Nolēmām publicēt dažus iepriekš neredzētus kadrus (un komentārus pie tiem) no Udongas moto brauciena.
Saullēkts pilsētas centrā. Lai karstums būtu vieglāk panesams, izbraucām īsi pirms saullēkta, melnā nakts tumsā. Kad bijām nonākuši pie upes, saule lēnām parādījās pie apvāršņa. Māja, kas tiek celta atrodas uz pussalas upes vidū – nu gluži, kā uz mūsu AB dambja… tikai savādāk.
Mocīši pārvadā visdažādākās lietas, lēnām mēģinām krāt ievērojamus kadrus – šeit viens no tādiem. Mocīts, kas pārvadā cāļus :)
Miks: Cāļu moto-autobuss
Pa lielajām šosejām braukt nav pārāk patīkami – daudz mašīnu, daudz moču un liela bīstamība. Tāpēc izvēlējāmies braukt pa mazākiem sānu ceļiem. Ceļu segums, kā redzams bildēs, reizēm ir diezgan pārsteidzošs. Šis, protams, ir pavisam normāls divvirzienu ceļš, pa kuru, ik pa laikam, brauc arī mašīnas abos virzienos.
Viens no tempļiem, ko redzējām pa ceļam un dzeltenie rīsu lauki.
No sākuma teicu Mikam, ka šis kadrs jāpataupa, kādai īpašai reizei. Khmeru sapratne par drošību un par benzīntanku ir visai atšķirīga no mūsējās… Bet šis kadrs pārsteidza arī mūs – ēzelis, kas atvedis benzīnu. Savukārt kadra labajā pusē redzams ļoti tipisks “benzīntanks” – stikla pudeles, kurās saliets benzīns. Mocītim parasti vajag divas tādas pudeles – katra maksā ap 5000 Rielu jeb 1.25 dolārus jeb 0.62 latus. Kvalitāte gan, protams, nav zināma :)
Miks: Parasti jau pietiek ar vienu pudeli. Divas tikai tad, kad bāka pilnīgi tukša :)
Miks: Makšķernieks, kuru Zane nobildējusi no braucoša mocīša (kā gandrīz visus šeit redzamos kadrus).
Mūsu brauciena mērķis bija Udongas templis.
Skats no tempļa augšas. Tempļi visbiežāk atrodas līdzenumos, bet no tiem, kuri atrodas kalnu galos, paveras brīnišķīgs skats.
Miks: Tuvāk redzamā māja, laikam ir viesu nams (tā mums stāstīja “gids” – mazs puika, kas uzradās no nekurienes un pavadīja mūs līdz kalna virsotnei un atpakaļ), redzami arī mango koki. Augšā labajā pusē redzamas šūšanas fabriku ēkas.
Kambodžas pelēkās govis tiek liktas pie darba visur – tās velk vezumus, strādā rīsu laukos un dara visādus citādus darbus. Arī šāds skats nav nekas pārāk neparasts – pēc laba darba govis ir pelnījušas labu atpūtu – tās tiek kārtīgi nomazgātas tuvējā ūdenī.
Rīsu lauki visbiežāk tiek veidoti pakāpeniski – tādā veidā ir vieglāk kontrolēt ūdens līmeni katrā no laukiem. Bet ūdens līmeņa kontrolēšana ir ļoti svarīga lielākas ražas iegūšanai.
Kā jau Miks pagājušajā nedēļā rakstīja – esam nolēmuši vairāk ceļot ar mocīti. Gan tāpēc, ka tas ir ērti, gan tāpēc, ka tā var vairāk ieraudzīt un saprast Kambodžas vienkāršo ļaužu dzīvi :)
Tā kā Ķīniešu Jaunajam Gadam par godu skolā man bija brīva arī pirmdiena, tad nolēmām doties ceļā. Paskatījāmies kartē – un viss bija skaidrs. Gribam braukt uz Kratie – pilsētu, kurā var apskatīt upes delfīnus. Delfīni parasti upēs nedzīvo, tāpēc šie ir pavisam īpaši, un vispār, mums abiem delfīni ir patikuši vienmēr :). Bija skaidrs, ka pa lielajām šosejām, uz kurām noteikumi īsti nepastāv un visi brauc kā traki, braukt mums negribas. Atkal, paskatījāmies kartē un Mikam radās laba doma – gan Pnompeņa (kurā dzīvojam mēs) gan Kratie ir pie upes – domāts darīts, brauksim pa mazajiem celiņiem gar upi. Tādā veidā būs gan viegli iztikt bez kartes (tikai jāuzvaktē lai upe nepazūd), gan arī varēsim iztikt bez braukšanas pa šosejām.
Nu viss jau būtu labi… tikai… tas izrādījās tālāk, kā mēs varam paveikt. Tā kā manas mocīšu braukšanas prasmes vēl joprojām ir visai pieticīgas – nolēmu sēdēt Mika mocīša aizmugurē. Tas savukārt nozīmē, ka braucām lēnāk kā būtu varējuši. Beigu galā pēc 100 nobrauktiem kilometriem un sešām garām un karstām (vidējā temperatūra ap +33) stundām bijām tieši pusceļā – pilsētā ar nosaukumu Kampong Cham.
Kampong Cham ir neliela pilsēta (trešā lielākā Kambodžā, bet kopumā tikai nepilni 70 000 iedzīvotāju), tajā ir dažas viesnīcas un viesu nami, daži restorāni ar (kā izrādās) fantastiski garšīgu ēdienu, franču koloniālā arhitektūra un Tilts. Par tiltu ir atsevišķs stāsts – tas ir bambusa tilts, kas ik gadu tiek celts no jauna. Lietus sezonā tiltu aizskalo upes ūdeņi, bet sausajā sezonā to uzbūvē no jauna. Tilts ir varen izturīgs – pa to var braukt arī automašīnas, bet reāli pārsvarā brauc desmitiem mocīšu un riteņu.
Par franču novērošanas torni, sarunām ar cilvēkiem uz prāmja, bērniem ceļmalās un skatiem, kas brīžiem bija TIK fantastiski, ka pārsteidza un lika apstāties, es jums nestāstīšu. Pasakot vārdos tas neatstāj vajadzīgo varenības, izsmalcinātības, vienkāršības un pārsteigumu efektu. Bet ja nu ir vēlme, tad mazliet no redzētā varat apskatīt te:
Izlēmām aizvien aktīvāk ceļot apkārt ar mopēdu, jo šķiet, ka tas ir labākais veids, lai redzētu to, kas notiek šajā valstī.
Mēs aizripinājāmies līdz Udongai, kas atrodas aptuveni 45 kilometrus no Pnompeņas. Vēlamies soli pa solim iegūt iemaņas, un pamazām kāpināt braukšanas apjomus, lai varētu doties vairāku dienu braucienos pa visu valsti. Zane šoreiz bija bez mocīša, viņa sēdēja aizmugurē un aktīvi māja un smaidīja visiem, kas mūs pa ceļam sveicināja – un parasti sveicina gandrīz visi, kas atrodas ceļa tuvumā. Un parasti ceļa tuvumā var sastapt gandrīz visus ciema iedzīvotājus.
Udonga šajā blogā jau vienu reizi ir pieminēta, jo šo pašu posmu esmu veicis arī velobraucienā Udonga – Pnompeņa, kopā ar Zanes kolēģiem.
Te Zane: no savas puses vēl gribēju piebilst, ka… Zinām, zinām – te nekas sen nav publicēts, bet tas tikai tādēļ, ka Ziemassvētku un Jaunā gada iespaidi bija un ir TIK lieli, ka tos grūti aprkastīt. Tāpēc tagad sākam ar nesanāku notikumu – jau šajā gadā, braucienu uz Udongu. Kā jau Miks rakstīja, braucām ar mazu mocīti pa nelieliem grants ceļiem. Pa ceļam izbaudījām pilnu komplektu ar “Kambodžiskām” lietām – redzējām, kā mazgā zirgus un govis, redzējām, kā daudz dažādi bērni laiž pūķi, abās ceļa pusēs vērojām nodzeltējušus rīsu laukus un palmas. Braucām pa ceļu, pa kuru paredzēts braukt mašīnām abos virzienos, bet reāli var izbraukt tikai viens mocītis. Bijām Udongas templī, tieši pie ierašanās templī mūs sagaidīja divi vietējie zēni, kas gluži kā jau ierasts, nāca mums līdzi un stāstīja, kurā gadā, kas ir celts, kāpēc celts un kuram karalim par godu. Tā kā templis atrodas kalnā tad no tā pavērās fantastiski skaists skats uz Kambodžas laukiem. Atpakaļ ceļā nopirkām divus arbūzus – tik mazus kā lielākais Latvijas tomāts. Atgriezāmies priecīgi un apmierināti – nolēmām arī turpmāk tuvāko apkārtni apskatīt ar mocīti.
Pēdējā diena Kepā. Pulksten 14:00 pie Zanes kolēģu viesnīcas mūs gaidīs minibuss. Normāli cilvēki, to zinot, ieplānotu savas pēdējās brīvdienu stundas pie baseina ar žurnāliem un kādu labu grāmatu. Bet mēs izlaidām brokastis, nopirkām ūdens pudeles, sēdāmies virsū mopēdam un laidāmies meklēt sāls laukus.
Par sāls laukiem atceros, ka tos piemin pie dažu valstu resursiem ģeogrāfijas grāmatās un kādreiz tos rāda arī TV kastēs, tāpēc bija interese pavērot tos dzīvē.
Vispirms izmetām nelielu līkumu pa nepabeigtu kalnu ceļu, bet pēc nonākšanas strupceļā nolēmām iztikt bez eksperimentiem un braukt tieši uz sāls laukiem. Laukus atradām, bet pašu sāli tā arī neredzējām. Nezinu, kurā brīdī ienākas sāls raža un kad uz lauka strādā cilvēki. Neredzējām arī izteiksmīgas sāls kaudzes, kādas parasti redzamas sāls lauku foto ilustrācijās. Bet lai arī braucienam mazliet pietrūka sāls, mums bija interesanti izklaidēt vietējos, kurus satikām pa ceļam. Mēs braukājām starp laukiem šurpu turpu un vietējo acīs manījām neizpratni – par to kas mums šajā nostūrī bija pazudis.
Kad bijām gana saules sakarsēti, mēs devāmies atpakaļ uz pilsētu un nobāzējāmies krabju tirgū. Auksts alus un gardas zivis. Mēs nekur nesteidzāmies un pirmo reizi arī laikrādis bija mūsu pusē. Sēžot pie galdiņa mēs vērojām, kā tiek tirgoti krabji, kā tiek atlasīti labākie eksemplāri, kā pircēji tirgojas un kā krastā piestāj zvejas laivas. Lai arī pat klaiņojošajiem kaķiem, kas klejoja no vienas ēstuves uz otru, bija skaidrs, ka mēs esam tikai divi barangi*, mēs tomēr priecājāmies, ka spējam pasekot līdzi, kā notiek kaulēšanās. Pavisam lēnām mums paveras iespēja ieklausīties jaunā pasaulē, kurā ir neizsmeļami daudz nezināmā.
* barang – ārzemnieks
P.S.
Šoreiz praktiski visu bilžu un video klipu autore ir Zane.
Kad pamodāmies, Trušu salā joprojām valdīja miers. Klaiņojošie suņi snauduļoja jūras smiltīs, bet baltie cilvēki snauda savos bungalo kopā ar saviem gekoniem vai vistām – kā nu kuram bija paveicies.
Godīgi sakot nevarējām sagaidīt, kad tiksim prom no salas un varēsim atkal braukt ar mopēdiem. Mums ļoti ātri apnika zvilnēt jūras krastā. Laikam neprotam atpūsties kā normāli cilvēki.
Kamēr gaidījām savu laivu, Zane apzvanīja pāris viesnīcas, jo šai naktij mēs neko nebijām rezervējuši ar domu, ka uz vietas varēsim atrast, ko labāku. Un tā arī bija, mēs atradām viesnīcu ar fantastisku skatu un ļoti labu ēdienu. Vienīgais mīnuss bija Kambodžas cenu līmenim salīdzinoši augstā cena 40$ par vienu nakti. Ja mazliet pacenstos, tad par tādu cenu varētu visu dienu ēst, īrēt mopēdu un dzīvot kādā mazāk krutā vietā.
Viesnīcā paēdām vēlās brokastis, pasūtījām, lai sarīko mopēdus un kamēr gaidījām braucamos, mūsu organismi izlēma doties diendusā. Tādā veidā pārlaidām trakāko pusdienas laika karstumu un bijām gatavi doties ceļā.
Izlēmām doties uz Jasmīnu ieleju, kur atrodas interesanta džungļu/eko kafejnīca un viesu nams. Visa eko fīča viņiem tiek ņemta ļoti nopietni. Paši viņi taisījuši mālu/dubļu ķieģeļus, elektrība viņiem nāk no saules baterijām un viņi pat nav pieslēgti Kepas elektrības tīklam utt. Decembra beigās brauksim tur uz vienu nakti izbaudīt, kāda tur ir dzīvošana.
Ceļš uz šo Jasmīnu ieleju ir šaurs un līkumains – tieši tāds par kuru lieto vārdu “gleznains.” Nezinu, kas uz tā ceļa notiek lietus sezonā, kad no kalna tek lietus ūdeņu upes, bet mums uz mocīšiem bija ļoti jauks brauciens. Nogaršoju gardāko mango dzērienu pasaulē un klāt piekodām labākās sēņu maizītes Kambodžā.
Tālāk atkal devāmies, kur acis rāda. Šoreiz tās rādīja viena tempļa virzienā, kuru bijām pamanījuši jau no krietna gabala. Templis atrodas kalnā un dienas laikā to labi varējām redzēt, tātad skatam no tempļa uz jūru un salām būtu jābūt ļoti labam.
Izrādījās, ka templis tiek apdzīvots tikai dažus mēnešus gadā, kad ieradāmies bijām vienīgie cilvēki un varējām pilnīgā klusumā priecāties par saules rietēšanu un dūmakā tītajām salām.
Vakaru vēlējāmies noslēgt Sailing club, kuru mums reklamēja visi satiktie baltie cilvēki. Braucot pa bedraino pievedceļu jutu, ka mopēda aizmugurējā riepa palikusi pavisam bez gaisa. Tik tukša, ka skaidrs, ka caura. Ieripinājām stāvvietā un izlēmām iedzert pa kokteilim, lai mierīgā gaisotnē saprastu, kā rīkoties tālāk. Mūs sagaidīja ūsains sargs, cienījamā vecumā un tikām pārsteigti ar klasisko militāro sveicienu. Nav skaidrs, ko iesākt ja tev pēkšņi kāds salutē virsū. Ko darīt? Salutēt pretī? Nākot iekšā klubā, viņš uzrunāja Zani par madāmu un centās noskaidrot vai viņa gadījumā nerunā franciski, lai arī es viņa vārdiem biju misters ir skaidrs, ka viņš neticēja, ka es izskatos pēc frančvalodīga varžu ēdāja.
Sēdējām pie ugunskura, malkojām sangrijas un prātojām, ko lai iesāk ar tukšo riepu. Tumsa jau bija iestājusies un ārā, par spīti spožajam mēnesim, bija piķa melna tumsa. Uzzinājām, ka uz Sailing club nāk arī Zanes kolēģes, tāpēc viņa palika pie ugunskura gaidot kompaņiju, bet es izlēmu doties izlūkbraucienā, lai atrisinātu riepas jautājumu. Parādīju riepu stāvvietas sargam, kas ar žestiem izskaidroja, ka ir jābrauc pa kreisi un pēc kāda pusotra kilometra būs iespēja tikt pie jaunas kameras.
Kādu brīdi nobraucis ar pilnīgi nestabilu pakaļējo riepu es piestāju pie nelielas “nelegālās” degvielas uzpildes stacijas. Degvielas stacija šeit izpaužas tā – ir galds uz kura stāv lielās stikla pepsi pudeles pilnas ar degvielu. Tādas stacijas šeit ir ik uz soļa, katrā mazākajā ciematā. Parādīju uz riepu un man momentā pieteicās palīdzēt džeki, kas tajā brīdī paši pildīja degvielu. Viņi bija četri un tikko nokāpuši no diviem lielākiem, automātiskajiem mopēdiem.
“Kāp nost no mocīša, tu esi par smagu, lai ar tavu brauc mūsējais, viņš ir mazāks un vieglāks, tu sēdi aizmugurē un mēs kopā brauksim līdz servisam,” lauzītā angļu valodā man tika izskaidrots darbības plāns: “kāp tik nost, citādi sabojāsi pašu riepu.”
Nezinu, kas man ir par vainu, bet es uzticos cilvēkiem un tikai pēc pāris simtiem metru, sēžot viņu moča aizmugurē un skatoties, kā uz mana mopēda brauc vieglākais no jauniepazītās kompānijas es sapratu, ka varbūt ir iemesls uztraukties. Mans palīgs sēdēja ļoti dīvainā pozā, pārnesis svaru uz priekšējo riepu, laikam pieredzējis šādus gadījumus jau iepriekš.
Braucot izdevās izrunāties ar glābšanas darbu organizētāju, kas stāstīja, ka viņi šovakar brauc ar mocīšiem uz Kampotu, kur būšot baigi foršais karaokes vakars. Uzzināju, ka viņš strādā tepat Kepā viesnīcā, pastāstīju, ka dzīvoju Pnompeņā – izrunājāmies, cik nu spējām, līdz bijām nonākuši pie mocīšu “servisa”. Pateicu paldies un viņi aizdevās tālāk uz savu tusiņu Kampotā.
Mani atpazina un vaicāja, kur tad palikusi meitene. Izrādās, ka serviss ir tas pats, kur pirms divām dienām bijām pildījuši degvielu. Jāpiebilst, ka šeit “saruna” notika pamatā zīmju un ļoti ierobežotā khmeru un angļu valodā. Kamēr tika mainīta kamera es ātri izspēru visu, ko zināju khmeriski. Visiem jūtami uzlabojās garastāvoklis, kad viņi saprata, ka pēc 3-4 teikumiem es biju pilnībā izsmēlis savu sakāmo un tālāk varēju tikai rādīt platu smaidu un māt ar galvu. Tālāk runāja viņi. Man atlika klausīties un smaidīt. Domāju, ka domu uztvēra abas puses. Mēs noskaidrojām, kā katru sauc, cik ilgi es šeit dzīvoju un cik ilgi dzīvošu, pastāstīju, ka man patīk dzīvot Kambodžā un mopēda kamera jau bija nomainīta.
Mani iedrošināja, ka kamera ir “same, same.” Kameras maiņa kopā ar darbu izmaksāja aptuveni 2 latus. Piedevām tiku pie ieeļļotas ķēdes. Vēl pēdējo reizi pateicu paldies un devos atpakaļ pie Zanes.
Bija laiks doties ēst, bez šaubīšanās izlēmām, ka atkal brauksim uz krabju tirgu, lai tiktu pie labākajiem krabjiem pasaulē. Krabji gan beigās izrādījās tikai otrie labākie pasaulē, bet arī tas ir labi diezgan.
Trešdien, 9. novembrī, Pompeņā sākās Ūdens festivāls. Tās ir trīs dienu ilgas svinības, kuru laikā notiek dažādi pasākumi, kurus mēs noteikti apmeklēsim pēc gada, bet šogad izlēmām brīvās dienas izmantot, lai iepazītu Kepu. Festivāla laikā tradicionāli notiek laivu sacensības, kuras šogad ir atceltas, ceram, ka pēc gada tomēr varēsim piedalīties.
Otrdien pēc darba dienas beigām sakāpām busiņā un devāmies uz Kepu. Sākumā gribējām braukt ar satiksmes autobusu, bet beigās pievienojāmies Zanes kolēģēm, kuras arī bija nolēmušas atpūsties Kepā un uz turieni devās ar noīrētu minibusu. Aptuveni pēc 170 kilometriem un 3,5 stundām bijām klāt.
Kepa ir neliela piekrastes pilsēta, kura piesēta ar aizgājušo laiku greznības pierādījumiem. Ik uz soļa var redzēt franču koloniālās arhitektūras paraugus, dažas ēkas ir atjaunotas, bet mazliet ārpus pilsēta centra, ēku drupas visbiežāk ir nožēlojamā stāvoklī. Redzējām arī skaistus žogus, kuri nereti bija palikuši bez mājas, kuru tiem bijis uzticēts sargāt.
No aizgājušā gadsimta sākuma līdz pat sešdesmitajiem gadiem Kepa bija populārākā piekrastes pilsēta Kambodžā. Par spīti tam, ka pludmales nav klasiski skaistas un ar baltām smiltīm Kepa esot bijusi vietējās elites iecienīta atpūtas vieta. Palūkojoties uz piekrastes ielām nav vajadzīga spēcīga fantāzija, lai redzētu to skaistumu, kas pirms pus gadsimta šeit pievilināja reģiona pārtikušāko slāni. Kepu bez šaubīšanās varēja saukt par Dienvidaustrumāzijas rivjēru.
Diemžēl sarkano khmeru režīms iznīcināja gan inteliģenci, gan eliti un režīmā pakļautajiem nekas cits neatlika kā šīs villas izlaupīt. Visu, ko varēja pārveda pāri robežai un pārdeva vjetnamiešiem, tikai lai tiktu pie ēdiena. Lai arī pirmā doma ir, ka villas postīja paši sarkanie khmeri, tomēr lasīju, ka galvenie postītāji bijuši vietējie iedzīvotāji, kas izmisīgi meklēja katrus līdzekļus, lai varētu pabarot savas ģimenes.
Mocīši
Izlēmām, ka labākais veids kā aplūkot Kepu ir braucot ar mocīšiem.
Vēl varētu braukt ar tuk-tukiem, bet tur nav nekāda prieka. No velosipēdiem būtu lielāks ieguvums mūsu fiziskajai formai, taču attālumi un karstums ir pārāk spēcīgi pretargumenti. Arī mūsu vēlme eksperimentēt un braukt uz labu laimi tiktu iedragāta, ja atduroties strupceļā nāktos mērot liekus kilometrus, tāpēc rolleri kļuva par labāko veidu, kā klīst pa Kepas putekļainajiem ceļiem.
Visi ceļi patiešām ir tieši tik sarkani, ja ne vēl sarkanāki kā fotogrāfijās.
Pirmajā dienā man nācās braukt ar automātisku rolleri, bet pēc tam jau bija “kārtīgs” mopēds. Savukārt Zanei pirmā diena bija nopietns pārbaudījums, jo līdz tam viņa bija braukusi tikai ar pilnībā automātisku kvadrociklu.
Zanes braukšanas pieredze auga līdz ar katru nobraukto kilometru. Kopumā pirmajā dienā uz motocikliem pavadījām kādas 7-8 stundas.
Piparu un mango plantācijas
Pirmo reizi mūžā apmeklējām piparu un mango plantācijas. Pirms tam bija maza izpratne par to, kā izskatās piparu “koks,” un kā pipari nonāk līdz piparu dzirnaviņām, bet mums izrādīja visu procesu, tāpēc jūtos mazliet apgaismots šajā jautājumā.
Lasīju, ka francūžiem joprojām ir lielā cieņā šejienes pipari un Francija esot viena no valstīm, kur visvairāk tiek eksportēti vietējie pipari.
Izrādās Vjetnamas robeža ir tik tuvu (~40 km), ka no plantācijām, kas atrodas kalnu pakājē, var saskatīt citus kalnus, kuri jau ir Vjetnamas pusē.
Vēl redzējām arī mango, kivi, duriana, papajas un jackfruit kokus. Joprojām neesam pagaršojuši nedz durianu nedz jackfruit, bet gan jau kādā brīdī sanāks. Vēlāk braukājot apkārt iemanījos atšķirt mango kokus pa gabalu (attēlā zemāk).
Netālu no piparu plantācijām atrodas arī vīnogu audzētava un vīna darītava, tur droši vien iegriezīsimies nākamajā reizē, kad būsim Kepā.
Alas
Pēc piparu plantācijām mēs vēlējāmies doties uz alām. Lai arī uz alām ir iespējams nokļūt braucot tikai pa zemes ceļiem, pēdējo posmu mēs tomēr nobraucām pa asfaltu. Tas tāpēc, ka krustojumā mums no vietējiem ienāca pretrunīga informācija par to uz kuru pusi ir jādodas tālāk. Laikam ņēmām vērā nepareizo virzienu, toties līdz alām nokļuvām daudz ātrāk.
Alas mums izrādīja vietējais “gids.” Jauns puika, kas uzradās no nekurienes un pastāstīja savu “oriģinālo” stāstu – viņš grib mācīties valodu, tāpēc nāk uz alām un runājas ar ārzemniekiem un piestrādā par gidu.
Apmaldīšanās
Arī atpakaļ uz Kepu gribējām braukt pa maziem ceļiem, lai nav jādomā par nejēdzīgo satiksmi, kas valda uz šosejas. Puika, kas mūs vadāja pa alām brīdināja, ka apjuksim un apmaldīsimies – un tā arī notika.
Ceļi kļuva šaurāki un šaurāki un mēs visai drīz nonācām pie skaistākajiem skatiem visa brauciena laikā.
Vakariņas Krabju tirgū
Mūsu diena noslēdzās ar fantastiskām vakariņām Krabju tirgū.
Pirms tam, jau bija paveicies nogaršot vietējos krabjus Pnompeņā, bet šoreiz runa ir par pavisam svaigu mantu. Tikko no jūras, tikko no katla ar svaigiem zaļajiem pipariem no Kepas piparu plantācijām.
Domāju, ka tieši šī brīnum gardā kombinācija ir viens no iemesliem, kāpēc Kepa ir tik populāra atpūtas vieta Pnompeņā mītošajiem gardēžiem un miera mīļiem, kas vēlas izbēgt no galvaspilsētas steigas.
Diena beidzās diezgan ātri, bija sajūta, ka esam ieskatījušies visos Kepas nostūros, tik daudz skaistu skatu, tik daudz emociju, ka ātri vien aizmigām ar domu, ka nākamajā dienā dosimies uz Trušu salu.
Pagājušās nedēļas moto brauciena iedvesmots, Miks pārliecināja arī mani doties līdzīgā izbraucienā. Tā nu agrā rīta stundā – mazliet pirms saullēkta – ap pus sešiem mēs devāmies ceļā uz Mekongas otru pusi. Jā, jā – to pašu pusi, uz kuru Miks un mans kolēģis Deivids bija iepriekšējā nedēļā.
Tā kā es nekad dzīvē neesmu braukusi ar mocīti pati, tad biju ar mieru doties līdzi tikai, ja varēšu sēdēt aizmugurē, skatīties apkārt, bildēt un filmēt. Braukājot atradām kādu klusāku ceļu, kurā Miks man izstāstīja, kā jāpārslēdz ātrumi un jābremzē. Tad nu arī es izmēģināju braukšanu pati. Pat uz šīs klusās ielas, protams, ceļa malā stāvēja cilvēki, kas smaidīja un ar žestiem Mikam prasīja vai es mācos braukt. Un ko gan vēl es varētu darīt, nedaudz grīļojoties braucot pa klusu ceļu, kad Miks lēnām iet nopakaļ? Man par lielu pārsteigumu, braukt ar mocīti man patika! :) Visticamākais, ka kādā no turpmākiem izbraucieni braukšu pati ar savu mocīti un nevis tikai sēdēšu aizmugurē.
Šajā nedēļas nogalē dubļu daudzums uz ceļiem bija daudz mazāks, līdz ar to braukt bija vieglāk un drošāk. Protams, tik un tā dažās vietās ceļu aizšķērsoja upe, kurai tur nebūtu jābūt – vienā vietā pāri applūdušajai upei izveidots bambusu tiltiņš – mazliet bailīgi ir pat iet pāri tādam, kur nu vēl braukt ar mocīti. Pirms iešanas pāri, man aši galvā iešāvās doma, ka straume nav pārāk stipra šajā vietā un tā kā šis ir ceļš, tad nevajadzētu būt arī pārāk dziļam tam ūdenim – tātad, ja nu kas – izpeldēšu :)
Savukārt vietējie iedzīvotāji, cauri visiem dubļiem un applūdušajiem ceļiem, brauc gaišās, buktētās biksēs ne mirkli nešauboties, ka nekādu problēmu nebūs. Interesanti arī, ka, ja uz mocīša aizmugurē sēž kādas meitenes un sievietes, tad visdrīzāk viņas sēž ar kājām vienā mocīša pusē (līdzīgi, kā dāmas, kas jāj uz zirgiem kā vēstures filmās par Angliju).
Tā kā devāmies ceļā pirms saules lēkta, tad varējām vērot dienas sākšanos, cilvēku mošanos un mazo bērnu parādīšanos. Starp citu, mazie bērni ir vienkārši burvīgi – viņi, ieraugot baltos cilvēkus uz mocīša, skrien pie ceļa uz spalgā balstiņā bļauj “Hello” un māj ar rokām. Aizbraucot nedaudz tālāk no galvenā ceļa, mazie bērni to pašu saka kmeru valodā un ierastā “Hello” vietā dzirdējām “Sua-sa-dei”. Tā kā Miks bija aizņemts ar stūrēšanu un līdzsvara turēšanu, tad es sparīgi nodarbojos ar tik pat skaļu “Hello” un “Sua-sa-dei” teikšanu un ar rokām māšanu.
Šis tika plānots, kā lēns un mierīgs foto izbrauciens kopā ar Zanes kolēģi Deividu. Mums ļoti patika pirmais velo brauciens un gribējām lēnā garā izbraukāt tās pašas vietas, bet mans plāns bija sākt jaunu tradīciju – nelielus nedēļas nogales izbraucienus ar motocikliem. Sāksim ar īsiem dienas braucieniem, bet vēlāk gribu braukt garākos vairāku dienu piedzīvojumos, jo ir jau zināms potenciālais līdzi braucējs, cits Zanes kolēģis, kas šādi esot apceļojis Vjetnamu.
Nebiju paredzējis, ka Mekongas otrā pusē mūs gaidīs dubļu jūra, lai gan zinot, ka katru dienu līst, daļa pilsētas apkārtnes ir noplūdusi un provincēs ir nopietni plūdi īpašam pārsteigumam nevajadzēja būt. Lai nu kā, tagad zinu, ka pat ar pilsētas rolleri ir iespējams tikt cauri lipīgajiem dubļiem. Droši vien video tas neliekas tik traki, bet ceļa segums ir slidens un mālainie dubļi ļoti stipri grib pieķerties pie visa pēc kārtas. Ātri vien kājas paliek smagas un dubļiem aplipušas, bet mans mopēds ar sīkajiem riteņiem kļuva par motorizētu slēpi, jo priekšējais ritenis saķepa tā, ka vispār negriezās. Vietās, kur redzams gluds ceļš un nav nevienas pēdas ir vēl sliktāk, jo tas nozīmē, ka braukšana līdzināsies slīdēšanai pa ledu, tāpēc prātīgākā rīcība ir sekošana līdzi jau iebrauktām takām. Esmu guvis mācību un nākamajā braucienā apgreidošos uz normālu ikdienas mopēdu ar normāla izmēra riteņiem. Protams, var jau uzreiz ķerties pie “dirt bike,” bet tas tomēr cita veida braucieniem, jo mūsu baltās sejas jau tāpat pietiekami izceļas, tāpēc labāk palieku pie pēc iespējas ierastāka braucam rīka.
Cik nu manīju, tad vietējiem gan dubļi netraucē viņi turpina braukt ar baltiem krekliem un smīkņā par mums, iesācējiem.
Tagad, kad situācija skaidra, arī Zane ir gatava braukt palūkoties, kas notiek Mekongas otrā pusē.
P.S.
Vēl es gribēju atklāt, ka mēs esam pieteikušies laivu sacensībām novembra beigās Pnompeņas ūdens festivālā. Ūdens festivāls ir 3 dienu svinības, kuru laikā notiek laivu sacensības.
