Daži spilgtākie kadri no Sen Monorom. Šīs dienas video var redzēt te – Sen Monorom video.
No rīta mūs atkal sagaidīja lielisks skats uz Sen Monorom pakalniem.
No rīta, brokastīs ieradāmies ne tikai mēs, bet arī viens no sīkajiem zirgiem, kas ganījās eko viesu nama teritorijā. Zirgs piegāja pie pašām kāpnēm, sabradāja tur noliktos apavus un gaidīja, kad viņu pacienās. Zane, protams, izmantoja izdevību un pacienāja rīta ciemiņu ar, manuprāt, dīvaināko zirgu barību – banāniem.
Vispirms devāmies uz pilsētas apkārtnes augstāko punktu, kur varēja redzēt, manuprāt, netipisku Kambodžas ainavu, jo līdz šim visi kalni, kuros bijām kāpuši sniedza skatu uz plašiem rīsu laukiem.
Braukājām apkārt pa sarkaniem ceļiem. Dzīvē tie izskatās pavisam sarkani.
Dienas noslēgumā nopeldējāmies nelielā ūdenskritumā.
Savā pēdējā Mondulkiri dienā mēs paņēmām mocīšus un kārtīgi izbraukājām provinces lielāko pilsētu Sen Monorom.
Mums atkal līdzi bija “gids,” jauns čalis, kurš nodarbojas ar mocīšu nomu un pie reizes parāda un pastāsta, kur, ko var redzēt. Kopā ar viņu mēs pirmajā dienā braucām uz Kambodžas lielāko ūdenskritumu. Aramiss, kā jau ierasts, sēdēja uz gida mocīša aizmugurējā sēdekļa un mēs kopīgi izbraukājāmies pa skaistajiem Sen Monorom ceļiem. Daudz kalnu un daudz līkumu, bija bauda braukt un vērot apkārtni. Ja mums būtu jaudīgāki braucamie, tad gan būtu vēl jaukāk, bet mazie rolleri arī spēja tikt galā ar visiem uzbraucieniem, turklāt tie daudz labāk iekļaujas kopējā ainavā.
Diena pagāja ātri, mēs aizbraucām uz dažām gleznainām kalnu virsotnēm, nopeldējāmies nelielā ūdenskritumā, paēdām pusdienas un devāmies atpakaļ uz Pnompeņu, lai paspētu iebraukt pilsētā pirms tumsas iestāšanās (18:00 ir piķa melna nakts, tāpēc šajā laikā labāk gribas būt galā nekā braukt pa Kambodžas “ceļiem”).
Pamodāmies ap sešiem. Es paķēru fotoaparātu un devos laukā. Gaiss bija pilns ar miglu, sauli un putnu balsīm.
Viens no namiņiem. Dzīvojām uz mata tādā pašā.
Sasēdāmies piekabē un braucām uz ziloņu ciemu.
Šis jaunais ziloņu dīdītājs (mahouts) esot reiz izmēģinājis doties uz skolu, bet tur esot bijis pārāk garlaicīgi, tāpēc viņš vairs tur neiet, bet dienas pavada mācoties, kā kopt ziloņus.
Mums tika iedalīts mazliet vecāks mahouts.
Šķērsojām vairākas nelielas tērces, kas šķiet varēja būt viena un tā pati upe, kas met plašus lokus.
Kad bijām galā ziloņi tika palaisti džungļos uz pāris stundām, kur viņi paši sev meklēja barību. Tikmēr mēs pie maza ūdenskrituma vadījām laiku peldoties un garlaikojoties.
Kad ziloņi tika atrasti un atvesti atpakaļ sākās kārtīga šļakstīšanās un mazgāšanās. To, gan labāk var vērot ziloņu video klipā.
Ņemot vērā, ka sēdēšana ziloņa grozā ir viena no pasaulē neērtākajām un garlaicīgākajām nodarbēm es izlēmu savu vietu uzdāvināt Aramisam, bet pats devos pastaigāties ar kājām.
Ziloņu karavāna kustējās ļoti lēni. Man bija gana daudz laika, lai iztaigātos pa meža takām.
Pa priekšu vienmēr gāja kāds no vietējiem, kuram sekoja pirmais zilonis un tālāk arī pārējie. Mums skaidroja, ka tādā veidā ir vieglāk pamudināt ziloņus, lai tie soļotu pa šīm džungļu takām.
Fotogrāfijā redzamas sekas tam, kā tikt pie darvas. Paši khmeri, laikam to saimniecībā nemaz nelieto, jo galvenie uzpircēji esot vjetnamieši, kas nodarbojas ar laivu būvēšanu. Šo man skaidroja khmeriski ar angļu valodas akcentiem, bet es esmu diezgan drošs, ka šo jautājumu sapratu pareizi. Vēl tikai atgādināšu, ka Vjetnamas robeža ir pavisam tuvu, tikai 20 km attālumā.
Ceru, ka var saprast, bet bija arī pāris diezgan stāvas nogāzes, gan uz augšu, gan uz leju. Mazliet negribīgi, bet ziloņi tika ar tām galā bez problēmām. Zane pēc sava Taizemes dabas parka apmeklējuma jau bija noskaidrojusi, ka pat stāvākas gravas no ziloņu puses tiek pārvarētas bez īpašas piepūles.
Pašā takas vidū ir vienas trepītes, gadījumiem, ja kāds grib nokāpt lejā vai uzkāpt augšā.
Brīžiem, pa taku ejot, biju krietnu gabalu priekšā visai grupai. Vienā no tādām reizēm es satiku vīru, kas nesa banānu grozu. Sasveicinājāmies. Pamāju roku uz takas pusi un skaidroju, ka esmu kopā ar grupu. Sasmaidījāmies un devāmies tālāk. Viņš raiti soļoja uz priekšu, bet es lēnā garā turpināju savu foto pastaigu.
Izcirtums, kurā jau rosās banānu audzētāji.
Pēc laika atkal satiku banānu vīru. Šoreiz viņš bija piesēdis atpūsties nelielā pīpauzē. Atkal pārmijām dažus vārdus un šoreiz palūdzu, vai varu uztaisīt vienu foto. Parādīju viņam rezultātu un devos tālāk.
Esam galā.
Pēc ziloņu pastaigas mēs apmeklējām kafijas plantāciju, kurā iedzērām pa kafijai. Mazliet pastaigājām apkārt un pārgājām pāri pavisam sarkanam pakalnam.
Šīs esot sekas Agent Orange (brīdinu, ka vikipēdijas ieraksts satur nepatīkamus fotoattēlus) – tā ir briesmīga ķīmija, kuru amerikāņi gāza virsū uz Vjetnamas džungļiem, lai iznīdētu lapotni, kurā pēc viņu domām slēpās “ienaidnieki”. Protams ar militāro precizitāti viņi nekad nav izcēlušies, tāpēc cieta arī Kambodža. Turklāt ķīmijai bija klāt vēl kaitīgāki piemaisījumi, tas viss kopumā veidoja vienu no bīstamākajām toksiskajām vielām, kādu cilvēce jebkad radījusi.
Vjetnamā gāja bojā vai tika sakropļoti vairāk nekā 400 000 cilvēki un vēl 500 000 bērnu piedzima ar veselības traucējumiem.
Papildus lapotnes iznīcināšanai, amerikāņi lauku teritorijās nodarbojās arī ar lauksaimniecības platību indēšanu, lai “samazinātu ienaidnieka militāro spēku pārtikas krājumus un panāktu mierīgo iedzīvotāju migrāciju uz pilsētām.” Tas beidzās ar to, ka saindējās mierīgie iedzīvotāji, kā arī vairāki tūkstoši vjetnamiešu cieta bada apstākļos.
Kambodžā šādas vietas neesot pārāk daudz, bet Vjetnama cieta krietni vairāk un tika pie platībām, kur pat tagad, pēc 40 gadiem pat nezāles īsti neaug. Ja nemaldos, tad mums stāstīja, ka vienīgais veids, kā pakāpeniski uzlabot augsni ir sastādot skujkokus, kuri sevī uzsūc ķīmiju un tālā nākotnē ir iespējams, ka zeme, kļūs kaut cik lietojama.
Noteikti jāpiebilst, ka daļu no šī mums pastāstīja mūsu khmeru gidi, kuru sniegto informāciju vienmēr der uztvert kritiski, jo ne visam, ko viņi saka var atrast atbalstošus faktus.
Visbeidzot mēs atkal sakāpām piekabē un devāmies uz mūsu eko mītni.
Šajā dienā mēs beidzot īstenojām vienu lietu no plašā lietu saraksta, kas jāpaveic dzīvojot Kambodžā – mēs devāmies džungļos uz ziloņa muguras.
Izrādījās, ka ziloņu prieki ir jādala ar citiem eko vietas iemītniekiem, kas arī vēlas izstaigāties pa džungļiem. Biju naivi cerējis, ka izdosies izbēgt no grupas aktivitātēm, bet nekā. Draudzīgi sakāpām vieglās automašīnas kravas kastē un devāmies uz ciematu, kas atradās pavisam netālu no Sen Monorom pilsētiņas. Ciematā, pie vienas mājas, bija sapulcināti visi apkārtnes ziloņi. Daži vēl bija ceļā un redzējām, kā no apkārtnes mājām lēnām soļoja vēl daži pelēkie milži.
Atklājās, ka katrs zilonis pieder vairākām ģimenēm vienlaicīgi. Zilonis ir kopīgs īpašums, kura dala 10-20 ģimenes. Šobrīd ir samazinājies nebrīvē turēto ziloņu skaits, jo jaunu ziloņu piedzimšana ir praktiski neiespējama. Lai nesadusmotu garus, ziloņus drīkst sapārot tikai pēc tam, kad tie ir oficiāli apprecējušies, bet ziloņu kāzas esot ļoti, ļoti dārgs un sarežģīts rituāls, kuru mūsdienās neviens nevarot atļauties. Agrāk pastāvēja arī otrs veids, kā tikt pie ziloņiem, nesadusmojot garus – to mazuļus varēja noķert mežā, bet saprotams, ka jaunie, bargie, dabas aizsardzības likumi šādu rīcību nepieļauj. Ir interesanti to dzirdēt valstī, kur visi pārkāpj simtiem citus likumus katru mīļu dienu.
Gan nebrīvē, gan džungļos dzīvojošie ziloņi nebija pasargāti arī no Sarkano Khmeru lodēm, tāpēc septiņdesmitajos gados situācija esot bijusi īpaši bēdīga. Šobrīd Sen Monorom apkārtnē dzīvojot 25 pieradināti ziloņi un tūristu vizināšana cauri džungļiem ir ieviesta tāpēc, lai vietējās ģimenes tiktu pie papildus iztikas avota.
Tradīcijas aizliedz ziloņus nodarbināt vairāk kā 4 stundas dienā, tāpēc lielāko dienas daļu ziloņi pavada džungļos, kur viņi paši sev dabiskā ceļā atrod barību.
Lai gan cenšamies visu ievērības vērto nofilmēt, mums pēc katra brauciena ir arī ievērojams skaits bilžu. Šoreiz centāmies atlasīt smukākās bildes no Mondulkiri. Viegli nebija, bet vienojāmies par tikai apmēram 20 foto.
Līdz Mondulkiri jābrauc ir ilgi. Ar auto – apmēram piecas stundas, bet ar autobusu – ap desmit. Lielāko daļu ceļš ir ļoti labs – pat pārsteidzoši labs Kambodžas apstākļiem, bet tad pienāca kārta “ne tik labajam ceļam”. Tas ik pa brīdim tika labots un līdz ar to kustības ātrums nokritās pavisam zemu, bet tur kur labošanas darbu nebija – bija dikti daudz putekļu.
Kad putekļu mākonis no pretī braucošās mašīnas veļas virsū, šķiet, ka iebraucam biezā miglā – redzamības praktiski nav.
Nezinu gan, cik tas ir prātīgi, bet mūsu šoferītis tādās putekļu vētrās tik mazliet piebremzēja un turpināja braukt.
Fonā redzamā mašīna ir mūsu taksis. Priekšplānā mazliet glaunāks auto, kas patika Mikam.
Mūsu pietura – pa ceļam :)
Dažus mēnešus atpakaļ (ap Ziemassvētkiem) ceļmalās tika kaltēti rīsi, bet tagad kārta pienākusi pipariem. Tie izbērti uz milzu pēvēm kaltējās pašā ceļa malā, tik tuvu, ka neuzmanīgs braucējs varētu itin viegli tajos iebraukt. Iespējams, ka tos kaltē tik tuvu ceļam, tāpēc, ka asfalts ir karstāks? Vai varbūt tāpēc, ka tā ir līdzena vieta un tur vienmēr ir saule?
Šobrīd ļoti populārs bizness Kambodžā ir gumijkoku audzēšana un gumijas taisīšana. Tā vārdā tiek izcirsti hektāri ar džungļiem un stādīti jaunie gumijkoki. Pēc gumijkoku iestādīšanas jāgaida apmēram 7 gadi, līdz tie sāks nest peļņu. Var tikai minēt, ka pēc apjoma kādā tas notiek visapkārt – tā peļņa ir to vērta. Protams, gumijkoku plantācijām nāk līdzi arī problēmas ar tur strādājošo cilvēku atalgojumu, kas bieži ir ļoti zems (pēdējo reizi dzirdēju tādus skaitļus kā apmēram dolārs par dienu).
Iebraucot Mondulkiri reģionā, skatam paveras neredzētas ainavas – ierasto palmu vietā šeit zaļo lapu un skuju koki. Laikam jau kalnainais apvidus nodrošina ievērojami zemāku temperatūru, kurā lapu koki var izdzīvot.
Skaists skats no auto.
Arī skaists skats no auto. Brīžiem pārsteidz, cik ātri šeit viss var mainīties – skaidrās debess vietā ir parādījušies lietus mākoņi tikai dažu minūšu laikā.
Pēc iekārtošanās viesnīcā devāmies ar mocīšiem apskatīt lielāko Kambodžas ūdenskritumu. Pa ceļam priecājamies par neierasto ainavu.
Braucot uz ūdenskritumu nolēmām, ka apkārt esošie koki ar brīžiem nobirušajām lapām, atgādina rudeni. Varbūt tā vienkārši ir mūsu iztēle, jo šogad rudeni un ziemu esam izlaiduši?
Pie ūdenskrituma kopā ar manu kolēģi Aramisu.
Izrādās, ka ūdenskritumam ir trīs pakāpieni – pirmais, kas redzams bildē, kur esam visi trīs, otrais pakāpiens, kas redzams šajā un nākamajās bildēs, un trešais, kurš esot dziļāk džungļos un neesot viegli pieejams – to dzīvē neredzējām.
Šis ir otrais ūdenskrituma pakāpiens. Skaists un milzīgi liels. Cik liels – atrod Aramisu nākamajā bildē un parēķini!
Arī šī bilde ir visai mānīga. Mēs īstenībā vēl esam ļoti tālu no paša ūdenskrituma – tāpēc, tas izskatās mazāks nekā īstenībā ir. Ejot ūdenskritumam tuvāk gan troksnis, gan arī šļakatas paliek spēcīgākas, tāpēc daudz tuvāk iet īsti nemaz negribējās.
Kad bijām uz vietas, pie sevis klusībā dusmojos, ko tas Aramiss iet iekšā bildēs un bojā mūsu kadrus? Bet tagad – prieks, ka tāda bilde ir, jo citādi būtu tiešām grūti iedomāties, cik tas ūdenskritums ir liels.
Šis, atkal, pirmais pakāpiens.
Atceļā no ūdenskrituma. Tiek labots ceļš, bet mocīšiem atstāta vien maza maliņa.
Pavisam parasta Kambodžas sēta. Augstākā ir dzīvojamā māja, bet mazākajā visticamākais neviens nedzīvo – darba rīkiem un lopiem.
Naktī parādās dažnedažādi kukaiņi – šīs bija kaut kādas lidojušas nakts spāres. Labi, ka izslēdzot gaismu, tās pazuda kā nebijušas.
Zanes skolas pavasara brīvlaikā mēs devāmies uz Mondulkiri, kalnaināko Kambodžas provinci.
Mēs apmetāmies Mondulkiri lielākajā pilsētā Senmonorom, kur mēs nakšņojām kārtējā eko-šmeko vietā, kur tūristus izmitina mazos namiņos un viss ir ekoloģisks – citiem vārdiem sakot, nav ventilatoru un kondicionieru, jāguļ uz grīdas un par visu jāmaksā mazliet vairāk.
Pirmajā dienā mēs nometām mantas namiņā un ar īrētiem rolleriem braucām aptuveni 43 km, lai redzētu Boo Sra ūdenskritumu. Otrajā dienā mēs devāmies džungļos uz ziloņa un apmetāmies uz vairākām stundām pie neliela ūdenskrituma, kur varēja nopeldēties un nomazgāt ziloņus, bet trešajā dienā mēs devāmies uz Senmonorom augstāko punktu, kur izbaudījām kalnaino ainavu.
Pnompeņā pagājušā jūlija beigās ieradāmies katrs ar vienu koferi. Līdz ar to mums bija tieši tik daudz drēbes, cik koferī var salikt, atstājot vietu kurpēm, dažām grāmatām un visām pārējām lietām, ko obligāti vajadzēja paņemt līdzi.
Lai gan te ir daudz tirgu un tiem līdzīgi veikali – lielākā daļa drēbju domātas daudz mazākiem, īsākiem un smalkākiem cilvēkiem. Arī par apaviem stāsts ir līdzīgs, lai arī uz kurpes rakstīts 41. izmērs – manai 38tā izmēra kājai tā neder.
Laika gaitā dažus labus veikalus, tomēr izdevās atrast, un šis tas ir iegādāts. Bet ne par to ir šis stāsts. Ļoti populāri šeit ir šūt savas drēbes un, lai gan taisījos jau sen, tikai tagad esmu beidzot tam pievērsusies. Šodien saņēmu savu pirmo šūto blūzīti. :) redzama arī bildē.
Iespējas ir vairākas, pirmkārt vajadzīgs audums, to var par lētām naudiņām nopirkt kādā no netālu esošajiem tirgiem. Otrkārt, jāzina, ko šūt – ir jābūt vai nu uzzīmētai vai labāk izdrukātai bildei ar vēlamo apģērbu. Otra iespēja, ko izmantoju arī es, ir ierasties pie šuvējas ar apģērbu, kuru gribi “atkārtot”. Tā nu man ir jauna blūzīte tieši tāda pati kā jau esošā – tikai citā krāsā. :) Izdevusies ļoti labi – der kā uzlieta :)
Drīz jābūt gatavai arī kleitai – to pasūtīju no izdrukātas bildes. Tagad galvā jau plānoju, ko šūšu nākamo, nevaru sagaidīt, kad viss būs gatavs un varēs vilkt mugurā!
Vietā, kur pasūtīju savas drēbes strādā visamz 4 šuvējas (ej nu saziņas varbūt ir vēl kāda), viena no viņām nedaudz runā angliski, varbūt arī tāpēc ir mazliet augstākas cenas. Cik nu esmu tur bijusi izskatās, ka darba viņām netrūkst. Tā kā savu blūzīti pasūtīju tieši pirms Khmeru jaunā gada, tad sanāca gaidīt diezgan ilgi, parasti drēbes esot gatavas apmēram (pus) nedēļas laikā.
Drēbju šūšanas šeit nav “nenormāli” lēta – tāda tā esot Vjetnamā. Par topiņa šūšanu man paprasīja 10 $, bet par kleitu būs jāmaksā 15$ (attiecīgi 5 un 7.50 Ls). Taisnības labad gan jāsaka, ka šis tiek darīts vienā no centrālākajām vietām. Parasti cenas esot 6 un 12 dolāri (tātad 3 un 6 Ls).
Nolēmām publicēt dažus iepriekš neredzētus kadrus (un komentārus pie tiem) no Udongas moto brauciena.
Saullēkts pilsētas centrā. Lai karstums būtu vieglāk panesams, izbraucām īsi pirms saullēkta, melnā nakts tumsā. Kad bijām nonākuši pie upes, saule lēnām parādījās pie apvāršņa. Māja, kas tiek celta atrodas uz pussalas upes vidū – nu gluži, kā uz mūsu AB dambja… tikai savādāk.
Mocīši pārvadā visdažādākās lietas, lēnām mēģinām krāt ievērojamus kadrus – šeit viens no tādiem. Mocīts, kas pārvadā cāļus :)
Miks: Cāļu moto-autobuss
Pa lielajām šosejām braukt nav pārāk patīkami – daudz mašīnu, daudz moču un liela bīstamība. Tāpēc izvēlējāmies braukt pa mazākiem sānu ceļiem. Ceļu segums, kā redzams bildēs, reizēm ir diezgan pārsteidzošs. Šis, protams, ir pavisam normāls divvirzienu ceļš, pa kuru, ik pa laikam, brauc arī mašīnas abos virzienos.
Viens no tempļiem, ko redzējām pa ceļam un dzeltenie rīsu lauki.
No sākuma teicu Mikam, ka šis kadrs jāpataupa, kādai īpašai reizei. Khmeru sapratne par drošību un par benzīntanku ir visai atšķirīga no mūsējās… Bet šis kadrs pārsteidza arī mūs – ēzelis, kas atvedis benzīnu. Savukārt kadra labajā pusē redzams ļoti tipisks “benzīntanks” – stikla pudeles, kurās saliets benzīns. Mocītim parasti vajag divas tādas pudeles – katra maksā ap 5000 Rielu jeb 1.25 dolārus jeb 0.62 latus. Kvalitāte gan, protams, nav zināma :)
Miks: Parasti jau pietiek ar vienu pudeli. Divas tikai tad, kad bāka pilnīgi tukša :)
Miks: Makšķernieks, kuru Zane nobildējusi no braucoša mocīša (kā gandrīz visus šeit redzamos kadrus).
Mūsu brauciena mērķis bija Udongas templis.
Skats no tempļa augšas. Tempļi visbiežāk atrodas līdzenumos, bet no tiem, kuri atrodas kalnu galos, paveras brīnišķīgs skats.
Miks: Tuvāk redzamā māja, laikam ir viesu nams (tā mums stāstīja “gids” – mazs puika, kas uzradās no nekurienes un pavadīja mūs līdz kalna virsotnei un atpakaļ), redzami arī mango koki. Augšā labajā pusē redzamas šūšanas fabriku ēkas.
Kambodžas pelēkās govis tiek liktas pie darba visur – tās velk vezumus, strādā rīsu laukos un dara visādus citādus darbus. Arī šāds skats nav nekas pārāk neparasts – pēc laba darba govis ir pelnījušas labu atpūtu – tās tiek kārtīgi nomazgātas tuvējā ūdenī.
Rīsu lauki visbiežāk tiek veidoti pakāpeniski – tādā veidā ir vieglāk kontrolēt ūdens līmeni katrā no laukiem. Bet ūdens līmeņa kontrolēšana ir ļoti svarīga lielākas ražas iegūšanai.
Jaukas un nejaukas lietas šeit Pnompeņā notiek vien ar minūtes starpību. Šodien bija darīšanas pilsētā un braucot atpakaļ ceļā, 100 metrus no dzīvokļa redzēju, kā nogāžas mazais mocītis. Pie stūres vīrs, aizmugurē sieva (vismaz es tā izsecināju). Vīram galvā ķivere, bet šoreiz tā laikam tik daudz nepalīdzēja, jo kritiens bija tieši ar seju uz priekšu, bet ķivere bija bez slēgtas sejas. Izskatījās sāpīgi, pat nopietni, bet mazā ātruma dēļ visi sveiki un veseli. Sieva momentā izvilka kājas no moča apakšas un cēlās augšā, lai uzstutētu mocīti un palīdzētu vīram, kas tomēr bija cietis vairāk. Interesantā daļa bija tā, cik zibenīgi viņa sāka rosīties – no kritiena brīža, līdz atpakaļ pieslietam mocītim bija burtiski dažas sekundes. Es šo nedabiski veiklo rosīšanos tulkoju kā veidu, lai “nezaudētu seju” – publiski nogāzties no moča droši vien ir liels nesmukums un tāpēc pēc iespējas ātrāk, jāatjauno kārtība un jādodas prom no notikuma vietas.
Tādos brīžos es priecājos, ka esmu “buržujs” un izvēlos braukt ar tuktukiem, nevis braucu moto aizmugurē, kas ir krietni lētāks pārvietošanās veids, kuru piekopj arī vairāki Zanes kolēģi.
Pie dzīvokļa mani sagaidīja, kas mazliet jaukāks. Es satiku vienu vecu, vecu khmeru vīriņu, kas runāja perfektā angļu valodā. Pirmo reizi mēs viņu satikām, kad tikko bijām ievākušies savā Pnompeņas dzīvoklī un devāmies vienā no pirmajiem braucieniem uz lielveikalu. Tad viņš mums garāmejot palīdzēja izskaidrot tuktukam, kā nokļūt tur, kur mēs bijām nolēmuši doties. Jau tajā brīdī mūs pārsteidza tas, cik ļoti vecs un sīks viņš izskatās, bet visvairāk mēs nevarējām noticēt, ka viņš runā tik labā angļu valodā – tādā, kura ir tik gluda un raita, ka man pat mazliet uznāca skaudība. Mēs viņam pateicām paldies, nezinot, ka redzēsim viņu atkal un atkal.
Otrajā reizē mēs viņu satikām pašā “baltākajā” pilsētas rajonā – BKK1, kur atrodas daudzas dārgas kafijotavas, kas iecienītas ekspatu un tūristu vidū. Ik pa laikam viņu redzējām uz ielām, bet kopš tās pirmās reizes vairs nebijām kārtīgi satikušies. Izrādījās, ka viņš staigā apkārt ar nelielu somu un tūristiem tirgo dažādus rokdarbus, kas esot izgatavoti kādā provincē. Kad viss iztirgots viņš dodas atpakaļ uz ciemu ar nopelnīto naudu un atgriežas pilsētā ar jaunām precēm. Man gan tas izklausās pēc pasakas, jo galvenokārt viņa soma bija pilna ar vietējā ražojuma makiem, kas manās acīs izskatās uz mata tāpat, kā visos pilsētas tirgos. Nez kāpēc Zanei ievajadzējās maku un mēs to nopirkām. Mēs viņu noteikti atcerējāmies, bet vai viņš mūs – mēs neesam droši, bet varbūt pēc pirkuma viņš mūs ielāgoja labāk.
Arī pēc otrās tikšanās reizes mēs viņu dažkārt manījām lēnām staigājot apkārt pa BKK rajonu.
Šodien es pat nebiju izkāpis no tuktuka, kad dzirdēju sveicienu skaistā angļu valodā. Vecais vīriņš bija aizņemts ar tikko nopirktu un svaigi aizlauztu bageti. Šis franču kolonizatoru ievazātais maizes izstrādājums viņam itin labi piestāvēja. Apmainījāmies ar pieklājības frāzēm un viņš jau bija gatavs doties tālāk, kad es atcerējos, ka Zane sūdzējās, ka viņas maks jau gandrīz savu ir nokalpojis un ka vietā ir vajadzīgs tāds pats jauns. Lai gan man nebija īpašs noskaņojums kaulēties es tik un tā atteicos maksāt piecus dolārus par viņa maciņu – tlai na! – ļoti dārgi! – šoreiz bija tieši laikā. Viņš tirgotāja manierē sāka skaidrot, ka cenu jau viņš pats neizdomājot. Galu galā, pat tie trīs dolāri, kurus samaksāju bija pārspīlēta cena, tomēr, tuvojas jaunais gads, es nodomāju, lai jau viņam tiek.
Februāra pēdējā nedēļa skolā ir pavisam īpaša. Tā angliski saucās Weak Without Walls, kas tiešā tulkojumā nozīmē Nedēļa Bez Sienām :) vai varbūt labāk skanētu Mācības Ārpus Telpām. Katrs skolēns piesakās kādā no iespējamām grupiņām – dažas paliek tepat Pnompeņā, dažas Kambodžā, bet citas dodas uz ne pārāk tālām ārzemēm (Taizemi, Vjetnamu vai Ķīnu). Grupiņas nodarbojas ar visu – sākot no niršanas apmācības pie jūras, franču arhitektūras pētīšanas Kepā, sadarbību ar savvaļas dzīvnieku organizāciju, sadarbību ar vietējām skolām līdz pat Ķīnas kultūras un dzīves izpētei.
Mūsu grupiņa devās ceļā uz Taizemes Nacionālo parku Khao Yai. Gatavošanās noteikti bija ilgāka par pašu braucienu. Pirmkārt jau katrā grupiņā līdzi brauc divi skolotāji – viens vīrietis un viena sieviete. Vismaz vienam jābūt ar derīgu pirmās palīdzības sniegšanas apliecību – kursi tika piedāvāti skolotājiem pavisam nesen un bez maksas. Tālāk notiek dažnedažādu iespējamo risku apskatīšana, pirmās nepieciešamības kontaktu meklēšana, vīzu un veselības apdrošināšanu kārtošana un skolnieku gatavošana. Jāsaka godīgi, ka šis bija mans pirmais brauciens kā skolotājai – brīžiem varbūt biju pat vairāk satraukusies un sapriecājusies, kā paši dalībnieki.
Brauciena mērķis mums bija skaists un vienkāršs – iepazīt, ieraudzīt un izpētīt dabas bagātības Taizemes dabas parkā. Daudz runājām par dažādu sugu nozīmību, to saglabāšanu un ietekmi uz vidi. Taizemē mums pievienojās divi gidi, kas vadīja fantastiskus pasākumus, tematiskas rotaļas un zināja visu par augiem, kukaiņiem un dzīvniekiem.
Bija interesanti vērot skolniekus un skatīties, kā viņi priecājas par iespēju piedalīties, kā viņi izdomā dažādas oriģinālas idejas, kā piedalās spēlēs un pārstāv citus. Šajā braucienā pārsvarā piedalījās 6., 7. un 8. klases skolnieki – bija patiešām prieks redzēt, ka pat “mazie” skolnieki ir vienmēr pozitīvi, paklausīgi un darboties griboši.
Kopumā brauciens izdevās lieliski, baudījām Taizemes virtuvi, mazgājāmies aukstā ūdens dušā, pieradām redzēt stirnas tikai dažu metru attālumā no ceļa, no cilvēkiem un no teltīm. Iemācījos, ka mazie pērkaķi, kas mums Kepā ļāva smaidīt un priecāties īstenībā ir diezgan slikti dzīvnieki – tie var pat izlauzt durvis un izsist stiklus, lai tiktu pie kāda kāruma, kas tur atstāts. Par iespējamo uzkodu glabāšanu teltī vispār nevarēja būt ne runas. Pērkaķi izdemolējot visu pie kā tiek klāt un parka gidi tos dzen prom, biedē ar mietiem un met ar akmeņiem.
Uzzināju, ka ziloņi, lai gan filmās rādīti kā tādi miega mikas, var būt gan ātri, gan agresīvi. Viņi esot ļoti teritoriāli – ja viņiem liksies, ka kāds ir ienācis viņu teritorijā, tad zilonis vienkārši uzliekot virsū galvu un saminot šo ienācēju. Lai gan ziloņi izskatās lēni, no tiem aizmukt esot ļoti grūti.
Parkā dzīvo arī divi tīģeri, tāpēc vienmēr, kad gājām pastaigās pa džungļiem mums pievienojās divi parka rendžeri (kopā tad jau bijām 6 pieaugušie uz 13 skolniekiem). Rendžeri varot ieraudzīt tīģeru un ziloņu pazīmes labāk kā jebkurš cits, dažkārt viņi tos dzirdot vai pat saožot – tad visai skolnieku grupai ātri jādodas atpakaļ uz nometni. Tie divi tīģeri, protams, izklausās bailīgi, bet parks ir vairāk kā divu Dobeles novadu lielumā jeb apmēram piecu Engures novadu lielumā. Kad visi skolnieki bija nolikt gulēt teltīs un mēs sēdējām ārā, tad pie mums no aizmugures pielavījās stirna apmēram metra attālumā, turpat dažu metru attālumā redzējām arī dzeloņcūku kā arī nelielu sermulim līdzīgu zvēru – ej nu sazin, kas tas bija?!
Peldējāmies ūdenskritumā, vērojām putnus, spēlējām spēles un baudījām vēsus vakarus. Nu vēsus varbūt salīdzinot ar Kambodžu :) Vakarpusē un no rīta skolnieki vilka jakas un teica, ka esot auksts. Es gan jaku uzvilku tikai vienreiz un arī tikai tāpēc, ka gribējās un nevis tāpēc, ka patiešām vajadzētu.
Pavisam īss ieskats mūsu braucienā ir apskatāms šajā video:
Parka muzejā bija redzamas lielās ķirzakas (sauktas par “ūdens novērotājiem”), redzējām vienu tādu šķērsojam meža ceļu. Izskatās diezgan iespaidīga dzīvē, bet parka darbinieki un gidi nepievērsa tai nekādu uzmanību – neesot ievērības vērta.
Šis savukārt bildēts tieši blakus parka muzejam – tā bija pirmā stirna, ko tur redzēju dienā. Pēc tam jau tas likās tik pašsaprotami, ka stirnas ir visapkārt un nebaidās no cilvēkiem.
Skats vienā no pirmajām pastaigām pa parka teritoriju.
Pastaiga turpinās – gājām pa taku ar mērķi ieraudzīt dažādas dzīvnieku pazīmes: pēdu nospiedumus, vietas, kur tie gulējuši un, jā, arī kakas.
Izrādās, ka dzīvnieku kakas ir ļoti vērtīgs informācijas ieguves veids – tiklīdz kādas atradām – tā gidi sāka skaidrot un rādīt :)
Atpūta pie novērošanas torņa. Skats gluži kā Latvijā, tikai tas mežiņš, kas tālumā redzams ir džungļi un pa taku tepat netālu nesen kā gājuši ziloņi.
Atradām veselu lērumu ar gauru pēdu nospiedumiem. Tie šajā vietā esot bijuši pavisam neilgi pirms mums.
Viena no pēcpusdienas izklaidēm – taisījām mākslu no dabā atrodamiem materiāliem. Šī – mana māksla.
Mūsu grupiņa.
Viens briedis sajuta popkorna smaržu, ko mēs taisījām un nāca lūkoties vai nevar ko dabūt. Protams, ka dzīvnieku barošana parka teritorijā ir stingri aizliegta.
Ekskursijas ietvaros likām skolniekus un paši sevi pie darba (uz kādu stundiņu apmēram). Zemē tiek ierakti vitamīni un minerālvielas, kas tur sadalās. Tad dzīvnieki nāk un laiza šo vietu – tādā veidā saņemot nepieciešamo vitamīnu devu. Atstāt vitamīnus pieejamus tāpat vien nedrīkst, jo tad meža zvēri apēdīs par daudz – šādi viņiem esot jāpiepūlas, lai tiktu pie vajadzīgās vitamīnu devas.
Skats pie mūsu naktsmītnēm.
Pēdējā rītā devāmies uz putnu vērošanu – saulei lecot pavērās skaisti skati un ainavas.
