Tag Archives | Kambodža

23 no 1000 jūdzēm Kambodžā

Screen Shot 2013-05-09 at 12.08.44

Pirms vairākām nedēļām mēs Kambodžā satikām 1000 jūdžu ceļotājus – Egonu, Kārli un Edgaru. Vari noskatīties 6. sēriju un uzzināt kā mums gāja vienā varen jaukā un putekļainā moto izbraucienā.

Pirmajā vakarā devāmies vakariņās un vakara gaitā mēs nonācām pie tā, ka dosimies kopīgā moto izbraucienā pa putekļainajiem ciematiem, kas atrodas gandrīz pie pašas Pnompeņas. Atliek tikai pārbraukt pāri upei un jau esi “laukos”. Zanei diemžēl bija darba diena, tāpēc es kļuvu par vietējo gidu valstī, kur noteikti neesmu vietējais :)

Video var redzēt fragmentus no tā maršruta, ko es mēdzu pa svētdienām braukt ar velo, bet šoreiz mēs izbraucām visus tos pašus mazos celiņus ar moto.

Par to kā mums gāja – video, no 1000 jūdžu arhīva – 1000 jūdzes Kambodžā 6. sērija:

kāzas Kambodžā

72802_10200923301430018_1630237659_n

Cilvēki šeit Kambodžā dara visneiedomājamākās lietas, lai apliecinātu savu statusu. Šķiet, ka viņi grib parādīt draugiem, radiem, kaimiņiem un vispār jebkuram, kuram gribētos skatīties, ka viņi ir ietekmīgi, bagāti un pieder pie augstākās Khmeru klases. Piemēri ir visapkārt, sākot ar milzīgajām mašīnām, kurām uz sāniem uzlīmēti uzraksti “Lexus”, lai visi zinātu, ar kādu mašīnu pats brauc, vai arī ar iešanu uz speļu zālēm, lai citi redzētu, ka pats var atļauties tur būt un tā atpūsties. Bet, šķiet, visspilgtākais piemērs ģimenes pārticībai ir ceremonijas, kas tie rīkotas par godu kāzām un bērēm.

Arī mēs tikām uzaicināti uz manas kolēģes Rijas (Rya) kāzām, kurās par tradīcijām un ceremonijām uzzinājām no pašu pieredzes.

Pirmkārt jau kāzu diena tiek sadalīta divās daļās. Rīta daļa, kuru parasti apmeklē tuvākie draugi un ģimenes locekļi tradicināli notiek līgavas mājās. Pareizāk gan droši vien būtu teikt – pie līgavas mājas, jo mājas ārpusē tiek uzceltas milzīgas teltis, viss tiek izdekorēts ar puķēm, tiek atvesti galdi un krēsli, kur tad arī lielākā pasākuma daļa notiek. Bet pēcpusdienas daļa parasti notiek kādā no īrētajiem kāzu “angāriem”. Nu grūti tos savādāk nosaukt, ir atsevišķa vieta pilsētā, kur nav nekā cita kā milzīgas aktu zālei līdzīgas telpas, viena blakus otrai – visas paredzētas kāzenieku tusiņiem. Vakara pasākums tiešām sastāv galvenokārt no vakariņām, karokes un dejām (dejas ir lēna iešana pa riņķi viegli kustinot rokas – ārā taču ir karsts, un nevienu ātro deju mēs te vēl neesam redzējuši).

Rīta pasākums sākās ne ātrāk un ne vēlāk kā septiņos no rīta. Izrādās, ka līgava tiek pucēta jau kopš trijiem rītā. Apmēram pusstundu pirms ceremonijas dodamies ceļā ar mūsu draugu tuk-tuku, kurš nerunā ne vārda angliski. Iepriekšējā dienā, kad rādīju viņam karti, kur viss rakstīts kmeriski un teicu, ka jābrauc būs uz kāzām, viņš piekrītoši māja ar galvu un teica, ka zinot kur jādodas. Tā kā karte ir kmeriski un tajā atainotas tikai mājai tuvākās ielas, kuras mums nav zināmas, tad mēs paši nezinām, uz kurieni jādodas. Kad esam braukuši jau 30 minūtes un ar Miku spriežam, ka tik pat labi viņš mūs ved kaut kur pilnīgi nepareizi un ka var gadīties, ka kāzas nokavējam, pēkšņi pamanām zīmīgas ēkas, kuras kolēģe iepriekš bija mēģinājusi aprakstīt. Esam tuvu. Ir svētdienas rīts, lēnām braucam cauri kvartāla ieliņām – apmēram katrā trešajā ielā notiek kāzas. Mūsu kmeru valodas skolotājs skaidroja, ka šī esot ļoti laba sezona kāzām. Sākam smieties, ka būtu interesanti netīšam aiziet uz nepareizajām :).

Rīta ceremonija sākas ar cilvēku sastāšanos garā rindā, kur katrs nes augļus vai konfektes, kas izvietoti uz tāda kā statīviņa. Bijām jau redzējuši, ka tā dara, bet pārsteigums bija tas, ka augļi un konfektes nav vis, kā mums likās, dāvanas, tie ir paša jaunā pāra sarūpētie ziedojumi. Izrādās arī, ka kopumā jābūt noteiktam skaitam dažādu augļu, jo tikai tad kopdzīve būs veiksmīga. Pēc izkāpšanas no tuktuka esam jau dabūjuši rokās traukus ar konfektēm un nostādīti rindā. Es ik pa brīdim skatos apkārt un mēģinu pamanīt kādu pazīstamu cilvēku – vietājo vai ārzemnieku, kādu kolēģi. Pagaidām neviena neredz. Visi viesi sastājas kolonnā, operātors vēl izrīko, kā stāvēt un kā iet, lai filmā labi izskatītos un dodamies apmēram kvartālu garajā gājienā uz mājas priekšā uzslieto svētku telti. Pie ieejas teltī, kas rotāta ar ziediem un palmu zariem mums iedod mazas sarkanas aploksnītes, kurās katrā iekšā ir mazliet naudiņas (apmēram 6 santīmi papīra naudā, kas pat pēc kmeru rēķiniem ir nekas). Naudiņa tiešām ir mums un nevis kādai no nākamajām cermonijām – tas vajadzīgs labai veiksmei, kā lielākā daļa lietu šajā dienā. Izejot cauri teltij nonākam mājas pagalmā un tad iekšā mājā, kur vienas istabas siena izdekorēta ar jaunlaulāto bildēm un puķēm. Noliekam augļus garas augļu rindas galā un dodamies atpakaļ uz pagalmu. Līgavu vēl neesam redzējuši, šaubas vai esam pareizajās kāzās paliek ar vien lielākas. Bet jau pēc brīža mūsu bažas ir izkliedētas – pamanām kolēģi Tīdu (Thida). Viņa kā izrādās arī nepazīst lielāko daļu apkārtējos un turpmākā pasākuma gaitā kļūst par mūsu tulku un palīgu.

Pēc augļu nolikšanas, pie galdiem (tiem kas pagalma teltīs) tiek pasniegtas brokastis. Divas milzīgas bļodas ar zupu. Nu tik lielas, ka mums mājās nav nevienas tik lielas pārtikā lietojam bļodas. Un tādas divas tiek noliktas uz katra no apmēram 10 galdiem un pie katra galda sēž apmēram desmit cilvēku. Līgavu vēl neesam redzējuši, bet gribi vai ne 7:20 no rīta jāķeras klāt karstajai zupai. Tajā atrodams it viss – cūkgaļa, garneles, makaroni un vēl kādas nezināmas sastāvdaļas, bet kā jau lielākā daļa kmeru ēdienu tā ir tik garšīga, ka pēc mūsu mazajām izmēģināšanas (pieklājības) porcijām smeļam kārtīgas papildporcijas. Kad esam kārtīgi paēduši zupu un saldajā dabūjuši augļus, Tīda saka ka parādīšot mums māju un līgavu. Ielavamies māja pa sētas puses durvīm, neko daudz no pašas mājas jau īsti neredzējām izņemot to, ka tā ir lielāka nekā likās sākumā, divstāvīga un no kārtīgiem ķieģeļiem (daudzas mājas te ir no koka, bambusa vai tādām metāla plāksnēm). Bet jau pēc brīža satiekam līgavu. Ja līdzi nebūtu Tīda iespējams, ka nemaz nepazītu. Kā Miks teica, viņai seja bija uzzīmēta. Tik daudz kosmētikas vienuviet ir gandrīz grūti iedomāties. Frizūra gandrīz gatava, mugurā skaista tērpa blūze, bet kājās… kājās treniņbikses :) kad pēc brīža skatamies apkārt un prasam, kur ir jaunais vīrs, izrādās, ka viņš sēž turpat netālus – t-kreklā un šortos.

644176_10200901744171100_1079017597_n

Ir grūti izstāstīt, cik jocīgi tas liekas! Visi viesi jau stundu, kā ieradušies un tur pat blakus – 1,5 metra attālumā ir telpa, kurā nolikām atnestos augļus, tur ceremonijas meistars runā mikrafonā un vecāka gadagājuma kundzes sēž aplī un izsaka novēlējumus. Nu kā viņš var sēdēt turpat netālu neapģērbies un izskatīties garlaikots?

To saprast ir grūti, ne visos brīžos jaunais pāris ir klāt. Viņiem tur nemaz nav jābūt.  Un nu un tad, ka viņi ir tur pat netālu, vēljoprojām ģērbšanās procesā? Vai tad tas kādu traucē? Kad esam atpakaļ pagalmā, pēc brīža līgava iznāk ārā ar pabeigtu frizūru, bet vēljoprojām teniņbiksēs, sākam lēnām saprast, ka viņiem galvenais ir tas, kas iekļūst bildēs un filmā. Ja jau to neredzēs, tad jau ne t-krekli, ne treniņbikses, ne suņi laukuma vidū, ne viss pārējais nav svarīgi.

Kamēr runājamies ar Riju brokastu galdi ir novākti un viena no teltī, pārvērsta par ceremoniju zāli. Tur vidū nolikts galds ar augļiem, svecēm, dažādiem traukiem, aiz tā divi krēsli, kur sēdēs jaunais pāris, tiem aizmuguras vietas līgavas māsām un līgavaiņa brāļiem, bet galdiem tieši pretī 4 krēsli vecākiem. Gar malām un vecākiem aizmuguras salikti krēsli pārējiem viesiem.

Teltī parādās mūziķis, dziedātāja (ar ļoti skaļu balsi), pārvietojamie kondicionieri (kas īsti nelīdz jo tik un tā ir dikti karsts), kā arī milzu tumbas (lai dziedātāju dzirdētu visa tuvākā apkārtne). Kad pasākums lēnām sākas atkal jau pārliecinamies, ka brīži, kas neiekļūst filmā un bildēs nav pārāk svarīgi. Tā piemēram, pasākuma vadītājs sāk ar paziņojumu, ka kādam esot jāatnes spilvens jaunajam vīram. Izrādās, ka līgavas izraudzītā frizūra viņu padara garāku par vīru, bet tas neesot labi. Visi klātsošie ieskaitot ceremonijas vadītāju kārtīgi izsmejās un tad jau pēc brīža kāds ierodas ar spilvenu, uz kura vīrs tad arī visu ceremoniju sēž. Bildēs jau to neredz.

Tiek uzaicināta dziedātāju meitene, kas taisa tādu kā šovu. Stāsta jokus un mēģina iesaistīt publiku. Saprotam tikai dažus vārdus, bet ir skaidrs, ka viņa izjoko vīra radus, vecākus, pašu jauno pāri un citus apkārtējos. Viesi no sākuma rāda nopietnas sejas, bet jau pēc brīža nevar valdīt smieklus un asaras. Pasākums izskatās izdevies. Kad joku daļa ir garām, ierodas tradicionālās dejotājas, kas ir labas veiksmes un veselības simbolus, viņas arī apkaisa visus apkārtējos (izskatot mūs) ar lotusa ziediem. Tad ceremonijas vadītājs, paliek nopietns, un sākas nākamais rituāls. Pēc dažādu runu teikšanas parādās trauks ar zelta krāsā nokrāsotiem priekšmetiem – šķēres, spogulis un smaržiņas pudelīte. Ceremonijas ietvaros, vispirms vecāki, pēctam arī visi pārējie, ieskaitot mūs, iet pie jaunā pāra un no aimugures izliekas griežam matus, ķemmējam tos un uzsmidzinām smaržiņu. Ja griešana un ķemmēšana ir “pa jokam”, tad ātri vien saprotam, ka smaržiņa ir paīstam, jo visa telts piepildās ar īpatnēju ne pārāk tīkamu odekolona smaržu. Kad arī tas ir galā, ir pienācis laiks fotogrāfēties ar jauno pāri. Tiekam ievesti atpakaļ istabā, kur pirmīt stāvēja visi augļi un tiekam bildēties uzreiz pēc vecākiem, kā nekā esam vienīgie “baltie” šajā pasākumā un tas te ir svarīgi.

Tīda skaidro, ka pēc tam būšot vēl daži rituāli, kuros būšot tikai runāšana un pēc tam pusdienas. Viņa saka, ka interesantā daļa esot garām, ārā esot par karstu, lai paliktu un viņa došoties prom. Apdomājam savas iespējamās rīcības variantus un nolemjam doties atpakaļ uz mājām. Tur Ginta un Jānis (tie kas no Sianukvilles) mūs gaida uz Lieldienu brokastīm. Mūsu kreatīvo piegājienu olu krāsošanai neviens negribētu palaist garām.

Vēl varu tikai piemetināt, ka uz rīta pasākumu bija ieradušies ap 30-40 cilvēku, bet vakara daļā viesu bija ap 600. Rīta puses tradicionālā daļa notiek tikai tuvāko draugu lokā (jutāmies ļoti pagodināti), bet vakarpusē ielūgts tiek ikviens rads un draugs. No skolas uz vakara pasākumu kopumā devās ap 40 cilvēku. Vakara puses pasākums ir arī tas,  uz kuru jānes dāvana,  kas šeit tradicionāli ir nauda. Dāvanas lielums atšķiroties no tā, cik cilvēku labi pazīsti un cik tuvi esat. Tas varot būt no 15 dollāriem līdz pat vairākiem tūkstošiem.

Dienas notikumi bija ļoti interesanti un tagad šķiet, ka Khmeru tradīcijas un svētkus pārzinām mazliet labāk nekā pirms tam.

vidēji +36, gadās arī +44

Tā kā Latvijā visi nepacietīgi gaida pavasari un mazliet vairāk saulītes, tad mēģināšu jums mazliet pastāstīt par laikapstākļiem te pie mums Kambodžā.

Atšķirībā no Latvijas, šeit ir tikai divi gada laiki, vai kā tās tiek sauktas te – sezonas. Lietus sezona un sausā sezona. Oficiāli laikam skaitās, ka lietus sezona ir no jūnija līdz novembrim, bet sausā sezona ir no decembra līdz maijam. Sezonu atšķirības ir milzīgas, bet to robežas īstenībā ir mazliet izplūdušas. Gluži kā Latvijā aprīlī nevajadzētu būt sniegam, tā te Kambodžā aprīlī nevajadzētu būt lietum, bet pēdējās divas dienas tas ir lijis (un tas prieks šajā valstī par lietainām dienām ir milzīgs).

Kopumā vidējā gaisa temperatūra daudz nemainās, atšķirība ir sausumā un slapjumā. Tas ir gluži kā ar iešanu pirtī vienam labāk patīk un vieglāk panesamas šķiet slapjās pirtis, bet citam atkal – sausās saunas. Visvēsākais pie mums ir decembrī. Tad temperatūra nokrītas līdz vidēji 27 grādiem dienā un naktī ir ap 23. Valsts vēsuma rekords naktī šķiet, ka ir 15, bet tas esot bijis sen un mani skolnieki neko tik aukstu neatceroties.

Bet īstenais šī raksta iemesls ir pēdējās divas, trīs nedēļas… Un karstums… mēģināšu jums izstāstīt kāds tad tieši tas karstums ir… Pirmkārt, ja skatās termometra stabiņā, tad dienas laikā tas vidēji rāda 38, bet pilsētā uzkāpj līdz pat 44 grādiem. Naktī gaisa temperatūra nokrītās līdz apmēram 32 grādiem. Ko tad tas īsti nozīmē ja trīs nedēļas pēc kārtas gaisa temperatūra nav zem 30? Vai tas ir tā kā būt pirtī trīs nedēļas pēc kārtas?

bf36d2f49e7e11e2bf8b22000a1fb004_7

Ir tā – tad kad no rīta izej uz balkona, lai paņemtu iepriekšējā vakarā izžauto veļu (kas parasti ir sausa apmēram stundas laikā) tad ienākot atpkaļ dzīvoklī esi jau nosvīdis. Īstenībā ir vēl pat trakāk. Pa nakti kondicinieris darbojas tikai guļamistabā un durvis ir ciet. Āra karstums pa nakti ir tā uzsildījis pārējās telpas un vannasistabu, ka izejot no guļamistabas rīta agrumā pirmā doma ir – griesties atpakaļ un ārā neiet. Par staigāšanu kā tādu šajos laika apstākļos negribas pat domāt. Parasti braucam vai nu ar savu mocīti vai ņemam tuk-tuku. Neatkarīgi no tā, kurā transportā esam, visu laiku ir sajūta, ka kādas ir paņēmis fēnu un ar viskarstāko režīmu pūš tieši sejā…

Tas ir tāds karstums un tāda saule, ka mēs sākam saprast, kāpēc vietējie velk mugurā jakas un cimdus tad, kad ir karsts. Saule ir tik spēcīga un intensīva, ka pat 10-20 minūšu brauciena laikā neapsegtās roku un kāju daļas iegūst (maigi sakot) iedegumu.

Vēl viena interesanta lieta ir “aukstais ūdens”  – tādu principā dušā dabūt ir grūti. Āra karstums ir tā uzsildījis ūdeni, ka pat agriežot tikai auksto krānu tek visai silts ūdens. Tāds, ka paraduma pēc mazgājoties ik pa laikam roka pati stiepjas, lai pagrieztu vēsāk. Bet tas  diemžēl nav iespējams. Karstums ir tik liels, ka kondicionieri ar grūtībām var atdzesēt lielākas telpas. Piemēram kafejnīcas, kurās parasti ir auksti, šobrīdi ir tikai izturami.

Ko darām mēs? Cenšamies palikt istabā un pastaigāties ārā neiet. Cenšamies iet tikai uz tādām vietām, kur ir kondicionieri, bet pārējā laikā smaidam un mēģinam neilgoties pēc sniega un ziemas pārāk stipri.

Tāpēc lietus, kas ir nolijis pēdējās divās dienās ir kā brīnums. Un gaiss pēc lietus ir tik daudz svaigāks un patīkamāks, un visa pasaule liekas tīrāka un zaļāka.

6e1472ca9f4911e2b19422000a1f9bc9_7

Tante tirgo saulē kaltētus gliemezīšus.

ecd591b29f4811e293fe22000a1fcb64_7

 

Mobilais dzērienu veikals, kas principā ir mocīts ar palielu blakusvāģi.

bdd091969f4811e2a47422000a9e28eb_7

Braukšana uz jumta šeit ir pavisam ierasta lieta. Tik ierasta, ka var sākt šaubīties, kapēc tas Latvijā vispār ir aizliegts?

a89c69e09e8411e285e022000a9e51fb_7

Ar mocīti var vest visu, ieskaitot gāzes balonu, ledusskapi vai kā šajā gadījumā – stiklu.

40cdfb809e8411e28d2722000a1f8fa0_7

Riteņu piegādes mašīna ar strādniekiem uz jumta.

fotopiezīmes no Čipatas (Chi Phat)

Piedāvājam fotopiezīmes no mūsu Čipatas brauciena. Pirmajā daļā parādījām video, tagad kārta bildēm.

P1060937

Pa ceļam uz Čipatu autobuss apstājās pusdienu pauzē un mums bija iespēja izlocīt kājas. Aizgājām līdz tiltam palūkot, kas labs notiek upē.

P1070039

“Lūdzu sekojiet telefonu vadiem 17 kilometrus.” Šāds paziņojums sagaida Andoung Tuek, nelielā ciematā, kas atrodas ceļa malā. Īstenībā uz  Čipatas ciematu var nokļūt divējādi – vai nu sekojot telefona vadiem ar moci vai arī ar laivu pa upi. Turpceļā mēs izvēlējāmies braucienu ar laivu, bet atpakaļ ceļā braucām tos 17km ar mocīšiem. Abi varianti ir gana skaisti, tāpēc Čipatas apmeklētājiem iesaku izmēģināt abus transporta veidus.

DCIM107GOPRO

Upe, diezgan paliela un salīdzinoši mierīga.

DCIM107GOPRO

Kuģojām ar šādu motorlaivu. Lai arī upe bija mierīga, laiva galīgi nelikās stabila. Droši vien, ka sliktākos laikapstākļos laivotāju skaits strauji samazinās.

IMG_6666

Man patika spoguļupes brīži.

IMG_6667

Man [Zanei] savukārt patika gar malām esošās palmas. Abi ar Miku nospriedām, ka gluži tādas pašas ir augušas milzīgajos puķupodos mūsu skolās.

IMG_6672

IMG_6680

Laivas brauciens ir garš. Un lai arī sākumā viss ir ļoti interesanti, drīz tu saproti, ka nekas labāks kā sēdēt mierīgi un bildēt krastu nav darāms. Te – redzams, ka kādā brīdī upes malās sāk parādīties arī mājas.

IMG_6681

IMG_6687

IMG_6690 - Version 2

IMG_6694

Smuks tiltiņš – tie šeit mēdz gadīties ik pa brīdim. Tas ir ļoti stabils un izgatavošanas izmaksas ir salīdzinoši zemas.

P1060954

Šajā dabas aizsardzības reindžeru stacijā strādā Kaspars no Latvijas.

P1060955

Pēc mazliet laivošanas beidzot nonācām Čipatas ciematā. Tur nakšņošanai iespējams tieši divas opcijas – vai nu palikšana pie vietējām kmeru ģimenēm vai arī “eko” atpūtas nams. Pie tam, lai nebūtu tā, ka visi paliek pie tām ģimenēm, kuru mājas ir tuvāk piestātnei – visiem tūristiem ir vispirms jāiet uz informācijas centru, kurā tad pasaka, ka “tu un tu dzīvosi ģimenē ar mājas numuru 11″. Tādā veidā visām ģimenēm ir vienādi ienākumi.

Mēs nolēmām palikt eko viesnīciņā, kad to pateicām info centrā mums lepni teica, ka pēc brīža mums atbraukšot pakaļ. Te nu droši vien būtu jāprasa Mikam raksturot to moci, ar kuru atpūtas nama pārvaldnieks mums atbrauca pakaļ :) :) :) Man, visai droši šķiet, ka tam mocim vairāk detaļas trūka, nekā bija virsū. Tas, ka mēs abi ar Miku un vēl viesnīcas pārvaldnieks un, protams, mūsu somas satilpsim uz viena moča vispār netika apspriests – tas taču ir tikai pašsaprotami, vai ne?

Vēlāk pārvaldieks pats sūdzējās, ka mocis esot sliktā stāvoklī, bet kamēr ejot uz priekšu tikmēr viesnīciņas īpašnieks jaunu nepērkot.

P1060958

Romantiskie moskītu tīkli.

Pēc vakariņām devāmies uz mūsu namiņu un nopriecājāmies, ka ir ventilators. Šādos ciematiņos uz eko vietās kondicinoieris nav tik pat kā nekad, tāpēc ventilators ir zelta vērtē. Tikai nākamajā dienā uzzinājām, ka visā ciematā elektrība ir no pieciem vakarā līdz 11 naktī un tad atkal no 5 rītā līdz 9. Tādēļ ap to laiku, kad taisijāmies migt ciet – gaisma un ventilators pazuda līdz pat rītam.

DCIM107GOPRO

Kā jau stāstījām video, kad ieradāmies info centrā pirmajā dienā, mūs pārliecināja, ka noteikti gribam iet pārgājienā. Te nu ir viena bilde ar taku, pa kuru gājām. Neatbildēts paliek jautājums, kāpēc nevarējām pa to pašu taku braukt ar mocīti?

P1060964

Lūk arī mūsu grupa. Aizkadrā Zane, kadrā Miks, francūžu pāris un divi khmeri, kas rādīja ceļu un galā arī gatavoja ēdienu.

P1060970 (1)

Esam klāt. Piekusum pamatīgs, karstums arī. Spēka nav. Mēs nemaz nenojaušam, ka pēc atpakaļ ceļa būsim vēl piekusušāki.

P1060971

Mūsu guļvieta. Biju jau mazliet savīlies. Gribējās “īstāk.” Būtu pieticis ar diviem kokiem un zvaigznēm virs galvas.

Čipatas tūrisma attīstības plāna ietvaros te uzcelta būdiņa burtiski džungļu vidū – viss kas vajadzīgs ir divi baļķi, pie kuriem piesiet guļamtīklu. Miks varbūt vīlās, bet man gan likās dikti jauka padarīšana!

IMG_6699

Tikām arī pie virtuves – tur gan mēs daudz neko nedarījām, līdznācēji kmeri mums pagatavoja visas ēdienreizes, deva tēju un vispār visādi par mums rūpējās.

IMG_6701 - Version 2

Mūsu gids un pavārs. Ļoti laipns un atsaucīgs. Žēl ka nerunāja ne vārda angliski, bet vismaz varējām iemēģināt savus pieticīgos khmeru valodas krājumus.

P1060972

Kas var būt labāks par tējām un kafijām no upes ūdens?

P1060973

Esam jau iekārtojušies.

DCIM107GOPRO

Devāmies peldēt uz tuvējo ūdenskritumu. Atradām dabīgo burbuļvannu.

Stitched Panorama

P1060980

P1070008

P1070022

Šāds skats no guļamtīkla mūs sagaidīja no rīta.

P1070027

Brīdinājums par mīnām, kas citās Kambodžas provincēs ir ļoti nopietna problēma, bet šeit, kā dzirdējām zīmes ir saliktas pilnīgi drošā zemes pleķī, lai projekta ietvaros, tiktu pie “labas” naudiņas.

P1070029

Dodamies mājup. Lai arī šis nav pirmais šāda veida tilts, kuru satiekam Kambodžā, šis konkrētais bija īpaši šūpulīgs un pat pie parasta iešanas soļa tas sāka stipri un nekontrolējami šūpoties.

Dodamies prom no Čipatas uz Sianukvilli.

P1070034

Skaisti skati pa ceļam uz autobusu.

P1070036

Gar malām cukurniedru audzes. Šeit varbūt nevar redzēt mērogu, taču mani pārsteidza, cik augsti ir cukurniedru lauki. Braucot cauri likās, ka esam samazināti.

P1070037

P1070038

Zane un viņas šoferis.

P1070041

Mūsu autobusu pieturā stāvēja arī viens militārists, kas gaidīja savu transportu. Koh Kongā laikam notika kāda parāde, jo šādas smagās mašīnas brauca garām viena pēc otras. Armijnieki kā jau kārtīgi khmeri, bija ļoti smaidīgi un, braucot mums garām, māja ar rokām.

P1070047

Pēc Čipatas apmeklējuma mēs devāmies uz Sianukvilli ciemos pie Jāņa un Gintas. Kopā ar mums šajā autobusā devās arī šis gailis, kur pamanījās gan izdziedāties, gan izstaigāties pa autobusu, gan arī ieturēt maltīti. Sirmais saimnieks viņu kārtīgi aprūpēja, deva padzerties arī ūdeni un pārējā laikā cītīgi turēja klēpī, kā tādu dārgumu.

mierīgs svētdienas velobrauciens

Svētdien, kā ierasts, devos kārtējā velobraucienā ārpus Pnompeņas ielām un kņadas, nemaz nenojauzdams, ka šoreiz mūsu velobrauciens sagādās pa pāris pārsteigumiem.

Gandrīz katru nedēļu saņemu epastā ziņojumu no Zanes kolēģa, kā gan varētu neatsaukties uz šādu epastu, ja tiek piesolīta gandrīz garantēta apmaldīšanās?

Celebrate Mother’s day with the mother of all cycle rides. 50/60km if we don’t get lost.
Meet Caltex 6.30am

Izbraucām laicīgi, bijām četri minēji, viens ar kuru kopā braucām Bokor kalnā un vēl divi, kas savā laikā piedalījušies visādos trakos braucienos, piemēram 225 jūdžu brauciens uz laiku un citi tādi izgājieni. Vārdu sakot visi kārtīgi braucēji izņemot mani.

Pārbraucām ar prāmi pāri Mekongai un sākām braukt pa ierasto maršrutu, tikai pretējā virzienā. Vispirms, ziemeļu virzienā uz augšu gar Mekongu, pēc tam uz austrumiem prom no upes, iekšā milzu klajumā, kurā redzami vieni vienīgi rīsu lauki.

Tālāk mūsu mērķis bija izdibināt, kāpēc viens ceļa posms tiek īpaši remontēts un paplašināts, ja reiz tas ved prom uz klaju lauku, kur pēc kartes spriežot nav pilnīgi nekā ievērojama. Tik vien kā rīsu lauki un lotosu audzes. Zinājām, ka ceļš ved ezera virzienā, tāpēc bija plāns tam apbraukt apkārt tādā plašā, plašā lokā. Kartēs nav ne ceļu nedz arī pats ezers nav skaidri iezīmēts, tāpēc viss aprēķins balstās uz to, ka “liekas, ka tur vajadzētu būt kādam ceļam.”

28km

Ceļa galā sapratām, kas notiek. Sabūvētas milzīgas rūpnīcas, pēc skata tieši tādas, kurās ražo Nike, Adidas, H&M, Mango, Zara un citus labumus. Tālāk nogriežamies no lielajiem ceļiem un sākas brauciens pa krietni mazākām takām. Trāpās dažas takas, kas sadala rīsu laukus. Tad trāpījām uz nelieliem celiņiem, kas veidoti no māliem un lietus sezonā droši vien ir vienīgie pārvietošanās veidi, bet tik pat labi ūdens tiem smeļas pāri un vienīgais transports ir laivas. Grūti aprakstīt, cik bedraini ir šie sakaltušie, saplaisājušie mālu ceļi. Brīžiem plaisas ir tik dziļas un tik tuvu viena pie otras, ka nav iespējams padomāt ne par ko citu, kā tikai par to, kad beidzot nonāksim līdz kādai smilšanai taciņai.

IMG_7396

Kadrs, kas tapis īsas pauzes laikā. Šoreiz, ja neskaita ūdens dzeršanas reizes mēs īpaši nestājāmies, tāpēc izmantoju atelpas mirkli, lai tiktu pie kadra.

Smilšu celiņi un takas ir pavisam cits stāsts, kuru tā kārtīgi var izbaudīt tikai sausajā sezonā, kas šobrīd rit gandrīz pilnā sparā. Brīžiem braucām pa celiņiem, kas klāti ar jūras smiltīm līdzīgu segumu, kura galvenā atšķirība no jūras smiltīm ir tā, ka tas ir kādas 100 reizes smalkāks. Būtībā ceļa virsma ir putekļi, kas pie pirmās izdevības grib ielidot tev acīs. Pat no viena velo saceļas tāds putekļu daudzums, ka brīžiem nevar izsekot, kas notiek uz ceļa, kur ir bedres un kur nav, jo visu taciņu sedz putekļu mākonis. Tādos brīžos atliek vien cerēt, ka netrāpīsies kāda nejauka bedre, kuras šajos braucienos ir tik bieži, ka tās jau sen vairs nevar saukt par nejaušām bedrēm.

IMG_1826

38km

Kādā brīdī vispār nav skaidrs, kur braukt. Ceļi sadalās un abi liekas diezgan pieņemami. Pajautājam vietējam strādniekam, kas dodas uz rīsu lauku, kurā virzienā ir Pnompeņa. Pajautājam otram. Un izrādās, ka abi dod pilnīgi pretēju informāciju. Vairāk neviena tuvumā nav. Salīdzinām, ko saka mūsu intuīcijas un uzklausām, mūsuprāt, prātīgāko padomu. Dodamies iekšā rīsu laukos, kur mums sola, ka pēc 25 kilometriem, mēs tikšot līdz lielākam ceļam, kas mūs aizvedīs līdz Pnompeņai. Pēc 3km kārtīgas kratīšanās ir skaidrs, ka esam nonākuši strupceļā. Pieņemam, grūtāko lēmumu, kāds vien vīriešu cilvēkiem ir iespējams – ir jāgriežas atpakaļ un jābrauc pa to pašu ceļu. Jūtu, ka zem ceļgaliem kājās sāk parādīties krampji. Nav patīkami. Pūtinu kājas un turos, vismaz 50 metrus tālāk no grupas. Ir karsta diena un nav nekur jāsteidzas, bet pārējie braucēji, protams, grib ieturēt savu tempu. Viņiem tas ir treniņa jautājums. Kā arī pasākums sāk ievilkties virs mūsu ierastā braukšanas ilguma. (Parasti ne vairāk kā 3-4 stundas) Man šis ir patīkams izklaides brauciens, kuram kā patīkama piedeva ir velo treniņš, tāpēc nav nekādu iebildumu braukt ilgāk, nesteidzoties un neprātojos, cikos tieši nonākšu galā.

45km

Pēc brīža jau esam laukā no rīsu laukiem un saprotam, ka esam nonākuši pie neliela ciema, kas atrodas tieši ezera malā. Pats ezers ir labi redzams, visur var manīt pa kādai zvejnieka laivai. Sētās žūst tīkli. Ir skaidrs, ka šis būtu labs brīdis, lai mazliet saīsinātu mūsu braucienu. Jo, ja var ticēt stāstītajam un kartēm, tad, lai apbrauktu apkārt ezeram, mums nāksies vēl krietni pasvīst, bet ar laivu mūsu ceļš būtu mazliet vieglāks.

Pēc vairāk kā 35km un maldīšanās cauri rīsu laikiem. Esam nonākuši nelielā ciemā. Cauri kokiem spīd ezers un zvejnieku laivas. Rēķinām, ka atpakaļ braukt īsti negribas. Tā nav interesanti un brauciens tad būs vismaz 70km ga

Tā nu mēs dzeram ūdeņus un plānojam, ko darīt, kamēr viens no Zanes kolēģiem ir sazvanījis savu sievu, kas ir vietājā, lai viņa varētu izprašņāt “veikalnieci” par to, kā ērtāk nokļūt līdz Pnompeņai. Sākums nav daudzsološs. Laiva braukšot tikai pēc pusotras stundas. Izlemjam, ka vienkārši dosimies pie upes un mēģināsim sarunāt, kādu, kas būs gatavs mūs pārvest pāri. Uzrodas arī laivas šoferis, kas kaut ko saprot angliski un piekrīt mums palīdzēt. Diezgan strauji tiekam pāri ezeram. Skatoties kartē sanāk, ka mūs veda kādus 5 kilometrus.

Priekšplānā mans velonomas TREK

Šim ezeram mēs tik ātri apkārt nevarētu apbraukt. Labi, ka uzrodas šoferis, kas mūs apsola pārvest tam pāri.

Galvenokārt zvajas laivas, bet ir arī stiklašķiedras ātrlaivas, kas vadā pasažierus pāri ezeram.

Kad laiva jau nobraukusi līdz pusceļam, sāk parādīties Pnompeņas debesskrāpji. Tie ir tik sīki un blāvi. Esam tālāk, kā bija licies.

IMG_7432

IMG_7420

IMG_7419

IMG_1833

Par ezeru, gan to ir grūti nosaukt, jo dabā tas izpaužas kā milzīga, daļēji aizaugusi ūdens teritorija. Var skaidri redzēt laivu ceļus, bet ne viss ezers ir laivojamā stāvoklī.

Izkāpjam no laivas. Samaksājam bargu naudu un dodamies tālāk. Diezgan ātri tiekam līdz pazīstamiem ceļiem un tālāk jau Pnompeņa kā ar roku aizsniedzama.

Kopumā šis laikam bija kāds trešais smagākais velo brauciens galvenokārt kājas muskuļu krampju dēļ, bet arī karstums un putekļi nenieka neatviegloja šo pasākumu. Par kopējiem kilometriem ir tā, ka GPS rāda 69km, bet ja izņem laukā laivu un prāmjus, tad ir aptuveni 60km, varbūt mazliet virs, kā jau bija solīts brauciena epastā. Sajūtas labas, jo ir bijis, ka pēc brauciena atlikušajā dienas daļā vairs nav spēka nekam citam, bet šoreiz jutos salīdzinoši ļoti labi.

karte

Chi Phat

Chi Phat ir mazs ciems, kas atrodas Kardamomu kalnos. Šajos kalnos dabas aizsardzības organizācija Wildlife Alliance cenšas aizsargāt savvaļas dzīvniekus un dabas resursus no malumedniekiem un nelegālajiem meža cirtējiem. Interesants fakts – Wildlife Alliance strādā 3 latvieši. Un pie viena no viņiem jau sen gribējām aizbraukt ciemos.

Papildus tam ņēmām vērā faktu, ka Lonely Planet ceļvedis Chi Phat iesaka kā top 10 eko tūrisma punktu visā pasaulē, tāpēc bija skaidrs, ka šo braucienu vairs nevarēja atlikt.

Braucām jau sen, 25. novembrī, bet publicēšana kā parasti ir ievilkusies. Piedāvāju īsu video par to, kā mums gāja Chi Phatā. Drīz sagatavosim arī bilžu izlasi ar komentāriem.

Chi Phat – www.dziveKambodza.lv 48. sērija from Miks Latvis on Vimeo.

daži kadri no svaigākā velo brauciena

Šobrīd esmu mazliet iesnains un izskatās, ka šajā nedēļas nogalē nebūs iespējams doties ieplānotajā 60km velo braucienā, tāpēc nolēmu nopublicēt dažas bildes no iepriekšējā velo brauciena. Kā jau parasti braucām ārā no Pnompeņas ar “lielo” prāmi, pāri Mekongai un tad skaists aplis pa smilšainajiem ciemiem un rīsu lauku celiņiem.

Te var redzēt brauciena maršrutu.

Lūk 12 sekunžu video ar Mekongas prāmi:

Mekong ferry from Miks Latvis on Vimeo.

Un te arī solītie foto kadri:

IMG_7235

IMG_7250

IMG_7245

IMG_7237

IMG_7253

IMG_7262

IMG_7264

IMG_7267

IMG_7269

Kepas zvejniekmeitu lūkojot

Šoreiz par bildēm un iespaidiem no Kambodžas ir parūpējies Mika tētis – Uģis.

Arī mani iespaidi par ceļojumu ir vērienīgi. Nav jau tā, ka visu ceļojumu saistīju tikai ar garšas kārpiņām- alus un eksotisko ēdienu baudīšanu. Alus un ēdieni tik tiešām Āzijā ir eksotiski un garšīgi. Kopumā laikam nobaudīju kādas 20 alus šķirnes ( viss ir dokumentēts- nofotografēts), arī ēdieni ir ar savu rozīnīti.

Tāpēc vislielākie iespaidi ir tieši par Kepu, jo tur bija tas, ko Miks bija solījis: dabas eksotika- pludmale, džungļi, pērtiķi, gekoni, tauriņi, noslēpumainas alas un tikpat noslēpumainas skaņas,- ēdienu eksotika- krabji, kalmāri, garneles,- saules eksotika- temperatūra liela jo liela,- tempļu varenība. Bet nu visu pēc kārtas…

Uz Kepu devāmies nelielā busiņā, pa ceļam vērojot „eksotisko” apkārtni un izbaudot šofera Taja augsto meistarību- satiksmes noteikumi šai valstī neeksistē. Kepā sākumā iekārtojāmies kempinga veida viesnīciņā ar skatu uz Siāmas līci.

Vislielāko prieku man sagādāja cilvēka un dabas saskaņa. Jūras krastā draiskuļojas pērtiķēnu bariņš, vīri nodarbojas ar krabju zveju, rokas stiepiena attālumā karājas gan banānu ķekari, gan kokosrieksti, gan papaja, apkārt ziedu jūra un smaržu eksotika.

Ar prieku devāmies iekarot Trušu- Zaķu salu. Īsā laikā ar motorlaivu sasniedzām salu, arī tur eksotikas bija pārpārēm: vīrs vāca kokosriekstu ražu, dāmas masējās, vīri baudīja kokteilīšus.

Zane un Miks nolēma pārbaudīt vecāku nervu sistēmu un sagādāja mums lustīgu nakti džungļos. Viņiem piepalīdzēja vietējie gekoni un citi eksotiski radījumi. Izturējām godam!!!

IMG_1350 2012-12-23 13.26.17

Bija jau arī drošas radības- taureņi.

2012-12-24 09.46.05

Šajā braucienā bija arī Zanes un Mika izdomāts pārsteigums- pamests templis.

Tik gardas jūras  veltes kā Kepā laikam jau nekur vēl nebija baudītas. Ieradāmies vietējā krodziņā varen izsalkuši, bet aizgājām laimīgi un apmierināti, lai atgrieztos šai krodziņā arī nākamajā vakarā.

Nu ir tā Kepa viena jauka vieta Kambodžā. Arī tūristu bari tur neklīst lielā daudzumā un netraucē baudīt atpūtu. Savdabīgs veidojums ir netālu esošais kalns ar caurumu vidū. Arī tur iebāzām savus degunus. Skaisti.!!!

2012-12-22 10.32.13 2012-12-22 10.08.01

Un vēl jau ir Kepas piparu lauki, foršākās kafejnīcas, kurās var baudīt ne tikai piparus…

Arī tuk- tuki Kepā ir labu labie.

2012-12-21 14.01.22

Es ilgojos pēc visa tā…

Ciemos pie bērniem

Pirmā, kas atsaukusies mūsu lūgumam uzrakstīt par Kambodžas braucienu ir Mika mamma – Daiga.

Tikko saņēmu grūtu uzdevumu – uzrakstīt par interesantāko, kas piedzīvots, ciemojoties Kambodžā. Uzdevums ir grūts tāpēc, ka iespaidu ir ļoti daudz un izvēlēties ko vienu ir sarežģīti. Vispirms domāju, kas man patika tik ļoti, ka gribētu tur atgriezties vēl un vēl.

Tie noteikti ir Ankoras tempļi. Iespaidīgs bija viss pasākums, kas saistījās ar tempļu apmeklējumu: celšanās naktī, izbraukšana pirms saullēkta, biļešu pirkšana ( nekad nebija nācies saņemt ieejas biļeti, kurā iemūžināts personīgais attēls), cerības ieraudzīt sauli lecam, (ne mazākā vilšanās, ka diena mākoņaina, jo skats tāpat iespaidīgs), un visi apmeklētie tempļi, kas pārsteidza ar savu unikalitāti ( ja es būtu khmers, brauktu tur regulāri), šoferīša visu redzošās acis un nelielas izbailes ( ka tik ar tiem dīvainajiem eiropiešiem kas nenotiek), uzbāzīgo pērtiķbērnu klātbūtne, ananāsu pārdevējas šaubas, vai saņemtais dolārs ir īsti derīgs ( bija tāds mazliet nobružāts), varenie palmu meži, kuri zibēja gar acīm, braucot no tempļa uz templi.

IMG_1425

IMG_1423

Piekrītu Anrī Muo ( franču pētnieks), ka Ankorvatas tempļi ir iespaidīgāki par jebkuru Romas pieminekli, manuprāt, tās nemaz nav salīdzināmas lietas. To visu nevar aizmirst, tāpat kā manas izjūtas spēj izprast tikai tie, kas visu to baudījuši ar savām acīm un sirdi.

IMG_1432

Taču laikam vēl lielāku apbrīnu, interesi un arī dīvainas izjūtas (cieņu, bijību, neizpratni, nožēlu, līdzjūtību- tā, ka asaras pat saskrien acīs) manī izraisīja Līčiju kalna apmeklējums. Tur ir viss – reliģija, kara elpa, vēsture, nabadzība, bagātība, dabas varenība, dabas noslēpumainība, cilvēka pietāte pret dabu un savstarpējā cieņa, cilvēku nežēlība, politiķu vara – un vēl daudz kas, ko tūristi nemaz nepamana un nesaprot.

IMG_1426

Milzīgais, klintīs izcirstais, dusošais Buda pārsteidz gan ar diženumu, gan vietējo cilvēku mīlestību, jo tikai tā var izskaidrot šo izveidoto mākslas un reliģijas brīnumu. No vienas puses žēl bijušo sarkano khmeru, kas kļuvuši par saviem upuriem ( kalns vēl joprojām pilnībā nav atmīnēts), jo paši jau nomīnēja, neizpratne par politiķu lēmumu, ka bijušie cīnītāji nevar atstāt šo kalnu, bet viņu klātbūtne ir arī vajadzīga, lai mācītos līdzjūtību, lai, ziedojot niecīgu daļiņu dolāra, arī devējs noliektos šo cilvēku priekšā. Vismaz man, ziedojot tos santīmus, bija sajūta, ka esmu daudz niecīgāka, pat nožēlojamāka par šiem lūdzējiem, jo viņiem ir tas, kas pietrūkst iedomīgajam eiropietim- milzīga ticība un mīlestība pret pasauli. Arī tam aklajam, kurš pat neredzēja manu ziedojumu, bija gaišums sejā. Un sievietei, kas pieskatīja tūristu apavus, kamēr tie apmeklēja svētvietu, piemita apbrīnojamas novērošanas spējas, viņa jau laikus pamanīja apavu īpašniekus un, kad biju spiesta vēlreiz atgriezties, jo manējie bija aizkavējušies kalnā, veikli norādīja, kur meklējami cilvēki, ar kuriem biju kopā.

Mazliet skumji, ka arī šī vieta kļuvusi par tirgus placi tūristiem, bet jāsaprot, ka kaut kā jau iztika jāpelna.

Bez īpaša paskaidrojuma gan nesaskatītu slavenās „lingas”, man nepiemīt tik tēlaina domāšana, bet pēc paskaidrojumiem izpratu dīvainos veidojumus upē, sapratu arī to nozīmi un mēģināju izdomāt, kāpēc radās uzskats, ka akmenī iecirstie veidojumi, pāri kuriem tek ūdens, ir veicinājuši ražību. Varbūt, ka akmeņos bija kādas īpašas vielas- minerāli-, kas veicināja rīsu ražu. Bet varbūt tā atkal ir pragmatiskā eiropieša domāšana, varbūt pietiek ar ticību… Un pat mazais avotiņš, kas vienlaicīgi darbojas kā ūdens rāvējs un spļāvējs bija apbrīnas vērts.

2012-12-28 11.30.52

Apbrīnas vērts bija arī šoferītis- Maijs, kurš mūs vairākas dienas vadāja pa apkārtni, ne vien vadāja, arī pieskatīja, gādāja un rūpējās par mums, kaut gan angļu valodu nezināja, labi, ka Zane un Miks  jau „ielauzījušies „ khmeru valodā. Ieraugot, ka no džungļiem Zane nevis iznāk, bet izlec, šoferītis nolēma, ka noticis kas slikts. Viņa seja uzreiz pārvērtās, un strauji viņš devās Zanes virziena, pat kad saprata, ka pie vainas vien saplīsusī kurpe, uzreiz veda mūs atpakaļ kalnā ( pretēji noteikumiem, jo augšā braukt var noteiktu laiku, divos virzienos satiksme nav iespējama šaurā, līkumotā un sliktā ceļa dēļ). Tāds neliels sīkums, bet patīkami, ka svešs cilvēks uzņemas rūpes. Patīkami, ka arī vietā, kur upe ar lielu dārdoņu nāk lejā no klintīm, kamēr mēs pārējie izbaudījām eksotisko peldi, šoferītis gādāja par Uģi, nopērkot viņam gatavāko kokosriekstu un labākos augļus (Miks teica, ka džekfrutus).

IMG_1445

Ūdenskritumu tuvumā bija jādomā par politiku ( „vietējie”- Zane un Miks – zina stāstīt, ka kalns pieder premjerministra radiniekam), jo kāpnes, kas veda uz klintīm, bija ļoti šaubīgas. Varbūt vietējiem, kam ir cits garums un svars, tas neliekas svarīgi, bet miesās varenajiem eiropiešiem bija bailīga sajūta. Tā kā par nokļūšanu šai vietā jāmaksā salīdzinoši liela maksa, likās, ka vajadzētu gan gādāt par apmeklētāju drošību. Bet visu jau nevar gribēt. Arī to, lai šajā ļoti skaistajā vietā nebūtu tik daudz cilvēku.

IMG_1441

Tās nu ir manas izjūtas par nelielu daļu piedzīvotā. Varētu jau rakstīt vēl un vēl, bet labāk taču vienreiz redzēt. Tad nu visi Zanes un Mika draugi, brauciet vien uz Kambodžu, kamēr tur ir tik labi gidi, kas izvadās gan pa skaistām vietām, gan ieteiks labākās vietas, kur baudīt debešķīgas maltītes.

Rupjmaize un piparmētru tēja Ziemassvētkos

Daudzi mani kolēģi darbu skolā sauc par labāko darbu pasaulē. Viena no brīnišķīgajām lietām ir daudzās brīvdienas (ir arī citas lieliskas lietas un sajūtas, bet par tām kādā citā reizē). Ziemassvētkiem un Jaunajam gadam par godu skolā mums bija 3 nedēļu garš brīvlaiks. Pietiekami ilgs laiks, lai uz brītiņu dotos mājup un nosvinētu svētkus ģimenes lokā. Un šis stāsts ir gandrīz par to, bet tomēr par kaut ko citu.

Lai nosvinētu svētkus ģimenes lokā, nevis devāmies uz Latviju, bet gan sagaidījām visus četrus mūsu vecākus ciemos Kambodžā. Esot ar viņiem kopā apbraukājām mūsu mīļākās Kambodžas vietas, apskatījām skaistākos skatus un ēdām visdažādākajā vietās. Nogaršojām visu, ko vien varējām, sākot no krabjiem Kepas krabju tirgū, līdz pat gardiem steikiem Brazīliešu restorānā. Baudījām burvīgās franču krepes kafejnīcā, no kuras paveras skats uz Siāmas līci, bija arī īsta itāļu pica Jasmīnu ielejas džungļos, kā arī varžu kājiņas, sienāži un visbeidzot mājās gatavots khmeru ēdiens. Laikam jau jāpiekrīt, ka latviešiem laba paēšana ir ļoti svarīga. Šķiet lai aprakstītu visu to, ko baudījām vajadzētu sarakstīt vismaz trīs atsevišķus bloga rakstus. Ēdiens te ir garšīgs un tā ir arī daudz :) pajautājiet mūsu vecākiem, ja neticiet mums :)

Dzīvojot Kambodžā pie dažādām lietām ļoti ātri pierod. Jau pēc dažām dienam tuk-tuki uz ielām, satiksmes (ne)organizācija, vadu jūkļi it visur, dzeloņdrātis pie māju vārtiem un vēl simtiem citu mazu lietiņu, liekas tik pierastas it kā tu būtu te nodzīvojis jau gadiem ilgi, un tu sāc tās nepamanīt, nepievērst tik pat kā nekādu vērību. Tad nu mēs ar Miku, visa vecāku Kambodžas brauciena laikā, baudījām to unikālo iespēju – skatīties uz lietām tā it kā tās redzētu pirmo reizi. Sajūsmināties par četriem cilvēkiem uz mocīša, priecāties par mazajiem bērniem, kas uz močiem stāv kājās, izbrīnieties par visu to, ko viņi ir spējīgi pārvadāt ar mazu mocīti, satraukties un priecāties par lietām, kas citādi jau šķiet normālas. Tāpēc šeit arī publicējam dažas bildes, ko iegūst vērojot Kambodžu ar iebraucēja acīm.

Kā jau minēju vecākus vedām uz vietām, kas mums pašiem visvairāk patīk. Sākām ār Kepu – šķiet esam nolēmuši, ka tā ir mūsu mīļākā Kambodžas pilsēta. Neliela, ne pārāk populāra tūristiem, bet ar izbijušu franču šarmu, burvīgiem saulrietiem, salām un pludmalēm, un, protams, krabju tirgu. No Kepas devāmies arī uz slavenajām piparu plantācijām un gan uz vienu no Kambodžas alām, gan salām.

Neiztrūkstoši devāmies arī uz Siem Reap – tempļu pilsētu. Apskatījām fantastiskos Angkor Wat tempļus.  No Siem Reap devāmies nedaudz tālākā izbraucienā uz Phnom Kulen, kur vērojām milzīgo klintī izcirsto budas statuju, džungļu vidū esošo super-dzidro strautiņu, upi, kuras gultnē izcirstas 1000 lingas auglības veicināšanai (ūdens plūst pāri, “kļūst auglīgs” un tad apūdeņo rīsu laukus, tādējādi palielinot paredzamo ražu), kā arī peldējāmies ūdenskritumā. Atpakaļ ceļā piestājām ciematiņā, kur tiek taisīt palmu cukurs. Nogaršojām karstu palmu cukuru tieši no katla un, protams, nopirkām arī līdzņemšanai.

Tam visam pa vidu apskatījām arī Pnompeņu un sagaidījām Ziemassvētkus mūsu mājās ar nelielu zaļu puķi eglītes vietā. Bet Jauno gadu devāmies sagaidīt uz Vjetnamas bijušo galvaspilsētu Hošiminu.

Sajūtas, iespaidi un piedzīvojumi ir tik daudz vairāk nekā dažas bildes vai notikušā ašs pārstāsts. Tāpēc pavisam publiski aicinām katru no vecākiem uzrakstīt vienu rakstu par vienu lietu, iespaidu, vietu vai sajūtu, kas viņiem šķiet stāstīšanas vērta. Solāmies šos stāstus nopublicēt mūsu blogā, tiklīdz tie būs tapuši.