānim atvaļinājums beidzās apmēram tad, kad man sākās, tad jau nākamajā Koh Mak dienā viņiem bija jādodas prom. Bijām palikuši uz brīnišķīgās Koh Mak salas divatā un nolēmām to kārtīgi izpētīt. Jau iepriekšējā dienā bijām noīrējuši mocīti, kas viennozīmi ir ērtākais pārvietošanās veids. Skatoties kartē, Miks paziņoja, ka gribot aizbraukt uz visiem tālākajiem salas punktiem (lai pārbrauktu visai salai pāri vajadzīgas tikai kādas 15 minūtes, līdz ar to – pārāk traki tas nemaz neizklausījās). Domāts, darīts – devāmies ceļā.

Uzsākām ceļu uz vienu no attālākajām salas daļām – Bruņurupuču pludmali. Pa ceļam piestājām pie bākas, lai to nobildētu.

Viena no salas centrālajā daļā esošajām pludmalēm. Var novērtēt, cik “daudz” cilvēku ir šajā pludmalē :)

Lēnām tuvojamies Bruņurupuču pludmalei – pa ceļam piestājam vietā, kur šķiet nemaz nav nosaukuma. Pārsteigti pamanām, ka uz salas ir arī ne tik skaistas pludmalas – šī ļoti akmeņaina. Pie tam šajā vietā dzirdama ļoti skaļa sīkšana – kā zinām jau no iepriekšējiem braucieniem pa Kambodžu, tā esot putnu suga, kas taisot sīkšanas skaņu. Ja gribat iedomāties kā tas ir, tad sīkšana diezgan stipri atgādina to, kas dzirdama šausmu filmās neilgi pirms tam, kad notiek kaut kas slikts.

 

Braucot uz Bruņurupuču pludmali mūsu ceļš lēnām pārvēršas par jauku, nelielu taciņu. Vēl pēc brīža taciņa pārvēršas par pēdas platuma meža teku – bet pārliecība mums ir liela – gribam nokļūt salas tālākajā ziemeļu punktā. Braucam cauri džungļveidīgām palmu audzēm – tur lielās kaudzēs sagrābti kokosrieksti – nu gluži kā āboli rudenī, kad to ir tik daudz, ka neko labāku par sagrābšanu izdarīt nevar. Ik pa brīdim redzams arī šāds interesants skats: starp diviem kopā saaugušiem kokiem iekritis kokosrieksts, bet tajā iesējusies sēkliņa un sācis augt jauns kociņš. Redzējām šādus skatus vairākkārt – interesanti!

Beidzot esam nonākuši Bruņurupuču pludmalē. Diemžēl, neviena bruņurupuča tur nebija. Kā jau var iedomāties – tur nebija arī neviena cilvēka. Viss tukšs, kluss, saulains un mierīgs. Jūra, kā jau jūra šajā pasaules malā – nedaudz par karstu, lai sniegtu veldzējumu tajā iebrienot. Ūdens liekas kā uzsildīts pirms vannā iešanas, bet apkārt – skaisti gan!

Skats uz palmu audzi, kurai braucām cauri.

Dodoties tālāk savā izpētes braucienā pa salu – ieraudzījām ananāsu plantācijas. To es vēl nekad nebiju redzējusi – cik vien tālu var redzēt, visur aug ananāsi. Tie ir arī ļoti populāri ēdienos. Ananāsus pasniedz gan pie gaļas, gan zivs, gan vienkārši salātos vai saldajā.

Nokļūstot uz cita salas raga, atradām nelielu namiņu – tādu kā templīti kādam vietējam “dieviņam”, kas bija pilns ar dažnedažādām kaķu figūriņām.

[autors-miks]Šķiet, ka šo varētu saukt par lielāko un galveno salas piestātni. No šīs piestātnes mēs nākamajā dienā brauksim šņurkulēt.[/autors-miks]

Piebraucamais ceļš pie mūsu viesnīcas. Tur bija skaisti, forši un labi! Ja nu kas – iesakām arī citiem.

[autors-miks]Vakarā atkal devos uz mūsu viesnīcas piestātni, lai noķertu kādu interesantu kadru.[/autors-miks]

[autors-miks]Nākamajā reizē parādīsim, kā mums gāja šņurkulējot.[/autors-miks]

Koh Mak: Otrā daļa

Pamodāmies un devāmies uz “lēno” laivu lai beidzot nokļūtu Koh Mak. Sākumā brauciens pa stāvu un slapju serpentīnu, kuru laimīgā kārtā kontrolēja vairāki cilvēki ar rācijām. Vadītāji pieredzējuši, diena gaiša tāpēc vairs nebija uztraukuma, likās ka viss būs ok. Vienā brīdī gan pārsteigumu sagādāja auto, kas gandrīz nespēja pieveikt slideno kalnu (skat. video).

Piestātne bija ļoti interesanta, žēl, ka mūsu vadītāja dēļ mēs kavējām laivu un tāpēc nevarējām uzkavēties ilgāk, lai iemūžinātu to, kā uz pāļiem turas gandrīz vesels ciems ar veikaliem, viesu namiem un ēdinātavām. Izskrējām cauri burzmai ar lielām acīm un tikām iesēdināti laivā, kura vēl kādu brīdi pakavējās, līdz mēs atkal devāmies ceļā.

Sākums ļoti interesants. Skati, kā no filmām, salas, klintis, laivas, bet kādā brīdī bija gana un es izmantoju laiku, lai palasītu grāmatu pasaules skaistākajā lasītavā – laivā, kas kursē no Koh Chang uz Koh Mak.

Krastā mēs tikām pie “takša,” kas mūs aizveda uz viesnīcu. Sākumā ceļš bija gandrīz kā īsts ceļš, bet ātri vien nokļuvām uz pavisam šaura, bedrēm piesēta neceļa. Grūti iedomāties, ka ceļš tiešām ved uz viesnīcu.

Viesnīcā mūs sagaidīja saimnieces suns.

Salas karte. Mēs dzīvojām Koh Mak Buri Hut resort pie Ao Baan Lang līča.

Beidzot satikām mūsu draugus, Zanes bijušos kolēģus, kuri tagad strādā Bangladešas skolā. Pateicoties viņu ierosinājumam mēs uz dažām dienām bijām nonākuši uz šīs burvīgās salas.

Vietējie mūs, protams, kārtīgi aplaistīja.

Braucot garām šim koka mobīlim Zane ieminējās, ka tā ir ideāla vieta geokešam. Vēlāk viesnīcā izrādījās, ka tur tiešām tāds ir paslēpts. Tāpēc nolēmām, ka vakarā piebrauksim un neuzkrītoši to apmeklēsim.

Šādi koka mobīļi nav nekāda atrakcija tūristiem, tie tiešām tiek lietoti salas satiksmē.

Vakars klāt.

Nakts bija skaista un silta tāpēc devos uz mūsu viesnīcas piestātni un paspēlējos ar nakts kadriem.

Tālumā zibeņoja, zibens bultas paslēpās mākoņos, tomēr atblāzmas bija skaidri redzamas.

Honda Super Cub

No šodienas esmu laimīgais Honda Super Cub īpašnieks, tāpēc īsumā vēlējos pastāstīt, par to, kāpēc šis motocikls ir tik nozīmīgs.

Pavadīju krietnu laiku uz 143. “moto labošanas ielas” pie Wat Sampeou Meas, kamēr to saveda kārtībā. Vietējais meistars ir nomainījis visu, ko tik varētu nomainīt, ir jaunas riepas, jauns akumulators arī dzinējam viss esot svaigs. Kamēr tika veikta tehniskā apkope tiku pie garšīgākās ledus kafijas Pnompeņā, tik garšīga, ka būs jāizdomā, kas remontējams, lai tikai tiktu pie kafijas. Par pieciem dolāriem tiku pie jauna akumulatora, jo veco tā arī neizdevās uzlādēt, tas arī izskatījās ar krietnu mūžu, tāpēc tas nebija nekāds brīnums, ka nevarēja izspiest ne dzirksteles.

Ilgāko remonta daļu aizņēma signāla pogas labošana. Tā esot vissvarīgākā detaļa un bez tās mani prom nelaida. Mehānisms visu laiku gāja uz īso, vai arī bija nekontakts, pēc neskaitāmiem mēģinājumiem tas tika salabots – tika izmēģināts papīrs no cigarešu paciņas, kā izolators, tika nomainīta pati poga, atspere utt. Beigās esmu ticis pie garantijas mēneša garumā, ka viss būs kārtībā. Tā bija kārtīga pusotra stunda, kuru pavadīju gaidot. Sākumā vietējie skatījās ar interesi, tad viņiem apnika un es varēju netraucēti pētīt, kas notiek visa kvartāla garumā.

Piebraucu pie piemājas tuk-tukiem un visi momentā saskrēja klāt. Paveicās, ka tur bija viens, kas prata runāt angliski un tulkot mūsu tuk-tuku vadītāju jautājumus. Izbakstījās gar visām malām, noprasīja par akumulatoru (viņi prognozēja, ka cena būs 8-9 dolāri un bija ļoti pārsteigti, ka esmu ticis pie pareizās 5$ cenas), pārbaudīja gaismas un vispār kārtīgi inspicēja braucamo. Nopriecājos, ka viņi ieteica braukt remontēties tieši uz to vietu, no kurienes es tikko biju atbraucis. Bija arī viens bēdīgs brīdis, jo viņi saprata, ka viņiem būs mazāka iespēja nopelnīt, ja reiz mums ar Zani tagad pašiem būs savs braucamais. Nomierināju viņus, ka ikdienā pārāk daudz nebraukāšu pa pilsētu, jo satiksme tomēr ir nenormāla. Ikdienai un veikalam joprojām noderēs tuk-tuks, bet Honda būs izpētes/foto braucieniem, agriem rītiem un svētdienas klejojumiem gar Mekongas upi.

Honda Super Cub C90

Honda Super Cub vēsture

1956. gadā Soichiro Honda un Takeo Fujisawa no Honda Motor ceļoja pa Vāciju un pamanīja, cik populāri tur tolaik bija mopēdi. Viņi meklēja iedvesmu jaunam motociklam, kas izmainītu visu motociklu industriju. Dzima ideja par motociklu, kas būtu pieejams un pievilcīgs ikkatram – gan laukos, gan pilsētās, gan arī jaunattīstības valstīs. Motociklam vajadzētu būt vienkāršam, lai to varētu salabot bez dārgām detaļām, īpašiem instrumentiem un specifiskām zināšanām. Viņi gribēja atrisināt tā brīža lielākās motociklu ķibeles – troksni un tehnisko neuzticamību. Tika apsvērts sākt motorolleru (skūteru) ražošanu, tomēr bija skaidrs, ka mazie riteņi nederēs mazattīstītām valstīm, kur braukšana galvenokārt notika uz ļoti zemas kvalitātes ceļiem un bezceļiem. Traucēklis bija arī skūteru tehniskā apkope, kas ir pārāk dārga un sarežģīta, bija nepieciešams, kas vienkāršāks. Vēl viens Fujisawas nosacījums bija tas, ka motociklam bija jābūt vadāmam ar vienu roku, lai ar otru roku varētu pieturēt soba nūdeļu kasti.

Viņš Hondam esot teicis:

Ja tu vari izveidot mazu motociklu ar, piemēram, 50 kubikcentimetru motoru un pārsegu, kas nosedz dzinēju, caurules un vadus, tad es varēšu to pārdot. Es nezinu, cik soba nūdeļu veikali ir Japānā, bet es varu saderēt, ka katrs veikals gribēs tādu motociklu, lai veiktu piegādes.

If you can design a small motorcycle, say 50 cc with a cover to hide the engine and hoses and wires inside, I can sell it. I don’t know how many soba noodle shops there are in Japan, but I bet you that every shop will want one for deliveries.

Pēc gada Honda bija sagatavojis prototipu, kas atbilda visām Fujisawas prasībām. Fujisawa paziņoja, ka viņi mēnesī varēs pārdot 30 000 motociklus, par spīti tam, ka līdz tam brīdim pat pašu populārāko Hondas motociklu pārdošanas apjoms nepārsniedza 2 līdz 3 tūkstošus. Tajā laikā Japānas tirgū mēnesī nonāca aptuveni 60 000 motociklu, tāpēc Fujisawas plānos ietilpa nepieredzēti liels motociklu eksporta apjoms.

Lai saražotu milzīgos apjomus, tika uzcelta jauna rūpnīca (Suzuka), kas tika galā ar 30 tūkstošiem motociklu mēnesī, bet strādājot divās maiņās bija iespējams saražot pat 50 tūkstošus. Rūpnīca bija modelēta pēc Volkswagen Beetle rūpnīcas parauga un kad 1960. gadā to pabeidza, tā bija pasaulē lielākā motociklu rūpnīca. Milzīgais apjoms darbinot rūpnīcu ar pilnu jaudu, ļāva samazināt katra motocikla ražošanas izmaksas par 18%, bet sākumā apjoms radīja problēmas, jo pārdošanas apjomi vēl nebija tik lieli, lai visu produkciju spētu laikus pārdot.

Super Cub sāka ražot 1958. gadā un kopš tā laika motocikla ražotnes ir atradušās vismaz 15 dažādās valstīs.

Šobrīd motocikls Honda Super Cub ir pasaulē visvairāk saražotais motorizētais transporta līdzeklis – 2008. gadā tika pārsniegta 60 miljonu robeža.

Dizains un uzbūve

Rietumos, atkarībā no klasifikācijas pazīmēm, Super Cub ir kaut kas starp skūteri un motociklu, bet dažreiz to mēdz saukt par mopēdu. Motociklam ir 17 collu riteņi, kas to padara daudz stabilāku uz neceļiem, salīdzinot ar skūteriem, kuriem parasti ir krietni mazāki riteņi.

Vizuāli viena no galvenajām pazīmēm ir baltais plastmasas dubļu sargs un motora pārsegs, kas savā laikā skaitījās diezgan drosmīgs gājiens. Šis pārsegs samazina motocikla svaru, kā arī ir ļoti lēts ražošanā. 2,5 litru bāka atrodas zem sēdekļa. Super Cub C90 ir 1,80 m garš, 64 cm plats, 74 cm augsts, un sver 85 kilogramus.

Četrtaktu viencilindra dzinējs atrodas zem rāmja, kas palīdz pārnest smaguma centru uz priekšējo riteni. Dzinēja tilpums no 49 līdz 109 kubikcentimetriem. Manam C90 kā jau var nojaust ir 89 kubikcentimetru motors. Super Cub ir trīs vai četri ātrumi (atkarībā no modeļa), kuri pārslēdzas “pusautomātiski” ar centrbēdzes sajūga palīdzību. Praktiski tas izpaužas tā, ka nav sajūga sviras (lūk arī braukšana ar vienu roku), bet pirms ātruma maiņas nepieciešams mazliet atlaist gāzes rokturi. Maksimālais ātrums nav skaidrs, jo indikators ir salūzis, tāpēc to būs jāpārbauda ar GPS.

Elektroniskais starteris ir tikai dažiem modeļiem, bet kopumā tas ir reti sastopams, jo rada papildus svaru un arī mūsdienu modernajos modeļos, piemēram 2011. gada Japānas tirgum paredzētajā modelī, ir tikai klasiskais kikstarteris.

Droši vien būšu, ko palaidis garām vai sarakstījis neprecīzi, ja kādam ir jautājumi – uz priekšu!

Izmantota informācija no wiki

 

Koh Mak: Pirmā daļa

Kambodžā un Taizemē jauno gadu svin aprīļa vidū. Tāpēc mūsu rīcībā bija dažas saulainas Dienvidaustrumāzijas dienas, kuras vajadzēja izmantot lietderīgi. Mūsu galamērķi noteica tas, ka mēs uzzinājām, ka mūsu draugi/Zanes bijušie kolēģi, kas šobrīd strādā Bangladešā, uz dažām dienām būs tepat netālu, jo atpūtīsies Taizemē uz nelielas salas gandrīz pie pašas Kambodžas robežas.

Mūsu brauciens solījās būt apmēram 500 kilometrus garš, pēc mūsu rīcībā esošās informācijas mēs to plānojām paveikt nepilnās 10 stundās. Kas gan to būtu domājis, ka beigās viss būs savādāk. Plāns bija doties ar autobusu līdz Taizemes pilsētai Trat un tālāk ar taksi līdz piestātnei. Pēdējā laiva uz Koh Mak no piestātnes atiet 16:00, vieta tajā mums jau ir rezervēta, atliek tikai paspēt laikā. Skan vienkārši, vai ne?

Sākumā apsvērām braukt uz Taizemi ar auto, bet svētku dienās visi šoferi bija vai nu aizņemti vai svinēja svētkus kopā ar savām ģimenēm. Turklāt šāds gājiens mums izmaksātu veselu bagātību, tāpēc labi vien bija, ka braucām ar autobusu.



Aplūkot Koh Mak pirmā diena lielo karti


7:15 sākam braukt un pirms 8:00 jau esam laukā no Pnompeņas. Pārāk lēni.

Brauciens bija ilgs, neērts un garlaicīgs. Varētu domāt, jo biežāk mēs braucam ar autobusu Kambodžā, jo vairāk mēs pie tā pierodam, bet patiesībā ar katru reizi ir sliktāk. Pirmajās reizēs viss ir jauns un interesants. Nesamērīgi skaļā karaoke, kas skan pa visu autobusu ir interesanta apmēram 15 minūtes, bet pēc 5 braucieniem, kas katrs ilgst gandrīz veselu dienu, ir pamats uztraukties, vai “mūzika” neatstās kādus ilgstošus psihes bojājumus. Skats pa logu, gan ir aizraujošs, to nevar noliegt. Pat pēc visiem šiem braucieniem, es braukšanu autobusā varu salīdzināt ar trakākajiem karuseļiem, kādos esmu bijis (bet tādā negatīvā nozīmē, nevis patīkami aizraujas elpa, bet drīzāk ir sajūta, ka ar visu dzelzs kasti tūlīt notiks kaut kas nelāgs). Sajūtas, kādas ir vērojot uz ceļa notiekošo nemaz nevar salīdzināt ar labākajiem kino asa sižeta darbiem, jo kino ir kino, bet šeit viss ir pa īstam – 4 auto katrs savā joslā pa 2 joslu ceļu, govis uz ceļa, mocīši, kas pēdējā brīdī pamūk uz grāvja pusi, straujas bremzēšanas, regulāri apdzīšanas manevri nepārredzamos pagriezienos un jo tālāk, jo trakāk. Autobuss uz ceļa jūtas, kā ceļa rullis, jo visi mocīši zina, ka pēc sadursmes ar autobusu tālāk aizbrauks tikai viens.

Pa ceļam autobuss apstājās, lai visi varētu iepazīties vietējās ēstuves labierīcībām, jo tās šajā valstī vienmēr ir vienas vidēji garas sarunas vērtas.

Piesēdām paēst rīsus ar gaļu un dārzeņiem, ēdiens kā jau Kambodžā ierasts, bija ļoti garšīgs un kontrastēja ar apkārt redzamo netīrību un nekārtību. Kā tas nākas, ka pat noplukušākajā vietā var tik gardi paēst man vēl līdz šim brīdim nav skaidrs. Pie mūsu galdiņa pievienojās kanādiete, no cita autobusa, viņa bija ceļā uz Bangkoku. Brauciens ar autobusu – viņa mums stāstīja, ir labs veids kā ietaupīt, jo lidmašīnas biļete būtu krietni dārgāka. Viņas acu skatiens gan vēstīja, ko citu, es redzēju, cik aizdomīgi viņa vēroja mūsu “pieturu” un ēdienu. Bija redzams, ka viņa sev pārmeta skopumu, tomēr sarunā to neatklāja. Bet var jau būt, ka tās ir tikai manas iedomas.

Koh Kongā autobuss apstājās, kādus 7 kilometrus no robežas. Visi izkāpa un aizdevās, kur kurais. Autobusā palikām tikai mēs, daži khmeri un viena baltā ceļotāja. Zinājām, ka biļetes cenā ir iekļauta pārsēšanās uz robežas, kur mēs pārkāpsim uz citu autobusu un mūs aizvedīs līdz Tratai. Pulkstenis rāda 13:30. Tātad līdz laivai vēl atlikušas 2,5 stundas, bet mēs pat neesam pie robežas. Pēc 20 minūtēm, pie autobusa piebrauc tuk-tuks, kuru autobusa šoferis ir sazvanījis, lai mūs aizvestu līdz robežai.

Tuk-tukā braucam cieši saspiedušies. Pilns ar mantām. Kopā esam 6 pasažieri no kuriem 3 vietējie, kas acīmredzams ir atbraukuši svinēt Khmeru jauno gadu. Jau gandrīz 14:00 un mēs joprojām esam Kambodžā. Izmetam nelielu līkumu, nogriežoties no galvenā ceļa, lai vienu no khmeriem izsēdinātu pie pašas mājas. Viss jau būtu labi, bet mēs jau sākam kavēt. Tomēr šajā valstī par tādām lietām nevar ļaunoties, viss var gadīties un laiku jārēķina ar krietnu rezervi.

kā mēs no mukām no mafijas

Cauri robežai tiekam raiti. Otrā pusē mūs sagaida klaigājoši starpnieki, kas pamazām bāž busiņos visus ceļot gribētājus. Busiņš mazs, pārbāzts un Zane saka, ka bez kondicioniera es gan ticu, ka Taizemes busiņi ir labāki par Kambodžas, bet lai jau paliek. Skaidrs ir viens, mums pusotras stundas laikā ir jātiek līdz piestātnei citādi nāksies nakšņot krastā un braukt uz salu nākamajā rītā, bet tad mums paliks tikai viena diena, lai satiktu draugus tāpēc mēs esam noskaņojušies uz jebkādu avantūru, lai tikai iekļautos laikā.

Redzam, ka pie robežas piebrauc taksis un izlaiž ārā divus tūristus. Zinu, ka vienīgā “lielā” pilsēta tuvumā ir Trat, tāpēc domāju, ka šoferis būs ieinteresēts mūs aizvest, lai atpakaļceļā nebūtu jābrauc tukšā. Zane aiziet izlūkos, lai noskaidrotu cenu. Tuvumā slaistās taizemieši, kas nodarbojas ar tūristu un citu braucēju pārsēdināšanu savos baltajos busiņos. Viņi veikli iesaistās Zanes un taksista sarunā un paziņo, ka mums esot obligāti jābrauc ar busiņu, ka taksometrs nedrīkst ņemt pasažierus un taksistam tiek paziņots, ka jāgriež vien auto apkārt un jābrauc prom. Mūsu ideja tiek sagrauta.

Domājam, ko darīt, līdz izlemjam paiet uz priekšu, prom no busiņu afēras, varbūt tur varēsim netraucēti sarunāt taksi, kad tas brauks mums garām, vai vismaz atrast kādu, kas būs ar mieru mūs aizvest. Speram pirmos soļus un redzam, ka taksists skatās uz mums un neuzkrītoši ar pirkstu rāda ceļa virzienā. Sākam lēnām iet un redzam, kā taksometrs lēni, lēni aizbrauc. Pēc brīža taksis jau ir gandrīz pazudis aiz līkuma un mums nekas cits neatliek, kā tikai sekot. Kad atkal ieraugām taksi, mēs redzam, ka šoferis ir piestājis malā un pēta lielu plakātu. Ejam klāt un gribam runāt, bet mēs tiekam aizgaiņāti, šoferis rāda, ka mums ir jāturpina iet uz priekšu. Mazliet smieklīgi, mazliet aizdomīgi, mazliet kā dumjās filmās. Acīmredzot viņš negribēja braukt tik lēnā ātrumā, tāpēc ļāva mums paiet garām. Turpinām soļot, paejam garām robežsargu būdiņām un pašiem robežsargiem, kuri ar automātiem sargā robežas zonu. Beidzot mēs esam ārā un pie mums piebrauc arī mūsu dīvainais taksists.

Tiklīdz taksists apstājās, viņš mūs iesauca mašīnā. Nepagāja ne mirklis līdz bijām iesēdušies taksī un mēs sākām nesties pa ceļu ievērojamā ātrumā. “Mafia” saka taksists, “bad people,” un skatās atpakaļskata spogulītī. Var jau būt, ka tas ir savdabīgs teātris nepieredzējušiem tūristiem, tomēr taksists no lomas netaisās iziet. Visu laiku apdzen vienu auto pēc otra un pēta vai mums kāds neseko. Pirmās 20 minūtes tā arī lidojam, cik ātri vien satiksme ļauj. Kad esam apdzinuši visus, ko varējām apdzīt mēs sākam precizēt sava brauciena galamērķi. Mums taisnā ceļā jādodas uz piestātni. Zane uz lapiņas uzzīmē laivu un rāda šoferim, kurš māj ar galvu, ka visu saprot. Vēl pēc brīža esam ieguvuši pārliecību, ka šoferis zina, kur mēs vēlamies nokļūt. Nav skaidrs, kāda ir precīza izruna, bet es dzirdu piestātnes nosaukumu un tas jau ir sasniegums.

Kļūst skaidrs, ka mēs vairs nevaram paspēt. Mums ir jānobrauc vairāk kā 100 km apmēram stundas laikā. Zane uz lapiņas uzraksta laiku, cikos mums jābūt pie piestātnes, bet tā vietā lai atmestu ar roku un teiktu, ka mēs nepaspēsim, šoferis nolemj “spiest grīdā”. Mums neizdodas pateikt, ka steigties nav vērts, jo ja paspēt nevaram, tad varam braukt mierīgi.

Par godu Jaunajam Gadam, pa ceļam bija vismaz 20 vietas, kur uz ceļa bija izlikti konusi un ceļazīmes. Šajās vietās dežūrēja taizemieši ar ūdens mucām, ūdens pistolēm, ūdens bļodām, spaiņiem un citiem traukiem. Visas garāmbraucošās mašīnas tiek aplietas. Bet arī ceļmalā stāvētāji netiek žēloti, visās mašīnās, kurām ir kravas kastes, stāv cilvēki nobruņojušies ar tiem pašiem rīkiem – mucām, spaiņiem, bļodām utt. Visi ir slapji un visi laistās. Tā izpaužas taizemiešu jaunais gads, jeb Songkran.

Iebraucot pilsētā mēs saprotam, ka nebūtu paspējuši līdz piestātnei, pa ja mēs būtu nonākuši pilsētā plānotajā laikā. 20 minūšu ceļš no pilsētas centra līdz piestātnei mums aizņēma apmēram stundu.

Centrālās ielas pilnas ar cilvēkiem un svinētājiem, kas sakāpuši automašīnās klausās skaļu mūziku, dejo un laistās ar ūdeņiem.

Interesanti kadri, kad visi var visiem liet virsū ūdeni. Brīžiem pat pārsteidzoši pieklājīgi, brīžiem pārgalvīgi, jo, cik redzējām, uz ielām nebija neviens sauss un tīrs policists.

Tikai kad nonācām pie piestātnes mēs uzzinājām, cik būs jāmaksā par taksi, jo šo lietu mēs nebijām spējuši precizēt. Par laimi bija jāmaksā apmēram tik daudz, cik bijām rēķinājušies tērēt par šo izgājienu. Ņemot vērā apstākļus summa bija ļoti saprātīga un mēs ar prieku samaksājām par dīvaināko taksometra braucienu, kāds vien bijis pieredzēts.

Dzeltensarkani oranžais ir mūsu taksometrs. Stāvlaukums ir tukšs (nav cilvēku, nav tirgotāju, nav arī laivu) ir skaidrs, ka esam ieradušies “mazliet” par vēlu.

Brauciens kravas kastē

Gājām parunāties ar laivu biļešu tirgotāju. Protams, ka šovakar uz Koh Mak vairs nevar tikt. Arī nākamās dienas agrie reisi jau ir izpirkti. Varam tikt uz salu tikai nākamās dienas pēcpusdienā, bet tas īsti neder, jo tad, lai satiktu draugus, mūsu rīcībā būs tikai puse dienas. Izrādās varam braukt ar prāmi uz lielo salu Koh Chang un tad nākamās dienas rītā braukt ar lēno laivu. Tā arī darām. Pie viena mums noorganizēja arī naktsmītnes, kas “pieder biļešu tirgotājas mammai.” Pret šo skaidrojumu esam skeptiski, bet vai nav vienalga, kam pieder naktsmājas, ka tikai ir, kur izgulēties. Tagad mums ir prāmja biļetes, naktsmītne un arī laivas biļetes nākamai dienai, bet līdz prāmju piestātnei kādi 3-4 kilometri. Kamēr prātojam, ko un kā, pie biļešu tirgotājas piebrauc auto ar kravas nodalījumu un biļešu tirgotāja mums pačukst, lai mēs mazliet pakavējamies, jo tūlīt tiksim pie transporta. Tā ir interesanta pieeja, kuru šajā reģionā jau esam dažas reizes novērojuši. Cilvēki nesatraucas par to, vai, piemēram, auto šoferis gribēs mūs vest, viņi domā tikai par to, vai varēs, bet ja reiz ir kravas kaste tukša, tad jau protams, ka varēs.

Kamēr gaidām pie biļešu kases, es nespēju beigt priecāties par skaisto bāku.

Un tā arī ir. Auto, kas tikko piebraucis, pieder ekspatu pārim no Pnompeņas, aizmugurē bērnu sēdeklīšos sēž divi mazuļi, bet mēs tiekam pie vietām kravas nodalījumā. Mums ir pa ceļam, jo viņi savās brīvdienās dodas tieši uz Koh Chang salu, kurā mums būs jāpavada viena nakts, līdz beidzot tiksim pie laivas, kas mūs aizvedīs uz Koh Mak.

Tiklīdz esam iekārtojušies kravas kastē, mēs sakārtojam somas tā, lai tās paliktu sausas (dažas skaitās ūdens necaurlaidīgas, bet nekad neko nevar zināt) un esam gatavi taizemiešu ūdens uzbrukumiem. Mums veicas, jo lielo prāmju piestātne atrodas salīdzinoši neapdzīvotā piekrastes daļā. Pilsētā laistītāji bija uz katriem pieciem metriem, bet šeit labi ja uz pārsimts metriem kāds trāpās.

Pa ceļam mūs skaisti aplaista. Prāmju piestātnē mēs nonākam laicīgi, vēl nav pat tumšs. Auto rindas ir milzīgas, nav skaidrs, kā tās satilptu 5 prāmjos, kur nu vienā. Tas gan mūs nesatrauc itin nemaz, jo esam tikai ar somām uz muguras un droši soļojam garām auto rindām. Pēc mirkļa atklājam, ka esam atvesti līdz nepareizajai piestātnei. Ir tikai divas iespējas – mēģināt nokļūt uz īsto vietu vai arī nopirkt jaunas biļetes. Saprotam – ka jaunas biļetes būs lētāks un vienkāršāks variants (šķiet, ka viena biļete maksāja ne vairāk kā 1 Ls).

Tumsa iestājas strauji, kā jau pierasts šajā debesu pusē. Piestātnē gandrīz vienlaicīgi ienāk trīs prāmji un šķiet, ka tuvojas vēl pāris. Liekas, ka milzīgais auto bars strauji sarūk un spēs satilpt tikko piestājušajos prāmjos. Vai tas tā notiek mēs neredzam, jo sēžam jau prāmī un gaidām, kad beidzot nonāksim uz salas.

Milzīgās auto un cilvēku masas mūs pārsteidz, vēlāk saprotam, ka pie vainas ir brīvdienas un svētki, jo šajās dienās atpūsties vēlas arī paši taizemieši.

Uz prāmja satiekam ķīniešu meiteni un viņas draugu, viņi gatavojas savas brīvdienas pavadīt uz Ko Chang salas. Izrādās, ka arī viņa ir skolotāja, šobrīd mācot matemātiku kādā Bangkokas skolā. Pēc piecpadsmit minūtēm viņa jautā, kad beidzot prāmis sāks kustēties, ir grūti novaldīt smieklus, lai paskaidrotu, ka mēs jau pēdējo pusstundu esam ceļā un to nevar redzēt tikai tāpēc, ka laukā ir melna nakts. Interesanta meitene.

Nokāpjam no prāmja un trāpām tieši uz taksometru grupu. Viņi noprasa, uz kuru viesnīcu braucam un iesēdina mūs attiecīgajā kravas kastē. Raiba publika, ir daži baltie, daži vietējie, kas runā angliski un paskaidro, cik būs jāmaksā un ir arī mūsu tikko iepazītais ķīniešu pāris.

Brauciens sanāca diezgan ilgs. Visus tik sēdina laukā, bet mūsu viesnīca, kā nav tā nav. Braukšanas ātrums mežonīgs turklāt ārā tumsa, varbūt tieši tā mūs maldina un liek domāt, ka taksists ir pilnīgi traks. Vienā brīdī sākas nejauku serpentīnu virtene. Jāturas dzelzs režģos un jācer, ka šoferis ir pieredzējis braucējs. Līdz šim esmu braucis dažādu “trako” šoferu vadītos transportos, bet sajūtas nekad nav bijušas tik tuvu tām, kādas ir ārzemju, dārgajos, trakajos karuseļos. Kņudina. Ir skaidrs, ka šoferis brauc pa šo ceļu dienu no dienas, bet tik un tā bija grūti izbaudīt šo braucienu.

Mūsu viesnīca, nav gluži viesnīca. Nav īstas recepcijas, nav skaidrs kur jāiet, bet beigās viss nokārtojas. Šķiet, ka parasti šeit dzīvo uz garajiem termiņiem un laiku pavada galvenokārt pludmalē, jo numuriņa iekārtojums tāds diezgan askētisks. Nometam somas un dodamies vakariņās.

Nejauši atrodam labi izgaismotu ēdnīcu (“restorānu”), kas izskatās diezgan necili, bet daži vietējie tur strebj kaut ko zupveidīgu. Lielas izkārtne ar bildēm, kurās redzamas jūras veltes. To nevar laist garām.

Vispirms auksts taizemiešu alus, bet pēc tam mums atnesa karstu, smaržu un garšu pārpildītu trauku ar jūras veltēm. Čurkstēja tik skaisti, ka pat pamanījāmies iemūžināt video klipā. Ēdām pasaulē garšīgākos kalmārus, garneles un nezināmas zivs gabaliņus. Labākas vakariņas par šīm mēs nebūtu varējuši izplānot, pat ja zinātu, kur mēs šajā vakarā nonāksim. Vēl tagad ir sajūta, ka varētu aizbraukt līdz Ko Changai, kau tikai pēc šī ēdiena.

Atpakaļ istabiņā. Protams satiekam arī milzīgos prusakus, kuri man jāgalina nost, citādi pa visu istabiņu histēriski klaigā viena sabiedēta Zane. Arī dušā no viņiem nav glābiņa. Man nākas izkratīt spilvenus un matračus un parādīt, ka neviens tur neslēpjas. Tikai, kad esmu nogalinājis visu, kas kustās mēs beidzot tiekam gulēt.

Rīt agri jāceļas un jāpaspēj uz pirmo laivu, kas mūs beidzot aizvedīs uz pareizo salu – Koh Mak.

Singapūra fotogrāfijās

Bildes no Singapūras, kur viesojāmies Maija beigās.

Kamēr Miks iepazina pilsētu vienatnē un skolnieki rēķināja uzdevumus, mani kopā ar citiem skolotājiem izbraucienā pa kanālu. No kuģīša pavērās skaists skats uz debesskrāpju biroju ēkām, tiltiņiem un vienu no Singapūras simboliem – kas redzams bildē. Augšpusē esošā savienojošā daļa attēlo kuģi – kā nekā Singapūra ir otrā lielākā ostas pilsēta pasaulē. Uz augšējās daļas atrodas vairāki baseini, restorāni un dažādas atpūtas vietas. Diemžēl šobrīd tās pieejamas tikai iepriekš pieteiktām grupām un viesnīcas (atrodas vienā no “kājām”) viesiem. Bildes kreisajā pusē redzams nesen pabeigtais muzejs – “Lotosa zieds”.

Gan Kambodžā, gan citur Āzijā ir nopērkams traki smirdīgs auglis, saukts par durianu. Šī ēka uzcelta duriana formā.

Viens no Singapūras simboliem – zivs ar lauvas galvu, un fonā debesskrāpji.

Vienu rītu abi ar Miku bijām nolēmuši veltīt pastaigām parkā. Singapūras centram cauri vijas vesela parku sistēma, kur no viena parka var nokļūt nākamajā un lēnā garā iziet cauri gandrīz visiem parkiem. Visā pilsētvalstī ir dažādi likumi, kas ir stingri jāievēro vai arī jāmaksā bargi naudassodi. Likās, smieklīgi, ka pie parka ieejas zīme brīdina par krītošiem kokiem.

Parki un dažāda izskata taciņas tajos.

 

Parki tiek savienoti viens ar otru ar interesanta izskata tiltiņiem. Šo sauc par Hendersona viļņiem. Tiltiņš īstenībā ir diezgan paplats – uz tā sēdēja kādi 20 cilvēki, kas nodarbojās ar kaut ko, kas izskatījās līdzīgs jogai.

Viļņos var arī iesēsties iekšā.

No parka tiltiņiem paveras skaisti skati uz pilsētas ēkām.

Tālumā var redzēt interesantu arhitektūru, kuģus un dažas Singapūrai piederošas salas.

Valstī pārstāvētas dažādas valodas un arī dažādas ticības. Šādi izskatās tradicionāla indiešu tempļa ieeja.

Ekskursijas ietvaros piedalījāmies arī pavisam īstā ķīniešu tējas ceremonijā. Tas patiešām ir ļoti nomierinošs, interesants un ilgs process. Ir daudz dažādi noteikumi par to, kā katru trauku ir pareizi jātur un jālieto.

Nakts tumsā pilsēta izgaismota ļoti skaisti. Tumsa, līdzīgi kā Kambodžā iestājas ap pulksten 6 vakarā.

Mani skolēni, kas piedalījās konkursā un mūsu Singapūras palīgi.

Jaunā gada sagaidīšana Vjetnamā – Vung Tao

Neliels video ieskats Vjetnamas kūrortpilsētā Vung Tao, kur mēs sagaidījām Jauno 2012. gadu (jā, tieši tik ilgi mēs esam vilkuši garumā ar šo video klipu :).

Kā jau parasti, mēs nemākam tā vienkārši atpūsties tāpēc, pirmajā rītā mazliet izlēkājāmies pa viļņiem un sākām meklēt iespējas, kā izpētīt pilsētu. Izdomājām, ka beidzot nomēģināsim tandēma divriteni, kuru var iznomāt tieši blakus viesnīcai. Romantiskās komēdijās un multfilmās tandēma divritenis ir jau nodrāzta klišeja, tur rāda, kā pāris brauc ar vienu riteni gar jūru, skan bezrūpīga mūzika un viss ir skaisti. Bet dzīvē viss ir savādāk. Tie tandēma braucamie ir domāti vietējo izmēriem, tāpēc sēdēšanas poza ir ļoti neērta. Bremzes nedarbojas vispār. Viss grab un čīkst tā, ka šķiet mums atpakaļ ceļā tas tandēms mums būs jānes uz muguras. Pēc 15 minūtēm mūsu pacietība bija galā, mēs atdevām grabažu atpakaļ un sākām plānot, kur lai tiek pie rollera.

Izrādās pavisam vienkārši, jo rolleri mums sagādāja tur pat viesnīcā. Nogājām lejā līdz garāžai, parakstījām papīrus un pēc 10 minūtēm jau bijām tikuši pie sava jaunā braucamā (kas nedzirdēts uz Kambožas fona, kur rolleri nereti iedod tāpat vien). Pirmā problēma bija atrast degvielas uzpildes staciju. Vietējie izrādījās neizpalīdzīgi un neieinteresēti, bet beigās visu atradām un bija labi.

Izbraukājām krietnu gabalu, sākumā metām cilpas gar jūru un centrālākām vietām, bet beigās atradām neiedomājami šauras ielas, kurās nekautrēdamies braucām iekšā un pētījām, kur ceļš mūs aizvedīs.

Kopumā mums patika Vung Tao, jo lai arī tā ir izteikta tūristu/kūrorta pilsēta mēs skaidri redzējām, ka tā nav gluži balto cilvēku iecienīta atpūtas vieta (brīžiem šķita, ka esam vienīgie baltie visā pilsētā). Pēc tempļiem, mīnētā Ličiju kalna un Kepas “džungļiem” tas bija tieši tas, kas vajadzīgs – mierīga atpūta pie jūras.

Jauno gadu tā arī sagaidījām, pavisam dīvainā valstī, kur pat viesnīcas personāls īsti nesaprata, kas tiek svinēts un kāpēc, bet šampanieša pudeli tomēr iedāvināja, jo tā laikam pienākas. Lai sagaidītu jauno gadu devāmies vakariņās uz jauku ķīniešu/vjetnamiešu restorānu. Bezdelīgu ligzdiņas neviens nemēģināja, bet tomēr pamanījāmies pasūtīt dažu labu aizdomīgo ēdienu, kas, kā parasti, garšoja ļoti labi. Šis pilnīgi noteikti bija dīvainākās un neaizmirstamākās Jaunā gada svinības manā mūžā.

Kā mums gāja Vung Tao skatieties zemāk:

Par to, kā mēs tikām līdz Vung Tao, varat lasīt šeit – ceļš no Kepas līdz Vung Tao.

nopirkām ķiveres!

Tas, ka Kambodžā liela daļa vietējo brauc bez ķiverēm – mums jau sen vairs nav nekāds pārsteigums. Arī tas, ka esot tur, ķiveres mūsu (nu būsim godīgi, īpaši jau Mika) galvas izmēriem dabūt  ir ļoti grūti, ir zināms. Bet vai zinājāt, ka grūti nopirkt piemērotas ķiveres ir arī Latvijā?

Bijām izmeklējušies Latvijas internetā, salasījušies dažādu informāciju, pat noskatījušies Zebras raidījumu par ķiverēm, kad likās – esam gatavi, iesim un pirksim. Jau pirmajā veikalā mūsu gaidīja neliela vilšanās – biju iedomājusies, ka viss veikals būs vienās ķiverēs, bet klātienē piedāvājums nemaz tik liels nelikās. Nākamā vilšanās bija vēl smagāka – atklājās iemesls, kāpēc Mikam piemērotu ķiveri Kambodžā atrast bija tik grūti – izmērs. Mika galva visērtāk jūtas XXXL ķiverē. Jā, arī tādas ražo… Pirmajā veikalā šāda izmēra ķivere bija tieši viena (ar cenu, kas apmēram 3 reizes pārsniedza mūsu iecerēto).

Tā kā ķiveres pirkām pirmo reizi un diezgan specifiskiem apstākļiem – braukšanas ātrums lēns, neceļi, milzīgs karstumus un mazi mocīši, tad savas domas par to, kāda tipa ķiveri vēlamies, mainījām apmēram 2-3 reizes dienā. Pirms tam neko daudz par ķiverēm nezināju, bet tātad tas, ko nolēmām bija – pirksim atvērtā tipa ķiveri, kas nozīmē, ka žoklim priekšā nav aizsarga. Galvenais iemesls – tās vēdinās daudz labāk un ir piemērotas lēnākiem braukšanas ātrumiem. Otrkārt, gribējām ķiveri, kas aizsargātu ausis. Izrādās, ka arī Latvijā ir ispējams iegādāties tādus nelielus podiņus, ko liek uz galvas un piestiprina ar ādas lencēm – to mēs noteikti negribējām. Drošība tomēr ir diezgan svarīga. Zinājām, ka gribam arī vienāda modeļa ķiveres – lai bilžuki būtu smukāki un detaļas savietojamas. Diezgan ātri atmetām arī domu par ķiverēm ar paceļamo žokļa daļu.

Tātad, vēlējāmies ķiveres ar iebūvētām saulesbrillēm (bez tām Kambodžā nu nekādi), kā arī maksimāli labu ventilēšanu – lielā karstuma dēļ. Izrādījās, ka tas nebūt nav tik vienkārši. Vienā no veikaliem pārdevējs pēc apmēram 15 minūtēm aizgāja un atpakaļ nenāca. Zinu, zinu – mēs gribējām zināt vai ir mūsu izmērs un pielaikot tik pat kā katru ķiveri, kas atbilst mūsu prasībām. Bet vai tad tas nav tikai normāli?

Pēc trīs dienu ilgas staigāšanas pa veikaliem, nonācām MotoSports veikalā, kas atrodas netālu no Mēbeļu nama. Bijām priecīgi par pārdevēja pretīmnākošo un prasmīgo palīdzību. Mēs bijām gatavi pirkt ķiveres jau pirmajā dienā, bet beidzot bijām satikuši pārdevēju, kurš patiešām bija arī gatavs mums tās pārdot.

Nebija viegli, bet te nu tās ir – mūsu jaunās ķiveres! :)

Jā, jā – acīgākie varbūt pamanīs, ka neesam spējuši atrast ķiveres, kas atbilstu visām mūsu prasībām. Šīm ķiverēm nav atsevišķs saulesbriļļu stikliņš – bet toties mēs iegādājāmies tonētu nomaināmu priekšējo stikliņu, (nebūs jāliek brilles zem ķiveres).

Iepirkām arī dažādus līdzekļus – stikla aizsvīšanai, lietus pilēm un tīrīšanai. Par tīrāmo līdzekli priecājamies visvairāk, jo pēc pāris stundām uz Kambodžas neceļiem putekļi iekļūst visās malās. Vēlreiz paldies atsaucīgajiem MotoSports pārdevējiem!