Svētdien, kā ierasts, devos kārtējā velobraucienā ārpus Pnompeņas ielām un kņadas, nemaz nenojauzdams, ka šoreiz mūsu velobrauciens sagādās pa pāris pārsteigumiem.
Gandrīz katru nedēļu saņemu epastā ziņojumu no Zanes kolēģa, kā gan varētu neatsaukties uz šādu epastu, ja tiek piesolīta gandrīz garantēta apmaldīšanās?
Celebrate Mother’s day with the mother of all cycle rides. 50/60km if we don’t get lost.
Meet Caltex 6.30am
Izbraucām laicīgi, bijām četri minēji, viens ar kuru kopā braucām Bokor kalnā un vēl divi, kas savā laikā piedalījušies visādos trakos braucienos, piemēram 225 jūdžu brauciens uz laiku un citi tādi izgājieni. Vārdu sakot visi kārtīgi braucēji izņemot mani.
Pārbraucām ar prāmi pāri Mekongai un sākām braukt pa ierasto maršrutu, tikai pretējā virzienā. Vispirms, ziemeļu virzienā uz augšu gar Mekongu, pēc tam uz austrumiem prom no upes, iekšā milzu klajumā, kurā redzami vieni vienīgi rīsu lauki.
Tālāk mūsu mērķis bija izdibināt, kāpēc viens ceļa posms tiek īpaši remontēts un paplašināts, ja reiz tas ved prom uz klaju lauku, kur pēc kartes spriežot nav pilnīgi nekā ievērojama. Tik vien kā rīsu lauki un lotosu audzes. Zinājām, ka ceļš ved ezera virzienā, tāpēc bija plāns tam apbraukt apkārt tādā plašā, plašā lokā. Kartēs nav ne ceļu nedz arī pats ezers nav skaidri iezīmēts, tāpēc viss aprēķins balstās uz to, ka “liekas, ka tur vajadzētu būt kādam ceļam.”
28km
Ceļa galā sapratām, kas notiek. Sabūvētas milzīgas rūpnīcas, pēc skata tieši tādas, kurās ražo Nike, Adidas, H&M, Mango, Zara un citus labumus. Tālāk nogriežamies no lielajiem ceļiem un sākas brauciens pa krietni mazākām takām. Trāpās dažas takas, kas sadala rīsu laukus. Tad trāpījām uz nelieliem celiņiem, kas veidoti no māliem un lietus sezonā droši vien ir vienīgie pārvietošanās veidi, bet tik pat labi ūdens tiem smeļas pāri un vienīgais transports ir laivas. Grūti aprakstīt, cik bedraini ir šie sakaltušie, saplaisājušie mālu ceļi. Brīžiem plaisas ir tik dziļas un tik tuvu viena pie otras, ka nav iespējams padomāt ne par ko citu, kā tikai par to, kad beidzot nonāksim līdz kādai smilšanai taciņai.
Kadrs, kas tapis īsas pauzes laikā. Šoreiz, ja neskaita ūdens dzeršanas reizes mēs īpaši nestājāmies, tāpēc izmantoju atelpas mirkli, lai tiktu pie kadra.
Smilšu celiņi un takas ir pavisam cits stāsts, kuru tā kārtīgi var izbaudīt tikai sausajā sezonā, kas šobrīd rit gandrīz pilnā sparā. Brīžiem braucām pa celiņiem, kas klāti ar jūras smiltīm līdzīgu segumu, kura galvenā atšķirība no jūras smiltīm ir tā, ka tas ir kādas 100 reizes smalkāks. Būtībā ceļa virsma ir putekļi, kas pie pirmās izdevības grib ielidot tev acīs. Pat no viena velo saceļas tāds putekļu daudzums, ka brīžiem nevar izsekot, kas notiek uz ceļa, kur ir bedres un kur nav, jo visu taciņu sedz putekļu mākonis. Tādos brīžos atliek vien cerēt, ka netrāpīsies kāda nejauka bedre, kuras šajos braucienos ir tik bieži, ka tās jau sen vairs nevar saukt par nejaušām bedrēm.
38km
Kādā brīdī vispār nav skaidrs, kur braukt. Ceļi sadalās un abi liekas diezgan pieņemami. Pajautājam vietējam strādniekam, kas dodas uz rīsu lauku, kurā virzienā ir Pnompeņa. Pajautājam otram. Un izrādās, ka abi dod pilnīgi pretēju informāciju. Vairāk neviena tuvumā nav. Salīdzinām, ko saka mūsu intuīcijas un uzklausām, mūsuprāt, prātīgāko padomu. Dodamies iekšā rīsu laukos, kur mums sola, ka pēc 25 kilometriem, mēs tikšot līdz lielākam ceļam, kas mūs aizvedīs līdz Pnompeņai. Pēc 3km kārtīgas kratīšanās ir skaidrs, ka esam nonākuši strupceļā. Pieņemam, grūtāko lēmumu, kāds vien vīriešu cilvēkiem ir iespējams – ir jāgriežas atpakaļ un jābrauc pa to pašu ceļu. Jūtu, ka zem ceļgaliem kājās sāk parādīties krampji. Nav patīkami. Pūtinu kājas un turos, vismaz 50 metrus tālāk no grupas. Ir karsta diena un nav nekur jāsteidzas, bet pārējie braucēji, protams, grib ieturēt savu tempu. Viņiem tas ir treniņa jautājums. Kā arī pasākums sāk ievilkties virs mūsu ierastā braukšanas ilguma. (Parasti ne vairāk kā 3-4 stundas) Man šis ir patīkams izklaides brauciens, kuram kā patīkama piedeva ir velo treniņš, tāpēc nav nekādu iebildumu braukt ilgāk, nesteidzoties un neprātojos, cikos tieši nonākšu galā.
45km
Pēc brīža jau esam laukā no rīsu laukiem un saprotam, ka esam nonākuši pie neliela ciema, kas atrodas tieši ezera malā. Pats ezers ir labi redzams, visur var manīt pa kādai zvejnieka laivai. Sētās žūst tīkli. Ir skaidrs, ka šis būtu labs brīdis, lai mazliet saīsinātu mūsu braucienu. Jo, ja var ticēt stāstītajam un kartēm, tad, lai apbrauktu apkārt ezeram, mums nāksies vēl krietni pasvīst, bet ar laivu mūsu ceļš būtu mazliet vieglāks.
Tā nu mēs dzeram ūdeņus un plānojam, ko darīt, kamēr viens no Zanes kolēģiem ir sazvanījis savu sievu, kas ir vietājā, lai viņa varētu izprašņāt “veikalnieci” par to, kā ērtāk nokļūt līdz Pnompeņai. Sākums nav daudzsološs. Laiva braukšot tikai pēc pusotras stundas. Izlemjam, ka vienkārši dosimies pie upes un mēģināsim sarunāt, kādu, kas būs gatavs mūs pārvest pāri. Uzrodas arī laivas šoferis, kas kaut ko saprot angliski un piekrīt mums palīdzēt. Diezgan strauji tiekam pāri ezeram. Skatoties kartē sanāk, ka mūs veda kādus 5 kilometrus.
Par ezeru, gan to ir grūti nosaukt, jo dabā tas izpaužas kā milzīga, daļēji aizaugusi ūdens teritorija. Var skaidri redzēt laivu ceļus, bet ne viss ezers ir laivojamā stāvoklī.
Izkāpjam no laivas. Samaksājam bargu naudu un dodamies tālāk. Diezgan ātri tiekam līdz pazīstamiem ceļiem un tālāk jau Pnompeņa kā ar roku aizsniedzama.
Kopumā šis laikam bija kāds trešais smagākais velo brauciens galvenokārt kājas muskuļu krampju dēļ, bet arī karstums un putekļi nenieka neatviegloja šo pasākumu. Par kopējiem kilometriem ir tā, ka GPS rāda 69km, bet ja izņem laukā laivu un prāmjus, tad ir aptuveni 60km, varbūt mazliet virs, kā jau bija solīts brauciena epastā. Sajūtas labas, jo ir bijis, ka pēc brauciena atlikušajā dienas daļā vairs nav spēka nekam citam, bet šoreiz jutos salīdzinoši ļoti labi.
