Rokoties pa mapēm atradu vienu, kurā bija sakrātas Latvijas brīvvalsts laika žurnāla Atpūtas reklāmas.
Nolēmu tās digitalizēt un, cik nu bija manos spēkos, es tās savadīju flickr.com, publiskai apskatei un lietošanai. Gribētos, lai jūs aplūkojat tās visas, jo katrai no tām ir kāds knifs. Prieks skatīties. Var redzēt, ka tajā laikā bija pavisam cita domāšana un reklāmas pasniegtas gluži savādākā manierē nekā, tas ir pieņemts mūslaikos.
Var. Un kāpēc gan ne?
Ja jau līdzi bija vairākas drēbju kārtas un silti džemperi, kāpēc gan nenopeldēties? Ja, jau laivošanas procesā no laivas nav izkrists, tad finālā ūdenī jāiekritinās pašam. Un galapunktā tā arī tika nodarīts. Ūdens auksts. Ļoti auksts, Svētupe neskopojās un pamatīgi atsvaidzināja pārgalvīgo galvu.
Jau pagājis kāds laiciņš kopš laivošanas, bet es tomēr nedaudz pastāstīšu, kā man tur gāja.
Niknā laivotāju kompānija sapulcējās pie tilta. Piepumpējām laivās papildu gaisu. Ezi.lv bija sarūpējuši kompresoru un laivas jau 90% uzpumpējuši atlika tikai piepumpēt nedaudz klāt ar kājas pumpi. Organizatori nodrošināja arī peldvestes un ķiveres, savai laivai paķērām arī divus airus. Laivā bijām trīs braucēji un sapratām, ka varbūt būtu vieglāk, ja katram būtu ar ko irties, bet arī ar diviem airiem varēja tīri labi iztikt.
Neliels kopfoto un varam doties ceļā. (Mūsu kompānija tā, kas sparīgi tur gaisā rokas un divas meitenes kadra labajā pusē)
Stāvot uz tilta upe likās strauja un skaļa.
Man kā iesācējam šķita, ka varētu sanākt nelielas ziepes ar visādiem akmeņiem un krācēm. Tāpēc sākumā biju baigi iesprindzis, bet springums ātri pārgāja. Straume nebija nebija īpaši vāja, tā bija kā radīta tādam zaļam laivotājam kā man.
Pirmie zemūdens akmentiņi:
Vēlāk, jau redzama Svētupei ierasta aina. Sakrituši koki un vidēja straume. Laivu nācās ārā izvilkt tikai vienu reizi. Pārējās reizēs par spīti sakritušajiem kokiem, mēs tiem veiksmīgi pārkūlāmies vai nu pāri, vai arī, kā limbo dejotāji pa apakšu.
Laivotāji draudzējas uz upes.
Pēc pirmajiem pāris “krāčainajiem” kilometriem sākas gleznaināki skati. Bija vairāki tādi kilometri, kad varēju vien grozīt galvu un priecāties par to, cik skaisti krasti var būt tādai nieka Latvijas upītei. Braucām un vērojām bilžu grāmatas kadrus, kas pavērās uz visām pusēm.
Mana mugurpuse. Gribējās iemēģināt neierastāku pozu, bet finālā šādi nācās vilk arī otru ekipāžu, kuri nelietīgā kārtā bija pieķērušies mūsu straujajai laivai.
Otrai kompānijai tik viegli neklājās…
Visu braucienu detaļās nepārstāstīšu - nav jēgas. Gribu tikai teikt, ka tagad izmantošu katru izdevību, lai palaivotu pa Latvijas upēm. Tas tiešām ir to vērts. Svaigs gaiss, daba un fiziska izkustēšanās. Kas var būt labāks par to?
Paldies par fotomateriāliem ezi.lv un Aldai, jo pašam bija bail ņemt līdzi fotoaparatūru.
Vakar biju JRT uz Cēlgāzēm. Patika. Šīzīgs pasākums, kas vietām stipri atgādināja dzīvokļa prikolus — cīņas ar gaismas zobeniem mums ir pavisam ierasta ikdienas parādība. Vēl šis tas atgādināja vecos labos koju laikus. Aktieru kompānija darbojas lieliski - patīk skatīties, kā viņi tur ņemas. Noteikti iesaku aizčāpot, ja kādam tāda iespēja rodas.
Anotācija
Ņujorkas jaunais dramaturgs A. Rapps ir uzrakstījis asprātīgu mūsdienu absurda lugu par tiem, kam ap trīsdesmit, vēl radošiem un talantīgiem, kas vēlas nepārstāt just un negrib mirt jauni.
Kāds dzīvoklis ar draugiem – trīsdesmitgadniekiem, izbijušu rokgrupu. Tagad viņi nespēlē. Viņi pavada laiku triecot mēli un televizorā skatoties zvērus. Viens no viņiem izlēmis nekad nepieskarties grīdai. Otrs mēdz lietot ugunsdzēsēju kāpnes. Trešais iznēsā statujas. Viņiem uz galda ir trīs trauki ar tabletēm – zilām, rozā un dzeltenām… Viņi pielūdz Makdonalda Happy Meal.
„Lugas esence ir par to, kā mēs pārstājam just un sākam zaudēt saikni ar sevi. Kad man tuvojās trīsdesmit, es jutu, ka pakāpeniski sabrūku. Es nespēju atrast savu publiku, biju bez atpakaļsaites. Tas bija kā darbs vakuumā. Un tas kļuva toksiski. Nosaukumam izmantots ķīmijas termins. Cēlgāzes ir inertas gāzes, kuras nav iespējams ne ar ko savienot.“
Adams Rapps
Lomās: Ivars Krasts, Varis Piņķis, Edgars Samītis, Gatis Gāga, Andris Keišs, Edvarts Alberts
Izlecu ar izpletni. Sen jau gribēju piepildīt šo sapni. Tagad zinu, ka lekt ar izpletni ir patiešām ir forši. Daudz es nevaru pateikt par šo lietu, jo leciens notika svētdien un pa šo laiku esmu jau izdāļājis savas emocijas un sajūsmu visiem, kas man gadījās ceļā.
Zinu, ka nākamgad noteikti gribu izlekt no lielāka augstuma ar minūti ilgu brīvo kritienu no 4 kilometru augstuma. Tagad bija interesants brīdis pēc tam, kad pametu lidmašīnu un līdz rīdim, kad pilnībā atvērās izpletnis. Pēc kupola atvēršanās seko samērā garlaicīga zemes gaidīšana. Tas nešķiet nekas īpašs, it sevišķi, ja pirms tam ir mēģināts lidināties gaisa balonā. Tāpēc gribas vēl kārtīgi izlekt un palidot no patiešām baisa augstuma.
Vienu lietu gan es tagad esmu braši sadarījis, esmu sagatavojis nelielu videomateriālu par pašu lecienu. No augšas filmēju ar telefona aparātu, no lejas tika filmēts ar manu fotoaparātu. Video klips ir vienas labas dziemas garumā.
onkulis.com blogs by Miks Latvis is licensed under a Creative Commons Attribution-Noncommercial-Share Alike 3.0 Unported License.
24. podkāsts podraide.lv
jaunākie komentāri