Uzraksts netālu no Guelles parka, nolikts uz jumta tūristiem redzamā vietā. Es viņus saprotu. Vairāk bildes ir redzamas, kad sekosiet saitei Turpināt lasīt: ‘Kadri no Barselonas’
Tag Archive for 'Ceļošana'2. no 2
Jaunās Latvijas reklāmas
Ieskats dažās Barselonas bildēs. Nobildēju dzeltenos un vienu melno. Dzeltenie vienkārši izskatījās jauki. Melnais neizprotamu iemeslu dēļ atgādināja Latviju.
Pirmajā attēlā redzam daļu no Barselonas rūpnieciskās ostas teritorijas, to var ieraudzīt no Montžuikas kalna. Plakātā redzam senatnīgu šokolādes reklāmu šokolādes muzejā, kurš atradās 2 minūšu gājienā no mūsu apmešanās vietas.
Beidzot esmu ķēries pie Barselonas interesanto lietu aprakstīšanas. Domāju, ka atklāšu dažādus faktus un iespaidus pilnīgi nejaušā secībā, un kādā citā reizē veikšu, kādu apkopojošo ierakstu.
Pabiju Barselonas IMAX kinoteātrī. Vienkārši runājot tas ir tas pats kinoteātris tikai ar lielāku ekrānu. Taču ir viens knifs, filmas, kas tur tiek rādītas ir filmētas uz daudz lielākas kino lentes un rādītas uz daudz lielāka ekrāna. Tālāk īsumā par to, kas ir IMAX. Sākšu ar tehniskiem sīkumiem, lai jūs varētu saprast manu sajūsmu ieraksta beigās.
Kopā pasaulē ir 280 šādi kinoteātri, no kuriem 100 atrodas ārpus ASV. Mums tuvākie IMAX ja nemaldos ir gan Berlīnē, gan Maskavā. Ja pieņemam, ka lidmašīnas biļetes nopērkam laicīgi, varam par 30-40 Ls aizlidot uz Berlīni un vakarā atpakaļ, un dienas atlikušo daļu izmantot nelietderīgi graužot popkornu un dzerot kolu iekš kinoteātra.
Lente
Ja parasti mēs skatāmies filmas, kas filmētas ar 35 mm kino lenti (kadra lielums ir ļoti aptuveni 2 reiz 2 centimetri), tad IMAX gadījumā filmēts ir uz 70 mm lentes (kadra izmērs aptuveni 7 reiz 5 centimetri). Šeit shēma. Attēlu, kas ir uz lentes nepieciešams palielināt gandrīz 590 reizes, lai iegūtu to, ko redzam uz baltā ekrāna.
Skaņa
Tiek veikts uz atsevišķas 35 mm magnetizētas filmas. Skaņa tiek ierakstīta 6 skaņas kanālos. Skaņa tiek atskaņota no 44 skandām, 16 pastiprinātāju kopējā jauda ir 12000 vati.
Projektors
Sver 1,8 tonnas, un tehniķiem ir jāvalkā īpašs aizsargtērps, lai nomainītu ksenona lampu, kurā gāze ir iepildīta zem 25 atmosfēru spiediena. 15000 vatu lampas spožums ir pietiekams, lai to redzētu no zemes, tad ja tas tiktu darbināts no mēness.
Ekrāns
Attēls izsaka visu. Ekrāns pārklāts ar sudrabainu pārklājumu, labākam attēla spilgtumam. IMAX var būt līdz pat 25 metriem augsts ekrāns (redzam balto cilvēciņu mērogam?). Barselonā ekrāns bija 21 metru augsts. Tam priekšā var nolaist milzīgu baltu mehānisku kupolu, ar vēl lielāku ekrānu.
Kupolotie Imaxi saucas IMAX DOME, vai arī par OMNIMAX. Ja parastā ekrāna laukums ir aptuveni 600 kvadrātmetri, tad omnimax gadījumā tie ir jau 900 kvadrātmetri. Bildē zemāk, mēs varam redzēt, kā tas izskatās shematiski.
Manas izjūtas
IMAX sauklis: “Redzi vairāk, dzirdi vairāk, sajūti vairāk!” Ticiet man es sajutu. Vienkārši fantastiski! Es pabiju uz filmu, kas tika rādīta OMNIMAX. Filma bija par cilvēkiem, kas lec ar izpletņiem no dažādām bīstamām vietām un turklāt taisa šādus tādus trikus. Un filmas laikā jutos tā itkā pats būtu pāris reizes izlecis ar izpletni.
Sajūtas ir tādas, ka tev liekas, ka izkritīsi no krēsla, jo nākamā sēdekļu rinda ir tev pie kājām tātad nekas neaizsedz skatu līdz pat pašai lejai. Lidojot ar helikopteri pāri kraujām rodas ļoti savādas sajūtas, patiesi tiec ierauts filmā. Tu sēdi un vienlaikus kusties līdzi filmā notiekošajam. Skandas, kas izvietotas tieši aiz ekrāna, radīja iespaidu, ka skaņa nāk no katra konkrētā cilvēka. Ļoti precīza skaņa, pat klusākās filmas epizodēs.
Visu filmas laiku redzēt vari tikai filmas darbību, kas netraucē skatam, sēdēju turklāt centrā un mana vienīgā iespēja redzēt ekrāna robežas bija sparīgi grozot galvu. Tātad tu sēdi un skaties un redzi tikai filmu. Es nepārspīlēju. Tiešām jocīgas izjūtas. Tagad kad pabiju atkal mūsu parastajā kinoteātrī, ekrāns likās tāds ierasti mazs nu galīgi nekas īpašs.
Šī nu ir viena no lietām, kas katram jāizbauda pašam.
Starplaikā starp filmām es paspēju arī nofilmēt, kā tas izskatās. Kvalitāte nav nekāda High Definition, bet kaut kāda nojausma ceru, ka radīsies. Mans video zemāk. Kā jau redzat melnās malas, jeb ekrāna robežas nav tik viegli ieraudzīt. Nepieciešama pamatīga galvas grozīšana.
Vēlu veiksmi un iesaku visiem izmantot dzīvē iespēju un noskatīties kādu filmu IMAX, vai vēl labāk OMNIMAX. Ja esat jau bijuši, tad padalieties emocijās :)
Sveiki! nav un nebuus nekaadu zinju no manas puses. (Arii garumziimes ne, jo te taadu nav). Esmu Spaanijaa Barselonaa un atpakalj buushu tikai otrdien. Nav iipashi silts un nav arii auksts bet siltaaks nekaa Riigaa tomeer ir :) Tikko nopirku saldeetas garneles LIELAS un leetaakas nekaa buutu iespeejams nopirkt teevuzemee. Labi. Eju gatavot vakarinjas. ¡Adios!
un kas no tā sanāca? Mēs bijām divi vienīgie trakie cilvēki, kas staigāja pa Bīriņu parku un tuvāko apkārtni. Otrdienas pēcpusdiena ir lieliska diena, lai tā feini un mierīgi atpūstos. Ar nokļūšanu arī bija pavisam vienkārši. Nav nekādu problēmu arī cilvēkiem, kam nav automašīnas: 1.30 Ls ar autobusu, kas atiet ik pēc pusstundas.
Nedaudz prieku pabojāja tas, ka nebija iespējas izjāt ar zirgiem, bet gan jau nākamreiz. Apmetāmies viesnīcā un baudījām nepārspējami gardu (es pat teiktu karalisku) maltīti restorānā, kas atrodas pils pagrabā ar pamatīgām velvēm. Arī brokastis bija ļoti garšīgas. Vislabāk garšoja maize, kas gan nebija nekāda īpaši īpašā, bet svaigā gaisā ātri rodas apetīte.
Un visu laiku bijām vienīgie apmeklētāji, tas manāmi izbrīnīja apkalpojošo personālu, kuri nevarēja vien saprast ko jaunieši var darīt ārpus Rīgas gaišā dienas laikā pilnīgā nesezonā. Tāpēc vareni tēlojām profesionālus fotogrāfus. Un labi iejutāmies tēlā. Arī es ļāvos nofotogrāfēties un ticiet man tas notiek reti. Pietiekami reti, lai tas būtu pieminēšanas vērts notikums.
Lielāko dienas daļu pavadījām staigājot apkārt un pētot visus stūrus un pakšus. Izložņājām visas takas strautus un sūnainos akmeņus. Atradām arī vienu nepiesietu suni, no kura diezgan veikli aizmukām. Vislielāko laiku man aizņēma tupēšana dažādās pozās un eksperimentēšana ar fotoaparāta regulējumiem. Par to arī esmu dikti lepns. Nekādas mega mega bildes tā arī neizdevās nofotografēt, bet laiks tika izmantots ļoti produktīvi. Zemāk pavisam dažas bildes. Vairāk bildes slaidu šovā.
Kā jau bildēs redzams mēs spēlējām pūksprunguļus. Lieki piebilst, ka es visu laiku uzvarēju neskatoties uz Zanes daudzsološajiem treniņiem.
P.S.
Arī zemāk redzamais video kā jau nopratāt ir no tā paša pasākuma.
filmēts vakar, Bīriņos, lielā vējā, kā arī garīgo un fizisko spēku izsīkumā
biju Ķemeru graustā. apkārt nebija ne žogi ne zīmes, kas aizliegtu tur kādam klaiņot. Bet bīstami tur ir pēc velna, jo nekur nav nekādas margas un lifta šahta vispār ir caurums līdz lejai. Visu laiku jāskatās zem kājām, jo trepes arī apdrupušas un paklūpot uz gružiem ātri vien var nonākt zemē. Pašvaldībai vai ēkas īpašniekam vajadzētu krietni sadot pa kaklu. Šādas vietas ir piemērotas jaušiem un nejaušiem nelaimes gadījumiem.
No augšas paveras iespaidīgs skats, skaidri iespējams redzēt Rīgas televīzijas torni un Ķemeru sanatorijas ēku. Un grausts nemaz neizskatījās pamests, katrā stāvā, katrā brīvā vietā ir atrodama tautas folklora, nostāsti par to kurš kur ir bijis, kurš kuru mīl un ieteikumi kur citiem ir jāiet. Starp daudzajām ķēpām tika atrasts arī viens acij tīkams stencils.
Ja dodaties garām Ķemeriem, iesaku aplūkot šo kultūrvēstures pieminekli. Kamēr neviens nav nogāzies zemē un masu mediji nebūs izķengājuši ēkas apsaimniekotājus nevērībā, tikmēr Ķemeros būs interesants skatu tornis ar ekstrēmām atrakcijām.
Spilgtākās bildes lejā. Pārējās slaidšovā šeit.
es došos pavadīt pāris dienas kādā jaukā pilsētā. ja sapratīsiet, kas kopīgs šiem attēliem uzzināsiet manu ceļamērķi. viena glezna un viena ēka. ceru, ka nav par grūtu.
Tiem, kas nezin, tas ir Latvijā kvalitatīvākais periodiski iznākošais žurnāls, kas stāsta par fotogrāfiju un cilvēkiem, kas nodarbojas ar fotogrāfēšanu. Viņu vārdiem: “vienīgais žurnāls par fotogrāfiju Latvijā!” Šodien laikam ir iznācis ceturtais pēc kārtas. Man jau ir visi iespējamie (2) numuri izņemot pašu pirmo un pēdējo. Domāju, ka tie, kas daudz maz nodarbojas ar bildēšanu varētu jau daudz maz zināt par šo laikrakstu. Iznākšanas biežums gan ir gaužām rets - reizi trīs mēnešos. Tas visticamāk varētu būs saistīts ar to, ka Latvijas foto pasaule nav tik ļoti piesātināta kā Latvijas interneta rakstnieku (blogeru) savienība.
Nu lūk tas arī pagaidām viss, ko gribēju teikt. Īsumā, ja tevi interesē fotogrāfēšana, ja gribi zināt kas notiek mūsu banānvalsts fotopīļu dīķī, tad iegādājies šo žurnālu un dzīvo vesels. Pats vēl neesmu paspējis, bet kad izdarīšu tad jau redzēs ko vairāk.
“Foto Kvartālu” var iegādāties preses kioskos, Jāņa Rozes un Valtera un Rapas grāmatnīcās, galerijā “Istaba”, kā arī izdevniecībā “Neputns” un interneta veikalā www.neputns.lv. Kas starp citu ir baigi ērti, par piegādi jāmaksā 92 santīmi Latvijas robežās, kopā ar žurnālu sanāk 3.41 Ls. Tikai es pagaidām nemanīju jaunāko numuru.
TVNETā ir izdevniecības Neputns relīze, kurā uzskaitīti jaunākā numura labumi. Man visvairāk piesaistīja šis:
Pirmo reizi “Foto Kvartālam” speciālais pielikums – “Foto Kvartāls” mācās fotografēt”!
Tad jau redzēs kas tur būs. Nu ko jāčāpo uz veikalu?
Nedēļas nogalē pastaigāju pa mežiem un nonācu pie šī dabas veidojuma… domāju, ka šis ir manas nedēļas/mēneša labākais fotoatradums.
Flickr piedāvā iespēju katru bildi, vai bilžu grupu pielikt yahoo kartei. Vienkārši un skaisti, pagaidām LV maz ko redzēt, bet ar laiku šī lieta noderētu tūristiem un ceļotājiem, jo vari ielikt samēra precīzi katru bildi… (ar google maps būtu vēl labāk, bet…) Te ir Latvija.
Te ir manas kartogrāfētās bildes.
Savukārt te ir slaidi no maniem Baltās nakts piedzīvojumiem.
Biju pirts pasākumā, nenormāli noguris, miegains un sašļucis, jo kā jau katru darbadienas rītu man nākamajā dienā būtu jābūt darbā. Pie reizes es vēl drusku pabildēju biezo miglu. Redz, kas sanāca. Vispār jau drausmīgi, bildes tapušas īsi pēc (manas) pirtošanās beigām. Apmēram pus piecos no rīta, kaut kur Jelgavas apkaimē un vēl drusku uz leju uz Lietuvas pusi. 8:16 man bija jābūt darbā un es tiešām paspēju.
Meža kaķī beidzot pabiju. Patika! Ja būtu iespēja brauktu jau atkal nākošajā nedēļas nogalē. Melnā trase bija laba rokām. Vispār gribētu vēl kautko līdzīgu padarīt. Bija interesanti apzināti pakavēties tur, kur vertikālais tīkls un izbaudīt svelmaino sajūtu pirkstos un rokās. Tas ir ģeniāli. Tu zini, ka tev tūlīt pietrūks spēka turēties, kājas nevari/negribi iebāzt tā tīkla caurumos, un tu turi sevi ieķēries “pēdējiem” spēkiem tīklā. Tipa, ja nepaveiksi nokritīsi no aizas un kaput! Tāda pasapņošana un spēle ar sevi. Man patika! Nebija laika domāt par naudu, darbu un sīkumiem, viss prāts strādā par drošību, par kājām un par dzeltenā trīša aiztaisīšanu/noturību. Nožēloju ka nepakavējos trasē vēl ilgāk. Vienkārši mani nervi nevar izturēt bērneļus kas kavē operu, un kas ar dzelteno trīsi brauc pa sarkano trosi, (tas nav atļauts) jo savādāk viņi nevar tikt tālāk, jo trasē drīkst doties tikai virs 1,4m garie. Kopumā lieliski pavadīts laiks. Pēc dušas vispār neko negribas izņemot vēsu veselības dzērienu.
jaunākie komentāri