Tag Archives | moto

Honda Super Cub

2012. gada 27. August -Kambodža, Moto

No šodienas esmu laimīgais Honda Super Cub īpašnieks, tāpēc īsumā vēlējos pastāstīt, par to, kāpēc šis motocikls ir tik nozīmīgs.

Pavadīju krietnu laiku uz 143. “moto labošanas ielas” pie Wat Sampeou Meas, kamēr to saveda kārtībā. Vietējais meistars ir nomainījis visu, ko tik varētu nomainīt, ir jaunas riepas, jauns akumulators arī dzinējam viss esot svaigs. Kamēr tika veikta tehniskā apkope tiku pie garšīgākās ledus kafijas Pnompeņā, tik garšīga, ka būs jāizdomā, kas remontējams, lai tikai tiktu pie kafijas. Par pieciem dolāriem tiku pie jauna akumulatora, jo veco tā arī neizdevās uzlādēt, tas arī izskatījās ar krietnu mūžu, tāpēc tas nebija nekāds brīnums, ka nevarēja izspiest ne dzirksteles.

Ilgāko remonta daļu aizņēma signāla pogas labošana. Tā esot vissvarīgākā detaļa un bez tās mani prom nelaida. Mehānisms visu laiku gāja uz īso, vai arī bija nekontakts, pēc neskaitāmiem mēģinājumiem tas tika salabots – tika izmēģināts papīrs no cigarešu paciņas, kā izolators, tika nomainīta pati poga, atspere utt. Beigās esmu ticis pie garantijas mēneša garumā, ka viss būs kārtībā. Tā bija kārtīga pusotra stunda, kuru pavadīju gaidot. Sākumā vietējie skatījās ar interesi, tad viņiem apnika un es varēju netraucēti pētīt, kas notiek visa kvartāla garumā.

Piebraucu pie piemājas tuk-tukiem un visi momentā saskrēja klāt. Paveicās, ka tur bija viens, kas prata runāt angliski un tulkot mūsu tuk-tuku vadītāju jautājumus. Izbakstījās gar visām malām, noprasīja par akumulatoru (viņi prognozēja, ka cena būs 8-9 dolāri un bija ļoti pārsteigti, ka esmu ticis pie pareizās 5$ cenas), pārbaudīja gaismas un vispār kārtīgi inspicēja braucamo. Nopriecājos, ka viņi ieteica braukt remontēties tieši uz to vietu, no kurienes es tikko biju atbraucis. Bija arī viens bēdīgs brīdis, jo viņi saprata, ka viņiem būs mazāka iespēja nopelnīt, ja reiz mums ar Zani tagad pašiem būs savs braucamais. Nomierināju viņus, ka ikdienā pārāk daudz nebraukāšu pa pilsētu, jo satiksme tomēr ir nenormāla. Ikdienai un veikalam joprojām noderēs tuk-tuks, bet Honda būs izpētes/foto braucieniem, agriem rītiem un svētdienas klejojumiem gar Mekongas upi.

Honda Super Cub C90

Honda Super Cub vēsture

1956. gadā Soichiro Honda un Takeo Fujisawa no Honda Motor ceļoja pa Vāciju un pamanīja, cik populāri tur tolaik bija mopēdi. Viņi meklēja iedvesmu jaunam motociklam, kas izmainītu visu motociklu industriju. Dzima ideja par motociklu, kas būtu pieejams un pievilcīgs ikkatram – gan laukos, gan pilsētās, gan arī jaunattīstības valstīs. Motociklam vajadzētu būt vienkāršam, lai to varētu salabot bez dārgām detaļām, īpašiem instrumentiem un specifiskām zināšanām. Viņi gribēja atrisināt tā brīža lielākās motociklu ķibeles – troksni un tehnisko neuzticamību. Tika apsvērts sākt motorolleru (skūteru) ražošanu, tomēr bija skaidrs, ka mazie riteņi nederēs mazattīstītām valstīm, kur braukšana galvenokārt notika uz ļoti zemas kvalitātes ceļiem un bezceļiem. Traucēklis bija arī skūteru tehniskā apkope, kas ir pārāk dārga un sarežģīta, bija nepieciešams, kas vienkāršāks. Vēl viens Fujisawas nosacījums bija tas, ka motociklam bija jābūt vadāmam ar vienu roku, lai ar otru roku varētu pieturēt soba nūdeļu kasti.

Viņš Hondam esot teicis:

Ja tu vari izveidot mazu motociklu ar, piemēram, 50 kubikcentimetru motoru un pārsegu, kas nosedz dzinēju, caurules un vadus, tad es varēšu to pārdot. Es nezinu, cik soba nūdeļu veikali ir Japānā, bet es varu saderēt, ka katrs veikals gribēs tādu motociklu, lai veiktu piegādes.

If you can design a small motorcycle, say 50 cc with a cover to hide the engine and hoses and wires inside, I can sell it. I don’t know how many soba noodle shops there are in Japan, but I bet you that every shop will want one for deliveries.

Pēc gada Honda bija sagatavojis prototipu, kas atbilda visām Fujisawas prasībām. Fujisawa paziņoja, ka viņi mēnesī varēs pārdot 30 000 motociklus, par spīti tam, ka līdz tam brīdim pat pašu populārāko Hondas motociklu pārdošanas apjoms nepārsniedza 2 līdz 3 tūkstošus. Tajā laikā Japānas tirgū mēnesī nonāca aptuveni 60 000 motociklu, tāpēc Fujisawas plānos ietilpa nepieredzēti liels motociklu eksporta apjoms.

Lai saražotu milzīgos apjomus, tika uzcelta jauna rūpnīca (Suzuka), kas tika galā ar 30 tūkstošiem motociklu mēnesī, bet strādājot divās maiņās bija iespējams saražot pat 50 tūkstošus. Rūpnīca bija modelēta pēc Volkswagen Beetle rūpnīcas parauga un kad 1960. gadā to pabeidza, tā bija pasaulē lielākā motociklu rūpnīca. Milzīgais apjoms darbinot rūpnīcu ar pilnu jaudu, ļāva samazināt katra motocikla ražošanas izmaksas par 18%, bet sākumā apjoms radīja problēmas, jo pārdošanas apjomi vēl nebija tik lieli, lai visu produkciju spētu laikus pārdot.

Super Cub sāka ražot 1958. gadā un kopš tā laika motocikla ražotnes ir atradušās vismaz 15 dažādās valstīs.

Šobrīd motocikls Honda Super Cub ir pasaulē visvairāk saražotais motorizētais transporta līdzeklis – 2008. gadā tika pārsniegta 60 miljonu robeža.

Dizains un uzbūve

Rietumos, atkarībā no klasifikācijas pazīmēm, Super Cub ir kaut kas starp skūteri un motociklu, bet dažreiz to mēdz saukt par mopēdu. Motociklam ir 17 collu riteņi, kas to padara daudz stabilāku uz neceļiem, salīdzinot ar skūteriem, kuriem parasti ir krietni mazāki riteņi.

Vizuāli viena no galvenajām pazīmēm ir baltais plastmasas dubļu sargs un motora pārsegs, kas savā laikā skaitījās diezgan drosmīgs gājiens. Šis pārsegs samazina motocikla svaru, kā arī ir ļoti lēts ražošanā. 2,5 litru bāka atrodas zem sēdekļa. Super Cub C90 ir 1,80 m garš, 64 cm plats, 74 cm augsts, un sver 85 kilogramus.

Četrtaktu viencilindra dzinējs atrodas zem rāmja, kas palīdz pārnest smaguma centru uz priekšējo riteni. Dzinēja tilpums no 49 līdz 109 kubikcentimetriem. Manam C90 kā jau var nojaust ir 89 kubikcentimetru motors. Super Cub ir trīs vai četri ātrumi (atkarībā no modeļa), kuri pārslēdzas “pusautomātiski” ar centrbēdzes sajūga palīdzību. Praktiski tas izpaužas tā, ka nav sajūga sviras (lūk arī braukšana ar vienu roku), bet pirms ātruma maiņas nepieciešams mazliet atlaist gāzes rokturi. Maksimālais ātrums nav skaidrs, jo indikators ir salūzis, tāpēc to būs jāpārbauda ar GPS.

Elektroniskais starteris ir tikai dažiem modeļiem, bet kopumā tas ir reti sastopams, jo rada papildus svaru un arī mūsdienu modernajos modeļos, piemēram 2011. gada Japānas tirgum paredzētajā modelī, ir tikai klasiskais kikstarteris.

Droši vien būšu, ko palaidis garām vai sarakstījis neprecīzi, ja kādam ir jautājumi – uz priekšu!

Izmantota informācija no wiki

 

moto brauciens gar Mekongas upi

2012. gada 28. January -Kambodža, Moto, Video

Kā jau Miks pagājušajā nedēļā rakstīja – esam nolēmuši vairāk ceļot ar mocīti. Gan tāpēc, ka tas ir ērti, gan tāpēc, ka tā var vairāk ieraudzīt un saprast Kambodžas vienkāršo ļaužu dzīvi :)

Tā kā Ķīniešu Jaunajam Gadam par godu skolā man bija brīva arī pirmdiena, tad nolēmām doties ceļā. Paskatījāmies kartē – un viss bija skaidrs. Gribam braukt uz Kratie – pilsētu, kurā var apskatīt upes delfīnus. Delfīni parasti upēs nedzīvo, tāpēc šie ir pavisam īpaši, un vispār, mums abiem delfīni ir patikuši vienmēr :). Bija skaidrs, ka pa lielajām šosejām, uz kurām noteikumi īsti nepastāv un visi brauc kā traki, braukt mums negribas. Atkal, paskatījāmies kartē un Mikam radās laba doma – gan Pnompeņa (kurā dzīvojam mēs) gan Kratie ir pie upes – domāts darīts, brauksim pa mazajiem celiņiem gar upi. Tādā veidā būs gan viegli iztikt bez kartes (tikai jāuzvaktē lai upe nepazūd), gan arī varēsim iztikt bez braukšanas pa šosejām.

Nu viss jau būtu labi… tikai… tas izrādījās tālāk, kā mēs varam paveikt. Tā kā manas mocīšu braukšanas prasmes vēl joprojām ir visai pieticīgas – nolēmu sēdēt Mika mocīša aizmugurē. Tas savukārt nozīmē, ka braucām lēnāk kā būtu varējuši. Beigu galā pēc 100 nobrauktiem kilometriem un sešām garām un karstām (vidējā temperatūra ap +33) stundām bijām tieši pusceļā – pilsētā ar nosaukumu Kampong Cham.

Kampong Cham ir neliela pilsēta (trešā lielākā Kambodžā, bet kopumā tikai nepilni 70 000 iedzīvotāju), tajā ir dažas viesnīcas un viesu nami, daži restorāni ar (kā izrādās) fantastiski garšīgu ēdienu, franču koloniālā arhitektūra un Tilts. Par tiltu ir atsevišķs stāsts – tas ir bambusa tilts, kas ik gadu tiek celts no jauna. Lietus sezonā tiltu aizskalo upes ūdeņi, bet sausajā sezonā to uzbūvē no jauna. Tilts ir varen izturīgs – pa to var braukt arī automašīnas, bet reāli pārsvarā brauc desmitiem mocīšu un riteņu.

Par franču novērošanas torni, sarunām ar cilvēkiem uz prāmja, bērniem ceļmalās un skatiem, kas brīžiem bija TIK fantastiski, ka pārsteidza un lika apstāties, es jums nestāstīšu. Pasakot vārdos tas neatstāj vajadzīgo varenības, izsmalcinātības, vienkāršības un pārsteigumu efektu. Bet ja nu ir vēlme, tad mazliet no redzētā varat apskatīt te:

ar mopēdu uz Udongu

2012. gada 23. January -Kambodža, Moto, Tempļi, Video

Izlēmām aizvien aktīvāk ceļot apkārt ar mopēdu, jo šķiet, ka tas ir labākais veids, lai redzētu to, kas notiek šajā valstī.

Mēs aizripinājāmies līdz Udongai, kas atrodas aptuveni 45 kilometrus no Pnompeņas. Vēlamies soli pa solim iegūt iemaņas, un pamazām kāpināt braukšanas apjomus, lai varētu doties vairāku dienu braucienos pa visu valsti. Zane šoreiz bija bez mocīša, viņa sēdēja aizmugurē un aktīvi māja un smaidīja visiem, kas mūs pa ceļam sveicināja – un parasti sveicina gandrīz visi, kas atrodas ceļa tuvumā. Un parasti ceļa tuvumā var sastapt gandrīz visus ciema iedzīvotājus.

Udonga šajā blogā jau vienu reizi ir pieminēta, jo šo pašu posmu esmu veicis arī velobraucienā Udonga – Pnompeņa, kopā ar Zanes kolēģiem.

Te Zane: no savas puses vēl gribēju piebilst, ka… Zinām, zinām – te nekas sen nav publicēts, bet tas tikai tādēļ, ka Ziemassvētku un Jaunā gada iespaidi bija un ir TIK lieli, ka tos grūti aprkastīt. Tāpēc tagad sākam ar nesanāku notikumu – jau šajā gadā, braucienu uz Udongu. Kā jau Miks rakstīja, braucām ar mazu mocīti pa nelieliem grants ceļiem. Pa ceļam izbaudījām pilnu komplektu ar “Kambodžiskām” lietām – redzējām, kā mazgā zirgus un govis, redzējām, kā daudz dažādi bērni laiž pūķi, abās ceļa pusēs vērojām nodzeltējušus rīsu laukus un palmas. Braucām pa ceļu, pa kuru paredzēts braukt mašīnām abos virzienos, bet reāli var izbraukt tikai viens mocītis. Bijām Udongas templī, tieši pie ierašanās templī mūs sagaidīja divi vietējie zēni, kas gluži kā jau ierasts, nāca mums līdzi un stāstīja, kurā gadā, kas ir celts, kāpēc celts un kuram karalim par godu. Tā kā templis atrodas kalnā tad no tā pavērās fantastiski skaists skats uz Kambodžas laukiem. Atpakaļ ceļā nopirkām divus arbūzus – tik mazus kā lielākais Latvijas tomāts. Atgriezāmies priecīgi un apmierināti – nolēmām arī turpmāk tuvāko apkārtni apskatīt ar mocīti.

 

Kepa – jūra, piparu plantācijas, krabji, kalni un alas

2011. gada 15. November -Kambodža, Kepa, Moto, Satiksme un Transports

Trešdien, 9. novembrī, Pompeņā sākās Ūdens festivāls. Tās ir trīs dienu ilgas svinības, kuru laikā notiek dažādi pasākumi, kurus mēs noteikti apmeklēsim pēc gada, bet šogad izlēmām brīvās dienas izmantot, lai iepazītu Kepu. Festivāla laikā tradicionāli notiek laivu sacensības, kuras šogad ir atceltas, ceram, ka pēc gada tomēr varēsim piedalīties.

Otrdien pēc darba dienas beigām sakāpām busiņā un devāmies uz Kepu. Sākumā gribējām braukt ar satiksmes autobusu, bet beigās pievienojāmies Zanes kolēģēm, kuras arī bija nolēmušas atpūsties Kepā un uz turieni devās ar noīrētu minibusu. Aptuveni pēc 170 kilometriem un 3,5 stundām bijām klāt.

Vakar publicējām arī video reportāžu no pirmās dienas Kepā.

Kepa

Kepa ir neliela piekrastes pilsēta, kura piesēta ar aizgājušo laiku greznības pierādījumiem. Ik uz soļa var redzēt franču koloniālās arhitektūras paraugus, dažas ēkas ir atjaunotas, bet mazliet ārpus pilsēta centra, ēku drupas visbiežāk ir nožēlojamā stāvoklī. Redzējām arī skaistus žogus, kuri nereti bija palikuši bez mājas, kuru tiem bijis uzticēts sargāt.

No aizgājušā gadsimta sākuma līdz pat sešdesmitajiem gadiem Kepa bija populārākā piekrastes pilsēta Kambodžā. Par spīti tam, ka pludmales nav klasiski skaistas un ar baltām smiltīm Kepa esot bijusi vietējās elites iecienīta atpūtas vieta. Palūkojoties uz piekrastes ielām nav vajadzīga spēcīga fantāzija, lai redzētu to skaistumu, kas pirms pus gadsimta šeit pievilināja reģiona pārtikušāko slāni. Kepu bez šaubīšanās varēja saukt par Dienvidaustrumāzijas rivjēru.

Diemžēl sarkano khmeru režīms iznīcināja gan inteliģenci, gan eliti un režīmā pakļautajiem nekas cits neatlika kā šīs villas izlaupīt. Visu, ko varēja pārveda pāri robežai un pārdeva vjetnamiešiem, tikai lai tiktu pie ēdiena. Lai arī pirmā doma ir, ka villas postīja paši sarkanie khmeri, tomēr lasīju, ka galvenie postītāji bijuši vietējie iedzīvotāji, kas izmisīgi meklēja katrus līdzekļus, lai varētu pabarot savas ģimenes.

Mocīši

Izlēmām, ka labākais veids kā aplūkot Kepu ir braucot ar mocīšiem.

Vēl varētu braukt ar tuk-tukiem, bet tur nav nekāda prieka. No velosipēdiem būtu lielāks ieguvums mūsu fiziskajai formai, taču attālumi un karstums ir pārāk spēcīgi pretargumenti. Arī mūsu vēlme eksperimentēt un braukt uz labu laimi tiktu iedragāta, ja atduroties strupceļā nāktos mērot liekus kilometrus, tāpēc rolleri kļuva par labāko veidu, kā klīst pa Kepas putekļainajiem ceļiem.

Visi ceļi patiešām ir tieši tik sarkani, ja ne vēl sarkanāki kā fotogrāfijās.

Pirmajā dienā man nācās braukt ar automātisku rolleri, bet pēc tam jau bija “kārtīgs” mopēds. Savukārt Zanei pirmā diena bija nopietns pārbaudījums, jo līdz tam viņa bija braukusi tikai ar pilnībā automātisku kvadrociklu.

Zanes braukšanas pieredze auga līdz ar katru nobraukto kilometru. Kopumā pirmajā dienā uz motocikliem pavadījām kādas 7-8 stundas.

Piparu un mango plantācijas

Pirmo reizi mūžā apmeklējām piparu un mango plantācijas. Pirms tam bija maza izpratne par to, kā izskatās piparu “koks,” un kā pipari nonāk līdz piparu dzirnaviņām, bet mums izrādīja visu procesu, tāpēc jūtos mazliet apgaismots šajā jautājumā.

Lasīju, ka francūžiem joprojām ir lielā cieņā šejienes pipari un Francija esot viena no valstīm, kur visvairāk tiek eksportēti vietējie pipari.

Izrādās Vjetnamas robeža ir tik tuvu (~40 km), ka no plantācijām, kas atrodas kalnu pakājē, var saskatīt citus kalnus, kuri jau ir Vjetnamas pusē.

Vēl redzējām arī mango, kivi, duriana, papajas un jackfruit kokus. Joprojām neesam pagaršojuši nedz durianu nedz jackfruit, bet gan jau kādā brīdī sanāks. Vēlāk braukājot apkārt iemanījos atšķirt mango kokus pa gabalu (attēlā zemāk).

Netālu no piparu plantācijām atrodas arī vīnogu audzētava un vīna darītava, tur droši vien iegriezīsimies nākamajā reizē, kad būsim Kepā.

Alas

Pēc piparu plantācijām mēs vēlējāmies doties uz alām. Lai arī uz alām ir iespējams nokļūt braucot tikai pa zemes ceļiem, pēdējo posmu mēs tomēr nobraucām pa asfaltu. Tas tāpēc, ka krustojumā mums no vietējiem ienāca pretrunīga informācija par to uz kuru pusi ir jādodas tālāk. Laikam ņēmām vērā nepareizo virzienu, toties līdz alām nokļuvām daudz ātrāk.

Alas mums izrādīja vietējais “gids.” Jauns puika, kas uzradās no nekurienes un pastāstīja savu “oriģinālo” stāstu – viņš grib mācīties valodu, tāpēc nāk uz alām un runājas ar ārzemniekiem un piestrādā par gidu.

Apmaldīšanās

Arī atpakaļ uz Kepu gribējām braukt pa maziem ceļiem, lai nav jādomā par nejēdzīgo satiksmi, kas valda uz šosejas. Puika, kas mūs vadāja pa alām brīdināja, ka apjuksim un apmaldīsimies – un tā arī notika.

Ceļi kļuva šaurāki un šaurāki un mēs visai drīz nonācām pie skaistākajiem skatiem visa brauciena laikā.

Vakariņas Krabju tirgū

Mūsu diena noslēdzās ar fantastiskām vakariņām Krabju tirgū.

Pirms tam, jau bija paveicies nogaršot vietējos krabjus Pnompeņā, bet šoreiz runa ir par pavisam svaigu mantu. Tikko no jūras, tikko no katla ar svaigiem zaļajiem pipariem no Kepas piparu plantācijām.

Domāju, ka tieši šī brīnum gardā kombinācija ir viens no iemesliem, kāpēc Kepa ir tik populāra atpūtas vieta Pnompeņā mītošajiem gardēžiem un miera mīļiem, kas vēlas izbēgt no galvaspilsētas steigas.

Diena beidzās diezgan ātri, bija sajūta, ka esam ieskatījušies visos Kepas nostūros, tik daudz skaistu skatu, tik daudz emociju, ka ātri vien aizmigām ar domu, ka nākamajā dienā dosimies uz Trušu salu.

kā mēs divatā braucām ar vienu mocīti

2011. gada 16. October -Kambodža, Moto, Video

Pagājušās nedēļas moto brauciena iedvesmots, Miks pārliecināja arī mani doties līdzīgā izbraucienā. Tā nu agrā rīta stundā – mazliet pirms saullēkta – ap pus sešiem mēs devāmies ceļā uz Mekongas otru pusi. Jā, jā – to pašu pusi, uz kuru Miks un mans kolēģis Deivids bija iepriekšējā nedēļā.

Tā kā es nekad dzīvē neesmu braukusi ar mocīti pati, tad biju ar mieru doties līdzi tikai, ja varēšu sēdēt aizmugurē, skatīties apkārt, bildēt un filmēt. Braukājot atradām kādu klusāku ceļu, kurā Miks man izstāstīja, kā jāpārslēdz ātrumi un jābremzē. Tad nu arī es izmēģināju braukšanu pati. Pat uz šīs klusās ielas, protams, ceļa malā stāvēja cilvēki, kas smaidīja un ar žestiem Mikam prasīja vai es mācos braukt. Un ko gan vēl es varētu darīt, nedaudz grīļojoties braucot pa klusu ceļu, kad Miks lēnām iet nopakaļ? Man par lielu pārsteigumu, braukt ar mocīti man patika! :) Visticamākais, ka kādā no turpmākiem izbraucieni braukšu pati ar savu mocīti un nevis tikai sēdēšu aizmugurē.

Šajā nedēļas nogalē dubļu daudzums uz ceļiem bija daudz mazāks, līdz ar to braukt bija vieglāk un drošāk. Protams, tik un tā dažās vietās ceļu aizšķērsoja upe, kurai tur nebūtu jābūt – vienā vietā pāri applūdušajai upei izveidots bambusu tiltiņš – mazliet bailīgi ir pat iet pāri tādam, kur nu vēl braukt ar mocīti. Pirms iešanas pāri, man aši galvā iešāvās doma, ka straume nav pārāk stipra šajā vietā un tā kā šis ir ceļš, tad nevajadzētu būt arī pārāk dziļam tam ūdenim – tātad, ja nu kas – izpeldēšu :)

Savukārt vietējie iedzīvotāji, cauri visiem dubļiem un applūdušajiem ceļiem, brauc gaišās, buktētās biksēs ne mirkli nešauboties, ka nekādu problēmu nebūs. Interesanti arī, ka, ja uz mocīša aizmugurē sēž kādas meitenes un sievietes, tad visdrīzāk viņas sēž ar kājām vienā mocīša pusē (līdzīgi, kā dāmas, kas jāj uz zirgiem kā vēstures filmās par Angliju).

Tā kā devāmies ceļā pirms saules lēkta, tad varējām vērot dienas sākšanos, cilvēku mošanos un mazo bērnu parādīšanos. Starp citu, mazie bērni ir vienkārši burvīgi – viņi, ieraugot baltos cilvēkus uz mocīša, skrien pie ceļa uz spalgā balstiņā bļauj “Hello” un māj ar rokām. Aizbraucot nedaudz tālāk no galvenā ceļa, mazie bērni to pašu saka kmeru valodā un ierastā “Hello” vietā dzirdējām “Sua-sa-dei”. Tā kā Miks bija aizņemts ar stūrēšanu un līdzsvara turēšanu, tad es sparīgi nodarbojos ar tik pat skaļu “Hello” un “Sua-sa-dei” teikšanu un ar rokām māšanu.

Saite uz video, 12. sērija – moto izbrauciens kopā ar Zani

Pirmais moto brauciens

2011. gada 13. October -Foto, Kambodža, Moto, Pnompeņa, Satiksme un Transports, Video

5:00 svētdienas rītā, piķa melnumā devāmies nelielā izbraucienā ar mopēdiem.

Saite uz video – pirmais moto brauciens.

Šis tika plānots, kā lēns un mierīgs foto izbrauciens kopā ar Zanes kolēģi Deividu. Mums ļoti patika pirmais velo brauciens un gribējām lēnā garā izbraukāt tās pašas vietas, bet mans plāns bija sākt jaunu tradīciju – nelielus nedēļas nogales izbraucienus ar motocikliem. Sāksim ar īsiem dienas braucieniem, bet vēlāk gribu braukt garākos vairāku dienu piedzīvojumos, jo ir jau zināms potenciālais līdzi braucējs, cits Zanes kolēģis, kas šādi esot apceļojis Vjetnamu.

Nebiju paredzējis, ka Mekongas otrā pusē mūs gaidīs dubļu jūra, lai gan zinot, ka katru dienu līst, daļa pilsētas apkārtnes ir noplūdusi un provincēs ir nopietni plūdi īpašam pārsteigumam nevajadzēja būt. Lai nu kā, tagad zinu, ka pat ar pilsētas rolleri ir iespējams tikt cauri lipīgajiem dubļiem. Droši vien video tas neliekas tik traki, bet ceļa segums ir slidens un mālainie dubļi ļoti stipri grib pieķerties pie visa pēc kārtas. Ātri vien kājas paliek smagas un dubļiem aplipušas, bet mans mopēds ar sīkajiem riteņiem kļuva par motorizētu slēpi, jo priekšējais ritenis saķepa tā, ka vispār negriezās. Vietās, kur redzams gluds ceļš un nav nevienas pēdas ir vēl sliktāk, jo tas nozīmē, ka braukšana līdzināsies slīdēšanai pa ledu, tāpēc prātīgākā rīcība ir sekošana līdzi jau iebrauktām takām. Esmu guvis mācību un nākamajā braucienā apgreidošos uz normālu ikdienas mopēdu ar normāla izmēra riteņiem. Protams, var jau uzreiz ķerties pie “dirt bike,” bet tas tomēr cita veida braucieniem, jo mūsu baltās sejas jau tāpat pietiekami izceļas, tāpēc labāk palieku pie pēc iespējas ierastāka braucam rīka.

Cik nu manīju, tad vietējiem gan dubļi netraucē viņi turpina braukt ar baltiem krekliem un smīkņā par mums, iesācējiem.

Tagad, kad situācija skaidra, arī Zane ir gatava braukt palūkoties, kas notiek Mekongas otrā pusē.

P.S.

Vēl es gribēju atklāt, ka mēs esam pieteikušies laivu sacensībām novembra beigās Pnompeņas ūdens festivālā. Ūdens festivāls ir 3 dienu svinības, kuru laikā notiek laivu sacensības.