Mūsu Romas ceļojumu nolēmu iemūžināt nevis vairākos kadru simtos un tūkstošos, bet gan 4 filmiņās. Kopā ar Zani līdzi paņēmām divus Canon fotoaparātus – man tika filmiņnieks Canon EOS 300 un viņai ziepjutrauks PowerShot A470 (starp citu ikdienas bildēšanai šķiet pilnīgi līdzvērtīgs pretinieks manam senajam draugam – Panasonic Lumix DMC-FZ30).

Ideja vienkārša – es nesteidzīgi bildēju kastaņu pārdevēju, nesatraucoties par to, ka nav iemūžinātas Spāņu kāpnes, kuras tiek bez kavēšanās noknipsētas ar ziepju trauku auto režīmā – skaisti un vienkārši. Plāns nostrādāja. Varējām mierīgi un netraucēti baudīt apkārtni, jo knipsēšana ar ziepju trauku laiku neaizņēma.

Piedāvāju hronoloģisku kadru izlasi. Pietiekami daudz interesanto lietu un vietu ir fiksētas tikai ar ziepīti, vai nav fiksētas vispār, tāpēc pēc šīm bildēm galīgi nevar spriest, kur mēs nebijām. Aiziet!

Pirmajā ceļojuma dienā mazliet padzīvojāmies pa Bergamo vecpilsētu, vakarā lidojām tālāk uz Romu. Šo mirkli noķēru ielienot vienas privātmājas stāvlaukumā, kurā bija dikti šauri, knapi pietika vietas vienīgajai tur novietotajai automašīnai aizlīdu garām un neliela žodziņa aizsegā tiku pie lieliska skata.

Brīvdienās ciemojos pie radiem Bērzciemā. Aizstaigāju līdz jūrai un mēģināju šo to nobildēt. Vēlējos notestēt savu jauno trīskāju foto statīvu. Īsti neesmu apmierināts ar to, kas sanācis. Atslēdzu attēla stabilizāciju un secināju, ka statīvs tomēr īsti mierīgi nestāv. Principā vajadzēja izmantot mazo pulti, lai būtu perfekts asums, citādi pēc pieskaršanās fotoaparātam viss statīvs vēl 3-4 sekundes turpina, gandrīz nemanāmi, vibrēt. Risinājums būtu katram kadram lietot 10 sekunžu taimeri, vai rūpīgāk nostiprināt trijkāji.

Un, pa vidu vēl ir šādas tādas darbības. Vēlējos sapublicēt bildes, kuras noķertas jau senāk, bet nav pienācīgi publicētas plašākām masām. Šeit piedāvāšu 2 kadrus, kas parāda to, kas ir redzams, izčāpojot ārpus mana dzīvokļa.

8. oktobra rīts. Es vienkārši nespēju neizvilkt no somas savu uzticamo mirkļu fiksētāju.

Gribu padalīties ar septiņiem kadriem. Daži nav sanākuši tik labi kā gribētos, bet kopumā esmu apmierināts ar saviem eksperimentiem. Bildēts ar Canon EOS 300, filmiņa Kodak GB 200.

Es taču nevarēju neiemūžināt alfiņu :). Žēl tikai, ka nostrādāja zibspuldze un nedaudz sabojāja logotipu.

Nauris Avots, ekspozīcijas laiks 10. februāris – 21. jūnijs 2003. gads

No Kristapa uzzināju, ka pasaulē eksistē solargrāfija. Interesanta fotografēšanas tehnika, kas patiesībā ir vēl tuvāka fotogrāfijas būtībai, kā jebkurš cits fotografēšanas veids.

Man patīk, kad ar debesīm notiek šādi “joki.”

Ja jūs nebūtu redzējuši pirmo, man šķiet būtu diezgan pagrūti pateikt, kas ir attēlots šajā kadrā.

Šis kadrs te jau ir bijis. Bildēts ar Zenītu sen, sen atpakaļ.

Viens no pirmajiem kadriem ar manu sen iepirkto Canon EOS 300. Tā ir ir labu mūžu piedzīvojusi filmiņas kamera, kuru iegādājos no versatile.

Ar šo kameru es sāku piedzīvot to, ko sauc par lēcu māniju. Es beidzot sāku izprast, katras lēcas īpašības un nozīmi. Varbūt jādomā par fotosomu, kurā satilpināt visus stobrus? Interesanta tendence ir tā, ka daudzi (gan ebay, gan flickr lietotāji) saprot, ka ar piemērotu pāreju ir iespējams lietot “vecos” m42 vītnes objektīvus. Šādi objektīvi parasti ir lētāki un kvalitātes ziņā nav īpaši sliktāki.

Var teikt, ka mans Zenīts ir atstāts dažādiem eksperimentiem. Canon jau ir daudz uzticamāks rīks – neskrāpē filmiņu, kadri vienmēr ir pietiekami izgaismoti, viss ir skaisti un tādā garā. Protams, Zenīta gadījumā es sajūsminos tieši par pretējo – katra kļūme un nejaušība nereti rada īpatnējus un interesantus risinājumus.

Bildējot man patīk maksimāli visu ieregulēt pašam, tāpēc Zenīts ir ideāls, lai trenētos grozot kloķus. Ar Canon nav tik jautri – jo jaunāka tehnika, jo mazāk prieka bildējot. Canon gadījumā ātrāk iespējams sagatavot aparātu brīdim, kad jāspiež slēdža poga. Digitālajos aparātos prieks ir apslēpts sarežģītām menu izvēlnēm.

Visbeidzot atbildot uz jautājumu, kāpēc es vispār ķēpājos ar filmiņu ir divas atbildes. Pirmkārt, kā jau es minēju, man beidzot ir iespēja lietot foršas un dažādas lēcas. Otrkārt – krāsas, krāsas, krāsas. Filmiņas kadri fiksē pasauli pavisam cita līmeņa krāsās. To ir grūti paskaidrot, bet šo atšķirību var labi just, vērojot fotogrāfijas.

Varbūt būtu jāsaņemas un jānobildē viens un tas pats objekts ar dažādām kamerām un objektīviem?

Sēžu pie loga un uz mana rakstāmgalda stāv foto snaiperis. Pirmajās testēšanas dienās jūtos kā algots slepkava. Liela melna ietaise. Pistolei līdzīgs mehānisms ar pamatīga izmēra optiku. Pavisam dabiska doma ir tēmēt uz pretējo māju iedzīvotāju logiem.

(oriģinālais fails)

Līdz šim es uzskatīju, ka fotografēšanai der katrs ziepju trauks. Bildēšana ar telefonu gan nelikās nopietna – tagad esmu atradis fotogrāfu, kurš ir pierādījis pretējo.

Es parasti neķeru šādus kadrus. Vai vismaz publiski neizrādu. Man šķiet, ka tas principā ir diezgan negodīgi piesavināties atzinīgos vārdus par šādiem skatiem. Daba jau tāpat ir skaista. Es nezinu, kā būtu jācenšas, lai šo mirkli fiksētu neglīti.

Tas notika 20. jūlijā, lietainā svētdienas vakarā Rundāles pils dārzā. Cilvēki pamazām pulcējās pils dārza pusē, lai skatītos Žana Filipa Ramo baletu “Dardans.” Dejotāji no deju grupas “Dzirnas.” Mūziku izpildīja valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga ar diriģentu Normundu Šnē priekšgalā (jo diriģenti parasti stāv priekšgalā).

Atvaļinājuma laikā pabiju Kandavā. Nedaudz izdevās paklaiņot pa pilsētiņas ielām. Kandava man vienmēr ir patikusi. Man patiesībā patīk viss “tas gals:” Kandava, Sabile, Talsi, Kuldīga.

Kā jau parasti gribu padalīties ar dažiem kadriem no Kandavas. Atvainojos, par krāsām, man vienkārši ir uznācis košo krāsu periods, to pamanīju, kad apskatījos visas viņas kopumā. Atsevišķi skatoties nav nemaz tik traki.

Par iepriekšējo bildi dzirdēju atsauksmes, ka pati osta neesot īsti saskatāma. Šodienai piedāvāju skatu uz visu Engures ostu (drīzāk ostiņu).

(1024 x 609) (3582 x 2130)

brīvdienas pavadīju bez sakariem ar ārpasauli. izslēdzu telefonu un izvairījos no interneta. laiku pavadīju fotografējot. tagad man ir iespaidi ar kuriem padalīties. šonedēļ katru dienu piedāvāšu pa vienam kadram pēc noskaņojuma :)

(1024 x 768) (3264 x 2448)

brīvdienas es pavadīju Augstajos Tatros Slovākijā. Braucām mēs 5 cilvēki, 95. gada 3. golfiņā. Par šo trako braucienu es droši vien vēl uzrakstīšu.

Zemāk redzamie kadri ir tapuši agrā rītā Lietuvā, vai Polijā.

Man bija ļoti grūti izšķirties, kuri ir labāki un kuri sliktāki, bet es kopējo kadru skaitu samazināju līdz sešiem. Lai redzētu lielākus kadrus jāklikšķina uz fotogrāfijām. Pats kaut kā sajūtos mega lepns par paveikto, jo sen nebiju neko bildējis, bet esmu gatavs uzklausīt konstruktīvu kritiku. Lieki teikt, ka nekāda pēcapstrāde fotogrāfijām nav veikta.