Archive | Siem Reap

Džungļi

2012. gada 17. March -Kambodža, Kepa, Siem Reap

Raksta un foto autors: Juris,
kurbijam.wordpress.com

Augi, dzīvnieki, dabas skati … Braucot uz Kambodžu mēs, protams, gaidījām, ka tas viss tur būs atšķirīgs un interesants. Tomēr Miks ar Zani, kuri bija parūpējušies, lai īsajā laikā mēs redzētu pēc iespējas vairāk, bija noorganizējuši ko tādu… Šeit atainotas tikai divas epizodes. Pirmā ir no Siem Reap, bet otrā no Kep. Kā virsraksts rāda, abas saistītas ar džungļiem.

Pirmajā gadījumā mēs devāmies uz budistu svētceļojumu galamērķi. No hoteļa uz turieni iet pietiekoši labs ceļš. Izrādījās, ka beigu posmā tā ir maksas šoseja. Turklāt – galamērķis atrodas kalna galā un kalnam visapkārt ir džungļi, kas, savukārt, ir mīnēti. Šajā kalnā ir izmitināti arī kareivji, kuri iepriekšējā karā karoja pretinieku jeb slikto pusē. Viņi netiek īpaši apsargāti vai apspiesti kā savādāk, tikai nedrīkst pamest šo teritoriju. Jau sākot braucienu  kalnup, ievērojām uz katra llielāka koka uzkrāsotu cilvēciņu, kurš lido pa gaisu un pielīmētu uzrakstu khmeru valodā. Tas brīdina, ka kalns ir mīnēts, un doties mežā ir bīstami.

Par galamērķi jāraksta atsevišķi, bet viena no intersantām vietām ir mežā plūstošā upe un seni mākslīgi veidojumi upes gultnē, kuri “apaugļo” ūdeni, kas pēc tam, nonākot ielejā, apaugļo rīsu laukus. Par gidiem šajā pārgājienā strādāja bērnu bariņš, kuri godīgi nopelnīja 1 dolāru. Viņi ne tikai rādīja, kur jāiet skatīties, bet arī brīdināja no asiem augiem un uzraudzīja, lai mēs neietu kur nevajag. Komunicēja angliski – vecumam atbilstoši ļoti labā līmenī. Nopelnītā nauda uzreiz pārceļoja mātes makā, kura tirgoja suvenīrus pie mašīnu stāvvietas. Serviss nebija nedz uzbāzīgs, nedz skaļš, bet toties pietiekoši interesants.

Šajā pārbraucienā bija vēl viena vieta, pie kuras spiedu fotoaparāta slēdzi pa labi un pa kreisi. Ūdenskritums. Laiks silts, apkārt džungļi, īstais brīdis peldēties. Diezgan daudz cilvēku. Namiņi atpūtai. Garšīgas smaržas. Stāvas trepes līdz upei. Ne visi bija gatavi kāpt. Augi. Tauriņi. Akmeņi. Nāras. Jaunas un gados. No dažādām pasaules malām. Skaisti izrotātas šūpoles. Ūdens šļakatas. Atspulgi. Nākošreiz, ja gadītos tur vēl būt, noteikti ieplānotu šeit veselu dienu.

Līdzīgi un atšķirīgi bija džungļi Kepā. Jāsaka atklāti, ka dzīvošanas apstākļi tika turēti vislielākajā noslēpumā. Izrādījās, ka mans joks, ar kuru es pamatīgi sabiedēju Dainu, par to, ka būs jādzīvo viesnīcā džungļos, nemaz nav joks un patiesība būs vēl ekstrēmāka. Katrā ziņā tūrisma birojā sarunātā taksometra šofera sejas izteiksme braucot kalnup pa ļoti jau nu vietējas nozīmes ceļu, bija īpašas fotogrāfijas vērta. Viņš pilnīgi noteikti bija pārliecināts, ka “baltie” brauks uz Kepas centru un tur droši vien ņems “tuk-tuku”. Ne tuvu. Iebraucot Kepā, Zane sāka saspringti skatīties pa logu uz krustojumiem. Jāsaka, ka iebraucot Kepā, ir neliels daudzums ar paralēlām un perpendikulārām ielām, kuras neatšķiras viena no otras. Zane pārliecinoši khmeru valodā lika nogriezties te pa labi, te pa kreisi. Pie katra pagrieziena šofera sejas izteiksme pauda – “Tiešām šeit ir jābrauc?”. Vienā no T veida krustojumiem, Zane lika pagriezties tajā virzienā, kurā T burtam nemaz nav kājiņas. Šoferis, gods, kam gods, izpildīja norādi. Izrādījās, ka tur ir celiņš, pa kuru diezgan droši var braukt ar džipu kādus pārsimts metrus, līdz lieliem vārtiem. Aizbraucis līdz vārtiem, šoferis, apmierināts ar notiekošo, izslējās un taisījās apstāties. Zane,   neizrādot nekādas emocijas, lika nogriezties pa kreisi. Kā man izskatījās – krūmā. Patiesībā tur turpinājās iebrauktās pēdas, kuras veda apkārt nekustamajam īpašumam ar minētajiem vārtiem. Pēc vēl pāris pagriezieniem parādījās dažas lauku mājas, vistu bariņš uz ceļa, kucēni un dažādi dārza augi. Pabraukuši tiem garām mēs nonācām pie diezgan stāva kāpuma. Uzbraukšanas laikā daži taisīja ciet acis un solīja, ka ies tālāk ar kājām. Gods kam gods, džips tika veiksmīgi galā ar stāvo uzbraucienu, tad ar vēl vienu nedaudz stāvāku un Zane lepni paziņoja, ka šeit mēs kāpsim ārā. Šofera sejas izteiksme atainoja miksli no gandarījuma, dziļa izbrīna un cieņas. Vēl kādu laiku pēc tam, kad mēs jau bijām izkāpuši, viņš staigāja starp kokiem un nojumītēm ar smaidu sejā un fotogrāfēja ar savu mobīlo visu pēc kārtas. Pilnigi skaidrs, ka mēs viņam būsim tēma numur viens vēl ilgu laiku.

Pretēji tam, dažiem no mums tā arī neizdevās izspiest smaidu. Vienīgais, ko mēs varējām – uzkrītoši skaļi runāt un uzkrītoši skaļi smieties. Visas stresa pazīmes bija labi aplūkojamas dabā. Nedaudz nomierinājāmies, kad iedeva garšīgas maizītes un super garšīgu kokteili. Bet tas bija tikai viltīgs manevrs, lai sagatavotu mūs namiņam, kurā būs jāpavada vairākas naktis.

Jāsaka atklāti, ka nepierasti apstākļi mūs nevar nobiedēt – ir pieredze. Tomēr ņemiet vērā, ka bijām nokļuvuši biezoknī, kurā lidinājās daži odi. Zinot, ka jebkurš oda kodiens var izrādīties liktenīgs un to, ka neesam no rīta nopūtušies ar pretodu līdzekli no galvas līdz kājām, steidzos labot situāciju un pierunāt arī pārējos darīt to pašu. Situāciju interesantāku padarīja uzraksts “recepcijā”. Bija stāstīts par moskītu tīkla lietošanu naktīs. Par to, ka vajag izņemt no bagāžas smaržīgās ziepes, kuras garšojot žurkām. Ja atstājot koferī, tad viņas tik vai tā sajūt ziepes un izgrauž caurumu tajā. Vēl nedrīkst atstāt saldumus, jo tad pa nakti atnākot skudras un pie viena varot uzbrukt arī saldumu saimniekiem. Vēl tika brīdināts par pērtiķiem, kuri var mēģināt savākt kaut ko, kas nav piesiets. Mēdz būt arī agresīvi. (Skat attēlu pie dzīvniekiem). Punktu biedinājumiem pielika zaļās čūskas apraksts, kura mēdzot karāties kokos un atgādinot zaru. Lieki piebilst, ka indīga.

Protams, pirmajā mirklī tas viss biedēja. Tā kā šeit rakstu tikai par džungļiem, tad šeit arī  apstāšos, atstājot iespēju Dainai aprakstīt mūsu sajūsmu, skumjas braucot prom un vēlmi atgriezties vēlreiz. Katrā ziņā, lai ceļojums paliktu atmiņā, viss bija noorganizēts ar izcilu meistarību un izdomu.

Vēl viena atkāpe par lodāšanu pa džungļiem. Atsevišķa apraksta cienīga ir kāpšana kalnā pa tumsu, agrā rīta stundā, lai redzētu saullēktu. Kā arī tai sekojoša spirdzinoša rīta pastaiga. Katrā ziņā mani ļoti pagodināja Mika vērtējums, ka Daina viņu pārsteidza ar tekstu (mana interpretācija) “Ja jau mēs te esam uzkāpuši, kāpēc, lai mēs neuzkāptu vēl augstāk un neaizietu pa džungļiem līdz kalna galam, lai apskatītu, kas tur labs notiek.”

Tātad te ir vēl diezgan daudz iespējas rakstīt. Es likšu punktu un iepublicēšu, diemžēl tikai dažas, fotogrāfijas.

Phnom Kulen, Ličiju kalns

2012. gada 14. March -Kambodža, Siem Reap, Video

Kad pēc Ziemassvētku sagaidīšanas tempļos devāmies uz Phnom Kulen, neviens pat nenojauta, kādus pārsteigumus mums šis kalns drīz sagādās.

Ličiju kalna džungļi joprojām ir mīnām klāti, tāpēc visu ceļu līdz kalna virsotnei mēs varējām vērot, kā uz katra ceļmalas koka bija sarakstīti brīdinājumi par to, ka tālāk kāju spert nebūtu prāta darbs. Lieki piebilst, ka informācija par mīnām nonāca atklātībā tikai braucot augšā kalnā.

Virsotnē mūs sagaidīja šāds paziņojums:

Jūs ieejat mīnētā teritorijā

  • Lūdzu pārvietojieties pa iestaigātām takām
  • Izvairieties no vietām, kas biezi noaugušas ar augiem
  • Neceliet no zemes dīvainus priekšmetus
  • Jautājiet pēc padoma vietējiem iedzīvotājiem

Uzmundrinoši vai ne?

Lai arī ziņas par mīnām un sajūta esot tik tuvumu kaut kam TIK bīstama, bija diezgan biedējoša – iespaidi no šīs dienas ir saglabājušies, kā vieni no spilgtākajiem. Pozitīvā nozīmē.

Phnom Kulen jeb Ličiju kalns ir svēts un ļoti nozīmīgs khmeru kultūrā un vēsturē, jo tiek uzskatīts, ka tur karalis Jayavarman II sevi pasludināja par “karaļu karali” un uzsāka vienotas khmeru impērijas izveidi.

Kā varēsiet redzēt video – klints virsotne pārvērsta milzu budas statujā. Un aura tempļa iekšpusē ir patiešām neaprakstāma. Novelkot apavus jau pirms kāpšanas pa trepēm uz templi – ir iespējams ieiet templī iekšā un apiet apkārt milzīgajai budas statujai.

Mūks, kas mums visiem ap roku aptina sarkanas aukliņas un noskaitīja “buramos” vārdus. Mazliet vairāk par to, kāpēc tādas aukliņas vajadzīgas varēsiet dzirdēt video.

Zemāk redzamas 1000 lingas, kas izkaltas uzpes gultnē, bet video tās var saskatīt daudz labāk.

Video:

Skats no Ličiju kalna:

Sieam Reap tempļi Ziemassvētkos

2012. gada 11. March -Kambodža, Siem Reap, Video

Pēc pavisam īsas atpūtas Pnompeņā, kopā ar maniem vecākiem devāmies Sieam Reap virzienā. Pirmā diena, ko pavadījām tempļos bija 24. decembris un šīs dienas vakarā atzīmējām Ziemassvētku vakaru ar skaistām vakariņām un skype zvaniem Latvijas virzienā.

Tie iespaidi, kas tika gūti apskatot tempļus, ir tik grūti aprakstāmi vārdos… Arī bildes un video parāda tikai pavisam nelielu daļiņu no tā iespaidīguma, sajūtām un emocijām. Tur ir tiešām skaisti. Mēģiniet iedomāties!

Tempļos ir īpaša aura, kas nes sev līdzi mieru un klusumu, un veco laiku burvību. Taisnības labad arī jāsaka, ka daži no tempļiem bija tā pārpildīti ar tūristiem, ka grūti saprast – kāda vispār jēga te nākt un kaut ko skatīties. Tad mēs ar Miku prātā salīdzinājām iespaidus ar iepriekšējo braucienu, kad visos tempļos bijām tik pat kā vienīgie apmeklētāji. Bet salīdzināt nevajag – tas nenes nekādu labumu. Un arī ar visiem tiem cilvēkiem tajos tempļos – arī tad tie skati un idejas – tie bija neaprakstāmi!

Redz kāds bija mūsu plāns tempļu apskatei (varbūt kādam noder):

Pirmā diena: Beng Mealea templis, kas atrodas nedaudz ārpus Siem Reap, bet noteikti ir apskates vērts. Tas ir templis, kas atmīnēts un atklāts apmeklētājiem tikai pavisam nesen. Šajā templī atļauts kāpelēt pa kritušajiem akmeņiem – iespaidi: neaprakstāmi.
Atceļā no Beng Mealea piestājām pie Rolous grupas tempļiem. Apskatījām visus trīs no tiem: mazo, bet interesanto Lolei templi – tas celts no citas krāsas (sarkaniem), nelieliem ķieģelīšiem. Diezgan sliktā stadijā, bet skaists; kā arī Bakong un Preah Ko templi.

Otrā diena: devāmies uz centrālo tempļu “apli”. Ir dažādas versijas un iespējamās secības kādās šo apli var iziet, bet šajā reizē sākām ar Bayon templi. Bayon templis tiek saukts arī par daudzo seju templi – mūsu pirmajā apmeklējuma reizē tas bija viens no iespaidīgākajiem tempļiem, bet šoreiz tajā bija TIK daudz tūristu, ka bija pat grūti uztaisīt bildi, kurā nebūtu svešu cilvēku. Tieši pirms Bayon tempļa apskates, satikām arī ziloņus un barojām tos ar banāniem! :) Pēc Bayon tempļa apskatījām Baphuon templi, kas iepriekšējā apmeklējuma reizē bija applūdis un nebija pieejams. Skatos no tempļa augšas bija tiešām tā kāpiena vērts!

Tālāk apskatījām Ziloņu terasi un devāmies uz Ta Prohm – izslavēto “Andželīnas Džolijas templi”. Pa ceļam redzējām vairākus nelielus tempļus, kuru apskatei pat nav nepieciešama ieejas biļete – bet tie tik un tā ir skaisti un iespaidīgi! Ta Prohm templī savukārt koki pārņēmuši savā varā lielu daļa tempļa. Koku nociršana sabojātu templi, bet arī to atstāšana ir kaitīga tempļa nākotnei.

Visbeidzot, kad likās, ka vairāk spēka nav vispār – devāmies uz visu tempļu templi – Angkor Wat.

Klipa beigās var redzēt arī nelielu kadru no mūsu trešās dienas, par kuru taps atsevišķs ieraksts – tajā redzams no Siem Reap nedaudz attālāk esošais templis Banteay Srei.

video reportāža no Siem Reap

2012. gada 12. January -Kambodža, Siem Reap, Tempļi, Video

Pirms dažiem mēnešiem mēs pavadījām sešas aizraujošas dienas aplūkojot tempļus Kambodžas pilsētā Siem Reap. Beidzot mūsu video komanda ir sagatavojusi mūsu piedzīvojuma video reportāžu.

Piedāvāju divas versijas. Pirmā video versija ir īsāka, koncentrētāka un labi piemērota mūsdienu steidzīgajam dzīves ritmam. Diemžēl neskatoties uz to, ka mēs izgriezām visu, ko spējām arī īsā versija ir 16 minūtes gara. Bet es domāju, ka tās būs labi pavadītas 16 minūtes. Ja vēlaties atsvaidzināt atmiņu, par notikumiem Siem Reap, zem video klipiem ir pieejamas arī saites uz rakstiem par tempļu apmeklējumu.

(Vēl es ceru, ka šo video var redzēt arī Latvijā, jo youtube man stāsta, ka autortiesību dēļ dažās valstīs šis video nav pieejams.)

Un vēl ir viena video versija, kas ieteicama tikai pacietīgiem cilvēkiem, kuri ir pagatavojuši tēju, iekārtojušies ērti pie liela ekrāna ar cepumiem azotē un ir gatavi skatīties tieši to pašu tikai 27 minūšu izpildījumā. Šis video noderēs brīžos, kad mēs paši būsim klātienē un varēsim plaši komentēt ekrānā redzamo. Šis video ir pārāk garš un es neiesaku nevienam to skatīties. Es pat teiktu, ka es aizliedzu jums to skatīties. Nemaz nerunājot, ka abus video pēc kārtas skatīties vispār ir pilnīgs neprāts, jo jums nāksies redzēt vienu un to pašu divas reizes + 11 minūtes ar dikti statiskiem kadriem. Mans darbs ir padarīts, esmu jūs brīdinājis, tāpēc nemēģiniet pēc tam sūdzēties, ka nebija interesanti.

Nobeigumā mūsu ieraksti par piedzīvojumiem Siem Reap:

 

Izjāde cauri applūdušajiem rīsu laukiem jeb sestā diena Sieam Reap

2011. gada 5. October -Kambodža, Siem Reap

Šodien pamodāmies stundu vēlāk kā ierasts, ar domu – šodiena būs atslodzes un atpūtas diena. Iepriekšējo dienu pirmās puses bija izplānotas līdz pēdējam sīkumam, savukārt šodien gribējām ļauties mirkļa iedomām un priecāties par saulaino dienu. Tā kā šodien ir arī Mika vārda diena, tad, protams, viņam bija mazliet lielāka teikšana par to, ko tad īsti šodien darīsim.

Pēc nelielas šaubīšanās, nolēmām izmēģināt zirgu izjādi, kas solīja citādu skatu punktu uz pilsētu un vietējo iedzīvotāju dzīvi. Tā kā iepriekš nebijām pieteikušies, bija nelielas šaubas vai tik pēkšņi to vispār iespējams noorganizēt. Izrādījās, ka zirgi esot pieejami un varam doties uz “Laimīgo rančo” (“Happy Ranch”) jebkurā laikā. Tā kā pieredzes mums tik pat kā nav nekādas, tad nolēmām doties stundu garā izjādē.

Mika zirgu sauca Mexico, bet manējo Bunny, mums līdzi devās divi pavadoņi – viens pa priekšu, viens aizmugurē. Skati, kas paveras esot zirga mugurā patiešām ir ārkārtīgi interesanti.

Puiši, kas devās mums līdzi izjādē bija ļoti runīgi – stāstīja par rīsu laukiem un to, ka parasti var gadā novākt divas ražas, bet šogad plūdu dēļ būšot tikai viena. Stāstīja arī par to, ka zirgi ir pieraduši gan pie mocīšiem, mašīnām, gan arī pie govīm un suņiem – ūdens bifeļi gan zirgus nedaudz satraucot, jo tiem ir lieli ragi.

Uzzinājām arī nedaudz par jaunuzcelto templi un stūpām (nelieli piemineklīši, kuros tiek apbedītas vietējo ģimenes).

Vairākas reizes zirgiem bija arī jābrien cauri ūdenim – sākumā diezgan seklam – tikai līdz zirga potītēm, bet pēc tam jau nedaudz dziļākam – zirgam līdz ceļiem. Jau esot rančo mūs abus brīdināja, ka zirgiem ūdens ļoti patīkot un, ka galvenais ir neļaut viņiem apstāties un spēlēties, esot nedaudz jāsavelk ciešāk groži un jāiebaksta ar kājām sānos, tad viņi droši iešot uz priekšu. Es pilnībā saprotu zirgus, ūdens bija tik patīkami vēss un diena tik karsta, ka arī es labprāt būtu nedaudz nopeldējusies.

Vienā no reizēm, kad bridām cauri ūdenim, kurā spēlējās bērni, zirgi laikam nedaudz sabijās un centās paspert dažus liktenīgus soļus tālāk no bērniem un nost no taciņas. Mans zirgs Bannijs – paslīdēja dziļākajā ūdenī, bet man cieši turoties pie sedliem bez problēmām tika atpakaļ uz visām četrām un devās tālāk, arī Mika Mexico palika mierīgs, bet zirgs, kas jāja pēdējais ar pavadošo puisi, sabijās nedaudz vairāk un pēc dažām sekundēm dzirdējām plunkšķi un puisis bija ūdenī :) Gan zirgam, gan puisim viss kārtībā – tikai slapji, no otras puses – slapjums lielā karstumā ir zināma ekstra.

Pēc atgriešanās rančo, zirgi tika atalgoti ar vēsu dušu, bet mums piešķīra pa aukstai ūdens pudelītei. Izrādās, ka rančo ir 47 zirgi un daži tikai dažas nedēļas veci – apskatījām mazos zirdziņus un solījām atgriezties vēl.

Pēc atgriešanās viesnīcā baudījām īstu, laisku atpūtu pie baseina, bet jau vēlāk devāmies uz pilsētas centru svētku vakariņās.

Un svarīgākā dienas bilde – viesnīcas īpašnieka suns:

Peldošais ciems jeb piektā diena Siem Reap

2011. gada 4. October -Kambodža, Satiksme un Transports, Siem Reap

Šodien devāmies apskatīt slaveno Kambodžas ezeru Tonle Sap un peldošo ciemu. Ezers pats par sevi jau ir diezgan iespaidīgs – sausajā sezonā, kad ezers ir vismazākais tas ir 160 km garš, 36 km plats un apmēram 3 metrus dziļš, bet lietus sezonā ezers izplešas un tā platība palielinās apmēram 5 reizes, savukārt dziļums no 3 metriem līdz 9 metriem. Tuvējos ciemos dzīvojošie iedzīvotāji, laika gaitā ir pielāgojušies ezera izmaiņām un vai nu viņu mājas ir peldošas – būvētas uz pontoniem, vai arī tās ir būvētas ļoti augstu virs zemes – gluži kā uz vistas kājas, tikai ļoti garas :)

Bijām jau iepriekš lasījuši, ka pavisam netālu no Sieam Reap, atrodas viens no peldošajiem ciematiem, uz kuru tūristi plūst lielā straumē. Tas savukārt nozīmē, ka peldošā ciemata iedzīvotāji gadu laikā no zvejniekiem un makšķerniekiem ir kļuvuši par teātra rādītājiem tūristu grupām, un īstenībā šajā ciematā tūristu ir vairāk nekā īsto iedzīvotāju. Pie šī ciemata arī esot ļoti daudz lūdzēju, kas katrs sēž savā mazā laiviņā vai bļodā – piepeld pie laivas ar tūristiem un mēģina izlūgties, kādu naudiņu. Nolēmām, ka šo ciematu apskatīt negribam – ne jau uz tūristiem esam braukuši skatīties, un ar mūsu viesnīcas pārvaldnieka ieteikumu, šodien devāmies ceļā uz mazliet attālāku Kampong Phluk ciematu. Šorīt, tieši pirms izbraukšanas, viesnīcas pārvaldnieks arī solīja, ka, ja vien vēlēsimies, varēsim izbraukt ar mazu kanoe tipa laiviņu pa džungļiem (varat tikai iedomāties, kā priekā iemirdzējās Mika acis).

Lai tiktu līdz peldošajam ciematam, braucām uz laivu piestātni – pa ceļam mūsu šoferis vairākas reizes stājās un vietējiem iedzīvotājiem prasīja, vai līdz laivu piestātnei vispār iespējams aizbraukt. Plūdu un iepriekšējās dienas nepārtrauktā lietus dēļ arī ceļi, pa kuriem mums bija jābrauc, bija applūduši.

Jau pavisam drīz izrādījās, ka laivu piestātne ir pārcelta uz mazliet citu vietu, lai piebraukšana būtu iespējama. Iegādājāmies biļetes un devāmies ceļā. Īsti nezinu, kā tas strādā, bet mūsu laivā bijām četratā – laivas šoferis, mēs un mūsu auto šoferis no viesnīcas.

Pa ceļam varējām skatīties apkārt un novērtēt fantastisko ainavu – ūdens līdz pat horizontam, koku galotnes un apmēram nojaušama upes gultne.

Redzējām arī vidusskolu, klosteri un policijas iecirkni (visas trīs ēkas ir redzamas zemāk – kura ir kura?).

Iedzīvotāju mājas mums pārāk lielu pārsteigumu nesagādāja – tādas bijām jau redzējuši gan māju celšanas pasākumā, gan braucot autobusā no Pnompeņas uz Siem Reap (un Miks, protams, velobraucienos).

Piestājām pie mūsu šoferu izvēlētas kafejnīcas, mums jau iepriekš tika paskaidrots, ka par tūristu atvešanu, šoferi nopelna bezmaksas pusdienas. Teicām gan, ka pusdienas vēl negribam – un tad jau redzējām ne pārāk mazu, kanoe tipa laiviņu, solītajam braucienam pa džungļiem. Tā kā ar kanoe esam braukuši, domājām, ka brauksim divatā, izrādījās, ka šāda iespēja netiek pat piedāvāta un vēlāk sapratām – labi vien ka tā. Jau pēc pavisam īsa brīža, laivas priekšgalā sēdēja kanoe izīrētājs, bet laivas aizmugurē – Miks, katrs ar vienu airi rokās, bet laivas vidū – es un mūsu viesnīcas šoferis, kurš acīm redzami bija nolēmis mums pievienoties :)

Tagad varam lepni teikt – esam bijuši džungļos. Taisnības labad gan jāsaka, ka ūdens bija tik daudz, ka neko vairāk par koku galotnēm jau neredzējām. Bet putnu dziedāšana, milzu vardes, daži zirnekļi un vāverveidīgi dzīvnieciņi bija ļoti interesanti. Priecājāmies, ka neesam “džunglī” vieni paši, jo jau pēc pavisam neilga brīža – viss uz visām pusēm izskatījās vienādi. Atrast ceļu atpakaļ vieniem pašiem būtu pagrūti.

Kad bijām izbraukājušies pa džungļiem, kāpām mūsu lielajā laivā atpakaļ un devāmies tālāk – iekšā ezerā, vai pareizāk sakot, tajā ezera daļā, kas ir ezers pat tad, kad nav plūdi un lietus sezona. Iebraucot ezerā mazliet dziļāk un novērtējot neizstāstāmo skatu uz visām pusēm, mūsu šoferi piedāvāja iespēju ezerā nopeldēties – ūdens patiešām izskatījās tīrs. Tā kā mani tomēr nedaudz satrauc lekšana no laivas 10 metru dziļā ezerā, kā arī nekādu peld-lietu mums līdzi nebija, tad es nolēmu atturēties, bet Miks, protams, nelaida šo iespēju garām – leca gan no laivas priekšgala, gan jumta. Šoferi piedāvāja iemest ūdenī arī virvi, jo laiva tiek nesta pa straumei diezgan ātrā tempā, bet Miks lepni atteicās un varēja paspēt piepeldēt pie laivas, lai varētu iekāpt. Mikam lecot ūdenī un laivai slīdot pa straumi – pagāja kāds labs laiciņš, bet neviens jau neko nekavēja un varējām lēnām pasēdēt un izbaudīt mirkli.

Pēc Mika peldes, devāmies atpakaļ uz mūsu kafejnīcu un bijām pilnībā gatavi pusdienām.

Izkāpjot no laivas pie kafejnīcas, ieraudzījām vairāk kā desmit mūkus – ģērbušos oranžajos ietērpos. Esam lasījuši, ka ir daž-ne-dažādi noteikumi saistībā ar mūkiem, tos nedrīkst bildēt, nedrīkst pieskarties, nedrīkst uzsākt sarunu, arī viņiem pašiem ir dažādi noteikumi, viens no tiem, drīkst ēst tikai reizi dienā, ne vēlāk kā pulksten 12tos. Uzmetām ašu skatu pulkstenim – bez 20 divpadsmit :) Tā kā šie mūki bija gados jauni (droši vien ap 20) un acīm redzami paši atbraukuši ekskursijā uz peldošo ciemu, tad jau pavisam drīz viens no mūkiem uzsāka sarunu ar mums. Jau pēc brīža divi no mūkiem bija piesēdušies pie mūsu galdiņa un ar mums runājās (pārējie tikai klausījās un smējās). Tad arī nolēmām palūgt atļauju viņus nobildēt, uz ko viņi, protams, bija ar mieru – pavisam drīz viņi arī nobildēja mūs :). Izrādījās, ka daži no mūkiem mācās universitātē – angļu valodu. Kad jautājām, kāpēc tieši angļu valodu – viņi teica, ka tie, kas zina angļu valodu var dabūt labu darbu. Tad viņi izstāstīja arī, ka esot mūki tikai piecus mēnešus, bet uz jautājumu – cik ilgi viņi vēl būs mūki – nemācēja atbildēt, teica gan, ka uz visiem laikiem noteikti, nē. Tad arī izmantojām visu savu vietējās valodas zināšanu krājumu – kas, protams, viņos raisīja vēl lielākus smaidus un prieku par iepazīšanos.

Pēc pusdienām, devāmies atpakaļ uz sauszemi – pa ceļam redzējām BMW līdziniekus laivu pasaulē, nelielu “drag race” un dejas uz laivas jumta.

Pēcpusdienā devāmies uz Sieam Reap centru, kur ūdens līmenis jau ir sācis samazināties. Šodien aizgājām tālāk nekā iepriekšējās dienās, tad pamanījām kaut kādu traci pie viena no tiltiņiem. Izrādās, ka vietējai jaunatnei vajag pavisam maz, lai uzrīkotu īstus vasaras un ūdens priekus. Vienā no kokiem bija iesieta virve un viens pēc otra dažāda vecumi bērni un pusaudži ieķērās virvē, neaudz pašūpojās un leca upē, pavisam netālu daži drosminieki leca upē no kokiem – trīsstāvu mājas augstumā. Savukārt visas applūdušās piekrastes garumā meitenes mēģināja iegrūst ūdenī puišus un puiši vienkārši ienesa ūdenī meitenes. Tā kā ūdens bija ir silts un diena bija saulaina – visi smējās un priecājās, netālu jaunieši spēlēja volejbolu stāvot līdz ceļiem ūdenī (un nošļakstot to, kurš nolaidis bumbu zemē). Visapkārt pulcējās dažādi tirgotāji – svaigi vārītas kukurūzas, nelieli kociņi ar svaigi ceptu gaļu, banānu pankūkas, salātiņi un maizītes – viss tikai par dažiem tūkstošiem rielu (ap 20 – 30 santīmu).

Pilna foto galerija ar 52 fotogrāfijām (esošās + 21 bilde):

Paldies par uzmanību!

Lietus un plūdi jeb ceturtā diena Siem Reap

2011. gada 1. October -Kambodža, Siem Reap, Tempļi

Gandrīz visu dienu lija lietus. Brīžiem klīdām pa pustukšiem tempļiem, brīžiem bridām līdz ceļiem, bet dienas gaitā šķiet nolija visa Latvijas lietus gada norma.

Man patika lietus, tas veldzēja un deva iespēju paskatīties uz tempļiem savādākā gaisotnē. Tempļi pirmajās dienās bija līdzīgi filmas kadriem un pastkartēm, bet tagad piepildīti ar ūdeni un tajos valdīja nemitīga lietus pilēšana un pakšķēšana.

Diena sākās ar Banteay Srey templi, kas tiek uzskatīts par vienu no smalkāk greznotajiem tempļiem visā apkārtnē. Smilšakmens, kas lietots templī ir īpaši ciets, kas ļāvis akmenskaļiem darboties īpaši smalkā manierē. Smalkie akmenī darinātie vijumi izskatās, kā kokā grebti un ir ļoti labi saglabājušies. Templis turklāt ir labi restaurēts, kā arī īpašu auru piedod smilšakmens krāsa, kas ir atšķirīga no citos tempļos redzētā.

Banteay Samre

East Mebon

Ta Som

Preah Khan

Arī pārējos tempļus apskatot lija lietus. Dienas laikā tas tikai pieņēmās spēkā un izmērcēja mūs līdz pēdējai vīlītei. Par visiem tempļiem sīkāk varēs lasīt kādā no nākamajiem ierakstiem.

Sieam Reap – trešā diena

2011. gada 26. September -Kambodža, Siem Reap, Tempļi

Šodienas iespaidu bagātība ir patiešām grūti izstāstāma vārdos. Sākām rītu pulksten piecos no rīta – devāmies skatīties saullēktu Angkor Wat templī. Bet, kā jau likās iepriekš, saules lēktu neredzējām mākoņu dēļ. Bija jau skaisti, sēdēt uz tempļa maliņas pustumsā un gaidīt – kad nu būs, bet tad vienā brīdī nāca īstenības apjausma – nekas jau nebūs, vienkārši paliek gaišāks! :)

Kopumā šajā dienā apskatījām 7 tempļus. Lai arī no sākuma likās, ka iztiksim bez gida, ļoti priecājāmies, ka tomēr bijām viņu sarunājuši. Iespēja dzirdēt par celšanas laiku, karaļiem, grebumiem, statujām esot tieši templī ir diezgan svarīga. Mūsu gids arī labi zināja, kurā secībā tempļus apskatīsim, pa kuriem vārtiem iesim templī iekšā, bet pa kuriem nāksim ārā (līdz ar to auto mūs sagaidīja pie pareizās izejas), tādā veidā arī veiksmīgi varējām izvairīties no tūristu pūļiem un baudīt tempļus pēc iespējas mierīgākā atmosfērā. Ļoti priecājāmies arī, ka mums bija auto, jo lai gan šķiet, ka tempļi atrodas tuvu viens otram – īstenībā katrs no viņiem ir tik milzīgs, ka pat viena tempļa izstaigāšana var aizņemt vairākas stundas. Šodien apskatījām arī slaveno Andžolīnas Džolijas templi (Ta Prohm), lai gan tas bija pilns ar tūristiem – tomēr tik un tā skaists.

Un, protams, pats Angkor Wat templis – šķiet tos apmērus līdz galam saprast vienā dienā nemaz nav iespējams!

Pēc nelielas atpūtas viesnīcā, nolēmām apskatīt Sieam Reap pilsētas centru. Viesnīcā mūs brīdināja, ka tur vēl esot plūdi, bet iet jau mēs varot.

Tas ir neiedomājami, ka ūdens līmenis uz ielas ir apmēram ceļa augstumā. Un tas ir nevis uz vienas ielas, pie upes, bet gan daudzu kvartālu lielā teritorijā. Pastaigājām pa applūdušajām ielām; priecājāmies, ka mūsu viesnīca ir drošā attālumā no ūdens (pilsētas centrs ir pilns ar viesnīciņām, kuru apmeklētājiem nav īsti citas izejas, kā iet caur pārplūdušajām ielām ik dienas). Izmēģinājām arī kāju zivju masāžu – no sākuma diezgan pamatīgi kutina, bet jau pēc mirkļa pierod. Izbaudījām gardas vakariņas un esam gatavi krāt spēkus nākamai dienai.

Sieam Reap – otrā diena

2011. gada 25. September -Kambodža, Siem Reap, Tempļi

Šodien iesākām tempļu apskati ar apmēram 60 km attālo templi Beng Melea. Lai gan domājām, ka centīsimies izbraukt no viesnīcas dikti agri un nonākt pie pirmā tempļa jau rīta agrumā – pirms tūristu autobusu grupām, tomēr ļāvāmies, lai viesnīcas pārvaldnieks mūs pārliecina un palikām viesnīcā uz brokastīm. Tas nozīmē, ka no viesnīcas izbraucām tikai ap pulksten astoņiem, bet tas, atkal, nozīmē, ka pie 60 km attālā tempļa bijām tieši ap to pašu laiku, kad pārējie tūristi un autobusi. Tajā pat brīdī nosolījāmies, ka nākamajos rītos noteikti dosimies ceļā agrāk (redzēs gan kā sanāks).

Beng Melea templis tiek uzskatīs par attālu, bet apskates vērtu templi. Var jau būt, ka tikai tāpēc, ka tas bija mūsu “pirmais” – iespaidi bija neiedomājami. Milzīgais apmērs, sīkie grebumi, precizitāte, stabilitāte un iespaidīgums, un tas viss tapis gandrīz 1000 gadus atpakaļ. Ir grūti iedomāties, ka tā ir īstenība. Spriedām, ka bildēs un filmās šie tempļi liekas, kā fotošopa darinājums, kā skaista bilde, kas nevar būt īsta. Es cerēju, ka atbraucot un redzot dzīvē, es varētu tam noticēt, bet pat staigājot pa šiem tempļiem, brīžiem vienkārši liekas, ka esam iekāpuši filmā un pastaigājamies pa dekorācijām.

Ieraugot šī tempļa arku veidojumus, atcerējos par savu 10. klases zinātniski pētniecisko darbu. Galvenais darba jautājums – cik tālu iespējams izbīdīt klucīšus tos liekot vienu virs otra, lai konstrukcija būtu stabila. Un – šeku reku, pirms 900 gadiem tieši izmantojot šādus izbīdīšanas paņēmienus kmeri ir cēluši savus tempļus!

Pēc Beng Melea tempļa apskates devāmies Siem Reap virzienā uz nākamajiem tempļiem – uz Rolous grupu. Šī ir tempļu grupa, kurā ietilpst 3 lielāki un daži mazāki tempļi, kas atrodas dažu kilometru attālumā viens no otra. Salīdzinājumā ar Beng Melea templi šie ir veidoti no salīdzinoši maziem, sarkanas krāsas ķieģelīšiem (Lolei un Preak Ko). Mikam ļoti patika mazie – torņveidīgie templīši.

Vienā no Rolous grupas tempļiem Bakong skaidri redzami fraktāļi – lielā tempļa priekšā ir tā samazināta kopija. Tā kā Rolous grupas tempļos bija daudz mazāk tūristu, tad izbaudījām nesteidzīgu mieru un klusumu.

Pie tempļu ieejām varēja redzēt dažādus tirgotājus un lūdzējus, tai skaitā bērnus. Saprotu, ka pie lielajiem un populārajiem tempļiem tādu būs vēl daudz vairāk. Bet gribēju izstāstīt bērnu viltīgo taktiku. Pirmkārt, viņi pieskrien mums klāt tieši tajā brīdī, kad kāpjam ārā no auto, tad viņi piedāvā savas preces. Pārsvarā tie ir dažādi auksti dzērieni un zīda lakati. Tad, protams, mēs sakām, ka neko negribam, un tad iespējami divi varianti: vai nu bērni mēģina iedot atlaidi pārdodamajai lietai, vai arī saka, labi – tu neko negribi tagad, bet tad kad nāksi atpakaļ, tad gan taču nopirksi. Arī tad vēl ir jābūt “stipram” un jāsaka, ka, nē, nedomā gan, ka pirksi atpakaļ nākot. Un tad ir tā daļa, kas mums ar Miku patika visvairāk – bērni saka, ka, ja nu tu pārdomā, tad gan tev noteikti jāpērk tieši pie manis. Tad, lai mēs zināt pie kā tad mums jāpērk  viņi ātri saka, kā viņus sauc un prasa tavu vārdu pretī. Saprotu, ka, ja nu tu apsoli, ka pirksi un tad nepērc vai nopērc no kāda cita, ka tad bērni varot skriet pakaļ un skaļi bļaut, ka tu esi melis (to man stāstīja kolēģis no ASV). Tā kā tādu kaunu piedzīvot negribējām, tad centāmies neko nesolīt un neko arī nepirkt :)

Siem Reap – Pirmā diena

2011. gada 24. September -Kultūra, Siem Reap, Tempļi

Šodien sākās ilgi gaidītās, pirmās, nedēļu garās brīvdienas – Pchum Ben brīvdienas. Par to, ko nozīmē Pchum Ben, un kāpēc, šiem svētkiem par godu, skolēniem ir nedēļu garaš brīvlaiks, esmu apmēņumsies uzrakstīt jau pavisam drīz. Bet tagad – par šodienu.

Izbraucām no Pnompeņas ar autobusu agrā rīta stundā – 7:30, bija paredzēts, ka ceļā pavadīsim sešas stundas un iebrauksim Siem Reap’ā ap 13:30. Bijām (ne)patīkami pārsteigi, ka autobuss neapstājās pie tuvākās maizīšu ceptuves jau pašā Pnompeņā – no vienas puses tas nozīmēja, ka neko nevarēsim nopirkt brokastīm, bet no otras puses iedrošināja, ka varbūt tiešām galā nonāksim laikā. Jau pavsiam drīz pēc izbraukšanas no pilsētas sapratām, ka satiksme ir vēl lēnāka nekā parasti. Tam par iemeslu ir plūdi, kas ir pārņēmuši lielāko daļu valsts. Ūdens brīžiem stiepjās ne tikai māju pagalmos un laukos, bet arī līdz ceļam un pāri tam. Tā kā govīm lielajos ūdens plašumos, par ko pārvērtušies lauki, nav ko ēst, tad arī tās ir piesietas un ganās pašās ceļmalās (cerībā, ka ceļš ir nedaudz augstāks, un ka govis atradīs tur sev ēdamo) vai uz ceļa. Tad nu kopumā mūsu sešas stundas pārvērtās par septiņām, un tagad rakstot šo lielakas – kas tad tur?! – tā taču tikai viena lieka stunda. Bet īstenībā, sēžot autobusā, bez ēdiena un tukšumu vēderā, klausoties nepārtraukto vadītāja pīpināšanu un ar ne pārāk patīkamu autobusa toaleti, kas tomēr ir labāk kā nekas – viena lieka stunda ir diezgan daudz. Taisnības labad gan jāsaka, ka viena pauze septiņu stundu garajā ceļā tika uztaisīta – tad arī steidzām nopirkt dažus našķus un apēst pa rīsu porcijai :)

Jau iepriekš bijām lasījuši viesnīcas (“Kool”) mājas lapā, ka viņu šoferis sagaidīs mūs autobusa (vai lidostas, kā nepieciešams) galapunktā un atvedīs uz viesnīcu. Par to atcerējāmies tikai iepriekšējā vakarā, un steidzīgi nosūtījām iebraukšanas laiku un autobusa kompāniju, lai sagaidīšana varētu tikt noorganizēta. Patīkams bija mūsu pārsteigums, kad viesnīcas pārstāvis atsūtija gan e-pastu, gan īsziņu skaidrojot, ka tā kā arī Siem Reap pašlaik ir applūdusi, tad autobusi varot izlaist pasažierus kādā citā vietā. Esot pat diezgan bieži gadījumi, kad autobusu šoferi šādi izrīkojas speciāli, jo šādā situācijā katrs tūrists ir spiests tālāk braukt ar autobusu vadītāju noorganizētiem tuk-tukiem. Kad bijām jau pusceļā saņēmām arī zvanu no viesnīcas, lai pārliecinātos, ka patiešām esam ceļā, ka viss pagaidām ir kārtībā, un ka mums esot tikai jāatsūta īsziņa vai jāpiezvana – viņi atbraukšot uz vietu, kur mūs izlaidīs 5 minūšu laikā.

Kad autobuss, pēc septiņu stundu brauciena, piebrauca galapunktā, tuk-tuka vadītājs ar smuku plāksni un mūsu vārdiem uz tās, jau gaidīja. Viesnīciņa ir smuka un istabiņa ir viss, kam būtu jābūt, ir arī baseins – dziļš un paliels, bet ne jau par to ir stāsts. Šķiet, ka abi ar Miku nekad neesam bijuši viesnīcā, kur tik ļoti par tevi rūpētos. Pirms braukšanas uz šejieni rūpīgi gatavojāmies (nu labi – Miks gatavojās) un bijām izpētījuši, uz kuriem tempļiem jābrauc, kuras vietas nav vērts apmeklēt un kuras ir. Principā, izrādās, ka šeit var atbraukt un neko no tā visa nezināt. Viesnīcas pārstāvis mums veltīja apmēram pusstundu, stāstot par to, kā izplānot savas dienas, kurus tempļus apskatīt tajā pašā dienā, kur braukt ar auto, kur ar tuk-tuku, kur vajadzīgs gids, kur – tā būtu tikai lieka naudas maksāšana. Un, lai arī ir skaidrs, ka šo stāstu viņš stāsta visiem apmeklētājiem jau gadiem ilgi, tas patiešām bija svarīgs, pilns sīkām niansēm un detaļām.

Izrādās, ka dažus tempļus nevarēsim apmkelēt plūdu dēļ, ceļi esot slēgti un valdības pārstāvji nelaižot cilvēkus tālāk. Bet kopumā – plāns ir tik pat kā gatavs un, ja pirms tam varējām tikai spriest, ka šis vai tas varētu būt tā vērts – tagad ir sajūta, ka zinām. Teicām arī, ka esam lasījuši par Kambodžas tautas deju priekšnesumu, kas ir apskatāms tepat pilsētā. Izrādījās, ka pilsētas centrs ir applūdis un tur nav iespējams pat aizbraukt vakariņās (tāds bija mūsu sākotnējais plāns šim vakaram), bet tradicionālo deju priekšnesums ir pilsētas neapplūdušajā daļā un to varam šovakar apmeklēt.

Viesnīcas pārvaldnieks teica, ka mūsu uz turieni aizvedīšot un sarunāšot mums galdiņu – pirms tam tur varot paēst vakariņas, kas ir iekļautas cenā. Īsti nezinu, ko mēs iedomājāmies pirms nokļūšanas pasākuma vietā, bet izrādījās, ka pasākums šovakar ir īpaši labi apmeklēts (saistībā ar plūdiem, lielākā daļa restorānu un pasākumu pilsētas centrā nav pieejami) un ka tikai ar viesnīcas pārvaldnieka pazīšanos, esam tikuši pie privāta galdiņa netālu no skatuves – ar labu skatu. Runājot par vakariņām, ēdiens bija pieejams zviedru galda stilā – bija pārstāvētas visas Austrumāzijas virtuves. Ir grūti izstāstīt tās visas baudas, ko šovakar izgaršojām – springrolls neierobežotā daudzumā, nūdeles, dažādas gaļu mērcītes ar dārzeņiem, dārzeņi un salāti, suši un kur tad vēl visi eksotiski augļi, augļu salāti, saldējums un dzērieni. Šie bija labi vēdera svētki :) kā nekā – brīvlaiks!

Noskatījāmies arī četrus tradicionālo deju priekšnesumus. Dejas ir… interesantas :) Dejotāji pārsvarā kustās lēni, virpinot un veidojot gaisā dažādus zīmējumus ar plaukstām un pēdām. Brīžiem parādās arī dažādi tēli maskās. Redzējām arī zivju un kokosriekstu dejas. Bija interesanti – un noteikti tā vērts! :)