Svētdien es piecēlos neiedomājami agri, pieci taču ir neiedomājams skaitlis, vai ne? Piekarināju kameru pie ķiveres un devos velo izbraucienā kopā ar Zanes kolēģi Deividu, matemātikas skolotāju no ASV.
Šoreiz braucām daudz īsāku velo maršrutu nekā parasti, pārbraucām pāri Mekongai un tālāk lēni un mierīgi gar upes krastu. Vairākas reizes nepaklausījām vietējiem un iebraucām strupceļos, tādos brīžos ir skaidrs, ka viņiem mēs liekamies pēdējie dunduki. Mēs pretēji loģikai izvēlamies braukt pa taku, kas apstājas krūmos un pēc tam braucam atpakaļ tur, kur mums skaidri un gaiši rādīja pareizo virzienu.
Pēdējā posmā centos uzturēt tempu, lai varētu kārtīgi pasvīst, citādi pārāk reti sanāk aiziet uz pirti. Mēs speciāli ieplānojām, ka brauciens beigsies pirms deviņiem, jo Deivids bija dzirdējis, ka tajā laikā no dzelzceļa stacijas izbrauks tvaika lokomotīve ar dažiem pasažieru vagoniem. Tvaika lokomotīvi varēsiet redzēt un dzirdēt jau pavisam drīz.
Ne vienmēr izdodas sanākt kopā ar Zanes kolēģiem, lai dotos velobraucienos, tāpēc izlēmām, ka tajās nedēļas nogalēs, kad nekas nav ieplānots mēs organizēsimies pavisam mazā grupa un brauksim tik un tā. Šoreiz Deividam bija kaut kādas darīšanas tāpēc braucu divatā ar Aramisu.
Sanāca gan video, gan daži interesanti foto kadri:
Piedāvāju video, kurā redzams mans brauciens cauri Pnompeņai, kā arī viena “gandrīz sadursme” ar mopēdu. Lai skatīšanās būtu vēl interesantāka, visu video laiku mēs ar Zani komentējam gan to, kas kadrā, gan to, kas palicis aiz tā.
Video tapis pateicoties tam, ka pēc ilgas gaidīšanas, no Kalifornijas atlidoja mana jaunā ķiveres kamera – GoPro HD Hero 2. Ar to beidzot būs iespējams iemūžināt interesantākos brīžus mūsu velo, moto un laivu braucienos. Kamera ir aprīkota ar īpašu, ūdensizturīgu korpusu, kas ļauj filmēt līdz pat 60 metriem zem ūdens, tāpēc ceru, ka taps arī video no kāda niršanas pasākuma. Parasti visi aizraujošākie momenti paliek aiz kadra: labākie kalnu velo nobraucieni, dubļu jūras, trakā satiksme uz Kambodžas ceļiem un ielām, Amatas laivojieni utt. Tagad vairs nebūs nekādu attaisnojumu un skaidrojumu, ka to un šito nevarēja nofilmēt, jo tas nebija iespējams tādu un šitādu iemeslu dēļ.
Tikko sagatavojām arī jaunu atrakciju, iespēja uzdot jebkuru jautājumu saistībā ar Kambodžu un tikt pie atbildes ask.fm/kambodza
Pēdējā nedēļas nogalē es devos uz Kirirom dabas parku, kur notika MTB (kalnu velosipēdu) sacensības. Tās bija manas pirmās kalnu velo sacensības, pirmais kalnu velo brauciens, pirmās kalnu velo sacensības Kambodžā un arī vienkārši pirmās velo sacensības.
Ņemot vērā manu trūcīgo pieredzi, es šajā reizē vispār nebiju gatavs, tam, kas notika uz trases, bet kopumā man ļoti patika un pie pirmās iespējas es vēlos piedalīties un braukt atkal.
Tik daudz adrenalīna kā šajā velobraucienā es nebiju pieredzējis diezgan sen. Ļoti asas izjūtas, asākas pat par sešu joslu ielas šķērsošanu Kambodžā.
Diena sākās agri. Celšanās 4:30, izbraukšana no Pnompeņas uz Kirirom dabas parku ap 5:20. Ceļā pavadījām apmēram 3 stundas. Trāpījos autobusā, kurš bija pilns ar vietējiem bērniem, kas arī piedalījās velobraucienā. Lieki teikt, ka viņi nemāk klusi uzvesties un pat ja viņi uzvestos klusi, tad karaoke, kas skanēja pa visu autobusu, bija krietni skaļāka par bērniem. Lai varētu kārtīgi sarunāties viņiem nekas cits neatlika, kā kliegt skaļāk par karaoki. Ā, un vai es teicu, ka es sēdēju pēdējā rindā tieši aiz milzīgas basu tumbas? Un mans krēsls bija bez kārtīga polsterējuma, kas man deva iespēju izbaudīt, katru mazāko bedri uz ceļa. Un ja jums liekas, ka Latvijas ceļi ir slikti, tad jūs noteikti neesat redzējuši Kambodžas bezceļus. Tātad, lieki piebilst, ka nekāda gulēšana nesanāca.
Parkā ieradāmies pēc astoņiem. Ap deviņiem bija paredzēts starts, bet tas tika pārcelts uz 9:20. Tātad bija ļoti daudz laika, lai iesildītos un iepazītos ar situāciju. Velo joprojām nomāju no organizētājiem. Nomas īpašnieku Smeju, jau diezgan labi pazīstu un viņš man bija atlicis savu lielāko velo ar 22 collu rāmi (pat nezinu, kas rāmī ir 22 collas garš, bet zinu, ka rāmji, kas mazāki par 20 nav tik ērti). Devos izmest pāris apļus un pamanīju, ka šoreiz man ir ticis cits velo, jo līdz šim visos velobraucienos man ir bijusi iespēja izvēlēties vienu un to pašu riteni. Izskatījās, ka šis bija izvilkts no noliktavas, jo riepas sākumā bija pamīkstas un tās vajadzēja uzpumpēt. Pēc pāris apļiem cauri sacensību teritorijai devos meklēt kādu kalniņu. Nebiju ticis pat pusē, kad tiku pie saplēstas ķēdes. Varbūt ātrums nebija pareizais, bet arī ķēde šķiet bija mazliet nolietota. Jutos, kā kādas komandas pārstāvis, jo devos atpakaļ pie nomas telts, kur manu ķēdi saveda kārtībā.
Startu atkal pārcēla un tas deva iespēju mazliet parunāties ar citiem dalībniekiem. Izrādās es nebiju vienīgais, kas pirmo reizi dodas šādā avantūrā. Bet noskaidrojās, ka biju palaidis garām iespēju, nedēļu pirms sacensībām izbraukt trasi un iepazīties ar kalniem un nobraucieniem.
Pirms starta neliels satraukums, bet skaidra apziņa, ka galvenais uzdevums ir finišēt nevis skriet līdzi baram.
STARTS!
Pirmajā kalnā braucot jūtu, ka pedāļi atslābst, dzirdu metāla šķindoņu un, pametot skatu pāri plecam, redzu, ka pa zemi mētājas tas mazais zobrats, kuram būtu jārūpējas par ķēdes nospriegošanu. Stājos, salasu detaļas un dodos atpakaļ pie savas “komandas”. Paiet brīdis, līdz noskaidrojas, ka kaut ko esmu pazaudējis. Šķiet, ka sacensības būs galā pat nesākušās. Bet mans “mehāniķis” mazliet padarbojas ap zobratu un paziņo, ka viss būs labi un tagad velo esot labā kārtībā, es varu doties trasē un dzīties pakaļ savai grupai.
Kopējā sajūta diezgan švaka, bet plānoju, ka vismaz vienu apli vēlos pabeigt. Vairs nav nekādas ticības, ka velo tehniski ir spējīgs tikt galā ar visu trasi bez atkārtotas salūšanas.
Sākums ir ļoti grūts. Jābrauc vienam pašam. Zinu, ka pirmie divi kilometri būs jābrauc pa sarkano trases daļu. Gandrīz visas grupas zem manas brauks pa zilo, kas skaitās vieglāka. Pirmie divi kilometri paiet braucot augšā kalnā. Nezinot trasi nav skaidrs, kad beidzot būs pirmais nobrauciens. Gāja ļoti grūti. Līdz šim neko tādu nebiju darījis. Visi braucieni apkārt Pnompeņai ir bijuši pa pilnīgi līdzeniem ceļiem. Visu sākumu braucu ar velo, bet brīžiem padevos un kāpu ar kājām. Skatoties kartē secinu, ka šim posmam ir bijis vismaz 80 metru kāpums. (Skaitīju augstuma līnijas.)
Tālāk paliek vieglāk. Ir pirmie nobraucieni. Bet esmu mazliet vīlies, pēc sākotnējā kāpuma tieku tikai pie 30 metru krituma. Sanāk kārtīgs slaloms. Ik pēc pieciem/desmit metriem ir deviņdesmit grādu pagrieziens tāpēc bremzes tiek lietotas ļoti aktīvi. Sākumā nobraucieni ir īsi, saraustīti ar asiem līkumiem un vēl asākiem klinšu gabaliem pa malām. Bija jāseko līdzi, kur paliek pedāļi, citādi visu laiku sajūta, ka trāpīšu kādam milzu akmenim. Neko no kalnu braukšanas nesaprotu, bet finišā zinātāji teica, ka tas skaitoties ļoti “tehnisks” brauciens augšā un lejā.
Otrie divi kilometri ir vienkārši, brīžiem sanāk braukt pat pa ceļu. Pēc ceturtā kilometra seko viens no trakākajiem nobraucieniem. Apmēram, 600 metru garā posmā ir 70 metru kritums. Visu laiku jāveic manevri un nebija ne brīdis, kad varētu atslābt. Bremzes strādāja uz pilnu klapi, GPS dati rāda, ka šajā nobraucienā maksimālais ātrums nebija lielāks par 20 km/h tomēr arī tas brīžiem bija par daudz, vairākos līkumos šķita, ka braucu krietni par ātru un tūlīt no tiem izlidošu laukā.
Neilgi pēc trakā nobrauciena organizatori bija sarīkojuši vienu interesantu posmu, kas vijās cauri izdegušam pamežam. Posms bija īss, bet ļoti patīkams. Bija jābrauc cauri līkumu, kalniņu un bedru rindai, kas bija tā izvietoti, ka pakrūtē rodas patīkama kņudoņa un gribas izbraukt vēl. Kārtīgs karuselis. Tas bija ierobežots ar lentēm, citādi vispār nebūtu skaidrs, kur ir jābrauc tālāk.
Un tālāk bija viena vienīga muļļāšanās un mocīšanās. Bija lēni un grūti. Turklāt man uznāca slikta dūša, kas visu padarīja vēl krietni ļaunāku. Nezinu, kas tur pie vainas, bet pat nelielos kalniņos stūmos augšā ar kājām.
Uz septīto kilometru nelabums pārgāja, parādījās pirmie braucēji, kas mani apdzina, (pirms mūsu grupas startēja vismaz citas 2 grupas). Kalniņos varēju uzbraukt saviem spēkiem un viss šķita ļoti labi, ja neskaita, ka kādas divas reizes nokrita ķēde bija sajūta, ka varēšu braukt arī otro apli.
Starp devīto un desmito kilometru bija skaists nobrauciens un, kad es saku skaists, es domāju – trakoti ātrs. Tas bija posms, kur taka uz kādu brīdi bija kļuvusi pietiekami plata, taisna, līdzena un droša. Nobraucu pilnīgi bez bremzēm, bet ar sajūtu, ka velo izjuks pa maziem gabaliņiem. GPS saka, ka maksimālais ātrums tur bija 47 km/h, bet es gribu ticēt, ka bija vairāk – tas bija raķetes ātrums.
Pirms finiša, kur dirnēja vietējie skatītāji es saņēmos, lai nekur nebūtu “kāju” posmi un veiksmīgi uzbraucu, kur nepieciešams, lai pabeigtu pirmo apli. Bet ar to šoreiz bija gana. Nedomāju, ka būtu bijis droši braukt otru apli un izlēmu pieciest kaunu un izstāties.
Sestdienas rītā 6:30 mēs startējām no Caltex degvielas stacijas, lai dotos pāri Bassac upei cauri pussalai, kurā atrodas dārzeņu un augļu plantācijas.
Kamēr es pagaidīju Deividu, kurš iepirka sev dzērienus braucienam, pārējā grupa jau bija uzsākusi braukt. Man likās, ka mēs atpaliksim par kādu minūti vai divām, bet pēc brīža būsim noķēruši pārējo grupu. Bet arī pēc 15 minūtēm no pārējiem nebija ne miņas. Šeit ir ļoti viegli pazaudēt grupas biedrus pat tad, ja visi brauc viena kvartāla ietvaros. Satiksme brīžiem ir tik intensīva, ka mopēdu jūklī ir redzama tikai krāsu ņirboņa un tā bez grūtībām var pazaudēt visu velo grupu. Mazliet padomājām par tālāko rīcību un nosūtījām SMS, lai pārējie nesatraucas, jo mēs brauksim savā tempā un pa savu maršrutu. Tas tāpēc, ka “īsto” trasi neviens tāpat nezin, jo tā parasti veidojas brauciena laikā.
Pēc pārcelšanās pāri upei un aptuveni 20 nobrauktiem kilometriem mēs pie viena tempļa satikām pārējo grupu, viņi brauca tieši mums pretī. Salīdzinājām kilometru skaitītājus un izrādās, ka bija nobraukts identisks attālums par spīti tam, ka viņi cēlās pāri upei citā vietā, bet mēs pa ceļam uzdūrāmies kādiem 4 strupceļiem, kas beidzās pie dubļu jūrā vai plantāciju vārtos.
Tālāk brauciens ritēja kā parasti. Šoreiz pieveicām kādus 47 kilometrus. Salīdzinājumā ar braucienu no Udongas uz Pnompeņu, es par spīti trakajam karstumam jutos daudz labāk un vajadzības gadījumā varētu braukt tālāk, ja vien tas būtu nepieciešams.
P.S.
Starp citu, vakar pieteicos pirmajām MTB sacensībām mūžā. Sacensības mtbcambodia.com notiks Kirirom nacionālajā parkā pēc divām nedēļām. Nav skaidrs kāpēc esmu izdomājis savu velokarjeru uzsākt tieši Kambodžā, bet zinu, ka Latvijā varēšu braukt ar velo pat tad, ja trāpīsies kārtējais gadsimta gaisa temperatūras rekords.
Mums katram ir savs daļēji iedomāts, daļēji reāls saraksts ar lietām, ko gribam izdarīt dzīvojot šeit, Kambodžā. Zinu, ka riteņu izbraucieni ir Mika saraksta augšgalā – un tas jau arī acīmredzami, viņš tajos piedalās jau kopš mūsu otrās/trešās nedēļas šeit. Arī manā sarakstā bija riteņu izbrauciens pa Kambodžas apkārtni – varbūt diezgan īss, varbūt kaut kad vēlāk un katrā ziņā diezgan zemu manā prioritāšu sarakstā.
Un pašai riteņbraukšanai jau nav ne vainas, bet lielais karstums gan man radīja raizes. Tā nu liels nopelns tam, ka es devos riteņbraucienā bija Mikam. Apmēram nedēļu iepriekš pieteicāmies un tad jau atkāpšanās ceļa īsti vairs nebija (kaut gan iepriekšējā vakarā nu galīgi doties ceļā negribējās). Šajā reizē riteņbraucienu organizēja vietējā tūrkompānija, kas nozīmē, ka rīta agrumā pie skolas mūs sagaidīja busiņš un neliels kravas auto, kas aizveda mūs ar visiem riteņiem uz mazliet ārpus esošo templi. No turienes tad arī sākās mūsu riteņbrauciens, mums līdzi brauca arī divi gidi – viens priekšā, bet otrs aizmugurē.
Es tagad saprotu, kāpēc Miks pēc katra riteņbrauciena grib taisīt video un atkal braukt nākamajā. Tie skati, kas ir redzami nelielā celiņa abās pusēs ir neaprakstāmi skaisti. Un nav jau īsti laika – stāties un bildēt, bet ar acīm to visu var novērtēt un priecāties. Ūdeņaini rīsu lauki, palmas, nelielas mājiņas, šaurs celiņš – nosauktas šīs lietas šķiet tik parastas, bet par katru no tām varētu izdot bilžu grāmatu. Braucām cauri arī ciematiem, tajos vislielāko prieku nemainīgi sagādā mazie bērni. Braucot garām ar mocīti, bērni paspēj tikai vienreiz nobļauties “Hello”, bet tagad braucot kolonnā un samērā lēni, ir dzirdams nebeidzams koris ar “Hello, hello, helloooooo” un viņi bļauj to pēdējo “ooo” tik ilgi, cik vien mazā balstiņa spēj. Nu kā var viņiem nepamāt un neatbildēt?
Tagad skatoties atpakaļ saprotu, ka pie pirmās apstāšanās reizes pēc 7 km, biju jau sasniegusi savu piekusuma augstāko pakāpi – pēc tam ir tik pat grūti, ne vieglāk, bet arī ne vairs grūtāk. Nākamajā apstāšanās reizē izrādījās, ka paredzēto 28 km vietā brauksim tikai 22, sakarā ar ceļu, kas citādi būtu ļoti dubļains. Arī mūsu maršrutā izbraucām caur ne mazums dubļiem un bedrēm – grūti iedomāties, cik dubļains tad ir tas ceļš, pa kuru mums neieteica braukt.
Kad bijām laimīgi nonākuši pie finiša punkta, atpūtāmies uz ezera uzbūvētā bambusa platformā (nu gluži kā piknika vietā Kien Svey), dzērām cukurniedru sulu un atguvām spēkus. Tad apskatījām tuvumā esošo Ta Prohm templi un laimīgi par tādu iespēju, devāmies mājup ar minibusiņu un nevis riteņiem.
Vēlāk skatoties internetā izrādījās, ka šajā dienā bija +34 grādi, bet mitruma dēļ, sajūta kā +40.
Svētdien biju kārtējā velobraucienā. Šoreiz nedaudz tālāks gabals – 45km. No rīta salikām riteņus nelielā kravas auto piekabē un, vietējiem par izbrīnu un prieku, sakāpām arī paši, un aizbraucām uz Oudong templi. Ātri uzkāpām kalnā, izpētījām skatu un devāmies braucienā.
Braucām pa salīdzinoši labu segumu, brīžiem pat tikām pie asfalta. Beigas bija smagas, laikam karstums pie vainas, vai varbūt tas, ka vēl mazliet biju slims, bet pēdējie 6 kilometri negāja viegli. Bet ir skaidrs, ka gribu braukt vēl un vēl.
Sestdien 6:30 no rīta devos velo braucienā ar Zanes kolēģiem.
Grūti aprakstīt visos sīkumos, kā mums gāja, bet galvenā doma ir tāda, ka noteikti gribu braukt vēl un izbaudīt to no jauna. Un nav svarīgi, vai šajā pašā grupā, vai vienatnē, jo tā atmosfēra, kas valda pa ceļam nav vārdos aprakstāma. Mēs braucām cauri maziem ciemiem, kur šaurs smilšu ceļš stiepjas cauri māju pagalmiem. Ne gluži pagalmiem, bet mājas ir tik tuvu pie ceļa, ka sajūta ir kā braucot cauri pagalmam. Uz ceļa guļ suņi, govis, spēlējas bērni un vienīgie transporta līdzekļi ir mūsu divriteņi un mazie mocīši. Vietējie ar velosipēdu pārvietojas reti. Biežāk kā pilsētā, bet joprojām diezgan reti.
Pāris stundu laikā es redzēju ēzeļu pajūgus, brūni nodegušus zvejniekus, kas laboja laivas, bērneļus, kas šļakstās pa rīsu laukiem, bēru mielastu, budistu mūkus, pārdrošus celtniekus un simtiem “hello!” kliedzienus no visas apkārtnes bērniem.
Brīžiem mēs izbraucām uz platākiem ceļiem, daži bija gludāki, daži mirka dubļos un bija gandrīz neizbraucami. Dažkārt mēs tikām uz priekšu pa šaurām sablīvētām smilts “takām,” kas meta līkumus uz ceļa, kas kopumā izskatās pēc dubļu jūras. Ja nebūtu šo taku, tad nezinu, kā būtu iespējams pārvietoties.
Tiešām nezināju, ka dodoties pāri Mekongai uz tās salām un pussalām, jau pēc 30 minūtēm ir iespējams tikt tik tālu no pilsētas, ka uz ceļa pazūd lielie džipi un iestājas nosacīts miers. Turpat aiz pilsētas robežām sākas citāda pasaule.
Īsi par pašu braucienu
Piektdien biju aizdevies pēc divriteņa un ķiveres, jo velo noma sāk strādāt tikai no 7:00. Kamēr maksāju nomas naudu, mūsu piemājas tuk-tuka vadītājs riteni jau bija piesējis pie savas kulbas un man nekas cits neatlika, kā braukt mājās tuk-tukā nevis ar tik tikko noīrēto riteni. Patiesībā es priecājos, jo ārā bija spēcīga saule un līdz mūsu dzīvoklim bija pamatīgs gabals cauri desmitiem krustojumu, kuros divriteņiem vienmēr tiek piešķirta pēdējā roka.
Sestdienas rītā devos uz norunāto tikšanās vietu. Pie dzīvokļa dežurējošie tuk-tuka vadītāji, kuri mūs jau sen pazīst, manu jauno braucamrīku apveltīja ar ovācijām un platiem smaidiem. Pamāju pretī un braucu vien tālāk. Pārvietojoties pa ielām panākumu atslēga ir labie pagriezieni, vai arī griežoties pa kreisi ir jāpaliek pretējā joslā un jābrauc gar pašu malu.
Mēs sākām braukt agri, jo tas ir vienīgais veids, kā izkustēties pa pilsētu salīdzinoši mazā satiksmē un salīdzinoši vēsā gaisa temperatūrā. Es gan teiktu, ka būtu jāsāk jau 6:00 vai pat agrāk, jo apmēram stundas/divu laikā kļūst tik pat karsts, kā dienas vidū.
Piebraucu pie benzīntanka un tur kopīgi noklausījāmies, kā pēdējos 5 metros ar svelpjošu skaņu no kameras izgāja viss tur esošais gaiss. Atklājās divi caurumi, kurus neizdevās aizlāpīt, tāpēc steidzos uz velo nomas punktu, lai tur tiktu pie maiņas riteņa, lai varētu bez kavēšanās turpināt ceļu ar pārējo grupu.
Kad ritenis bija gatavs, mēs devāmies tālāk gar krastmalu un pāri Mekongas upei pa Japānas tiltu. Izjūtas diezgan asas, braucot cauri motociklu un auto jūrai. Lai tiktu uz tilta bija jāveic neliels loks pa apli, kurā nedarbojas gandrīz neviens normāls braukšanas likums. Uz apļa un no tā var uzbraukt un nobraukt kā vien ienāk prātā, un mums ar velosipēdiem ir jāspēj tajā jūklī uzvesties droši un pārliecinoši, citādi neviens aiz labas sirds mums nemēģinās piešķirt priekšroku.
Tālāk taisns un putekļains asfalta posms. Gandrīz gribējās elpošanas masku, ko te nēsā katrs desmitais mocīša vadītājs.
Pēc tam viens pagrieziens pa labi un mēs jau esam citā pasaulē. Iestājas nosacīts klusums un braucam pa šauru ielu uz pirmo prāmi.
Vienam no grupas kamera izlaiž gaisu. Kamēr tiek meklēts caurums un tīrīta riepa, lai varētu bez bailēm likt iekšā rezerves kameru, ap mums sarodas vietējie bērni. Lai gan esam tuvu pilsētai, mēs tomēr šķietam pietiekami interesants notikums, lai apkārt saskrietu prāvs bariņš ar ieinteresētiem bērneļiem.
Pēc brīža vēl viens prāmis un īsā laika sprīdī mēs esam nonākuši uz ēnaina ceļa, kuram abās pusēs ir saslietas koka mājas uz pāļiem. Te arī atrodami manas sajūsmas iemesli – skati un kadri kā pa taisno no ceļojumu grāmatām un raidījumiem. Gribētos apstāties un šo posmu iziet ar kājām, lai vēl labāk izjustu to laika ritējumu, kas šeit valda. Bet mūsu velo grupa, tik skrien cauri visam un neapstājas ne uz mirkli. Grupā ir daži, kas šeit dzīvo jau vairākus gadus un kuriem šādi nedēļas nogales izbraucieni ir veselīga izkustēšanās nevis foto brauciens. Kad uz mirkli apstājos, lai noknipsētu vienu kadru, man garām paskrien visa grupa, kuru es vēlāk varu panākt tikai centīgi minoties nopakaļ. Tādu kļūdu vairs nepieļauju un tālāk bildēju tikai brīžos, kad gaidām nākamo prāmi. Esmu nolēmis izbraukt šo maršrutu vēl kādu reizi vienatnē, vai citā kompānijā, kas būtu gatava, ka regulāri apstājos un fotografēju.
Gribu tikai vērst uzmanību uz to, ka gan bildes gan video klipi ir veikti “mierīgajos” brīžos, (kad iet karsti un dubļi pa gaisu, tad nav laika bildēt, bet ir jāizbauda trase) tāpēc tie atspoguļo tikai desmito daļu no tā, ko iespējams novērot šeit redzamajā maršrutā.
