Thousands of monks join in meditation to mourn His Majesty King Father Norodom Sihanouk
video autors: Nick no kpr.nu
Archive | Kultūra
Pčum Ben brīvdienas
Katru gadu apmēram ap to laiku, kad Latvijā ir rudens brīvdienas arī mums Kambodžā ir vesela brīva nedēļā. Tiesa, šeit šīs brīvdienas attiecas uz visiem, nevis tikai skolniekiem. Gluži kā Latvijā lielie veikali ir slēgti tikai divreiz gadā – uz jauno gadu un Līgo (ja vispār tiek slēgti), tā šeit visi tuk-tuku vadītāji kā viens grib brīvdienas divreiz gadā – uz Pchum Ben svētkiem un Khmeru jauno gadu. Mans tuk-tuks, kas ikdienā ved mani uz skolu, bija devies mājās jau ceturtdienā – piektdien parstajā laikā pie mājas gaidīja, kāds viņa draugs, nevis viņš pats :) vēlāk arī viņš piezvanīja, lai pateiktu, ka devies uz “home-town”.
Kas tad Pčum Ben ir? Un ko īsti šajos svētkos dara? Vienā teikumā sakot – tie ir veļu svētki. Tā ir nedēļa, kad khmeri apmeklē tempļus un piemin mirušos.
Tradicionāli Pčum Ben ir 15 dienu reliģiskas svinības, kas sasniedz kulmināciju desmitā mēneša 15tajā dienā pēc khmeru kalendāra. Kas nozīmē, ka svētki katru gadu ir mainīgos datumos. Tiek minēts, ka khmeri piemin mirušos septiņās paaudzēs. Mūki lasot svētos rakstus “pali” valodā 24 stundas dienā bez gulēšanas. Tik pieņemts, ka šis ir tas laiks, kad atveras elles vārti. Pēc khmeru ticējumiem elles vārti atveroties reizi gadā – Pčum Ben svētku laikā. Laikā, kad elles vārti ir atvērti, mirušo spoki esot īpaši aktīvi, tāpēc dzīvie dodas uz tempļiem, lai ziedotu ēdienu mirušajiem, kas atgriezušies uz zemes. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā daži spoki iegūst mūžīgo mieru, bet citi no elles iznākt tikai uz brīdi, lai pēc tam tur atgrieztos un turpinātu ciešanas. Bez turpmākiem paskaidrojumiem, tiek uzskatīts, ka radinieki, kas ir debesīs vai arī pārdzimuši, arī mielojas ar tempļos atstātajiem ziedojumiem.
Pčum Ben svētku laikā tempļos var redzēt ļoti daudz ziedotā ēdiena un khmeru ģimenes, kas meditē un skaita lūgšanas aizgājušajiem, lai pārliecinātos, ka ziedotais ēdiens pabaros aizgājušo garus. Tiek uzskatīts, ka ziedojumi iepriecinās aizgājušos un dāvās svētību dzīvajiem.
Pčum Ben svētku laikā, khmeru ģimenes sapošas un dodas uz tempļiem vismaz 3 – 4 reizes. Svētku beigās ir arī paredzēts pavadīt laiku ar ģimeni – lielākoties dodoties piknikā, ēdot, dzerot un svinot.
Lai gan izklausās ļoti nopietni – tie ir priecīgi svētki, visas lielākās pilsētas ir tukšas, jo vietējie devušies uz ārpus pilsētas pie savām ģimenēm, lai būtu kopā, atzīmētu svētkus un satiktu radiniekus.
Šī gada Pčum Ben svētkiem gan ir nelāgas beigas – svētku kulminācijas dienā ir miris Kambodžas Karalis Tēvs (90 gadu vecais Norodoms Sianuks). Tautā mīlētais karalis (karaļa bilde redzama turpat katrā mājā, katrā veikalā) nomiris no sirslēkmes Ķīnā, Pekinā. Paredzams, ka uz karaliskajām bērēm varētu ierasties 100 000 cilvēku.
jaukas un nejaukas lietas
Jaukas un nejaukas lietas šeit Pnompeņā notiek vien ar minūtes starpību. Šodien bija darīšanas pilsētā un braucot atpakaļ ceļā, 100 metrus no dzīvokļa redzēju, kā nogāžas mazais mocītis. Pie stūres vīrs, aizmugurē sieva (vismaz es tā izsecināju). Vīram galvā ķivere, bet šoreiz tā laikam tik daudz nepalīdzēja, jo kritiens bija tieši ar seju uz priekšu, bet ķivere bija bez slēgtas sejas. Izskatījās sāpīgi, pat nopietni, bet mazā ātruma dēļ visi sveiki un veseli. Sieva momentā izvilka kājas no moča apakšas un cēlās augšā, lai uzstutētu mocīti un palīdzētu vīram, kas tomēr bija cietis vairāk. Interesantā daļa bija tā, cik zibenīgi viņa sāka rosīties – no kritiena brīža, līdz atpakaļ pieslietam mocītim bija burtiski dažas sekundes. Es šo nedabiski veiklo rosīšanos tulkoju kā veidu, lai “nezaudētu seju” – publiski nogāzties no moča droši vien ir liels nesmukums un tāpēc pēc iespējas ātrāk, jāatjauno kārtība un jādodas prom no notikuma vietas.
Tādos brīžos es priecājos, ka esmu “buržujs” un izvēlos braukt ar tuktukiem, nevis braucu moto aizmugurē, kas ir krietni lētāks pārvietošanās veids, kuru piekopj arī vairāki Zanes kolēģi.
Pie dzīvokļa mani sagaidīja, kas mazliet jaukāks. Es satiku vienu vecu, vecu khmeru vīriņu, kas runāja perfektā angļu valodā. Pirmo reizi mēs viņu satikām, kad tikko bijām ievākušies savā Pnompeņas dzīvoklī un devāmies vienā no pirmajiem braucieniem uz lielveikalu. Tad viņš mums garāmejot palīdzēja izskaidrot tuktukam, kā nokļūt tur, kur mēs bijām nolēmuši doties. Jau tajā brīdī mūs pārsteidza tas, cik ļoti vecs un sīks viņš izskatās, bet visvairāk mēs nevarējām noticēt, ka viņš runā tik labā angļu valodā – tādā, kura ir tik gluda un raita, ka man pat mazliet uznāca skaudība. Mēs viņam pateicām paldies, nezinot, ka redzēsim viņu atkal un atkal.
Otrajā reizē mēs viņu satikām pašā “baltākajā” pilsētas rajonā – BKK1, kur atrodas daudzas dārgas kafijotavas, kas iecienītas ekspatu un tūristu vidū. Ik pa laikam viņu redzējām uz ielām, bet kopš tās pirmās reizes vairs nebijām kārtīgi satikušies. Izrādījās, ka viņš staigā apkārt ar nelielu somu un tūristiem tirgo dažādus rokdarbus, kas esot izgatavoti kādā provincē. Kad viss iztirgots viņš dodas atpakaļ uz ciemu ar nopelnīto naudu un atgriežas pilsētā ar jaunām precēm. Man gan tas izklausās pēc pasakas, jo galvenokārt viņa soma bija pilna ar vietējā ražojuma makiem, kas manās acīs izskatās uz mata tāpat, kā visos pilsētas tirgos. Nez kāpēc Zanei ievajadzējās maku un mēs to nopirkām. Mēs viņu noteikti atcerējāmies, bet vai viņš mūs – mēs neesam droši, bet varbūt pēc pirkuma viņš mūs ielāgoja labāk.
Arī pēc otrās tikšanās reizes mēs viņu dažkārt manījām lēnām staigājot apkārt pa BKK rajonu.
Šodien es pat nebiju izkāpis no tuktuka, kad dzirdēju sveicienu skaistā angļu valodā. Vecais vīriņš bija aizņemts ar tikko nopirktu un svaigi aizlauztu bageti. Šis franču kolonizatoru ievazātais maizes izstrādājums viņam itin labi piestāvēja. Apmainījāmies ar pieklājības frāzēm un viņš jau bija gatavs doties tālāk, kad es atcerējos, ka Zane sūdzējās, ka viņas maks jau gandrīz savu ir nokalpojis un ka vietā ir vajadzīgs tāds pats jauns. Lai gan man nebija īpašs noskaņojums kaulēties es tik un tā atteicos maksāt piecus dolārus par viņa maciņu – tlai na! – ļoti dārgi! – šoreiz bija tieši laikā. Viņš tirgotāja manierē sāka skaidrot, ka cenu jau viņš pats neizdomājot. Galu galā, pat tie trīs dolāri, kurus samaksāju bija pārspīlēta cena, tomēr, tuvojas jaunais gads, es nodomāju, lai jau viņam tiek.
Popiela
Pagājušajā nedēļā skolā notika labdarības pasākums ar mērķi iegūt pēc iespējas vairāk naudiņas māju celtniecībai nabadzīgajos Kambodžas rajonos. Pasākuma ietvaros tika organizēta popiela un kūku izsole.
Gan skolēniem, gan paši sev par prieku nolēmām izveidot arī skolotāju komandu un piedalīties ar priekšnesumu. Kā mums gāja un kādas bija ovācijas, varat noskatīties video klipiņā.
Pa vidu starp priekšnesumiem notika vairāk solīšana par gardām, skaistām, pašceptām (ne-vienmēr pašceptām) kūkām. Kopējie pasākuma ienākumi ļaus martā notiekošajā māju celtniecības pasākumā uzcelt vēl divas mājas.
ēst gatavošanas nodarbība
Vienā jaukā nedēļas nogalē izdomājām iemācīties pagatavot dažus vietējos ēdienus. Devāmies uz vienas dienas ēst gatavošanas nodarbībām, kas saucas Cambodia cooking class.
No rīta visi kopīgi devāmies uz tirgu, kur mums parādīja, kādas sastāvdaļas būs mūsu ēdienos un kā tām ir jāizskatās un jāsmaržo. Pēc tam devāmies uz kādu mājas jumta terasi, kur gandrīz visu dienu pavadījām gatavojot ēst un ēdot pagatavoto. Par to, kā mums gāja var redzēt šajā video:
Bet pašas receptes nopublicēsim pēc neliela brīža:
- springroļļi (fried spring rolls)
- zivs amoks (fish amok)
- banānu pumpuru salāti ar vistas gaļu (banana blossom salad)
- lipīgie rīsi ar mango un palmu cukuru (sticky rice and mango)
Rakstu klāt angliskos nosaukumus, lai būtu skaidrāks, kas ir kas.
Siem Reap – Pirmā diena
Šodien sākās ilgi gaidītās, pirmās, nedēļu garās brīvdienas – Pchum Ben brīvdienas. Par to, ko nozīmē Pchum Ben, un kāpēc, šiem svētkiem par godu, skolēniem ir nedēļu garaš brīvlaiks, esmu apmēņumsies uzrakstīt jau pavisam drīz. Bet tagad – par šodienu.
Izbraucām no Pnompeņas ar autobusu agrā rīta stundā – 7:30, bija paredzēts, ka ceļā pavadīsim sešas stundas un iebrauksim Siem Reap’ā ap 13:30. Bijām (ne)patīkami pārsteigi, ka autobuss neapstājās pie tuvākās maizīšu ceptuves jau pašā Pnompeņā – no vienas puses tas nozīmēja, ka neko nevarēsim nopirkt brokastīm, bet no otras puses iedrošināja, ka varbūt tiešām galā nonāksim laikā. Jau pavsiam drīz pēc izbraukšanas no pilsētas sapratām, ka satiksme ir vēl lēnāka nekā parasti. Tam par iemeslu ir plūdi, kas ir pārņēmuši lielāko daļu valsts. Ūdens brīžiem stiepjās ne tikai māju pagalmos un laukos, bet arī līdz ceļam un pāri tam. Tā kā govīm lielajos ūdens plašumos, par ko pārvērtušies lauki, nav ko ēst, tad arī tās ir piesietas un ganās pašās ceļmalās (cerībā, ka ceļš ir nedaudz augstāks, un ka govis atradīs tur sev ēdamo) vai uz ceļa. Tad nu kopumā mūsu sešas stundas pārvērtās par septiņām, un tagad rakstot šo lielakas – kas tad tur?! – tā taču tikai viena lieka stunda. Bet īstenībā, sēžot autobusā, bez ēdiena un tukšumu vēderā, klausoties nepārtraukto vadītāja pīpināšanu un ar ne pārāk patīkamu autobusa toaleti, kas tomēr ir labāk kā nekas – viena lieka stunda ir diezgan daudz. Taisnības labad gan jāsaka, ka viena pauze septiņu stundu garajā ceļā tika uztaisīta – tad arī steidzām nopirkt dažus našķus un apēst pa rīsu porcijai :)
Jau iepriekš bijām lasījuši viesnīcas (“Kool”) mājas lapā, ka viņu šoferis sagaidīs mūs autobusa (vai lidostas, kā nepieciešams) galapunktā un atvedīs uz viesnīcu. Par to atcerējāmies tikai iepriekšējā vakarā, un steidzīgi nosūtījām iebraukšanas laiku un autobusa kompāniju, lai sagaidīšana varētu tikt noorganizēta. Patīkams bija mūsu pārsteigums, kad viesnīcas pārstāvis atsūtija gan e-pastu, gan īsziņu skaidrojot, ka tā kā arī Siem Reap pašlaik ir applūdusi, tad autobusi varot izlaist pasažierus kādā citā vietā. Esot pat diezgan bieži gadījumi, kad autobusu šoferi šādi izrīkojas speciāli, jo šādā situācijā katrs tūrists ir spiests tālāk braukt ar autobusu vadītāju noorganizētiem tuk-tukiem. Kad bijām jau pusceļā saņēmām arī zvanu no viesnīcas, lai pārliecinātos, ka patiešām esam ceļā, ka viss pagaidām ir kārtībā, un ka mums esot tikai jāatsūta īsziņa vai jāpiezvana – viņi atbraukšot uz vietu, kur mūs izlaidīs 5 minūšu laikā.
Kad autobuss, pēc septiņu stundu brauciena, piebrauca galapunktā, tuk-tuka vadītājs ar smuku plāksni un mūsu vārdiem uz tās, jau gaidīja. Viesnīciņa ir smuka un istabiņa ir viss, kam būtu jābūt, ir arī baseins – dziļš un paliels, bet ne jau par to ir stāsts. Šķiet, ka abi ar Miku nekad neesam bijuši viesnīcā, kur tik ļoti par tevi rūpētos. Pirms braukšanas uz šejieni rūpīgi gatavojāmies (nu labi – Miks gatavojās) un bijām izpētījuši, uz kuriem tempļiem jābrauc, kuras vietas nav vērts apmeklēt un kuras ir. Principā, izrādās, ka šeit var atbraukt un neko no tā visa nezināt. Viesnīcas pārstāvis mums veltīja apmēram pusstundu, stāstot par to, kā izplānot savas dienas, kurus tempļus apskatīt tajā pašā dienā, kur braukt ar auto, kur ar tuk-tuku, kur vajadzīgs gids, kur – tā būtu tikai lieka naudas maksāšana. Un, lai arī ir skaidrs, ka šo stāstu viņš stāsta visiem apmeklētājiem jau gadiem ilgi, tas patiešām bija svarīgs, pilns sīkām niansēm un detaļām.
Izrādās, ka dažus tempļus nevarēsim apmkelēt plūdu dēļ, ceļi esot slēgti un valdības pārstāvji nelaižot cilvēkus tālāk. Bet kopumā – plāns ir tik pat kā gatavs un, ja pirms tam varējām tikai spriest, ka šis vai tas varētu būt tā vērts – tagad ir sajūta, ka zinām. Teicām arī, ka esam lasījuši par Kambodžas tautas deju priekšnesumu, kas ir apskatāms tepat pilsētā. Izrādījās, ka pilsētas centrs ir applūdis un tur nav iespējams pat aizbraukt vakariņās (tāds bija mūsu sākotnējais plāns šim vakaram), bet tradicionālo deju priekšnesums ir pilsētas neapplūdušajā daļā un to varam šovakar apmeklēt.
Viesnīcas pārvaldnieks teica, ka mūsu uz turieni aizvedīšot un sarunāšot mums galdiņu – pirms tam tur varot paēst vakariņas, kas ir iekļautas cenā. Īsti nezinu, ko mēs iedomājāmies pirms nokļūšanas pasākuma vietā, bet izrādījās, ka pasākums šovakar ir īpaši labi apmeklēts (saistībā ar plūdiem, lielākā daļa restorānu un pasākumu pilsētas centrā nav pieejami) un ka tikai ar viesnīcas pārvaldnieka pazīšanos, esam tikuši pie privāta galdiņa netālu no skatuves – ar labu skatu. Runājot par vakariņām, ēdiens bija pieejams zviedru galda stilā – bija pārstāvētas visas Austrumāzijas virtuves. Ir grūti izstāstīt tās visas baudas, ko šovakar izgaršojām – springrolls neierobežotā daudzumā, nūdeles, dažādas gaļu mērcītes ar dārzeņiem, dārzeņi un salāti, suši un kur tad vēl visi eksotiski augļi, augļu salāti, saldējums un dzērieni. Šie bija labi vēdera svētki :) kā nekā – brīvlaiks!
Noskatījāmies arī četrus tradicionālo deju priekšnesumus. Dejas ir… interesantas :) Dejotāji pārsvarā kustās lēni, virpinot un veidojot gaisā dažādus zīmējumus ar plaukstām un pēdām. Brīžiem parādās arī dažādi tēli maskās. Redzējām arī zivju un kokosriekstu dejas. Bija interesanti – un noteikti tā vērts! :)
Biežāk uzdotie jautājumi
Nolēmām izveidot nelielu apkopojumu ar biežāk uzdotajiem jautājumiem un atbildēm. Šķiet, ka dzīvojot citā valstī pat tik neilgu laiku kā trīs nedēļas, pie daudzām lietām ir pierasts tik ļoti, ka tās nešķiet īpašas un speciālas pieminēšanas vērtas. Līdz ar to šo rakstu veidosim tā, lai izskaidrotu ikdienas lietas, parādības un pārējo aktuālo.
Karstums
No augusta līdz novembrim (ar kulmināciju oktobrī) Kambodžā ir lietus sezona. Tas nozīmē, ka ir gan karsts, gan mitrs. Pirmajās dienās likās, ka karstums ir diezgan grūti izturams, tagad šķiet, ka esam pieraduši. Tieši pirms lietus paliek vēl mazliet karstāks un “spiedīgāks”, tieši pēc lietus un lietus laikā ir mazliet patīkamāk. Vēsāk ir arī naktīs. Vēl ne reizi ārpus telpām nav bijis tik vēss (arī naktīs ne), lai būtu jāuzvelk kāda no līdzpaņemtajām “plānajām” jaciņām. Interneta portāli apgalvo, ka naktī esot līdz minimums 25 grādiem, bet dienā vidēji 30 – 34 grādi.
Odi un citi moskīti
Pirms braukšanas uz Kambodžu bijām kārtīgi sabiedēti par odiem un visām slimībām, ko tie pārnēsā. Realitātē odu ir ļoti maz. To ir grūti iedomāties neesot šeit. Esot Latvijas laukos – vasarā ejot uz jūru mums apkārt lidoja odu mākonis, un sēžot pie galda ik pēc pāris minūtēm vairāki odi bija jānosit. Šeit ārpus telpām var redzēt vidēji 5 – 10 odus dienā, bet mūsu dzīvoklī vidēji ielido viens ods dienā. Taisnības labad jāsaka, ka tas gan nenozīmē, ka tiem var nepievērst uzmanību. Ik vakaru rūpīgi pārliecināmies, ka pamanītais ods ir pagalam un neviena cita nav, bet ejot ārā no mājas (un no skolas) nopūšamies ar stipru pretodu līdzekli. Interesanti arī, ka odi ir ļoti mazi – ja iedomājas vidēju Latvijas odu un samazina to 10 reizes, tad tik lieli odi ir šajā valstī.
Skudras
Izrādās, ka šī ir ļoti aktuāla lieta. Principā uz galda nedrīkst atstāt neko atvērtā iepakojumā. Pavisam neilgā laikā parādās vesela skudru armija (tieši tā kā dažādās multfilmās), kas metas notiesāt visu, kas ir atstāts un visu, kas gadās pa ceļam. Mūsu dzīvoklī pagaidām vēl viss ir mierīgi – skudras neesam redzējuši. Saņēmām labu mācību viesnīcā, kur bijām atstājuši saldinātus riekstiņus uz galda – tagad uzmanamies. Skolnieki nesen teica, ka skudras parādoties dzīvokļos pie atstātām lietām dažu desmitu minūšu laikā. Arī skudras šajā valstī ir maz-mazītiņas, tik lielas, ka pavienai ir grūti saskatāmas.
Dzīvoklis un attālums
Esam noīrējuši 2-istabu dzīvokli ar balkonu pilsētas centrā. Tuvējos kvartālos atrodas BKK tirgus un dažādas vēstniecības, bet skola, kurā strādāju atrodas tikai 10 minūšu gājiena attālumā. Atrodamies netālu no vietām, uz kurām varētu gribēt doties, bet staigāšana šajā valstī nav pierasta lieta un pārsvarā arī mēs pārvietojamies ar tuk-tukiem.
Lietus
Lietus ir. Tad, kad lietus līst, tad tiešām līst pa īstam. Tā, ka pat pāriešana pāri ielai, varētu tevi izmērcēt viscauri. Lielākā daļa tuk-tuki ir ļoti labi aprīkoti ar nolaižamām, ūdens necaurlaidīgām sieniņām. Līdz ar to tad, kad līst ir ātri jāmēģina tikt iekšā kādā tuk-tukā. Pagaidām pavisam negaidīts lietus, kas būtu mūsu saliedējis, vēl nav gadījies :) Taisnības labad gan jāpiemin, ka lietus sezona tikai sākas augustā un saprotam, ka turpmākos mēnešos līs tikai vairāk un vairāk.
Skola
Skola atrodas tikai 10 minūšu attālumā no mūsu mājām. Tur es mācu 7., 9., 11. un 12. klases skolēniem, kāpēc matemātika ir svarīga. Mācu, kā par to ir jādomā, lai visi zināšanu gabaliņi saskanētu viens ar otru un radītu kopīgu priekšstatu un informācijas apjomu, kas noderēs tālākās studijās. Klases, kuras mācu ir nelielas, vidēji tajās ir ap 16 skolēniem. Uz darbu un no darba eju tikai ar pozitīvām emocijām – man patīk tas, ko daru.
Ēdiens
Jo ilgāk šeit dzīvojam, jo labāk zinām, ko, kur un kā ēst. Un es varu tikai cerēt, ka mēs turpināsim atklāt dažādas jaunas vietas un lietas, un tad, kad pie mums kāds brauks ciemos varēsim parādīt labāko. Pagaidām diezgan bieži pasūtām ēdienu uz mājām (brīnišķīgs bukletiņš ar daudzu restorānu ēdienkartēm). Dažkārt ēdam ārpus mājas, dažkārt ēdam “vietējo” ēdienu, esam atraduši dažus mazus vietējos restorāniņus – cilvēkus, kuri gatavo garšīgi, no tiem arī pērkam. Miks cenšas nogaršot visu, ko līdz šim nav ēdis, es, savukārt, cenšos ēst lietas, kuras pazīstu un zinu. Pagaidām – bez problēmām.
Internets
Vispār internets mums ir. Un tas taču ir labi, vai ne? Diemžēl tas nav pārāk labs, stabils vai ātrs. Dažkārt internets pazūd uz stundu, dažkārt uz vakaru vai arī uz visu dienu. Tieši tāpēc aptuveni nedēļu atpakaļ Miks iegādājās mobilo internetu – darbojas vairākas reizes ātrāk nekā mājas piedāvātais.
Cenas un vietējās cenas
Iepērkoties tirgū (dažkārt arī veikalā) par visu var tirgoties. Diemžēl kambodžieši nav tik atvērti uz šādām sarunām, kā citu Āzijas valstu iedzīvotāji. Visbiežāk mums izdodas nokaulēt vien dažus dolārus. Vislabākā tehnika ir iešana prom, bet arī tas nedarbojas vienmēr – dažkārt viņiem ir vienkārši vienalga. Ja regulāri, iet pie viena un tā paša tirgotāja, tad cenas mēdz palikt lētākas :)
Tuk-tuki un iešana ar kājām
Uz ietvēm pārsvarā ir noparkotas mašīnas, vai arī atrodas tirgotāji ar saviem galdiņiem un letēm, līdz ar to – paiet pa ietvi tik pat kā nav iespējams. Ja lasot šo tev liekas, ka tas tāds nieks vien ir – apiet apkārt noparkotai mašīnai, tad iedomājies nevis vienu, bet 15 pēc kārtas noparkotas mašīnas perpendikulāri ceļam. Tās ir piebraukušas tik tuvu sētai vai mājai, ka pa to pusi iziet nav iespējams, bet otrs mašīnas gals nedaudz atrodas uz ielas. Tātad sanāk, lai apietu šādai mašīnu rindai apkārt, viss gabals jāiet pa ielu, kurā abos virzienos brauc mocīši, riteņi, tuk-tuki un mašīnas. Savukārt tuk-tuki ir visur un vienmēr. Atliek tikai pacelt roku un pateikt “tuk-tuk”, lai tuvējie vadītāji ātri nolemtu, kura kārta braukt ir un dotos ceļā.
Protams, ka tā varētu turpināt vēl un vēl, bet varbūt šo lasot, kāds jautājums ienāca prātā arī tev? Uzraksti komentāros un tuvāko dienu laikā centīšos to iekļaut šajā sarakstā.
Instruktāža par māju celšanu, kultūru, vēsturi, budismu un māņticību
Šodien bijām uz instruktāžu par to, kā celt kambodžiešiem mājas. Šo sestdien dosimies uz laukiem un kopā ar citiem jaunajiem skolotājiem celsim mājas. Izklausās jocīgi, bet tas vēl nav viss.
Mājas tiek celtas vietējo iedzīvotāju vadībā. Viņi nosaka, kur būs durvis, kur logi utt. Mēs būsim tikai celtnieki un mēs nedrīkstam pieņemt lēmumus par logu skaitu un atrašanās vietu, tas viss ir mājas īpašnieku ziņā. Kā tas viss notiek praksē, pratīšu pastāstīt pēc tam, kad būsim piedalījušies šajā pasākumā.
Šo labdarības procesu vada Tabitha Foundation dibinātāja Janne Ritskes, kura šodien mums vadīja instruktāžu par māju celšanu. Par pašu celšanas procesu mums pastāstīja apmēram 10 teikumos. Pārējo laiku aizņēma vēstures lekcija un situācijas skaidrojums par to, kādos apstākļos šie cilvēki dzīvo, kā ir jāizturas, lai mēs nevienu neaizvainotu, un kāpēc tas viss notiek tieši tā un ne savādāk. Nebiju iedomājies, ka būs tik daudz un tik stingru likumu, par to, kā jāuzvedas māju celšanas laikā.
Par vēsturi
Vispirms mums stāstīja par vēsturi, par sarkanajiem khmeriem un Polu Potu, tā kā esmu lasījis virkni rakstus un grāmatas, lielākā daļa faktu jau bija dzirdēti. Šoreiz stāstījumu paspilgtināja tas, ka tika pieminēti Jannes palīdzes piedzīvotie notikumi. Īsumā, briesmīgi. Joprojām neesmu pārliecināts, ka vēlos apmeklēt viņu šausmu muzejus, kuros ir pilns ar briesmīgām fotogrāfijām.
Par mājām
Vienas mājas izmaksas ir nepilni 1000 dolāri. Un pie mājas var tikt, ja ģimene spēj sakrāt apmēram 25 dolārus. Dažas sakrāj vairāk, dažas mazāk. Pārējo naudas summu sedz brīvprātīgie mājas cēlāji, bet šajā gadījumā tie ir ziedojumi organizācijai un Zanes skolas skolotājiem ir iespēja celt mājas. Līdz galam neizprotu to procesu, kā tiek noteikts, kas tiek pie jaunas mājas, bet viens no nosacījumiem ir citu nabadzīgo ģimeņu ieteikumi.
Par naudas krāšanu
Tabitha organizācija strādā ar trūcīgām ģimenēm un māca domāt, kā rīkoties ar naudu. Ar organizācijas palīdzību ģimene spēj nedēļā sakrāt aptuveni 25 centus. Lai motivētu naudas uzkrāšanu tiek aprēķināti arī 10 procenti peļņas, kas palīdz straujāk tuvoties kādam lielākam pirkumam, kas nepieciešams ģimenei.
Par parādu
Izrādās, ka sarunās ar vietējiem nedrīkst atklāt mājas patieso vērtību. Jāuztur viedoklis, ka par māju viņi ir samaksājuši paši ar savu iekrāto naudu. Vietējā ticība ir Teravādas budisms, kas nosaka, ja dzīves nogalē esi parādnieks, tad nākamajā dzīvē tu atdzimsi zemākajā formā kā kukainis, vai, kas līdzīgi niecīgs. Neviens nevēlas nākamajā dzīvē no jauna piedzīvot šīs dzīves grūtības, tāpēc vietējie uzzinot mājas cenu var vienkārši atteikties no tās, vai sākt domāt par to, kā pārdot savus bērnus, lai atlīdzinātu parādu. Parāds nav brālis, tāpēc kopējā ideja ir tāda, ka neviens nevienam neko nav parādā un vietējie iedzīvotāji jau ir samaksājuši savu daļu par māju. Punkts.
Par čurāšanu (dāmām)
Izrādās dabisko vajadzību nokārtošana vienlaikus kalpo, kā socializēšanās pasākums. Sievietes tiek brīdinātas, ka ejot uz krūmiem ir jāizvairās no kompānijas. Tas neesot viegli, jo tiklīdz vietējās sievietes pamana, ka tiek organizēts gājiens uz krūmiem, viņas rosās uz līdzi iešanu. Līdzīgi, kā rietumu pasaulē dāmas degunu iet pūderēt pulciņā, šeit notiek tas pats. Bīstamais moments ir tupēšana, ja baltās dāmas var patupēt 3 minūtes, tad vietējās var tupēt un komunicēt līdz pat 30 minūtēm un tas būs rupjš žests, ja vēlēsies celties kājās un doties laukā no krūmiem. Īsumā, ja ej uz krūmiem, tad labāk bez kompānijas.
Par čurāšanu (kungiem)
Kungiem ir gluži pretēji, jo vairāk, jo jautrāk. Kompānija tieši tāpat kā dāmām sarodas neprasot. Un nav neparasti skati, kad sastājas neliela vīru ierinda un veido kopīgu straumi.
Par fotografēšanu
Darbojoties ar fotoaparātu ir jāizturas ar cieņu. Dažviet valda uzskats, ka fotografējot (īpaši mazus bērnus) tiek atņemta daļa dvēseles. Tiekam brīdināti, ka mazie bērni var slēpties un ka fotografēt tuvumā varam tikai ar skaidri dotu atļauju. Ja atļauja ir dota, tad esot jādod mazs brīdis, lai cilvēks uz foto momentu var sakārtot matus un savest sevi labākā kārtībā. Nedrīkst solīt, ka tiks atsūtītas bildes, jo solījuma neizpildīšanas gadījumā, organizācijas vadītājai vēl gadiem ilgi prasa, lai atsūta fotogrāfijas no mājas celšanas dienas. Ja būs jūtama interese laikam mēģināšu nosūtīt bildes, bez solīšanas, tā pat vien.
Par bērniem
Bērniem nedrīkst pieskarties. Nedrīkst slavēt mazus bērnus un labāk izvairīties no jebkāda veida replikām. Mazu bērnu vidū ir ļoti augsta mirstība. Līdz viena gada vecumam mirstība ir līdz pat 80%, un dažos nākamajos gados līdz 50%. Ja tiks teikti labi vārdi par bērnu, tad vietējie tic, ka dievi/gari var sadusmoties par šādu lepnuma izrādīšanu un uzsūtīt bērnam neārstējamas slimības. Pēc tam organizācijai ir jānoklausās, ka baltie cilvēki bērnam uzsūtīja postu. Vēl mūs brīdināja, ka kategoriski aizliegt mazu bērnu ņemt rokās. Ņemot vērā, ka māja ir milzīga vērtība, un vietējie saprot, ka nekas uz pasaules nenotiek bez maksāšanas, maza bērna ņemšana rokās, tiek uztverta kā zīme – “es tev uzcēlu māju, tu man atdosi bērnu”. Lai nebūtu jāskaidrojas šis punkts tika uzsvērts it īpaši.
Par ēdienu
Vietējiem nedrīkst dot savu ēdienu. Nedrīkst dot, jo viņiem var palikt slikti. Līdzīgi kā mums ir problēmas ar viņu ēdieniem, viņu vēderi esot pilnīgi nesagatavoti rietumnieku ēdieniem. Caureja un vemšana varot sākties pat no sviestmaizes. Un sliktu vēderu var tulkot kā garu zīmi, ka jaunajā mājā nebūs laba dzīvošana. Ciemā nedrīkst ienest un dalīties arī ar limonādēm, jo tās ir pilnas ar cukuru un labākajā gadījumā vietējie pēc to iedzeršanas uzvedoties jocīgi.
Par ūdeni
Ūdeni nedrīkst izšķiest ne piles. Pie šī ir jāpiedomā īpaši rūpīgi. Dzeramais ūdens un ūdens pudele ir zelta vērtē. Pavirša attieksme pret ūdens pudeli vietējo acīs ir pilnīgi nesaprotama. Dzerot ūdeni šajā karstumā ir dabiska vēlme ļaut tam līt pāri lūpām, vai uzliet uz sejas, bet ar dzeramo ūdeni tā šķiesties ir nepieņemami. Arī plastmasas pudeles ir ļoti vērtīgas, tās vēlāk tiek nodotas pārstrādei apmaiņā pret naudu, vai arī turpina būt par ikdienā neatsveramu šķidrumu uzglabāšanas trauku. Tāpēc katra komanda uzbūvētajā mājā atstās savas izlietotās plastmasas pudeles, kuras jaunie mājas īpašnieki varēs izlietot pēc izvēles, vai parādīs laipnību un izdalīs pārējiem ciema iedzīvotājiem. Mums tiks dotas obligātas ūdens pauzes reizi 20-30 minūtēs, lai izsargātos no karstuma dūriena.
Par būvēšanu
Kā joks tiek stāstīts, ka vietējie jautā, cik viņiem ir jāmaksā par māju, un atbilde uz šo jautājumu ir: jūsu “samaksa” ir tas, ka jums ir jānoskatās, cik nemākulīgi tiek celta jūsu māja. Neizprotamā kārtā, tas arī ir šī pasākuma mērķis, nostādīt ciema iedzīvotājus augstāk par baltajiem cilvēkiem, jo visi zina, ka baltie ir mīkstie, ka viņi nestrādā roku darbu utt. Mazliet jokaini, bet šī “mācība” uz vietējiem parasti atstājot lielu iespaidu.
Vēl bija arī citi norādījumi un likumi, bet visus pieminēt vairs nav jaudas (piemēram, sievietes drīkst pieskarties tikai sievietēm un vīrieši tikai vīriešiem). Par to, kā mums būs veicies varēsiet lasīt pēc nedēļas.
BBC raidījums par Angkor Wat
Labs raidījums no BBC par Ankorvatu.
Digging for the Truth: Angkor Wat
History Channel raidījums par Angkor Wat.
