rakstu par lietām, kas mani interesē
Blog Action Day ir akcija, kuras laikā daudzi jo daudzi blogi publicē rakstus ar vienojošu tēmu.
Pirmā tēma ir “Vide” un pirmais datums ir 15. oktobris.
Šādas akcijas rezultāts varētu būt kvalitatīva lasāmviela, kuru novērtētu interneta lietotāji, kuri meklētu informāciju par vides jautājumiem. Ja informācija būtu arī pietiekami kvalitatīva, tad tas būtu viens no veidiem, kā piesaistīt jaunus lasītājus, kuri iepriekš neko nav dzirdējuši par tādu parādību kā blogs.
Jūs taču zināt to sajūtu, kad atverot pastkastīti konstatējat, ka tā ir pilna ar reklāmas materiāliem? Kastīte ir pilna ar drazu un jums nav, kur to likt. Pie pastkastītēm taču parasti nav atkritumu tvertnes (sazvērestība?). Tiek izcirsti koki, lai pagatavotu reklāmu, kura nevienu neinteresē.
Starp papagaiļu krāsas reklāmas bukletiem mēdz iebirt arī svarīgas vēstules, piemēram, dāsnā Austrālijas tēvoča papīra naudas sūtījums ielido atkritumos neviena nemanīts.
Vai no tā vispār ir ispējams izvairīties? - jūs jautāsiet. Jā! No tā ir iespējams izvairīties.
Saskaņā ar grozījumiem likumā ‘Likums par pastu‘, Latvijā tiks aizliegts ievietot neadresētu reklāmu to iedzīvotāju pastkastītēs, uz kurām atradīsies sekojoša piezīme: ‘Neadresētus sūtījumus neievietot’.
Turpināt lasīt: ‘Gadsimta iepriecinošākā ziņa pastkastīšu īpašniekiem’
Mēs dzīvojam, laikā, kad projekti, kas tiek realizēti internetā ir maksimāli draudzīgi lietotājiem. Viss tiek veidots, tā, lai lietotājs justos, kā ienācis smalkā restorānā.
nekur.lv un svaigs.lv man atgādinu prastu padomjlaiku ēdnīcu. Nu tādu, kāda ir atrodama pret 1. Rīgas slimnīcu. “VEFietis” ja nemaldos. Bet ne par to ir runa.
Protams, ka RSS savācoša lapa ir skaista un jauka un visādi citādi laba. Bet man gribētos ko nedaudz vairāk. Kaut ko tādu, kas varētu pretendēt uz nopietnu centralizētu Latvijas blogu mājvietu.
Es iedomājos šo vietni, kā gaišu bibliotēku, kurā ir skaists informācijas stends, kurā lasītājam ar pirkstu norāda uz jaunākās periodikas stendu, kurās ir patiesi labi un lasīti žurnāli un avīzes.
Es neredzu jēgu sasviest visus žurnālus un avīzes, dzeltenas un zaļas vienā kaudzē un lepni paziņot, ka šeit tiek ievērota hronoloģiskā sistemātika. Tas tak ir neprāts, kur paliek parasto RSS agregātu iespēja lasīt tikai foto vai Linux blogus?
Es domāju, ka ir pienācis laiks, kad jānienāk trešajam spēlētāja ar trumpjiem rokās. Otrs variants ir tāds, ka abi minētie projekti sāk pārtrumpot viens otru. Abos gadījumos iegūs tikai lasītājs.
Nu lūk esmu sadzēries ābolu sulu un pēdējo nedēļu laikā izsapņojis, kādā virzienā vajadzētu attīstīt šos projektus vai radīt jaunu. Mana iecere ir pavisam vienkārša.
Nepieciešams apvienot RSS agregātu un augsti novērtētu saturu. Šādā veidā veidotos jauns lasītāju loks, kurus nesagaidītu dziļi neinteresanti raksti, kuri ir interesanti tikai bloga autoram un viņa tuvākajam draugu lokam.
Tiktāl viss būtu skaidrs. Jautājums - kā izveidot šādu interneta vietni? Par to esmu nedaudz padomājis, bet pats tehniski tādu norealizēt nevaru, lai gan princips ir pavisam vienkāršs.
Nedaudz padarbojos ar yahoo pipes. Tur vēlējos radīt tādu shēmu:
Doma pavisam vienkārša izmērīt aktivitāti, pēc komentāru biežuma noteiktā laika posmā. Piemēram rakstam, kuram ir 3 komentāri stundā ir augstāks reitings, kā tādam rakstam, kuram ir 1 komentārs stundā.
Protams pati par sevi šī sistēma ir diezgan neprecīza, lai neteiktu vairāk. Komentāri vien neatspoguļo raksta aktualitāti. Tāpēc šai lietai jāpiekabina klāt lietotāju veidoti vērtējumi. Atrodot ideālo balansu starp komentētību un lietotāju vērtējumiem, iespējams noteikt kopējo raksta vērtību. Arī šī sistēma nav perfekta, kā viss uz šīs pasaules, bet tā tomēr būtu labāka nejaušam lasītājam. Vēl vērtības noteikšani var izvēlēties trešo sastāvdaļu - paša servisa iekšējo klikšķināšanas statistiku.
Lasītājiem ir 3 grupas:
Pēdējām divām grupām RSS piedāvātās iespējas ir kā buldozers mazdārziņam. Pietiek ar lāpstu.
Tāpēc vienam no šiem servisiem ir jāpiedāvā parakt lietotāja vietā. nekur.lv ir pierādījis, ka bez rakšanas mums nāksies sastapties ar cosmopolitan reklāmām un trīsvārdu ierakstiem. Protams, jāatstāj iespēja nospiest maģisku pogu, kura piedāvā nomainīt sleju ar precīzu RSS lenti vai ar novērtētajiem un komentētajiem rakstiem.
Nu un ar to arī beidzas dižie plāni. Rezumējot - jāturpina iesāktais ceļš vienkāršībā, ātrdarbībā un jāpievieno iztrūkstoša satura kvalitātes kontrole.
Ja nu gadījumā mani sadzird kāds cilvēks ar tik taisnām rokām, kā tramvaja sliedes, tad varbūt ir vērts apsvērt jauna resursa izveidi it īpaši, ja visa šī lieta nav tik ļoti sarežģīta.
Vēl viena plānojamā shēma:
Un saldajam ēdienam mana fināla skice šim pasākumam pēc web 2.0 labākajiem standartiem: (spiest uz bildes, lai iegūtu skaistu un lielu attēlu) Uzmanību! dizains ir radīts tik šķebinoši salds, ka var iegūt acu traumu.
šis video to parāda pavisam skaidri. varam domāt, darīt, teikt visu, kas vien mums tīk, bet mēs tik un tā esam pērtiķi
Man ienāca prātā tik vienkārša, triviāla un vienlaikus ģeniāla ideja, ka nespēju iedomāties, kāpēc nebiju par to iedomājies agrāk. Tāpat nespēju saprast, kāpēc man vēl nav piešķirta kāda no Nobela prēmijām.
Pie manām mājām nav Rimi, tāpēc visbiežāk nākas iepirkties Mego un Maximā, tur visas preces ir sakārtotas tik haotiski, ka, metoties ārā no veikala, ziedojumu urnas nepamanu. Vai arī to tur nemaz nav? Šodien biju Tukuma Rimi, te arī es pēkšņi guvu apskaidrību.
Ziedojumu kastīte Rimi veikalā (šī nav slēptā reklāma) atrodas 20-30 cm attālumā no tā šķīvīša, kur kasiere izdod atlikumu.
Rīkojamies šādi:
Tālāk ir divi varianti - kasiere ir prātīga un naudu ir izdevusi optimāli un dzelteno un brūno monētu summa nepārsniedz 49 santīmus.
Rezultāts
Nu lūk, tas arī īsumā viss. Manuprāt, ka šāda metode ir daudz vienkāršāka, par naudas pārskaitīšanām, vai maksas zvaniem, no kuriem lielākā nauda aiziet monopolistisko sakaru nodrošinātāju kabatās.
Ja kāds zin citas vienkāršas un ērtas metodes, kā ikdienā padarīt kādu labu darbu, lūdzu dalieties ar tām.
Iztiekam bez Pasaules brīnumiem un pagriežam pasauli gaišāku saviem spēkiem? (“pagriežam” es domāju, kā gaismas slēdzi)
P.S.
Aprēķini liecina, ka iepērkoties Rimi 2-3 reizes nedēļā, mēnesī būsim noziedojuši 5 Ls.
Ja iepērkamies katru dienu, tad iespējams varam ziedot tikai brūnās kapeikas. Vienai dienai, tas nebūs daudz, bet ilgākā laika posmā tik un tā būsim paveikuši labu darbu.
Atbalsti ideju nobalsojot par to digg.lv 
iPod nano tagad spēj lepoties ar to, ka ir apguvis latviešu valodu.
Ja tavā īpašumā ir pirmās paaudzes iPod nano, tad arī tavs iPods var sākt runāt latviešu mēlē. (Drosmīgie var mēģināt arī ar jaunajiem otrās paaudzes iPod nano)
Kā rīkoties, lai iegūtu tādu bildi, kāda redzama attēlā?
Latviskot savu muzikālo draugu vari ar trim vienkāršiem soļiem:
1. nepieciešams lejuplādēt iPodWizard
no šejienes vai no šejienes (<1 MB)
2. nepieciešams lejuplādēt iPod latviskoto firmware no šejienes (~22 MB)
3. nepieciešams iekopēt latviskoto firmware iPodā ar iPodWizard
Ko jūs iegūstat latviskojot savu iPod nano?
Jūs iegūstat skaistu un latvisku mūzikas atskaņotāju. Jūs taču klausāties “mūziku” nevis “music.”
Kāpēc cilvēki skrien? Pēc ilgas darba dienas kad galva vairs nestrādā, labāk taču gulēt uz dīvāna un skatīties filmu. Tā taču ir pelnīta atpūta, vai ne? Lai cik tas nebūtu dīvaini, atbilde ir “nē”! Smadzenes sāk darboties labāk tieši tad, kad tām pietiek skābekļa. Sēžot uz dīvāna, Tu nepapildini skābekļa daudzumu organismā. To var izdarīt tikai aktīvi darbojoties. Ja būsi aktīvāks, tad varēsi daudz labāk iegaumēt svarīgu informāciju un radīt daudz jaunu ideju. Pēc mundra skrējiena cilvēks jūtās možāks un laimīgāks. Būs arī ar ko lepoties, jo ne katrs taču regulāri noskrien pusstundu vai pat vienu kilometru.
To tekstu es nočiepu no kaut kādas apavu reklāmas. Bet tas nav svarīgi; svarīgi ir tas, ka es vēlos sākt skriet un atgūt zaudēto vēdera formu. Un uz skriešanu mani ir pamudinājis iekosts ābols. Turklāt skriešana ir daudz efektīvāka noslodzes ziņā par braukšanu ar divriteni, kā arī lētāka, jo ir nepieciešami tikai apavi.
Un ne tikai iekosts ābols, bet arī “mīlestība uz skaitļiem un statistiku.”
Kad biju mazs onkulis, tad man ļoti patika sekot līdzi dažādām norisēm zīmējot vienkāršas diagrammas un tabulas. Skolā man burtnīcu malās dažkārt bija sazīmētas 4×10 rūtiņas, kurās es sekoju līdzi garlaicīgas stundas beigām iezīmēdams, katru pagājušo minūti un ziņodams par statusu pārējiem klasesbiedriem.
Turpināt lasīt: ‘Kas kopīgs skriešanai ar skaitļu pielūgšanu?’
Daži no mums abonē žurnālus vai avīzes, daži abonē RSS un nesaprot kā var maksāt par pastiprinātu koku izciršanu papīram, ja tās pašas ziņas var lasīt arī internetā.
Apdrukātam papīram ir sava pievilcība. To var sajust ar pirkstiem, pāršķirt lapas, izbaudīt ilustrāciju krāsas, priecāties par papīra tekstūru. Katram žurnālam ir savs svars un vērtība. Piemēram, es izbaudu katru Fotokvartālu, kuru paņemu rokās ir bauda, tā ir tik patīkama pārmaiņa paņemt rokās labu lasāmvielu un izjust teksta “svaru” un svaru. Piemēram, es labprāt palasītu mxz.lv drukāto versiju (it sevišķi, ja tur būtu arī solītie fotoattēli, kuri pēdējā laikā ir tikai saitēs uz flickr).
Iedomājamies, ka mums ir maza tipogrāfija, veiksmīga ideja un lieliski realizēta web 2.0 mājas lapa. Mēs pārdodam pesonīgo laikrakstu, kurā viss sarakstītais ir domāts konkrētam lasītājam.
Es kā lasītājs izvēlos kādu no jau gavajiem salikumiem, kuri veidoti ar viltīgu izdomu un CSS (esmu šo to lasījis par CSS piemērotību drukāšanai, esot OK). Izvēlos vāka izkārtojumu, norādu, lai izmanto uz random ģenerētu TVNET, flickr vai kādu citu dienas bildi vai arī ko statisku.
Izvēlos papīra tipu (žurnālveidīgu vai avīžveidīgu) un sleju skaitu. Pielāgoju lapu izmērus savām vēlmēm. Varu izvēlēties jau gatavus žurnālu variantus, man ir iespēja saņemt lētāku izdevumu, ja izvēlos biežāk izmantotus salikumus, vai ja izmantoju kādu jau gatavu lapu (piemēram, lapa ar vispārīgām ziņām īsumā, kura ir gandrīz katrā laikrakstā ir divreiz lētāka nekā pārējās).
Tālāk man atliek izvēlēties kurās vietās kādus RSS fīdus es ievietoju, un cik daudz vietas tie aizņemtu. Ja mani interesē konkrētas sfēras es paņemu tieši tās ziņas kuras nepieciešamas un atstāju vienu lapu vai puslapu svarīgākajām vispārīgajām ziņām. Pilnīga brīvība par satura izvēli.
Izvēlos periodiskumu, norādu saņemšanas adresi un gaidu pie pasta kastītes.
Protams tas viss izklausās sālīti, bet tiek dota izvēlēties visbiežāk izmantotos regulējumus par lētāku samaksu, turklāt, ja žurnāli tiek pasūtīti vairumā (uzņēmums saviem darbiniekiem) tad protams izmaksas un cena sarūk. Par konkrētām cenām ir grūti spriest, bet interneta plašumos jau ir redzētas līdzīgas lietas, kuras varētu pielāgot.
Šis tehnoloģiskā ziņā ir solis atpakaļ, ja runājam par web saturu, bet solis uz priekšu ja runājam par drukātajiem medijiem. Man patiktu šāds izdevums, jo tas būtu divu pārbaudītu vērtību sakausējums.
Pasapņosim. Iedomājieties grāmatu, kura eksistē tikai katra lasītāja prātā. Grāmata, kura katram lasītājam ir savādāka. Pieskaņota viņa unikālajām sajūtām un vēlmēm. Iedomājieties milzīgu teksta “pavedienu” krātuvi.
Sākot lasīt vēl nesarakstīto grāmatu mēs vispārīgi ieskicējam žanru, galveno varoni vai varoņus notikumu vietu un laiku, atbildot uz vienkāršiem jautājumiem kādā atvērtā koda grāmatu ģeneratorā. Vienmēr tiek dota izvēle no pieejamajiem “pavedieniem,” kā arī iespēja tos modificēt, vai sarakstīt pašam savu jaunu pavedienu.
Iedomājies, ka vēlies nākamajā rindkopā dabas skata aprakstu ar rietošu sauli un ziliem pakalniem un pēc birkām (tagiem) vari no datubāzes atlasīt sev šķietami piemērotākos variantus (vai sarakstīt pats vēl labāku). Turklāt vari dot norādījumu rādīt populārākos teksta gabalus, vai gluži otrādi vismazāk izmantotos (attiecīgi maksas, vai bezmaksas). Katram teksta gabalam - teikumam, rindkopai ir savs autors, ja teksts tiek modificēts, tad tas tiek saglabāts, kā alternatīvs variants un tam tiek dota norāde gan par tā autoru, gan “labotāju.”
Bomži
“Ar viņiem neko nevar iesākt” “deģenerējušies dzērāji” un tamlīdzīgi pekstiņi jādzird no līdzcilvēkiem. Pavisam reāls plāns un ideja, kā to lietu risināt.
Vispirms izsludināt likumu, par to, ka bomžu dzīvesveids ir ārpuslikuma un sodāms ar piespiedu sabiedriskajiem darbiem. Tad atrast pietiekami lielu dzīvojamo ēku, kas ir Rīgas domes īpašumā un ir pakļaujama atjaunošanai. Tad piešķirt līdzekļus nepieciešamajiem būvmateriāliem.
Tādā ēkā bezpajumtnieki varētu paši strādāt un sakopt to un tās apkārtni. Kad tas būtu paveikts viņiem var izdalīt grābekļus vai sniega lāpstas un palaist ielās, lai darbojas. Bezmaksas virtuves mums jau ir, tāpat sarkanajā krustā ir arī drēbes, ja visu darītu centralizēti, tad uz ielām vairs nebūtu ubagojošo būtņu. Izdevumi būtu minimāli, jo sētniekiem jau tāpat ir jāmaksā. Tākā tas būtu piespiedu darbs sākumā municipālā policija var uzraudzīt vai bezpajumtnieki reāli strādā, lai atkal nenodzertos.
Viens vai vairāki šādi sociālie nami, spētu eksistēt no pašu iegūtajiem līdzekļiem, par darbošanos Rīgas domes norīkotajos darbos vai ar laiku bezpajumtniekiem iegūstot apmācību un arodu. Tik vien viņiem kas jānodrošina kā jums virs galvas.
Nedomāju, ka jāiegulda būtu milzīgi miljoni un jāceļ gaismas pilis, šis būtu ātrs un ērts veids, kā izbeigt cilvēku dzīvošanu necilvēcīgos apstākļos.
Kur bija problēma, šo lietu aizsākt jau sen? Var jau būt es maldos, bet šai problēmai sen jau vajadzēja būt atrisinātai, tad varam sākt runāt par kultūras un citām miljonu būvēm.
Bet pagaidām neko labāk nedarām. Gaidīsim, kad viņi paši nosals un izmirs dabiskās atlases ceļā?
Šomēnes Rīgā nosaluši 17 cilvēki
Rīgas patversmēs patlaban ir 569 vietas.
Es nesaprotu, kāpēc tā sistēma nestrādā.
Raksts inspirēts no aabeles
Es esmu Miks. Šeit es rakstu par lietām, kas mani interesē.
Ja gribi ietaupīt laiku vari pieteikties uz RSS.
Saņem jaunumus savā epastā:
jaunākie komentāri